kritika

— Pārnesumi. Lasītāja piezīmes

ILVA SKULTE

20/05/2014

 

Par Svena Kuzmina un Toma Treiberga atdzejoto Jeļenas Glazovas krājumu Transfēri (Orbita, 2013)

Ja krājuma nosaukumu iztulkotu no angļu valodas, tas varētu saukties Pārvedumi, Pārnesumi vai Pārneses un, zaudējot fascinējošo svešādumu, pavisam skaidri paustu ideju, ko jāizceļ kā krājuma galveno motīvu – tas ir savdabīgs pārnesuma apliecinājums, pārvedot vēstījumu signālā, domu – valodas materiālā, tekstu – no vienas valodas otrā. Par to liecina ne tikai fakts, ka ar šo grāmatu tekstu grupa Orbīta aizsāk konceptuāli jaunu projektu – krājumu sēriju, kuras uzdevums ir iepazīstināt latviešu lasītāju ar „aktuālo, bet mazpazīstamo” Latvijas krievu dzeju (bet varbūt visus Latvijas lasītājus iepazīstināt ar krievu dzeju bilingvāli vai arī iepazīstināt ar aktuālo, bet lasītājam maz zināmo Latvijas krievu dzeju (bilingvā variācijas kļūst radošas)). Arī kāda tēlainības elementa, liriskā varoņa vai domas pārnesums no vienas iedomātas sistēmas otrā daudzos no krājumā ievietotajiem dzejoļiem pasvītro pārnešanas, salīdzināšanas un ritma struktūras un vienlaicīguma nozīmi, kad„…divdzimumu pavadonis ar piedurkni apvelk mirguļojošo masu” (31. lpp.) vai „vajadzība izsaukt monstru/ no dziļumiem saucu uz tevi, ak kungs” (63. lpp.). Dzeja sākas ar pāra likumu (atkārtojumu, paralēlismu, metaforu, anaforu utt.) – vārdu savienojumu („…šitas tiešām ir atļauts?/ šitas tiešām ir pareizais profils pie sienas/ šitas tiešām ir pareizais savienojums” utt., 43. lpp.), vārdu („..mēness iegrimst / mēness duļķojas / mēness sabiezē / mēness kļūst smagāks” utt., 59. lpp.) un vārdformu („…uz priekšu mēru pārsniegusī saule/melos aizklīdusī un grēkā iegrimusī, uz stikliem atmaigusī utt., 21. lpp.) ieskicēto struktūru. Tieši to varētu nozīmēt spilgtais ne-tulkojums uz nelielās grāmatiņas vāka.

glazova_paranoia
Cik lielā mērā dzejolis kā tāds – neviens dzejolis un neviens vārds, uztverts kā poētiska vienība – patiešām nav tulkojams? Jo, pat ja vārdus un konteksta noskaņu pārnes precīzi, kaut kas būtisks skanējumā, idejā, izsaukto asociāciju virknē atšķiras. Par to lasītājs krājumā var pārliecināties pats. Un, domājams, ne mazums „mazzinošo” varēs lasīt dzejoļus abās valodās – vienu varbūt pārzinot nedaudz labāk, otru – sliktāk. Tādējādi var apgalvot, ka šim krājumam jau iecerē ir arī unikāla auditorija (kura pati to visdrīzāk nezina) – divās valodās pietiekami brīvi lasoša, kopīgu references kultūras un atmiņas lauku pārvaldoša, tomēr niansēs pietiekami atšķirīga publika („как у вердинша” skan ekstravaganti / „kā vērdiņam” – pārāk maigi (14. – 15. lpp.)). Un ar to ir definēts ārkārtīgi grūtais atdzejotāju uzdevums – katra mazākā neprecizitāte šādā uzstādījumā kļūst par atsevišķu zīmi, kas urda, traucē un īpaši jāinterpretē lasītāja pusē.

Bilingvālas grāmatas lasīšana ir visai īpašs lasīšanas piemērs – ja nu gluži nemācies valodu –, un tam varētu būt dažādi „ceļi”. Iespējams vispirms izlasīt dzejoli (vai visu krājumu) vienā valodā, tad – otrā. Ir iespēja lasīt oriģinālu un precizēt „mazpazīstamos” vārdus un gramatiskās konstrukcijas sev labāk zināmajā valodā. Pēdējā variantā nereti jāpārlasa viss dzejolis no sākuma līdz beigām, un tas izrādās „cits dzejolis” ar citu verbālo kontekstu un citu asociāciju gammu. Vēl varētu mēģināt „salasīt kopā”, pa rindai, salīdzinot simultāni pieejamo, kopīgo un atšķirīgo. Šeit veidojas daudzdimensionāls tēls, nefokusēts, bet piesātināts. Jautājums tikai atkal ir par nozīmi – kādā mērā izlasītais vairs ir dzejolis, kas uzrakstīts? Vai arī tas atkarīgs no paša dzejoļa, kurš var būt iecerēts, lai atbrīvotu lasītāju no valodiskās relativitātes un piešķirtu neatkarību no valodas ierobežojumiem. Viena no krājumā izmantotajām fascinējošākajām iespējām ir noārdīt valodas izteiksmīgumu pavisam, noīsināt nozīmi līdz funkcionalitātei kā dzejolī par mūzu (22. – 23.lpp.), kurš sastāv no drēbju artikuliem: „Mūza no rīta / COAT 2L9YS4096 CARDIGAN 1071M6091/SHIRT 5WP95QN76 DENIM 4WQ657Y46” utt. Tomēr dzejas grāmatas kontekstā arī šāds rakstu zīmju lietojums izraisa asociācijas un rada konkrētu tēlu. Bodrijāriska ironija, kas vērsta pret patērniecisko domu gaitu, tiek pārnesta uz valodu kā materiālu, kurā var sazīmēt zīmes, kas neko nenozīmē, bet „labi izskatās” un pat veic poētisku funkciju. Līdzīgi šķiet noticis ar daudzām zīmēm Jeļenas Glazovas tekstos – vārdiski uzskaitījumi, piefiksējumi, kas dažkārt ir pat kataloģizēti un numurēti, tikai izliekas nesam kādu īpašu nozīmi, ja vien šī nozīme nav vilšanās – vai tas būtu aprīlis Parīzē, jūlijs Londonā vai Labais cilvēks tepat no Ziepniekkalna ar saviem piedāvājumiem. Zīmes, kam pievēršamies, ko uzskatām par svarīgām un iekarojamām, ir tik bezjēdzīgas: „Ilgi sev uzdevu jautājumu – vai tiešām to es gribēju ieraudzīt? (51. lpp.)

Krājuma lirisko varoni varētu aprakstīt kā nogurušu no šī jautājuma (vai arī no šī „ilgi”). Tādēļ lielākoties dzejniece atstāj lasītāja ziņā pārnesi uz nozīmju pasauli, lai gan tajā, kā kļūst skaidrs, nav iecerētās kārtības, jēgas un sistēmas, tomēr samanāma kāda cita, apslēpta pasaule. Viņa pati paliek uz robežas, kur var radīt un apšaubīt tēlu, spēlēties ar asociācijām un idejām, kamēr pakausī dveš kaut kas neskaidri bīstams, kā tā laimīgā aina, kurā vairs neiekļūt. Un ja tevis nav nozīmes ģenerējošā sistēmā, tad tevis nav vispār. Dzejolī „Izklīdušo mantu hronika” (55. lpp.), pamazām zaudējot lietas no sava dzīvokļa, varoni pašu pārņem izgaišanas sajūta, citur „labākais ienaidnieks parādās pusnaktī/ [..] /tad mani nodzēš” (79. lpp.) vai arī „…esmu tik ļoti savējais, ka netērē laiku, vērtējot mani ar skatieniem, bet drīzāk skatās man cauri” (47. lpp.) jo „paskatieties uz viņu, paskatieties uz viņu / un tas nekas, ka neko nevar saredzēt” (71. lpp.). Zīmīgi arī, kas notiek ar dzimti – vairākos dzejoļos dzejniece pirmajā personā runā vīriešu dzimtē, piemēram, „Долго задавался вопросом” (Ilgi sev uzdevu jautājumu) (51. lpp,) „Покуда я спал, исчезла люстра” (Kamēr es gulēju, nozuda lustra) (54. – 55.lpp.). Šis dzimtes pārnesums latviskajā tulkojumā diemžēl zudis – diemžēl vai par laimi, jo uzmanīga lasītāja galvā atkal pievērš uzmanību valodiskās nozīmes smalkajiem tīkliem un bilingvālās uztveres bagātajām iespējām – pārnesuma nosacītībai.

Kognitīvās priekšrocības, ko piešķir dažādu valodisko un nevalodisko kodu pārslēgšana un pārvaldīšana, Jeļena Glazova līdzīgi daudziem orbītiešiem pazīst itin labi. Kā multimediju un, jo īpaši, elektroniskās skaņas māksliniece, viņa savos darbos eksperimentējusi ar dažādām materialitātēm un modalitātēm, un tādēļ jo vairāk prieks, ka it kā nelielās grāmatas vizuālo dizainu veidojuši Rūta un Artis Brieži. Viņi konceptuāli pārdomāti attiecas pret multimodālo dizainu grāmatniecībā un sevi šajā jomā jau pierādījuši, sastrādājoties ar izdevniecību Liels un mazs. Pārnesums šajā kontekstā ir eksistences un mākslinieciskās darbības pamatforma, kurā nav jāmeklē vēstījums ar tā nozīmi, un katram žestam varbūt neskaitāmas modulācijas citās, lasītājam vēl neatklātās dimensijās.