punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kalni uzvelk buras

Eduards Aivars

21/05/2014

 

IMG_0726

Foto: Ilze Ķīķere

 

VECĀKI DOMĀ, KA VAR IEMĪLĒT LAUKUS
Bērns ir atvests, bet viņš nevar
Mazais zēns stāv pie virtuves loga un pa gabalu
Ierauga to, kas mums, gudrajiem, skaitās aita
Viņš liek pirkstus pie rūts kā skārienjūtīgās
Un mēģina dīvaino kustoni pievilkt tuvāk
Nesanāk
Viņš grib uz mājām

 

JAU NO PAŠA RĪTA
Man ir radušies lieli pārpratumi, strīdi
Pārdzīvojumi – kāpēc es to visu darīju?
Tikai padomājot, atskārtu, ka esmu runājis pats ar sevi
Pasaulei nekas nav nodarīts
Kalni un autoosta ir savās vietās
Visi āboli nokrituši
Tādā mazā laukumiņā
Kā Sīrijas bēgļi Bulgārijā
Ja viņi būtu lēkuši ar izpletni

 

PASTNIEKS VAIRS NEKLAUVĒ
Dzejolis ieslīd pa durvju apakšu
Jūs vēl stāvat kā sastinguši un domājat, ka
Tas ir neapmaksātais rēķins ar procentiem
Tas nav
Kad jūs aptverat, ka tas ir kas labs, jūs, vienalga, neatverat
Baidāties, ka lūgšu naktsmājas
Es varētu
Bet tāds nav mans nolūks
Tikai staigāt pa mājām, kuras nav renovētas
Un darīt to, kas vēl iespējams
Tā arī neredzot, kas notiek jūsu sejās

 

KONCERTĀ KAUT KAS BIJA STARP MŪZIĶIEM
Nespēju neievērot, lai gan skanēja labi
Viņi satricināja pasauli
Fasādē līgojās kolonnu stabi

Viņu sejas bija noslēpumainas kā sēnes
Nav jau nekāds feisbuks
Virs galvas karājās prožektormēness
Zem milzīgām klavierēm skraidīja stirna, ne buks

Noktirne padevās spalga
Pa zāli ripoja dimants
Skaņdarbs saucās „Idalgo”
Komponists nebija zināms

 

KĀDS VĪRS GAIŠI BRŪNĀ LIETUSMĒTELĪ
Un platmalē ar augstu uzlocītām malām
Skrien uz tramvaju
Sarkanā kaklasaite piesprausta kustas nekustīgi
Vīrietim ir apmēram septiņdesmit pieci
Un viņš ir labi saglabājies
Dīvainā kārtā vīrietis skrien nevis uz tuvējām pirmā vagona priekšējām
Bet uz otrā vagona pēdējām durvīm – pieredze, što ļi?
No starta vietas viņam sanāk tāds sešdesmit metru sprints
Kā skolas pirmajās klasītēs ziemas fizkultūrā telpās
Nepārprotami viņam ir rūdījums
Kas liek domāt par spēcīgiem gēniem
Un pašiem labākajiem vitamīniem padomju gados
Kā arī par piederību čekai
Arī par to, ka viņš nav tajos maisos
Bet kādā īpašā kulē

 

ATKLĀJU UZ ĀDAS ČETRAS DZIMUMZĪMĪTES
Nobijos, bet tad izrādījās
Ka tās ir no šokolādes
Vakar atkal ēdu vecos Rīgas pieminekļus –
Trīs strēlniekus, pieminekli Piektā gada cīnītājiem
Tā bija melnā un rūgtā šokolāde
Uzvaras piemineklis gan bija liels
To es ēdu visu pagājušo ziemu

 

VIŅŠ BIJA AKLS
Ziemā novilka virvi uz aku
Gāja pieturēdamies un dauzīja ledu
Kamēr dabūja ūdeni
Kad vasarā bija jāpārsien govs
Vadījās pēc saules, kas spīdēja
Viņam tieši sirdī
Vēlā rudenī apmaldījās
Uzkāpa kalnā un sauca mūs
Sajuzdams, kā atdziest kailās pļavas
Kamēr mēs ejam viņam pakaļ

Dalies ar šo rakstu