punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

„…un atklātos valodas noslēpums”

Raivis Bičevskis

12/06/2014

 

Piezīmes par Novalisa Monologu 

Novalisa (Frīdriha fon Hardenberga, 1772-1801) Monologs ir teksts – viens no tiem domas vēstures tekstiem, kuru liktenis ir noslēpumains un vēl jo vairāk tāds ir tā saturs. Tas sakāms ņemot vērā to, ka pats teksts drīzāk ir vienkāršs, tajā nav nevienas tiešas atsauces, kurā būtu minēta kāda domas vēstures autoritāte. Skaidrs, ka šo vienkāršību iespējams pārvērst kompleksā norāžu tīklā, kuru šķetinot atklātos gan Novalisa lasītais, gan agrīno romantismu iniciējošie impulsi, gan laikmeta konstelācijas. Šos atradumus vairojusi 19. un 20. gadsimta literatūrzinātne, ģermānistika un kultūrvēsturiski pētījumi. Stefans Matušeks par Monologu pat izsakās (domājot par agrīnā vācu romantisma autoru vēlākajiem mācītajiem lasītājiem, kuri atrod visu jaunākajā filozofijā pieteikto jau pateiktu romantiķu tekstos) kā par tekstu, “kas ir zinātniski boksterēts līdz pat apnikumam”1 un kura “pusotrām lapaspusēm” pievērsties šobrīd gan laikam nebūtu vairs iespējams bez īpašas atvainošanās no interpreta un labvēlības no tā lasītāja puses. Agrīnā romantisma garā būtu šo tekstu vispirms uztvert tā “vienkāršumā” – inspirējošā aizrautībā, kurā Novaliss runā par valodas noslēpumu (vienlaikus gan paturot prātā šo inspirāciju kā romantiķu apzināti veidotu un kompleksas domas figūras ietverošu). Romantisma ietvaros var meklēt šai Monologa apzināti iecerētai vienkāršībai un aizrautībai līdziniekus: tāds varētu būt Heinriha fon Kleista (1777-1811) Par domu pakāpenisku veidošanu runājot (1805/06), kurā romantisma filozofiskā programma nolasāma tikpat intensīvi.2 Novalisa Monologs parāda valodu darbībā. Filozofiskās refleksijās par valodu (gan tolaik, gan mūsdienās) tā vien šķiet, ka paši runātāji aizmirst un aizmirstas, ka runā. Romantisms tiem atgādina, ka arī filozofiskas teorijas ir valodas noburtas.3 Valoda nu reiz ir “ķerta” un kad tā “ķer” kādu, tad tas top “ķerts”. Gadamera skolniece Donatella Di Čezare uzsver, ka Monologs nav īpašs ar to, kas tajā teikts, bet gan tas tiek pateikts.4 Jo runājot par valodu un runāšanu, Novaliss ne tikai apraksta, bet parāda, ka arī “metastāsta” par valodu veidošana ir valodas notverts mēģinājums, valodas rotaļa. Bet – valoda var tapt par “bezgalīgi nopietnu” spēli. Kas ir valoda kā šī “bezgalīgi nopietnā” spēle? Atbildēt uz šo jautājumu nozīmētu ietiekties visai dziļi agrīnā vācu romantisma un Novalisa domu pasaulē.

Arī laiks un vide, kurā top Monologs nav mazāk savdabīgs kā teksts – gan veroties uz agrīno romantismu kopumā, gan uz Novalisa iekšējo domas biogrāfiju. Vācu “mazpilsētu” fenomens (Hermans Kurcke5) romantisms izvēršas politisku un sociālu pārmaiņu laikā, kad dzīves aprises kļuvušas neskaidras. To izjūt arī Frīdrihs fon Hardenbergs, kuram lemts agri sākt un agri beigt: jau agri dzejot un domāt, agri beigt dzīvi. Tomēr dzīves laikā domas intensitāte rada tekstus, kuru filozofiskais un literārais piesātinājums nebeidz pārsteigt arī mūsdienās.

Monologs piesaistījis daudzus vēlāka laika lasītājus un tie arī dalījušies savos iespaidos, tiesa gan, kā atzīmē Gerhards Šulcs, to tekstu korpuss, pie kura laikam gan jāpieskaita Monologs, proti, Dialogi (1798/1799), nemaz tik aktīvi nav interpretēts Novalisa pētniecībā.6 Par Monologu jāsaka tas pats, kas jāsaka par (agrīnā) vācu romantisma pētniecību kopumā: tā izpratnes vēsture un ģermānistikas kā vācu kultūras pētniecības attīstības vēsture sakrīt. Tā sakrīt arī ar aizvien pašrefleksīvāku attieksmi pret literatūrzinātnes teorijām un interpretācijas metodoloģiju. Galu galā tā sakrīt arī ar filozofijas attīstību 19. un 20. gadsimtā, kas ļāvis pamanīt agrīnā romantisma tekstos aizvien jaunus līmeņus un intences un arī pašus agrīnā romantisma tekstus atklāt kā šādas intences ģenerējošus. Lai arī skatījumu uz romantismu spektrs ir plašs, neapšaubāms tomēr kļuvis tas, ka agrīnais romantisms ir filozofiski ļoti izkopta domas kustība, kura jāskata kā pastāvīgs mēģinājums filozofijā (paralēli vācu ideālismam) un nav ierakstāma tikai literatūras vēsturē. Manfreds Franks ir ieguldījis lielas pūles, lai šo romantisma filozofisko pretenziju neaizmirstu un parādītu.7

manfred_frank_053

Manfreds Franks

Novalisa Monologs ir teksts, ko grūti precīzi hronoloģiski datēt. Nav saglabājies pat manuskripts. Skaidrs varētu būt tas, ka Monologs iederas 1798./1799. gadu intesīvajā periodā, kurā Novaliss studējis Fihtes, Kanta un nīderlandiešu neoplatoniķa Hemsterhuisa darbus, dalījies pārdomās ar Frīdrihu Šlēgeli un strādājis pie citiem savai iekšējai attīstībai nozīmīgiem tekstiem, pirmām kārtām – dabaszinātniskajām studijām.

Lasot Monologu – un ņemot vērā iepriekš teikto – īsi jāpievēršas Dialogiem – sešām relatīvi īsām sarunām, kurās sarunbiedri (A un B) skar gandrīz visu agrīnā romantisma domu spektru. Monologa sakarībā īpaši svarīga ir Dialogu norāde uz valodu un dabu (lietām). Bernvards Loheide labi parādījis to, cik lielā mērā valodas izpratne, kas parādās Monologā, saistīta ar dabas filozofijas apspriešanu Dialogos.8 Piemēram, sestajā dialogā Novaliss ironiski vēršas – drīzāk gan imanentas kritikas nozīmē – pret Šellinga aizrautību ar dabas filozofiju.9 Par dabu labāk nerunāt. Daba mīl slēpties un par ko runā, tas runātājam līdz ar to ir jau zudis: “Jo, ja par kaut ko runā, tā vairs nav; tā nu reiz ir aksioma”.10 Filozofisks mēģinājums refleksīvi tvert dabu var izrādīties ceļš prom no dabas. Šo piezīmi jāsaprot uz Novalisa, Hēlderlina un Šellinga agrīnās filozofijas fona, kurā dominē Fihtes transcendentālfilozofijas motīvi, kurus tomēr tās apguvēji pārveido nerefleksīvas “vienotības” filozofijā. Dabas „intelektuāls vērojums Šellingam – citādi kā Fihtem – nav identisks ar pašapziņu: vērojumā ir absolūta identitāte pāri pār katru apziņu; šī identitāte ir nerefleksīva būtiski radikālā, taču arī problemātiskā nozīmē”.11 Novaliss šo kopējo ievirzi, kurā skaidri var redzēt neoplatonisma savienošanos ar Vienoto motīvu (savienošanos, kura ir nerefleksīva un kuru, tātad, nevar panākt pat ar domāšanas palīdzību), liek pamatā savam skatījumam uz dabu Dialogos. Interesanti, ka domāšanas (refleksijas) un dabas attiecību problēma tur parādās arī vēl kā dabas un valodas attiecību problēma. Izteikt kaut ko valodā nozīmē to izjaukt, sadalīt un aizklāt – zaudēt izteiktā esamību. Uz šī Dialogu fona Monologa valodas “dīvainums” parādās ambivalentā gaismā. Valodas dīvainums – tas, ka tā ir pašreferenciāli pašpietiekama, – šķiet aizsedzam lietas, kuras nemaz nevar pateikt valodā. Vēl vairāk – valoda aizsedz un sagroza lietas, kurām varbūt pašām ir kas sakāms, ja vien šis sakāmais spētu izlauzties caur cilvēka valodas skaņām.12 No otras puses – Monologs nebūt nav valodas kritika, kurā tā autors aicinātu atteikties no valodas un runāšanas par lietām. Romantisma ievirze drīzāk gan ir: parādot valodas pašreferencialitāti tieši šādi, norādīt uz lietām, kuru “valoda” skan aiz cilvēka valodas pašreferenciālajām kustībām. Valodas ironisks pašatcēlums ir norāde ne jau tikai uz valodu, bet gan uz lietām un to valodu.13 Taču Novaliss pūlas norādīt uz kaut ko vēl vairāk – uz valodas “viltīgumu”, uz valodas notikumu, kas notiek pats pēc savas gribas, kuras notikumā piedaloties (nevis to kontrolējot) valoda paradīs vēl kādu savu slēptu un “bezgalīgi nopietnu” pusi. Viņš jautā: vai aiz valodas kā komunikatīva instrumenta, kas galu galā tikai „kacina” tās dalībniekus, slēpjas vēl kas? Viņa atbilde ir: jā, aiz valodas kā “satura” un tā “pavēstīšanas” līmeņa slēpjas valodas spēle. Tikai nonākot pie valodas spēles var nonākt arī pie lietām un to uzrunas. Tādējādi valoda Monologā neparādās tikai kā kritizējams lietu pārpratums un lietu iznīcināšana padarot tās par valodas nozīmju pašreferencialitātes un komunikācijas rotaļu. Aiz rotaļas ir “bezgalīgi nopietna” spēle, kurā lietas un valoda atkal tiek savestas kopā. Uz šo valodas un lietu attiecību līmeni Novaliss norāda tekstā tad, kad piesauc matemātiku. Herberts Erlings norāda uz šīs valodas un matemātikas analoģijas pītagoriski platonisko fonu,14 taču laikam gan matemātikas iesaiste ir daļa no Novalisa “maģiskā ideālisma” domas par lietām kā bezgalīgā simbolu. Valodas spēle ir “bezgalīgi nopietna” tad, kad tajā parādās pašu lietu “signatūras” – bezgalīgā zīmes lietās. Jakoba Bēmes mācība par signatūrām ir viens no “maģiskā ideālisma” stūrakmeņiem.15

Par Novalisa “maģisko ideālismu” un tajā ieskicētajām attiecībām starp lietām (dabu) un valodu būtu jābilst kāds vārds vairāk. Kā jau teikts, Monologa konteksts ir Novalisa dabaszinātniskās studijas, kuras, tiesa gan, viņš pats neraksturo kā empīriskas vārda šaurā nozīmē: to mērķis ir dabas izziņa, kas neredzamo dabā saista ar bezgalīgo16 un dabas izziņu kopumā dēvē par brīvības izziņu. Tas var arī mulsināt. Daba jauno laiku zinātnē drīzāk tiek izprasta kā kauzalitātes principa noteikta – kā kauzāls mehānisms. Novaliss par zinātnēm gan saka, ka tām jātiek “poetizētām”.17 Kāda sakarība ir starp dabu, poēziju un brīvību? Par kādu brīvību ir runa dabas izziņā? Dabaszinātniskajās piezīmēs (1798/99) Novaliss saista brīvību un iztēles spēju, saskatot to būtību “lidojumā starp pretmetiem”.18 Brīvība tiek raksturota kā iztēle, kura, tiesa gan, veido harmoniju starp pretmetiem. „Lidojums starp pretmetiem” atgādina kvalitatīvās potencializēšanas metodes ordo inversus (refleksīvā inversija) un ars inventrix (visa saikne ar visu), kuras Novaliss piemin citviet un kuras ir romantisma, kā to izprot Novaliss (“maģiskais ideālisms”!), centrālās metodes: pāreja no galīgā pie bezgalīgā un no bezgalīgā pie galīgā. No kā gan “Es” top brīvs dabas izziņā? Dabas izziņa – kā to attēlo Novalisa lasītais J. G. Fihte darba Par cilvēka sūtību (1800/1801) pirmajā daļā – ved pie Es nebrīvības izziņas: Es ir iekļauts dabas kauzalitātes ķēdē. Dabas izziņa ir brīvības neiespējamības izziņa. Taču Fihte un arī Novaliss tā neuzskata. Daba – jutekliski uztvertie dabas fenomeni (phainomenon) – ir tas, kas parādās (phainesthai). Daba parādās noteiktā veidā. Viens veids, kā tā parādās ir jauno laiku dabaszinātņu metožu atklātais veids. Taču tas nenozīmē, ka daba nevar parādīties vēl arī citos veidos. Runa dabas izziņā ir par perspektīvu, kurā dabu redzēt. Mūsu Es nebūt nav viens elements kauzālā dabas procesā, bet gan dīvainā vieta, kurā perspektīvas uz dabu mainās. Es brīvība ir perspektīvas maiņas brīvība. Par šo vietu tātad Novaliss saka: tā ir produktīvas iztēles vieta – lidojums starp perspektīvām. Vai runa ir par subjektīvām perspektīvām? Vai par vienlīdz “labām”? Nē, jo daba atklājas tam, kas pienācīgi uz to skatās. Un kas ir pienācīgi? Novaliss saka: „lido starp pretmetiem”. Pienācīgi skatīties uz dabu nozīmē lidot starp pretmetiem. Jauno laiku dabaszinātņu princips nav bijis “harmonijas” – lidojuma starp pretmetiem princips. Kas ir pretmeti, starp kuriem Es poētiski – brīvi jālido? Redzamais un neredzamais, ikdienišķais un noslēpumainais, galīgais un bezgalīgais. Dabaszinātnes ir pūlējušās savaldīt, kontrolēt un likt cilvēka kalpībā dabu, aiz kuras taustāmās, redzamās puses slēpjas noslēpums. Jauno laiku zinātnes ir ielauzušās ar savām metodēm tur, kur vajadzīgs cits pieejas veids – bezgalīgā noslēpuma līdzi domāšana ikvienā “dabiskā”, “parastā” dabas norisē un lietā. Nav brīnums, ka šo zinātņu rezultāts ir ambivalents, noteiktas cilvēka prasības apmierinošs, taču arī cilvēku apdraudošs. Bet būtiskākais: daba kopumā padarīta vai nu par ienaidnieci, kas apdraud cilvēku, vai par izmantojamu lietu un procesu krātuvi.

Kā šis skatījums uz dabu un “lidošanu starp pretmetiem” parādās Monologā? Valoda kā pašreferenciālu nozīmju rotaļa ir priekškars, kas nolaižas starp cilvēku un lietām. Šis priekškars noslēpj lietu iekšējo signatūru – saikni ar bezgalīgo un padara lietas par valodas “saturu”, kuru komunicēt un ar kura palīdzību iejaukties lietu esamībā. Ja bezgalības signatūra lietām laupīta, tad tās kļūst par priekšmetiem, objektiem, ar kuriem manipulēt. Ja, turpretī, valoda ir “bezgalīgi nopietnā” spēle, tad tā atklāj tieši bezgalīgā signatūru lietās.

trakl

Georgs Trākls veltījis Novalisam dzejoli

Bet pats valodas “lietotājs” Monologā? Kas notiek ar runājošo? Kas vispār runā Monologā? Laikam gan atbilde uz šo jautājumu ietverta teiktajā: valodas spēlē (bet arī valodas pašreferenciālajā rotaļā) runā pati valoda. Valodu nevar funkcionalizēt – funkcionalizācijas šķitums izrādās tikai “viltīgās” valodas viena puse, lai gan arī tajā valoda ir pārāka par runātāju. Spēle ir jāspēlē un jo vairāk tā pāriet pašas valodas ziņā, jo tuvāk nonākam lietām. Valodas spēli spēlējošo Novaliss sauc par pravietisku, atceroties par Trojas Kasandru – pareģi, kas pravietim un apgarotajam, aizrautajam līdzīgi pravieto ne jau pati savā spēkā un ne jau pati ar savu gribu. Pat vēl vairāk: Monologa noslēgums ir mājiens uz valodas laušanos pie vārda – uz bezgalīgo valodā. Taču šis mājiens ir arī uz to, ka katrs runātājs ir “cēlas cilmes” – jo pat niecīgākajā vārdā klātesoša ir valoda gan kā rotaļa, gan kā “bezgalīgi nopietna” spēle, kurā iepazīstam ne tikai lietas, bet arī sevi. Īstenība atdarās tam, kas meklējis sevi – kā vēsta Hērakleita 101. fragments. Esmu meklējis sevi – tik tiešām Novaliss meklē sevi arī Monologā. Fihtes studijās (1797) Novaliss ir pievērsis uzmanību tam, ka Fihte pūlas ne tikai izskaidrot apziņas un “es” problēmas, bet gan runājis par “es” iegūšanu, par es Es.19 Šie ir izšķiroši, svarīgi vārdi, lai cik tie skanētu paradoksāli un varbūt pat neveikli. Skaidrs, ka Novaliss runā izteikuma pirmajā daļā par Fihtes zinātmācības (Wissenschaftslehre) centrālo punktu: no īstenības pievēršos tam, ka par īstenību domāju, tveru to noteiktā perspektīvā. Es ir domājoša aktivitāte, perspektīvu maiņas „vieta”. Fihtem svarīgi, ka šis perspektīvu maiņas centrs ir brīvs – nav pasīvs attiecībā pret īstenību, bet gan aktīvs. Šī aktivitāte nerimtu pat tad, ja nekādi ārēji iespaidi to neaficētu – sevis apziņā Es objekts ir viņš pats, Es pietiek ar sevi, lai domātu un būtu aktīvs. Tā aktivitātes cēlonis nav ārpus tā paša. Tas ir cēlonis pats sev – īstens causa sui. Tiktāl Fihte. Bet Novaliss? Viņš tātad pie teiktā par transcendentālo patību (brīvību sevī) piebilst: tā ir būšana, kurā parādās kaut kas tāds kā mana es Es. Savā es jāatklāj vēl kāds Es. Šis Es ir būšana, esamība. Agrīnā romantisma pārliecība, ka pasaules viņpus es pieredzamība ir ietverta pašā es, lai gan šis “es” pats vairs nekādi nevar tikt ietverts “subjektivitātes” kategorijās, ir lielā doma, ap ko cīnās vācu ideālisms un vācu romantisms tā arī laikam gan līdz galam šo domu neizsmeļot. Aiz mūsu es un īstenības slēpjas viens un tas pats noslēpums. Īstenības izziņa un es izziņa ved pie viena un tā paša. Tas uzrunā pēkšņi kādā lietā vai ainavā. Tā uzrunu nesaprotam, tomēr tā modina ilgas būt ar to kopā un būt tajā. Šī uzruna mēmajās lietu balsīs ir mūsu vārds – es Es. Šādi noteiktu jēgu iegūst Novalisa bieži citētie vārdi, kuros viņš raksturo romantismu: “Pasauli ir jāromantizē. Tad tikai atkal atrodam tās sākotnējo jēgu. Romantizēšana nav nekas cits kā kvalitatīva potencializēšana. Ikdienas es atklājam augstāku patību un identificējam ar to. Mēs paši esam kvalitatīvas potencializēšanas sērijas. Šī operācija ir vēl pavisam neiepazīta. Vispārzināmajam es piešķiru augstu, noslēpumainu nozīmi, pierastajam mīklainu izskatu, pazīstamajam – nepazīstamā cieņu, galīgajam bezgalīgu mirdzumu – tā es to romantizēju. .. [Tā ir] romantiskā filozofija. Lingua romana..”20

***

Novalisu dēvējuši par “orfiskās klasikas”21 pārstāvi vācu domas vēsturē. Vienā meklējumi sašķeltībā – šis orfiskais motīvs tik tiešām Novalisu raksturo. Novaliss – “maģiskā ideālisma” un zinātņu enciklopēdijas poētiskais arhitekts? Kāds ir “maģijas” un zinātnes sakars – par to diez vai ir skaidrība vēl šodien. Gētes un citu acīs Novaliss ir vācu garīgās dzīves “imperators”,22 kas tomēr palicis “mūžam jauns” – grūti iedomāties “sirmgalvi Novalisu”, kas raksta vēl vienu Heinrihu fon Ofterdingenu vai Monologu. Varbūt tad būtu vēl viens Hēlderlins, kas pēdējos dzīves gadu desmitus pavada Tībingenes galdnieka Cimmera mājas tornī ar skatu uz Nekāru, iegājis savas dzīves nakts pusē? Vai varbūt vēl viens nosirmojušais Frīdrihs Šlēgelis – katolis un savu agrīno darbu kritiķis? Tomēr tieši agrīnais Šlēgelis joprojām piesaista vislielāko uzmanību; romantismam piederas noslēpums un nepabeigtība; tieši tie piesaistījuši un piesaista interesi.23 Tomēr noslēpums, nepabeigtība un fragmentārums nosaka lasītāja, interesenta lasīšanas stratēģiju īpašā veidā: „Līdz šim brīdim noturīgā interese par Novalisu vairāk balstās atsevišķās, no viņa domu kopsakara izrautās domās, kuru saistošumu noteikusi paša meklētāja interese; šo interesi reti balstījusi iepazīšanās ar visiem darbiem. Filoloģiski skatoties, viņa devuma ietekme balstās gandrīz tikai pārpratumos. .. atdarinātāji, katoļi, franču simbolisti, neoromantisma Novalisa kulta veidotāji, Šteinera antropozofisti, politiski labējie konservatīvie revolucionāri Veimāras republikas laikā un nacionālsociālisti, kreisie studentu kustībā 20. gadsimta 60. gados, ekspresionisti un sirreālisti .. Georgs Trākls velta Novalisam dzejoli, Hermans Hese viņu apbrīno, Tomass Manns citē, Roberts Mūzils atrod viņā eksaktu mistiķi, haosa teorētiķi, tāpat kā franču poststrukturālisti meklē Novalisa izteikumos atbalstu”.24 Visi meklē apstiprinājumu savām intuīcijām – meklē pie Novalisa, kas tik radikāli licis uz nojautas, iztēles, apziņas optikas perspektīvas maiņas kārti un lasītājam novēlējis pabeigt aizsākto domu pašam. Tieši ar to Novaliss ir arī viens no agrīnā vācu romantisma definētājiem – paradoksāli atstājot lasītājam brīvību un vienlaikus darbojoties drīzāk kā burvis un mags, “reliģijas dibinātājs”, kuru Frīdrihs Šlēgelis raksturo kā “garu reģi”, “garu redzētāju”. Darbu fragmentārisms paradoksāli vienots ar radīšanas skurbuma plāniem – piemēram, romānam Heinrihs fon Ofterdingens tikai jāaizsāk vismaz sešu romānu virkne, kurā Heinrihs izstaigā sevis izziņas ceļu vienlaikus izejot visu Vakarzemes tapšanas mītisko un vēsturisko ceļu. Nacionāli noskaņotie interpreti šo romānu ciklu interpretējuši kā vācu gara tapšanas un vācu nākotnes – vācu vēstures pilnveidojuma – iezīmēšanas lieltekstu. Nacionāli (vai drīzāk jāsaka: politiski) izprast Novalisa tekstus šķiet visai adekvāts lasījums, ja ņem vērā romantisma radikāla utopisma un mītrades motīvu nacionālas pašapziņas sakāpinātības laikā, taču pārsteigties te nevajag. Novalisa plānu drīzāk jāizprot ontoloģiski – kā ģeniāla poēta tuvošanos ne tikai kādas tautas vēsturiskajam liktenim kļūstot par tā izteicēju, bet gan kā poēta tuvošanos īstenībai, kura ir nevis (tikai) politiski pārveidojama, bet gan pati tik fantastiska, tik tēlaina, tik noslēpumaina, ka tai atbilst var tikai šāds ģeniāls dzejnieks.

  1. Stefan Matuschek, Über Novalis’ Monolog und kritische Erbauung. Izd.: Athenäum. Jahrbuch für Romantik. 6 (1996). S. 198.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk.: Heinrich von Kleist, Über die allmähliche Verfertigung der Gedanken beim Reden. Izd.: Nord und Sud. Eine deutsche Monatschrift. Hrsg. Von Paul Lindau. Bd. IV. Berlin, 1878. S. 3-7. Šo paralēli būtu vērts pārdomāt nopietnāk pievēršoties romantisma vienotības problēmai. Dažas nozīmīgas un savu asredzīgumu nezaudējušas pārdomas par to sk.: Gerhard Möbus, Eichendorff und Novalis. Izd.: Eichendorff heute. Hrsg. von Paul Stöcklein. Darmstadt, 1966. S. 166-175.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sal. ar: Stefan Matuschek, Über Novalis’ Monolog und kritische Erbauung. Izd.: Athenäum. Jahrbuch für Romantik. 6 (1996). S. 205-206.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Donatella Di Cesare, Anmerkungen uz Novalis Monolog. Izd.: Athenaum. Jahrbuch fur Romantik. 5 (1995). S. 149.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Hermann Kurzke, Novalis. 2., überarbeitete Auflage. München, 2001. S. 18.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Gerhard Schulz, Dialogen und Monolog. Izd.: Novalis, Werke. Herausgegeben und kommentiert von Gerhard Schulz. 4. Auflage. München, 2001. S. 771.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Varētu minēt daudzas Franka publikācijas, kurās romantisms aplūkots kā filozofiska programma. No visa publikāciju klāsta īpaši sk.: Manfred Frank, „Unendliche Annäherung”. Die Anfänge der philosophischen Frühromantik. 2. Auflage. Frankfurt a. M., 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Bernward Loheide, Fichte und Novalis. Transzendentalphilosophisches Denken im romantisierenden Diskurs. Amsterdam, 2000. S. 301-302.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Novalis, Werke. Herausgegeben und kommentiert von Gerhard Schulz. 4. Auflage. München, 2001) 424-425 (tālāk zemsvītras piezīmēs citēts kā: NW, pievienojot lapaspuses un rindiņas numuru).  (atpakaļ uz rakstu)
  10. NW 425, 24-25.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Manfred Frank, Eine Einführung in Schellings Philosophie. 2. Auflage. Frankfurt a. M., 1995. S. 60. Skrupulozu un niansētu darbu šai ievirzei veltījis Dīters Henrihs (Dieter Henrich, Der Grund im Bewußtsein: Untersuchungen zu Hölderlins Denken (1794-1795). Stuttgart, 2004.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Labi šo “lietu-valodas attiecību” problēmu raksturojis Hanss-Georgs Gadamers Patiesības un metodes III daļā, arī pats iesaistoties senajā pārdomu apmaiņā, kas laikam gan sakrīt nevis ar “valodas pavērsiena” sākumu, bet gan ar Eiropas – Vakarzemes filozofijas sākumu.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Par to runā jau Johans Georgs Hāmanis, kuru agrīnā romantisma autori ciena un lasa. Sk.: Raivis Bičevskis, Savs vārds. Johans Georgs Hāmanis. Ievads viņa domāšanā. Rīga, 2013. 28. lpp. un tālāk, 108. lpp. un tālāk.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Sk. attiecīgās nodaļas lielajā Novalisa biogrāfisko un doksogrāfisko pētījumu konkordancē: Herbert Uerlings, Friedrich von Hardenberg, genannt Novalis. Werk und Forschung. Stuttgart, 1991.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Donatella di Cesare, Anmerkungen uz Novalis Monolog. Izd.: Athenaum. Jahrbuch fur Romantik. 5 (1995). S. 154 un tālāk; norādes uz Bēmi: S. 151-152. Par Bēmi un viņa dabas izpratni latviski: Raivis Bičevskis, Dieva kurpnieks. Jakobs Bēme un viņa mantojums. Izd.: Kentaurs XXI. 47 Decembris (2008). 76.-91. lpp.; Raivis Bičevskis, Filozofija, vērojums, daba: fenomenu valoda. Dabas filozofijas skice ar pastāvīgu atsauci uz Bēmi, Hāmani, Šellingu un Heidegeru. Izd.: Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis. Sast. un zina. red. R. Bičevskis. Riga, 2014. 307.-346. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. NW 443.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. “Katra zinātne kļūst par poēziju – pēc tam, kad tā ir kļuvusi par filozofiju” (NW 482, 20-21). Par “zinātņu poetizēšanas” un Novalisa zinātņu enciklopēdijas nodomu (uz Fihtes un Hemsterhuisa studiju fona) instruktīvi sk.: Gesine Lenore Schiewer, Sognitio symbolica. Lamberts semiotische Wissenschaft und ihre Diskussion bei Herder, Jean-Paul und Novalis. Tubingen, 1996. S. 239-240.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. NW 431.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. NW 296 un tālāk.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Novaliss, Fragmenti un studijas (1797-1798), 37. fragments (NW 384-385).  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Friedrich Hiebel, Novalis. Deutscher Dichter – Europäischer Denker – Christlicher Seher. Bern/München, 1951. S. 357.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Rüdiger Safranski, Romantik. Eine deutsche Affäre. München, 2007. S. 109.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Saikne starp nepabeigtību un īso Novalisa mūžu uzsvērta pētniecībā (tipiski: Terry Pinkard, German Philosophy 1760-1860: The Legacy of Idealism. Cambridge, 2002. P. 148). Vajadzētu akcentēt tomēr arī nepabeigtības un fragmentāruma programmatisko nozīmi agrīnā romantisma bezgalības un dievišķā izpratnē.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Hermann Kurzke, Novalis. 2. überarbeitete Auflage, 2001. S. 102.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu