punctum

Literatūra un kultūra

Greizsirdības drāma

Ainārs Kamoliņš

01/06/2014

 

Spinozas poetika_vaks

Dienasgrāmatas ir skatāmas plašāka KiM? notikumu kontekstā, kas norisinājās šā gada februārī. Aditija Mandajams veidoja laikmetīgās mākslas izstādi KiM? telpās, Oļa Vasiļjeva ne tikai veidoja grāmatas vizuālo tēlu, bet arī izveidoja Spinozas Ētikas teorēmu ilustrācijas, kas bija skatāmas LNB vecās ēkas skatlogos. Kā arī tika uzaicināts Ārons Šusters, kas piedāvāja savu lasījumu, salīdzinot Spinozas un Freida uzskatus.

Dienasgrāmatas es sāku rakstīt salīdzinoši laicīgi. Sākumā biju iedomājies, ka gan tā saturs, gan arī izklāsta veids būs daudz tradicionālāks un man pašam ierastāks. Nedienas ar datoru dēļ es pazaudēju savu iesākto darbu. Taču tā vietā, lai mēģinātu to atjaunot, balstoties uz atmiņu, nolēmu to rakstīt no jauna. Darba nozaudēšana tehnisku iemeslu dēļ, iespējams, noteica, ka par vienu no motīviem kļuva, ja tā varētu izteikties, neveiksmju apcerēšana un aprakstīšana. Grāmatas centrālā tēze ir mēģinājums pārprast Spinozas Ētiku un to lasīt kā poētiku. Tā vietā, lai piedāvātu jau gatavas tēzes, es mēģināju aprakstīt pašu pārprašanas procesu. Vismaz tādā veidā, kā es pats to iztēlojos. Bieži vien tas nozīmēja nokļūšanu aporijās, dažādus izklāsta veidus utt.

Piedāvātajā nelielajā fragmentā ir attēlota viena no neveiksmīgajām idejām. Šajā gadījumā – sapludināt Spinozas biogrāfijas faktu par viņa aizraušanos ar sava skolotāja meitu ar atsevišķiem Ētikas fragmentiem.

Ainārs Kamoliņš, 2014. g. maijā.

 

Greizsirdības drāma

Sākām ar ļoti vienkāršu uzstādījumu. Lugas galvenie varoņi ir divdesmit piecus gadus vecais Spinoza un viņa simpātija – trīspadsmitgadīgā Marija. Spinoza mīl Mariju. Savukārt Marijas iecerētais ir astoņpadsmit gadus vecais Hamburgā dzimušais van Endena students Kerckrinks. Darbības vieta – Amsterdama. Tātad. Spinozas jūtas nerod atbalsi Marijā. Spinozam ir aizdomas, ka viņš netiek pieņemts jaunā sāncenša dēļ. Kerckrinks arī izjūt greizsirdību pret vecāko Spinozu. Tāpēc uzdāvina Marijai pērļu kaklarotu. Šī dāvana palīdz viņam iegūt Marijas sirdi. 12 gadus pēc mācību pabeigšanas viņi laimīgi apprecas. Spinoza iztēlojas savu bezspēcību un skumst (saskaņā ar 55. teorēmu).

Minēto greizsirdības drāmu var attēlot šādi.

Ja kāds iztēlojas, ka viņa iemīļoto lietu tikpat ciešas vai
ciešākas draudzības saites saista ar kādu citu nekā viņu vien, tad viņu
pārņems naids pret mīļoto lietu un skaudība attiecībā pret šo citu.
(Ētika III, 35. teorēma)

[T]as, kurš ienīst, cenšas attālināt ienīsto lietu un iznīcināt to.
(Ētika III, 13. teorēma, sholija)

Mēs varam kādu lietu mīlēt vai ienīst jau tāpēc vien, ka esam
to uzlūkojuši ar prieka vai bēdu afektu, kaut arī šī lieta nav šā afekta
darbīgais cēlonis.
(Ētika III, 15. teorēma, korollārijs)

Lai ienīstu varoni lugā, viņam mūsu iemīļotajai lietai
ir jāsagādā bēdas.
(Ētika III, 22. teorēma; ir saistīta ar augstāk citēto 13. teorēmas sholiju)

Un tā tālāk.

Taču tas viss noved pie dramatiska noslēguma.

Tas, kurš iztēlojas, ka iet bojā tas, ko viņš ienīst, tas priecāsies.
(Ētika III, 20. teorēma, kas ir atvedināta no 13. teorēmas)

Kā redzams, Ētikā jau visnotaļ skaidri ir iezīmēts greizsirdības afekta mehānisms. Nojaušams, ka lugai, kuras centrālais konflikts ir greizsirdība, ideālā veidā būtu jānoslēdzas ar nīstamās lietas bojāeju, jo abi vīrieši izjūt greizsirdību. Tieši šajā punktā parādījās grūtības. Kā atrisināt šo stāstu? Ir grūti iedomāties, ka Spinoza kaļ atriebības plānus, piemēram, mēģina tumsas aizsegā ar nazi pielavīties Kerckrinkam no muguras vai mēģina viņu noindēt. Galu galā vienojāmies, ka luga būs par iekšējiem konfliktiem. Proti, būs mazāk darbības, bet vairāk galvenā varoņa introspekcijas un cīņas ar iztēles dēmoniem. Pieņemsim, ka Spinoza pastaigājas Amsterdamas Hortus Botanicus. Botāniskais dārzs scenogrāfijā ir nepieciešams simbolisku apsvērumu dēļ.

B: „Atminies, Ētikā ir norādīts, ka gudrajiem ir jābauda zaļojoši augi. Vislielāko augu dažādību acīmredzot varētu atrast tieši botāniskajā dārzā. Otrām kārtām, botāniskie dārzi bieži vien paši simbolizēja Dieva darbu dažādību un pasaules iekārtojumu: dienvidu pusē bija augi no dienvidiem, ziemeļu – no ziemeļiem utt.”

X: „Frānsiss Bēkons arī ieteica valdniekiem pie mājas iekārtot dārzu, lai varētu atpūsties no valsts lietām un meditēt, tā teikt, par būtiskām lietām.”

B: „Nu jā… Bet kāds tam ir sakars ar iepriekš teikto? Tikpat labi varētu iedomāties Dekarta varoņus, kas, norobežojušies no laicīgās pasaules, pastaigājas Epikūra dārzā un apcer metafiziskas tēmas.”

X: „Nezinu… Tas nav būtiski.”

B: „Labi, atgriežamies pie lugas. Tātad. Spinoza botāniskajā dārzā piedzīvo garīgas svārstības, kuras vajadzētu attēlot monologā. Viņš nostājas pretim mimozai. Monologu varētu sākt šādi: Spinoza: It was philosophically said, that man is like an inverted plant.

K: „Izklausās pēc Šekspīra.”

X: „Tas tāpēc, ka citāts ir angļu valodā.”

B: „Varbūt tomēr nevajadzētu sākt šādi, jo galu galā Spinoza nemācēja angļu valodu?”

X: „Labi, varam vēlreiz sākt no sākuma. Spinoza pastaigājas botāniskajā dārzā. Viņš apstājas pie mimozas un sāk savu monologu: Philosophice dictum, homo est planta inversa.

B: „Nezinu gan, domāju, ka arī šādi sākt nevajag, jo izklausās pārāk patētiski. Turklāt nezinu, vai sākt ar Bēkona citātu ir laba ideja. Varbūt labāk izrādi sākt ar klusu nopūtu vai ar to, ko dēvē par jēgpilnu klusumu? Spinoza varētu vairākas minūtes uz pustumšas skatuves domīgi vienatnē pastaigāties dārzā. Skatītāji varētu netieši tvert metafizisko domas dziļumu. Viņš pieliecas un pieskaras mimozai. Spinoza vēro, kā augs lēni reaģē uz pieskārienu. Tas simbolizē, ka visas jutīgās lietas ir pakļautas afektiem. Un Spinoza vārdos nemaz neizsaka nicinājumu pret Bēkona rakstīto.”

X: „Tas, ka visas radības var lielākā vai mazākā mērā izjust afektus, varētu patikt romantiķiem, vai ne?”

B: „Jā. Taču nenovirzīsimies no tēmas.”

X: „Vajadzētu novirzīties. Vienkārši nav skaidrs, vai skatītājam ir jāizjūt līdzjūtība pret Spinozu, Mariju vai viņas iecerēto?”

B: „Tas ir atkarīgs no paša skatītāja, kam just līdzi. Tas, pret ko mēs izjūtam afektus, ir relatīvi. Turklāt tikai didaktiskās lugās mums jau ir iepriekš sniegti norādījumi, kam vajag un kam nevajag just līdzi.”

Tālāk mūs visus sajūsmināja Spinozas piebilde pie greizsirdības raksturojuma. Mums nebija šaubu, ka tajā rakstītais secinājums ir radies personiskas pieredzes rezultātā: Un, visbeidzot vēl jāpiebilst, ka mīļotā būtne greizsirdīgo vairs neuzņem ar tādu pašu sejas izteiksmi, kā to agrāk mēdza… (Ētika, III, 35. teorēma, sholija)

Mēs mēģinājām attīstīt ideju, ka Spinozas un Marijas tikšanās varētu būt izspēlēta kā pantonīma. Marija ir uzvilkusi pērļu kaklarotu un dejo. Spinoza, juzdams greizsirdību, vēro izmaiņas Marijas sejas izteiksmē. Taču nekur tālāk mēs pagaidām netikām. Mums bija tikai divas idejas tikai divām mizanscēnām: Spinoza dārzā un pantonīma, ko izspēlē Marija. Tāpēc uzmetumu atlikām malā uz nenoteiktu laiku.

B: „Nu labi, šī luga vienalga bija vairāk par Spinozu un mazāk par viņa uzskatiem. Tagad pieņemsim, ka mēs vairs neveidojam izrādi par pašu Spinozu. Kādas vēl ir idejas? Paņemam Ētikas trešo daļu. Tajā ir rakstīts par afektiem un tie tiek kategorizēti.”

K: „Ko Tu piedāvā? Burtiski attēlot šos afektus uz skatuves?”

B: „Spinozas teātrī skatuve varētu būt prāta analoģija.”

K: „Jā, un tādā gadījumā, piemēram, uz skatuves varētu atrasties afektu koris. Labajā skatuves pusē ir afekti, kas ir saistīti ar prieku, bet kreisajā – ar bēdām. Afekti sāktu griezties dejā un uz skatuves veidotu dažādus rakstus. Beigās rokās sadotos pretējie afekti. Piemēram, Labvēlība ar Dusmām, Atriebība ar Atzinību. Šī sadošanās rokās reprezentētu garīgās svārstības, kas norisinās mūsu dvēselē. Pēc šīs afektu dejas – aplausi un priekškars!” Tad mēs ātri nobalsojām, vai gribētu skatīties šādu izrādi. Vienbalsīgi mēs neatbalstījām šo izrādes ieceri.

Dalies ar šo rakstu