punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Gājēju pāreja

Andris Ogriņš

23/05/2014

 

SONY DSC

Foto: Baiba Ogriņa

 

Pravietis

Viņa alkohola ietonētais deguns ir pārāk ilgi valkāts. Tas pamazām zaudē savu nedabisko un atgūst oriģinālo krāsojumu, to, ar kuru piedzima, guļot kā bļoda uz mutes. Ne velti es pieminu bļodu, arī šis trauks ir zilgans un ļaudis stāsta, ka tas kādreiz pareģojis tuvāko nākotni, kas ir viena no bezjēdzīgākajām nodarbēm un līdzinās viņa eksistencei – ar degunu vai bez. Tomēr saost. No dienas uz dienu kaut ko lielu un varenu tuvojamies, kā sačukstas rindā pēc sāls, maizes un desas luņķa. Rindā stāvošo vēderos dzīvo ar indīgiem dziedzeriem pārklātas vardes un barojas ar to, ko pasviež bada izkaltētās rokas – ūdeni no ugunsdzēsēju krāna, suņu izkārnījumu aizdarītu patilti, sēras par neiegūto meiteni un dzīves laikā nepabeidzamo grāmatu.

Mazliet sviesta uz tās maizes. Meditācijās šūpojas viņa nedzimušie. Tā tikai jautra rotaļa, līdz mājās sauks neesošās māmiņas. Uz plīts kūpēs neredzams zupas katls. Radio spēlēs nedzirdamu melodiju. Vai viņš priecājas, ka viņi nav piedzimuši…

Bārda kā sētnieka slota, tāpat arī garie mati un īsie ceļi no veikala uz mājām, no mājām uz veikalu, pa retam kāds pasākums, par kuru pavīpsnāt un saraukt augstāk minēto degunu. Bezmērķīgi klaiņojoši sapņi starp Grieķijas mītiem un atpakaļ, tā īsinot bezdarbību, un gaušanās, ka nav Midasa zelta pirksta, ar kuru pieskarties debesīm, lai tās uzkrīt uz vienmēr sāpošās galvas kā atbrīvotājas.

Viņam ir kuslas rokas, maza mute, tomēr ar pāris vārdiem viņš notrieks pie zemes ikvienu, kamēr rokas bezpalīdzīgi nokarāsies. Viņa trešajā acī bieži zied varavīksne, kurā gribētos uzrāpties, tikai kaulainajam garam trūkst kaloriju, un bailes no kritiena piesien pie vietas. Pie vietas, no kuras drīz izmetīs ārā. Pie vietas, ko nerāda acis un zirnekļu noķertie spoguļi.

Iztrūkst pēdējā poga, jau sen izklīduši gan suņi, gan plaukšķinātāji. Tukša guļamistaba, pilni grāmatu plaukti, bet nomirušās valodas liedz kādu izlasīt. Viņa dienas dievs skaitījis. Viņa dienām dievs sajaucis skaitu…
 

Koma

Guļu uz zemes, sapņoju par augšāmcelšanos ziemas sakaltētajās vītolu lapās. Elpoju putnu baltos izkārnījumus, tie smird, bet piesātina plaušas ar skābekli. Es esmu bērns. Kā visi bērni neatceros, kad piedzimu, kā visi pieaugušie neatminos, kā šeit nokļuvu. Man slāpst un es sūcu pieneņu sulu, man sagribas ēst, un atlido kraukļi, no tuvāka vai tālāka kaujas lauka, atnesdami svaigu gaļu. Zirga vai cilvēka – es tam nepiešķiru nekādu nozīmi, jo man ir jāizaug no miega. Garām pastaigājas Ādams, nosauc vārdā visu, ko ierauga; tukšu krāsas bundžu, salauztu kapu soliņu (pirms nāves pārkrāsotu sudraba krāsā), priestera tērpu ar vīna nosmulētu apkakli, patronas čaulīti un citas lietas, kas viņam šķiet ievērības cienīgas.

Mana gulta ir dubļi. Brīnums, ka dubļos zied tumši sarkanas pienenes, jo lielāks brīnums tas ir tāpēc, ka pašlaik ir janvāra ceturtdaļa. Es nevēlos celties. Kad izaugšu par zemeslodei nederīgu indivīdu, var gadīties, manas domas mainīsies uz sfērai perpendikulārā vektora pusi. Visos strautos plūst asinis. Vai arī apkaimē iegūst alumīniju, vai ķirzaku mēles buršanai. Tomēr vārdošanai jau ir par vēlu. Raganas guļ dieva mierā un Ieva (Ādama šķirtene) vairs nejaudā pacelt ogļu pannu.

Debesis allaž tik melnas, lai arī caurskatāmas tādiem kā man, kuriem redze nav nepieciešama, kuru galvās uzkrājas kaltētāja reizēs iepūstie ahāta putekļi. Sen atpakaļ tos sauca par zināšanām.

Vienu rītu es atmostos, sev līdzās sataustu Ādama kaulus – laiks celties, ņemt Zemes kodolu un sākt savas pazemīgās gaitas. Ādams ir labi pastrādājis. Uz saviem kauliem ķīniešu papīra sīkā rokrakstā aprakstījis neskaitāmas lietas un parādības, pat iepinis pa kādai metaforai, kas man nekad nav bijusi neizprotama, pat pirms tā ienākusi viņa nosirmojušajā prātā. Es nomazgājos sārtajā avotā, apvelku no dubļiem pašūtas drēbes un dodos. Ādams savulaik neiedomājās, bet viņa darbam tagad nav nekādas vērtības. Lai vai kā, es izrādu cieņu un ieroku viņa kaulus savos bijušajos pēļos.

Apkārt valda tukšums, ja ieskatās vērīgāk – haoss. Un šajā haosā, kā rādās, esmu palicis viens vienīgais kustonis. Tomēr nē. Aiz degoša krūma sadzirdama smalka balstiņa. Tā mani vilina tuvāk un tuvāk, un tuvāk, pieņemdamās spēkā. Tā pārplēš dzirdēt nepieradušās bungādiņas, bet es neapstājos, man jānoskaidro, kas manas ilgās snaudas laikā šeit noticis. Un beidzot es to panāku, tā ir neizslēgta sirēna, tā darbosies mūžīgi, jo to iegriež priekšpēdējais (nojauta saka – pēdējais esmu es) mūžīgais dzinējs, kas palicis uz zemes. Pārējie ir projām. Posīšos arī es. Pie sava sapņos redzētā dieva.
 

Pelni

Tu ieklīsti pelēkajā ideju laukā, pacel no Zemes sauju pelēko smilšu un atskārsti, ka tu neesi viens. Ar tevi kā sabiedrotais, kā brālis, kā mīlnieks, kā bauda, kā es kopojas vājprāts. Katru rītu es aprakstu tavu pamošanos un katru vakaru – centienus iemigt. Uzlaužu durvis, kuras tava paranoja rūpīgi aizslēdz un desmitreiz pārbauda, vai tiešām netiksi laukā.

Mēnessērdzīgais sniegs staigā pa tumsas oksidētajiem jumtiem – tik neizbiedēt, ka nenokrīt zemāk par to pelēko, pelēko laukumu, kur sačukstas no bronzas izlietie sapņi, bistes, rūpju valstības vajātie profili. Apmainoties ar parolēm, mijoties saukļiem, tie saskandina tukšuma pildītās glāzes un iedzer no krītošiem zvaigznājiem izspiesto sulu. Mana roka sniedzas, bet pusceļā satausta lūpas – ar dievu, ar dievu, ar pusceļā sastapto dievu.

Es meklēju sakarības debess krāsās mērcētos tramvaja dūmos, bet atrodu biļeti uz tavu durvju čīkstošo atrakciju: mainīga ātruma karuseli, diviem sēdekļiem, iekaltiem aukstuma ķēdēs. Nāc, sēdies man klēpī, tu saki. Nē, es labāk kā zaķis. Un kopā ar zaķi visu, ko domājam, paslēpsim smīnošos dūmeņos.

Un tur jau tu stāvi ar kādai akmens figūrai norauto vainagu, un tur jau tu svini kārtējo neizdošanos mani pieradināt, un tur jau tu miegam izrautā sānā atroc ēsmu, ko uzspraust uz āķa, bet velti. Es vakaros lieku uz zoba pēc jauna krusta zem ledus peldošos kurkuļus.

manas delnas ir cietas
mans piens ietek ellē
savilkts uzacu rokturis
un debess līdz ceļiem
un aklā brēkuļa seja
bez pieturas tīklojuma
ar saltām domām
par ikdienai zogamu
pelnu pelēku pirkumu
par velti par velti
par grozā pie durvīm
pamestu brēcošu velti
 

9 mm

Satiekamies kafejnīcā. Šajā aukstumā tā ir kā neapdzīvota sala bruģim un apstādījumiem paredzēto kontinentu okeānā. Okeāns, jūra, okeāns. Jūra kā emocionāli vētrainā grāmata, ko lasīju, vēl nemācēdams noturēties virs ūdens. Viņš solīja atnest jaunāko transkripciju, un gaidot es sajūtu nežēlīgu izsalkumu. Mēs atrodamies kafejnīcā, tikai katrs pa savam, es uz nedaudz no galda kartes atbīdītā krēslā, viņš – vienkārši stāvot.

Kafija sasalst, iegūstot gaiši brūnu toni. Un tepat blakus, aiz sienas noliktais akmens no acīm izberzē sniegu, lai redzētu mūs un nepalaistu garām arī debesis. Pie otras sienas iekārtotas maksas atejas. Daži, tostarp arī es, zina, ka vienā var iekļūt par brīvu, bet reklamēts tas netiek, jo tad veidotos garas jo garas patieso pilsētas smārdu ieelpot gribošo rindas.

Saulei ir pokera spēlētāja seja. Ņemot vērā viņas pieredzi, viņas laika prognožu kārtis ir neiespējami atminēt. Arī debesis nav pieradušas zaudēt. Viss, kam viņas pieķeras, pārvēršas skaistos vāciņos, aizraujošā tekstā un patīkamā tipogrāfijas aromātā, un tāpēc tās maksā, kad piemetas neatliekama vajadzība apmeklēt tualeti.

Mans biedrs nokož gabaliņu no savas kafijas. Bārmene tam nepievērš nekādu uzmanību, jo viņas zīdainis sūkā piena lāsteku. Ja pareģojums ir precīzs, viņš pāraugs mūs visus – un tieši par deviņiem revolvera milimetriem.

No kafijas ledus atdalītais gabaliņš triecas pret kāda diletanta gleznotu sadzīves ainiņu. Uz grīdas, nez no kurienes uzradušos mūku dziedājumu pavadīts, krīt kumosa kauliņš, un es pievēršu uzmanību smalkajam rakstam, kas to viscaur nosedz. Cik noprotu, mūsu tikšanās mērķis bija šī nezināmās izcelsmes sēkla, bet sarunas tēma – šie ornamenti. Stāvošais to paceļ, pagroza pirkstos, un aizsākas saruna.

ar ko tā sākās ar ko tā beidzās
es atrodos citur
virs manis deg svešas debesis
 

Upuri nevienam

Nekas mums neliedz domāt, ka vairs nelietosim saulespuķu eļļu. Pārtikā izmantosim no nezālēm spiesto – aukstajā spiedē, kvalitatīvāko un vienlaikus kaitīgāko. Virskārtā sakrājas indes un sārņi, tie tiecas uz Sauli, tā arī es un tu ar viņiem kopā pacelsim rokas, tikai pie šāda izkārtojuma mūsu rīcība nesimbolizēs padošanos. Jo mēs gribam dzīvot, jā, dzīvot savos putekļainajos dzīvokļos, darbos, bezdarbā un ielās, kas tieši saulainajos pavasaros demonstrē kārtības netīrību.

Garām brauc runājošas automašīnas, spārnus izmisīgi vicina lidmašīnas un grāmatu lappuses. Smilšu maisi. Pie katra krustojuma regulētas kaujas. Sarkans – iešauj sev vai kādam citam galvā. Dzeltens – jebkurā gadījumā sagatavojies. Zaļš – krīti vai dodies pāri līdz nākamajam… Tādējādi esam pārstaigājuši visu pilsētu. Pilsēta nav liela un ievainojumi proporcionāli, un mums taču ir nezāļu eļļa, ko liet rētās, mums – labajiem samariešiem.

(Nekad nebūtu domājis, ka teikšu – koku galotnes mums maisās pa kājām.)

Karš un miers. Garie netulkotie dialogi franču valodā. Mēs tos saprotam, kā kurā situācijā nepieciešams. Mums ir viena mēle un no saulespuķu eļļas esam atteikušies. Toties mūsu bērniem ir šautenes. Lai izsargātos no pāragras grūtniecības, zēni šautenēm uzmauc gumijas durkļus un uz priekšu, atbrīvot sabiedrību no aizspriedumiem. Mūs neviens neaiztiek. Pirmkārt, radniecība. Otrkārt, mēs esam gājuši tālāk, proti, atbrīvojušies no pašas sabiedrības.

Tavu māju vēl apkurina, lai arī laukā jau plus divdesmit pieci. Radiatori dzied ķērcošās balsīs, virtuve no pārslodzes sit bungas, dušas telpā mazgājas kāds mums nepazīstams, ar svaigāko avīzi nosmērējies, cilvēks-politiķis vai cilvēks-diagnostiķis, vai cilvēks-analītiķis, vai cilvēks-cilvēks-cilvēks-pasaules skaņas un gaismu tehniķis. Apkures mūzika vilina palikt, bet, skatoties uz savu tēlu berzošo X, mums kļūst nelabi un kā mīksts patīkams paklājs mums pa priekšu izritinās sekas. Atkal ārā.

Tavā ielā vienmēr ir mierīgi, jo, lai cik tas pārsteidzoši arī nešķistu, tuvumā nav neviena krustojuma, un ja mums rodas vēlēšanās uzsākt savstarpēju karadarbību, mēs aizejam uz kapsētu aizņemties krustu. Noguldām to zemē un modulējam stratēģiska haosa kauju, iemesls – mums nav luksofora. Luksoforu mums neļauj aizņemties daudzgalvainā dāma, no kuras, kā jau teicu, esam atteikušies. Visi luksofori ir viņas neapstrīdams īpašums un tikai tie bērni vēl kādu laiku mēģinās…

Mazgājot rokas asinīs, tās izaužas par nevainojami baltiem palagiem, uz kuriem mēs viens otru ienesam naktīs. Par sapņu līgotiem upuriem. Nevienam.

Dalies ar šo rakstu