Pat sunim saprotami

 

Recenzija Kārļa Vērdiņa atdzejotajam Čārlza Simiča krājumam Nav gala pasaulei (Dienas Grāmata, 2013)

2007. gadā iepazīstinot Ameriku ar tās 15. dzejnieku-laureātu (ASV šis tituls nozīmē tikai pienākumu vadīt Kongresa bibliotēkas dzejas lasījumus un popularizēt dzeju – par 35 tūkstošu dolāru stipendiju), Kongresa bibliotēkas galvenais bibliotekārs Džeimss H. Bilingtons raksturoja viņa dzeju kā „pārsteidzošu” un „oriģinālu” un atzina, ka „[to] ir ļoti grūti aprakstīt – un tas ir kompliments dzejniekam. Viņa dzejoļu sekvences ir tādas, kādas mēdzam iepazīt sapņos, līdz ar to tām piemīt realitāte, kādu mēs uztveram ar acīm un ausīm.”

Faktu, ka Kārlis Vērdiņš nolēmis tulkot Čārlzu Simiču un tieši viņa ar Puliceru novērtēto krājumu (iznācis 1990. gadā), nav grūti uztvert kā likumsakarīgu: pirmkārt jau Vērdiņam tuva šī „bastarda forma”, dzejproza, kurā viņš pēdējos gados darina pats savus tekstus un par kuru izdevis arī solīdu zinātnisku pētījumu (Bastarda forma. Latviešu dzejprozas vēsture. Latviešu dzejprozas antoloģija), iekļaujot tajā arī virkni ārzemju paraugu, to skaitā Simiču. Taču arī „sapņu sekvences” Vērdiņam nav svešas – tiesa gan, kopīga ir galvenokārt vērotāja jeb autorbalss nereti ironiskā attieksme, taču Vērdiņā nav tās tumsas un traģiskuma, kādi vēdī no lielas daļas Simiča dzejprozas tekstu. (Te piebildīšu, ka dzejproza kā žanra apzīmējums man šķiet ļoti veiksmīgs, taču trūkst nosaukuma atsevišķai dzejprozas vienībai, un šo trūkumu neaizpilda neveiklais „dzejprozas teksts”, kuru diemžēl lietoju arī pati. Ja nosaukums būtu apgriezts, tad, protams, dabiski būtu šo vienību dēvēt par „prozdzejoli”.) Varbūt Vērdiņš neiedrošinās būt traģisks savas relatīvās jaunības dēļ, tomēr visdrīzāk iemesls ir gluži atšķirīgā pieredze, kas gan laimīgā kārtā neliedz viņam izjust un atveidot Simiča veikumu niansēti un eleganti. Tiesa, man ir arī daži iebildumi, taču tie ir nebūtiski un nemazina labi nostrādātās grāmatas vērtību, kuru vēl paaugstina atdzejotāja kompaktais, taču informatīvais pēcvārds un īsa bibliogrāfija.

simic22

Kāda tad ir Simiča pieredze? Kādā intervijā (tiešsaistes literārajam žurnālam Splash of Red) uz dežūrjautājumu, kādus iespaidus Simičs no dzimtās Serbijas pārnesis uz Ameriku, viņš ar jūtamu sarkasmu atbild: „Ziniet, četri [Otrā pasaules] kara gadi ar krītošām bumbām, slaktiņiem un iznīcību, ar apšautiem ķīlniekiem un vīriem, kas karājas no kokiem uz ielas, pa kuru ej uz skolu, pilsoņkarš, bads, radinieku un kaimiņu aresti, deportācijas uz koncentrācijas nometnēm u.t.t., u.t.j.p – tas viss tiešām uz mani atstāja diezgan lielu iespaidu.” Kara gados Simičs bija agrīnajā skolas vecumā (dzimis 1938. gadā), kad pasaules ērmīgums un baisums ielaužas apziņā īpaši spilgti. Kā kontrapunktu augšminētajam citātam var minēt citu Simiča stāstu – kā 1945. gada 9. maijā, kas bija viņa septītā dzimšanas diena, pieaugušie līksmojuši par kara beigām, bet viņš, tolaik vēl vārdā Dušans, bijis sašutis: „Tagad vairs nebūs nekā aizraujoša!”

Savos dzejoļos un sevišķi Vērdiņa tulkotā krājuma dzejprozā Simičs saglabājis tādu kā baismām cauraustu vieglumu – kā graciozu deju virs bezdibeņa –, kas tieši asociējas ar bērna uztveri (līdzīgi lasījās arī paša atdzejotāja Burtiņu zupa). Tur sastopams rotaļīgums un bailes, bet nav sarežģītu, abstraktu – „lielo cilvēku” – vārdu un jēdzienu. Piemērs ir jau pats pirmais krājuma teksts, kura pirmā rindiņa Vērdiņa latviskojumā skan: „Mana māte bija melna dūmu grīste.” Tiesa, lai arī tēls latviski ir vizuāli spilgts, Simiča „braid” (bize, pīne) tiešāk asociējas ar māti nekā „grīste”, un man šķiet, ka arī nākamā rinda varētu būt precīzāka. Vērdiņam: „Viņa tina mani autiņos virs degošām pilsētām”, turpretim Simičam ir „She bore me swaddled over the burning cities” – proti, uzsvars ir uz nešanu, glābšanu, pasargāšanu no apkārtējām šausmām, un vārds „swaddled” (cieši ietīts) vienkārši norāda, ka glābjamais ir vēl gluži nevarīgs cilvēkbērns; proti, tulkojumā kaut kas tiek zaudēts no Simiča lakonisma. „Dzejā mazāk ir vairāk. Ir ļoti grūti radīt atmiņā paliekošu dzeju no četrām rindiņām. Taču ir vērts mēģināt,” Simičs jau minētajā intervijā uzsver. Viņam ir svarīgi izvairīties no ikviena vārda, bez kura var arī iztikt, tieši tāpēc vienam pašam „swaddled” likt pretī „tina mani autiņos” šķiet pretrunā ar izvirzītajiem spēles noteikumiem. Vēlīnajos tīņa gados jau kā emigrants Amerikā izgājis cauri angloamerikāņu modernistu klasikai un, to imitēdams, sarakstījis kaudzi vēlāk iznīcinātu dzejoļu, kuru leksika („cik vien iespējams reta un sarežģīta”) smelta no vārdnīcām, viņš sajūt nepieciešamību rakstīt dzejoļus, kas būtu „pat sunim saprotami”, kaut gan joprojām mīl savādus vārdus, dīvainus tēlus, pārsteidzošas metaforas un bagātīgu dikciju, tādējādi būdams līdzīgs „mūkam mauku mājā, kurš gremo sausu maizes garozu, nolūkodamies uz dāmām, kas dzer šampanieti un grozās savā mežģīņu apakšveļā.” Mazliet par „mežģīnisku” man izskatās visa krājuma latviskais virsraksts Nav gala pasaulei, ja oriģināls ir „The World Doesn’t End” – proti, gluži vienkāršs, neizskaistināts angļu teikums, kura sadzīviskumu (kas, protams, pretrunā ar šī paziņojuma jēdzienisko ietilpību!) vēl paspilgtina darbības vārda kontrakcija. Ritmiskais „nav gala pasaulei” tā vien prasa nākamo rindu dzejā, turpretim „the world doesn’t end” ir vistīrākā proza. Jāatzīst gan, ka latviešu dzejas izjūtai joprojām grūti samierināties ar tiešiem pārnesumiem no sarunu valodas, un frāze „pasaulei nav gala” droši vien liktos disharmonijā ar Vilipsōna vijīgajām līnijām. No otras puses, tas, ka vākam izraudzīts tieši Vilipsōna zīmējuma fragments, šķiet tikai loģiski – gluži tāpat kā Simičs, Vilipsōna mākslā poēzija izaug tieši no viņa „rupjības” un demonstratīvi naivās pretošanos lietu, sieviešu un parādību poetizēšanai. Arī Vērdiņš, protams, ir no tās pašas aprauto emociju un sirreālistiskā tēlojuma „skolas”, turklāt (gluži kā Vilipsōns zīmējuma tehniku!) teicami pārvalda latviešu valodu visā tās stilistiskajā amplitūdā, tāpēc kopumā atdzejojumi šķiet tik nesamāksloti un organiski, latviešu valodai piederīgi. Turpretim serbi, kā runā, par Simiča tekstiem – īpaši dzejprozā – neizpratnē raustot plecus – varbūt viņiem nav bijis sava Imanta Ziedoņa, kurš ar savām epifānijām latviešus lieliski sagatavojis žanra uztverei.

Noslēgšu ar spilgtu piemēru labi atveidotiem Simiča paradoksālajiem, sirreālistiskajiem iztēles lēcieniem vienkāršas valodas aizsegā, turklāt jo atbilstošu pašreizējā brīža konjunktūrai:

*  *  *

Vai krievu kanibāli ir sliktāki nekā angļu? Protams. Angļi apēd tikai kājas, bet krievi – dvēseli. „Dvēsele ir mirāža,” es teicu Annai Aleksandrovnai, bet viņa tik un tā apēda manējo.

„Kā pirmšķirīgi konservēta pīle vai arī kā vizuļojoši mazie gliemezīši dabiskā sālījumā?” es apvaicājos. Bet viņa tikai berzēja vēderu un uzsmaidīja man pāri galdam.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri