punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lasot Kafku

03/06/2014

 

Šodien, 3. jūnijā, aprit 90 gadi kopš Franca Kafkas nāves – no mūsdienu viedokļa raugoties, savādas nāves: tas bija bads, ko radījusi tuberkulozes aizsprostota rīkle, sava veida ieslodzījums. Reizēm šķiet, tumša ēna, pieņēmusi ekspresionistisku zīmējumu vaibstus, pavada ik sarunu par Kafkas dzīvi un darbiem.

Latviešu valodā tulkoti Kafkas romāni Process (1999) un Pils (2007), izdoti arī stāstu (2001, 2005) un aforismu (2007) krājumi. Cerams, joprojām turpinās darbs pie romāna Amerika tulkojuma. Runājot par pētniecību, 2008. gadā izdevniecība ¼ Satori laida klajā Ričija Robertsona grāmatu Kafka: ļoti saistošs ievads, vēl pirms tam Kafkas estētiku akadēmiska raksta formā analizējusi literatūrzinātniece Zanda Gūtmane (2006), savukārt žurnālā Kentaurs XXI atrodama Morisa Blanšo apcere (2006). Jāsecina, ka Kafkas pētniecība Latvijā ir tik tikko iesākta. Iespējams, to var skaidrot ar humanitāro zinātņu uzsvaru uz nacionālās identitātes pētniecību. Ja atļauts minēt tikai filosofus, tad citviet pasaulē ar Kafkas prozas uzdotajiem jautājumiem nodarbojušies Valters Benjamins, Teodors V. Adorno, Žoržs Batajs, Moriss Blanšo, Hanna Ārente, Žaks Deridā, Džordžio Agambens, Džūdita Batlere u.c.

Atceroties autoru, kura nozīmi modernās literatūras vēsturē grūti pārvērtēt, pie sveces ar īsiem priekšlasījumiem pulcējušies dažādu kultūras jomu pārstāvji.

Artis Ostups

 

Inga Žolude

Citāda pieredze

Dienā, kad Punctum redaktors mani uzrunāja, lai uzrakstu par Kafku, kādā no Borhesa esejām biju lasījusi viņu pieminam, ka Kafkiānisti nogalināja Kafku. Es ilgi kavējos pie šī izteikuma. Ne jau tā akadēmiskās klišejas dēļ, ka pētnieku veiktās daiļdarbu vivisekcijas darbu neatgriezeniski pārceļ uz pataloganatomijas nodaļu. Pat diletantiskie mēģinājumi ķidāt Kafku nespētu to. Teikt, ka Kafka ir nemirstīga klasika, būtu banāli. Bet tas, ka Kafkas darbi ir pārlaicīgi, ir grūti apstrīdams.

Kafku es lasīju visai vēlu, un nevarētu teikt, ka Kafkam manā patikšanas listē ir īpašāka vieta par visiem Prustiem, Džoisiem, Borhesiem utt. Visvairāk man atmiņā iegravējušies kukaiņa (Pārvērtība) un spīdzināšanas (Labošanas darbu kolonijā) stāsti. Kad es tos lasīju, es jau biju redzējusi Pazolīni Salo jeb 120 Sodomas dienu un, jāatzīst, novērtēju šo ļaunuma un vardarbības estētiku. (Borhess esejā par Kafkas priekštečiem pauž pārliecību, ka katrs autors rada savus priekštečus, jo viņa radītie darbi ietekmē mūsu attieksmi pret pagātni un nākotni.) Es neapzināti centos sevī apspiest šoku un pieņemt to vienkārši kā alegoriju literatūrā. Dažkārt es par to iedomāju, sevišķi, kad redzu visvairāk tiražēto Kafkas ģīmetni, kur viņš ir jauns un trausls, un nespēju to savienot ar viņa iztēles radītajiem smagsvara augļiem, pat ne ar K., bet drīzāk ar vēstulēm Milēnai, kuras es šad tad palasu no vecas un smirdīgas antikvariātā iegādātas grāmatas, pēc kuras vienmēr jānomazgā putekļu salipinātās rokas.

Šo pārdomu sakarā pārlasīju Kafku, tā bija citāda pieredze, lai gan es precīzi neatceros, kāda bija pirmā lasījuma pieredze. Tagad es pilnīgi noteikti kaut ko gaidīju, meklēju, izturējos ar aizdomām pret katru vārdu. Un man nemaz nešķita, ka kaut kas nebūtu pabeigts (izstrādāts), ja neņem vērā gaisā pamesto pusteikumu. Kafkas darbu lasīšana ir prāta piedzīvojums, un ko tad vēl (KO VĒL?) jūs no literatūras gaidāt?

 

Jānis Taurens

Priekšteči un zīmējumi

Ilumināciju angļu izdevuma priekšvārdā Hanna Ārente, salīdzinot Benjamina un Kafkas likteni, apgalvo, ka neskaitāmie neveiksmīgie mēģinājumi rakstīt à la Kafka ir tikai apliecinājuši viņa „absolūto oriģinalitāti”, kurai nav priekšteču. Ārente varēja nezināt, bet varēja arī zināt un neņemt vērā to, ka Borhess nelielā esejā par Kafkas priekštečiem ir nosaucis, piemēram, Zēnona aporijas (Priekšvārds kopā ar Iluminācijām publicēts 1968. gadā, Borhesa eseja Kafka un viņa priekšteči iekļauta krājumā Citi pētījumi, kas iznāk 1952. gadā, angļu tulkojums – 1964. gadā.) Varēja neņemt vērā, jo Zēnona paradoksi nav Kafkas “priekšteči” jelkādā pieņemtā šī termina nozīme – pārāk jau nu liela laikmeta, valodas un žanra atšķirība. Tomēr Kafkas romāniem var atrast arī kādu tradicionālāku priekšteci, teiksim, Alfrēda Kubīna Citu pusi (Die andere Seite. Ein phantastischer Roman von Alfred Kubin. Mit 52 Abbildungen und einem Plan,1909). Kubīns ir mākslinieks, kura izvērstie grafikas lapu komentāri noveduši pie paša autora ilustrēta fantastiskā romāna (ilustrācijas sk. šeit), un viņam ir garantēta vieta literatūras vēsturē, turklāt – es gribētu piebilst – Cita puse ir izcils, ar baudu lasāms darbs. Savukārt Kafkas nelielie zīmējumi (jeb skribelējumi), ja arī nav pavisam aizmirsti, diez vai tiek kaut vai garamējot pieminēti mākslas vēsturē. Netaisnību varētu labot – grāmatu izdevējiem vajadzētu atstāt platākas baltās, neapdrukātās Kafkas stāstu, romānu, vēstuļu un dienasgrāmatu  lappušu malas, kuras lasītāji aizpildītu ne vien ar savām piezīmēm, bet arī grafiskajām fantāzijām.

 

Laura Prikule

Cietums vai pils

Kafka gan stāsta varoni, gan lasītāju iemet pasaulē bez redzamas ieejas un tikai vienām izejas durvīm, un tās pašas, kā varam iztēloties, ved laukā no dzīves. Viņa darbos sastopam distopiski-hermētisku arhitektūru, kuras labirintos bezcerīgi maldīties līdz pat rītausmai. Notikumi seko savai cietuma loģikai, kura nav racionāla, tomēr savā absurdā metodiski iziet cauri konkrētiem attīstības posmiem. Galvenajiem tēliem tas nozīmē arī daudzkārtīgu “sišanos ar galvu stenderē”, proti, Kafkas protagonisti ir indivīdi, kuru darbībai, konfrontācijā ar valdošo sistēmu, varu vai birokrātiem nav īpašas ietekmes vai izredžu, un sistēma viņus lauž. Pārsteidzoši ir tas, ka Kafkas pesimistiskais pasaules redzējums, kas apgāž jebkādas pārmaiņu iespējas, pat tīri teorētiski vienlaikus ir labs atgādinājums par to nepieciešamību. Tomēr brīvība vai indivīda laime nesākas kādā mītiski-mistiskā Pilī pēc rīkojuma Nr. 4589, kas visdrīzāk nekad nesasniegs adresātu. Mūsdienās daudzi no mums apzinās, kā daudzskaitlīgas sistēmas pakļauj un izmanto cilvēkus, pat māksliniekus, dzejniekus un citus radošus indivīdus, bet par to, pēc kā mēs īsti tiecamies, informācijas un pārdomu ir mazāk. Šodien apstākļi virzās uz to, kā reducēt cilvēku (indivīdu) līdz nelielam pelēkam punktiņam, ierindas robotam lielā komercsabiedrībā, kas bezkaislīgi iztērē visus zemeslodes resursus, neko īpašu nesniedzot pretī. Mums pieder izvēle pieņemt to kā neizbēgamu faktu vai aktīvāk rīkoties, realizējot savas spējas un mērķus un ar pilnu atbildību pārkāpjot pašu sistēmas uzliktos šķēršļus. Varbūt bez dzīves autopilotā ir arī citas opcijas?

 

Māra Rubene

Atstarpe

Kafka… pirms viņa Kirkegors, bet pirms Kirkegora – Kants. Kafka runājis par „rakstību kā nokāpšanu sevis paša absolūtās vientulības ledainajā bezdibenī”. Blakus „ledainajam bezdibenim” vārdnīcā ir otra tulkojuma nozīme – „pirmatnējais haoss”. Citviet viņš norādījis, ka lasīt ir vērts grāmatas, kuras „dzeļ un stindzina [..] kā belziens pa galvu”. Kafka… un aiz viņa lasītāju rinda. Vai viņš cer uz citu dzīvi, uz citu sabiedrību? Varbūt gaida, ka atnāks cietuma uzraugs un atslēgs kameru? Lasītāja Hanna Ārente citē Kafku: „Viņam ir divi pretinieki. Viens spiež no aizmugures, no viņa sākotnes, otrs aizšķērso ceļu uz priekšu. Viņš cīnās ar abiem. Varētu teikt, ka pirmais viņu atbalsta cīņā pret otro, jo cenšas viņu pagrūst uz priekšu, un savukārt otrais atbalsta cīņā pret pirmo, jo spiež atpakaļ. Tomēr tā tas ir tikai teorētiski. Ir taču ne vien abi pretinieki, bet arī viņš pats – un vai viņa nodomus kāds var zināt?” Mirklis „starp” kā pirmatnējais haoss, atstarpe, sastapšanās ar ledaino mūžības aisbergu. Ārente šo uztver kā Kafkas alegoriju, alegoriju par laiku, taču par to, kas „attiecas nevis uz cilvēku viņa ikdienišķajās nodarbēs, bet gan vienīgi uz domātāja ego – ciktāl tas atslēdzies no visa, kas notiek ikdienas dzīvē.” Ārente pievēršas šim starpniekam kā „plaisai” starp pagātni un nākotni. Žils Delēzs lasot Kafku, domājis par Kantu, lasot Kantu – par Kafku un „likumību bez likuma” (Gesetzmaessigkeit ohne Gesetz). Žaks Deridā, lasot Kafku, iespējams, atcerējies Kirkegoru, bet, lasot Kirkegoru, ielasījis Kafku un „neiespējamo attiecību”, bet varbūt patiešām sevis paša citu?

 

Reinis Tukišs

Kafkas acs

Par šāda veida spekulācijām viegli izpelnīties nopēlumu, taču ļaušos apgalvot, ka, manuprāt, cilvēkos mājo estētiski un pieredzes kodi, kas tiem ļauj vai liedz piekļuvi un saslēgšanos ar noteiktiem mākslas darbiem. Piemēram, ja lasītājam nepiemīt noteikta dzīves uztvere, tāda kā fascinācija un pietāte pret dzīves lielumu, trivialitāti, robustumu un traģismu, Ernesta Hemingveja proza var likties kā savdabīga arodskolas audzēkņa domraksts. Arī Riharda Vāgnera mūzika ir kaut kas, kam jāpiekļūst, jo tajā itin viegli var neieraudzīt daudz vairāk par naivu, sakāpinātu fantasmagoriju, kamēr citiem tā nozīmē Visumu. Ar Kafku ir līdzīgi. Lai spētu pilnīgi ienirt un gremdēties Kafkas prozas dziļumā, detaļās, mājienos un noskaņās, manuprāt, jāpiemīt kādai noteiktai dzīves uztverei, kādam nedefinējamam uztveres kodam, kas, lasot Kafkas tekstu, ļauj to neatšķetināmi savīt ar individuālu pieredzi. Ja šī saslēgšanās notiek, Kafkas lasīšana var atstāt neizdzēšamu iespaidu uz visu tā saucamo „pasaules uztveri”. Daudzas dzīves parādības pēkšņi iegūst Kafkas prozas vaibstus un Kafkas prozā var atpazīt ļoti daudz dzīves. Kafkas prozas piliens, reiz ielijis uztverē, piešķir nelielu „Kafkas nokrāsu” daudz kam, kas noticis un turpina notikt – kokainai laulības ceremonijai mazpilsētas dzimtsarakstu nodaļā, nakšņošanai lidostā, sarunai poliklīnikas uzgaidāmajā telpā, sapulcei, radinieka bērēm. Var gadīties, ka tas ir lielākais, ko māksla var panākt – pievienot mūsu apziņai un uztverei ko tādu, ko vairs nevar aizmirst un pazaudēt un kas paliek klātesošs visu, tā sacīt, atlikušo mūžu. Īsi sakot, ja tu kaut reizi pa īstam satiec un sajūti Kafku, jums visticamāk būs grūti šķirties.

Dalies ar šo rakstu