Priekšlaicīgais Kirkegors

 

vegla-intervija

Foto: Māris Kūlis

Sērens Kirkegors (1813–1855) ir dāņu filosofs, teologs un rakstnieks, kurš polemizēja ar Hēgeli un romantisma tradīciju, kā arī apcerēja cilvēka eksistences paradoksus, kļūstot par pirmo eksistences filosofijas paudēju. Pateicoties saviem ārēji nesistemātiskiem pārspriedumiem par baiļu, izmisuma, ticības, ironijas un atkārtošanās vietu mūsu dzīvē, Kirkegors kļuvis par priekšlaicīgu (un līdz ar to pārlaicīgu) mūsdienu cilvēku plosošo eksistenciālo pretrunu vēstnesi 19. gadsimta pirmajā pusē. Tā katrā ziņā uzskata Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Velga Vēvere, ar kuru Punctum kādā saulainā pēcpusdienā tikās, lai parunātu par šo filosofijas postklasisko klasiķi, kuram ilgus gadus pievērsta viņas pētnieciskā uzmanība un kurš 21. gadsimta sākumā beidzot iegūst plašu atpazīstamību arī Latvijā. Par apliecinājumu Kirkegora strauji pieaugošajai popularitātei jāatzīst viņa 200 gadu jubilejas svinības pagājušā gada maijā, kas Dānijas Kultūras institūta organizētajos pasākumos pulcēja simtiem filosofijas, literatūras un teoloģijas interesentu, kā arī plašākas kultūras baudītāju aprindas. Latviešu lasītājiem Kirkegors vispirms pazīstams ar diviem darbiem: Bailes un trīsas un Slimība uz nāvi, kas Ingas Mežaraupes tulkojumā 2010. un 2013. gadā iznākuši izdevniecībā Ad Verbum. Velgas Vēveres ilggadējā interese par Kirkegoru vainagojusies ar kolektīvo rakstu krājumu Eksistence un komunikācija (2006, 2008), viņam veltīto promocijas darbu Eksistenciālās komunikācijas problēma Sērena Kirkegora filosofijā (2010) un monogrāfiju Sērens Kirkegors: būt un vēstīt (2011), kā arī ar vairākiem rakstiem vietējos un ārzemju izdevumos.

Igors Gubenko

 

Mans pirmais jautājums ir personisks. Kā notika tava satikšanās ar Kirkegoru?

Nevar teikt, ka bija tāds gluži pirmais randiņš. Satikšanās notika pakāpeniski. Un tā notika tādējādi, ka 1990. gadu vidū es Hārvarda Universitātes bibliotēkā uzdūros Marka Teilora disertācijai, kas veltīta Kirkegora pseidonīmu problemātikai. Un, izlasot šo disertāciju, es pēc tam sāku lasīt tos darbus, uz kuriem šī disertācija balstījās. Tas nenozīmē, ka es nezināju neko par Kirkegoru – es zināju pamatlietas –, bet, pateicoties šai disertācijai, es sāku interesēties par viņa estētiskajiem sacerējumiem. Un no tās intereses vēlāk izauga komunikācijas problēma, kas man ir centrāla tagad. Lai gan šeit ir vēl viena satikšanās: es izlasīju Karla Jaspersa lekcijas par Kirkegoru un Nīči Prāts un eksistence, un tās uzvedināja mani uz eksistences komunikācijas problemātiku.

 

Kāpēc, tavuprāt, Kirkegoru vērts lasīt šodien?

Es domāju, ka Kirkegors nav aktuāls, ja viss ir kārtībā. Ja viss ir kārtībā personiskā dzīvē, sociālā dzīvē, ekonomiskā dzīvē. Ja tu dzīvo ļoti dziļā saskaņā ar sevi un nevēlies iziet no šī stāvokļa, neinteresējies par Kirkegoru. Viņš rada un atspoguļo iekšējas dilemmas, nemieru, sašķeltību, bažas, bailes utt. Tās nav bailes par fizisko vai garīgo eksistenci; Kirkegora teksti mēģina izsist cilvēku no līdzsvara, lai cilvēks sāktu domāt par savu vietu pasaulē, un arī par attiecību pašam pret sevi pasaulē. Manuprāt, gan sociālie, gan ekonomiskie, gan garīgie apstākļi ir ļoti labvēlīgi Kirkegora lasīšanai mūsdienās.

 

Kāds ir ieguvums no tā, ka, izlasot Kirkegoru, es zaudēju komfortablo līdzsvaru?

Tu kļūsti nelaimīgs. Grūti to saukt par ieguvumu, bet tā ir. Vienkārši tu kļūsti nelaimīgs, jo tu sāc domāt par sevi un pasauli.

 

Skaisti! (Abi smejas.)

Un ja tu sāc domāt par sevi un pasauli, tad diezin vai tu ilgi vari palikt līdzsvara stāvoklī, jo tu uzreiz redzi problēmas. Bet es tagad gribu atbildēt pati uz savu izvirzīto jautājumu, un mans jautājums ir tāds: „Ja tu jau esi nelīdzsvarā ar sevi un lasi Kirkegoru, vai tas nevar tevi nogrūst pāri kraujas malai?” Es gribu teikt, ka nē. Man liekas, ka šeit darbojas divkāršā nolieguma princips. Jo tad tu vari labāk identificēties ar tiem tekstiem, no vienas puses, un varbūt labāk saprast savu problēmu un atkal atgriezties pie līdzsvara. Iznāk tāds kā svārsts: ja tu esi nelaimīgs un neapmierināts pats ar sevi, tas var palīdzēt tev izprast sava nemiera cēloņus. Tas nenozīmē, ka tu kļūsti laimīgāks (eksistenciālā filosofija vispār neatrisina nekādas eksistenciālās situācijas), bet, izprotot, kāpēc tas tā ir, ir vieglāk sadzīvot ar šo situāciju.

 

Vai Kirkegors ar šo efektu, ko viņš atstāj uz lasītājiem, tavuprāt, ir unikāls?

Viņš noteikti nav unikāls: man uzreiz prātā nāk Nīče, kurš, izmantojot citus līdzekļus, pilnīgi mēģina izsist cilvēku no līdzsvara. Ar Nīčes tekstiem man ir mīlas un naida attiecības: ja es paņemu lasīt kādu no tiem, mani šie teksti kaitina. Ko es daru? Kā normāls cilvēks es tos nolieku malā. Bet kā nenormāls cilvēks jeb kā filosofs es pēc kāda brīža sāku domāt, kāpēc tie mani kaitina. Un tad es pie tiem atgriežos, un tad tie mani ievelk, un tad tie mani kaitina nākamo reizi. Lai arī daži no Nīčes tekstiem man likuši pārdomāt pašai savu dzīves pozīciju (piemēram, Antikrists attiecībā uz līdzcietību), Kirkegora teksti uz mani iedarbojas dziļāk: ja Nīče man liek pārdomāt attieksmi pašai pret sevi, savu vietu pasaulē utt., tad Kirkegors pašā būtībā maina manu pasaules uzskatu. Tāpēc ir grūti nocentrēt savu pozīciju attiecībā uz Kirkegoru, jo pēc katra teksta mainās skatījums uz viņu.

 

Kāda ir Kirkegora nozīme eksistences filosofijai? Cik lielā mērā var uzskatīt 20. gadsimta eksistences filosofus – Heidegeru, Sartru, Kamī un citus – par viņa sekotājiem?

Es pateikšu banalitāti: viņi ir gara mantinieki. Es domāju, ka viņi nav tiešā veidā sekotāji. Piemēram, Heidegers noliedz savu saistību ar Kirkegoru. Bet es domāju, ka Kirkegors līdzīgi Nīčem bija savu laiku apsteidzošs. Ja man būtu jāraksturo to, kas ir kopīgs tai eksistenciālisma kustībai, kas radās 20. gadsimta 20.–30. gados Vācijā, Francijā un Spānijā, tad tur, manuprāt, ļoti daudz ko noteica cilvēksituācija pasaulē, kura vēl nebija iestājusies Kirkegora laikā, lai gan daudzas tēmas viņam ir līdzīgas. Piemēram, cilvēks un pūlis, absolūtās vientulības ideja, gara vēršanās pie sevis, kas vēlāk parādās gan Kamī, gan Sartram. Runājot par komunikāciju, manā lasījumā tā Kirkegoram ir ne tikai sazināšanās, bet arī personības vai patības realizācija dzīvē; veids kā tu dzīvo, kā tu izpaudies pasaulē. Un tas ir Heidegers! Tāpēc es gribu teikt, ka viņš ir priekšlaicīgs un līdz ar to arī pārlaicīgs. Viņu nevar izlasīt un nolikt malā; katrs laikmets aktualizē savu problemātiku. Var jau būt, ka tieši tad, kad sabiedrībā ir relatīvs labklājības un miera stāvoklis, cilvēki nepievēršas Kirkegoram.

 

Tas liek domāt, ka pašreizējs laikmets tāds nav.

Nav.

 

Kas, tavuprāt, mūsdienās visvairāk rezonē ar Kirkegora tekstiem un domu? Vai vari nosaukt kādas konkrētas laikmeta iezīmes?

Es domāju, ka te būtu jārunā par patības integritātes saglabāšanas izaicinājumiem: viss apkārt ir tik steidzīgs, mēs visi esam tik ļoti aizņemti, mums vienkārši nav laika domāt par sevi. Ja atceramies Kirkegora izmisuma formu tipoloģiju, viena no tām ir cilvēka nespēja būt pašam. Savukārt antitēze tai ir cilvēka nevēlēšanās būt pašam – daudz vieglāk ir dzīvot pūlī. Bet domājošam cilvēkam iekšējās integritātes problēma ir ļoti saistoša. Piemēram, kā saglabāties praktiskajā dzīvē? Kā nezaudēt saikni pašam ar sevi? Tas vienmēr ir grūti. Un ko dod Kirkegors? Viņš dod nelaimīguma apziņu.

 

Ar kādiem līdzekļiem viņš izsaka šo nelaimīgumu?

Atkārtošanās, bažas, bailes, izmisums…

 

Skatoties no malas, atkārtošanās krīt laukā no šīs psihisko stāvokļu apzīmējumu virknes. Kādā nozīmē par atkārtošanos runā Kirkegors?

Atkārtošanās Kirkegoram darbojas gan kā filosofijas pseidokategorija jeb filosofiska metafora, gan kā retorisks paņēmiens. Pirmajā gadījumā tā nozīmē iešanu uz priekšu, skatoties atpakaļ, tādējādi gūstot dzīves pārdzīvojumus arvien jaunā kvalitātē.

 

Tas sabalsojas ar Valtera Benjamina vēstures eņģeļa (Angelus Novus) tēlu, kurš triecas uz priekšu ar skatu uz pagātnes drupām.

Tur ir ļoti daudz paralēļu, tāpēc es saku, ka Kirkegors ir priekšlaicīgs un pārlaicīgs. Tātad atkārtošanos viņš izmanto arī kā retorisko vai literāro paņēmienu. Nemaz neminot vārdu „atkārtošanās”, viņš dažādos darbos atkārto līdzīgas tēmas un sižetus. Piemēram, viņam ir Kārdinātāja dienasgrāmata (darba Vai nu/vai arī pirmā nodaļa), kur viņš iešifrē savu personisko stāstu. Pēc tam tas stāsts drusku citādā versijā parādās darbā Atkārtošanās, kur atkal ir jaunais cilvēks, meitene un kārdinātājs, kurš tiek ieviests kā trešā persona.

 

Kārdinātājs ir pats Kirkegors?

Manā lasījumā viņš sevi ieliek daudzās pozīcijās. Tātad viņš atkārto sižetus. Tad viņš atkārto savus pseidonīmus. Man šajā ziņā ļoti būtiski ir tas, ka visā šajā lielajā darbu korpusā pseidonīmu ziņā var izvilkt vienu filosofisku līniju. Piemēram, viņam ir nepabeigtais darbs Par visu augstākās ir šaubas, kura autors ir Johaness Klīmakss, tālāk ir Filosofiskās drumslas un trešais ir Noslēdzošais nezinātniskais postskripts „Filosofiskajām drumslām”. Un pēc tam viņam parādās vēl viens darbs: Ievingrināšanās kristietībā, kura autors ir Antiklīmakss. Mēs faktiski redzam četru darbu virknējumu, un tos var nosacīti saukt par viņa pārdomām par metodi vai drīzāk pārdomām pret metodi. Savukārt daudzi pārējie pseidonīmi ir ar savu slēpto jēgu. Piemēram Dzīvesceļa stadiju autors ir Jautrais grāmatsējējs (Hilarius Bogbinder), Vai nu/vai arī „sastādītājs” ir Uzvarošais Vientuļnieks – Viktors Eremīts. Tad viņam parādās Johaness de silentio un Brālis Klusētājs (Frater Taciturnus). Ir bijuši mēģinājumi interpretēt šos pseidonīmus, bet te ir viena lieta, kas ir diezgan bīstama. Man liekas, ka Kirkegors ir vienmēr mēģinājis atdalīt priekšvārdus un iedomātos autorus no tekstiem. No vienas puses, mēs varam pateikt, ka tas ir hermeneitiskais instruments, lai mēs sāktu lasīt tekstu, no otras puses, es domāju, ka tas mūs var aizvest nepareizā virzienā, jo manā lasījumā Kirkegora teksti ir antihermeneitiski.

 

Proti?

Viens no hermeneitikas uzstādījumiem ir lasīt tekstu, kā tas tevi uzrunā, mēģināt nolasīt teksta intenci. Kirkegora teksti, manuprāt, būtu jālasa pret intenci. Tajos nevajag pārāk iegrimt – pret to viņš, starp citu, brīdina darbā Atkārtošanās, definējot labo lasīšanas manieri kā atsvešinātu skatījumu, distances saglabājumu. Līdz ar to man liekas, ka viņš tiecas atdalīt pseidonīmu un priekšvārdu no teksta. Un šeit es gribu atsaukties uz darbu Priekšvārdi, kas sastāv tikai no priekšvārdiem, kuriem savukārt atkal ir priekšvārds. Protams, to var uzskatīt par literāru parodiju vai joku: tā ir vēršanās pret Hēgeļa Gara fenomenoloģijā izteikto tēzi, ka šim darbam nav vajadzīgs priekšvārds, jo tas ir tik noslēgts, ka priekšvārds tikai izjauktu tā pilnīgumu. Kirkegors saka tieši pretējo: nav vajadzīgs darbs, bet pietiek vienīgi ar priekšvārdiem. Viņš salīdzina priekšvārdu ar bērnu, kas spēlējoties piezvana pie durvīm un aizskrien. Un tāds ir viņa mērķis.

 

Ļoti postmoderni!

Priekšvārdā Priekšvārdiem ir stāsts par jaunekli, kurš ir mēģinājis izlasīt visu filosofisko darbu priekšvārdus un gandrīz sajucis prātā. Tas mani noved pie viena no maniem nākamajiem projektiem: es gribētu izlasīt Kirkegora darbu priekšvārdus kā vienotu veselumu un paskatīties, kas no tā iznāks.

 

Vai pētniecībā tas līdz šim nav darīts?

Nē, es neesmu atradusi neko tādu. Būtu ļoti interesanti paskatīties, vai tur izveidojas koherents stāstījums. Ja mēs paņemam kaut vai latviski iznākušos darbus – Bailes un trīsas un Slimība uz nāvi –, jocīgi ir tas, ka priekšvārdi ir par citu tēmu nekā paši darbi. Tie nav nedz ievadošie, nedz paskaidrojošie priekšvārdi. Tāpēc analizējot darbus, priekšvārdus parasti atmet malā.

 

Šāda ārēji neloģiska rakstības maniere uzvedina uz jautājumu: vai Kirkegoru var uzskatīt par absurda domātāju?

Jā un nē. Ja mēs runājam par absurdu 20. gadsimta literatūras kontekstā (šeit es vispirms domāju par Semjuelu Beketu, Eiženu Jonesko, Francu Kafku), tad Kirkegoram absurda jēdziens ir citādāks. Viņam tas ir viens no reliģiskākajiem jēdzieniem, kas saistīts ar cilvēka ticību par spīti prātam. Ticību tam, kas nav izprotams ar prātu. Darbā Filosofiskās drumslas ir fragments Filosofiskais tamborējums, kur viņš saka, ka par absurdu iespējams runāt tikai racionālisma filosofijā. Bet, tiklīdz mēs izejam no racionālās filosofijas kategorijām, absurds vairs nav absurds. Un es domāju, ka vēlākā eksistenciālisma filosofijā un literatūrā absurds iegūst citas dimensijas: eksistenciālā situācija ir absurda, jo tu nevari realizēt savu cilvēcību bezjēgas pasaulē. Kirkegoram tā īsti nav; viņam absurds ir pozitīvs jēdziens, jo, pateicoties absurdam, kļūst iespējams ticības lēciens.

 

Vai ticība paliek absurda arī tad, kad šis lēciens ir noticis? Vai arī absurds ir tikai noteikts posms ceļā uz ticību?

Paskaties, kā viņš skaidro ticības lēcienu: viņš runā par cilvēka eksistenci tiešamības jeb nepastarpinātības pasaulē, pēc tam par pastarpinātības pasauli, kas ietver racionalizāciju, un pēc tam par otrreizējo nepastarpinātību. Un nepastarpinātības pasaulē absurds nevar eksistēt. Tāpēc Kirkegoram tas ir kā Jēkaba kāpnes – kad tu uzkāp, tās pazūd.

 

Tagad aicinu pievērsties Kirkegora gaitām Latvijā. Tavā grāmatā Būt un vēstīt, aprakstot Kirkegora recepciju Latvijā, tu runā par „latentu tradīciju”: par to, ka Kirkegors ilgstoši netiek lasīts un pētīts pats savā vārdā, ka viņa tekstu apgūšana notiek ar 20. gadsimta kontinentālās filosofijas strāvojumu (eksistenciālisma, fenomenoloģijas, hermeneitikas) pastarpinājumu. Ja kārtējo reizi piesaucam Nīčes vārdu, redzam, ka viņu Latvijā piemeklēja gluži citāds liktenis – plaša un noturīga interese par viņa idejām un tekstiem, vairākas publikācijas jau 20. gadsimta pirmajā pusē, apjomīgi tulkojumi utt. Vai varam teikt, ka Latvijas lasītāju satikšanās ar Kirkegoru notiek tikai tagad, kad iznāk pirmie viņa darbu tulkojumi?

Pētot Kirkegora recepciju Latvijā, manuprāt, noteicošais moments ir tas, ka šeit viņš ienāk caur vācu tulkojumiem, jo dāņu valodas ienākšana Latvijā saistās vien ar 1990. gadiem. Turklāt Latvijā Kirkegora uztveri sākotnēji ietekmēja viens cits dānis – literatūrkritiķis Georgs Brandess, kuram ir Kirkegora biogrāfija, kas bija tulkota vācu valodā. Nevar teikt, ka viņš ļoti negatīvi vērtē Kirkegoru, bet visādā ziņā nekādu lielu vietu viņam neierāda. Tas ļoti ietekmēja Kirkegora uztveri gadsimta sākumā. Savukārt 1930. gados Latvijas kultūrā daudzējādā ziņā dominēja nacionālromantisms. Bet bija domātāji, kas meklēja alternatīvas. Pie Kirkegora nevērsās, jo viņš nebija pietiekami alternatīvs. Vērsās pie indiešu filosofijas, pie vācu klasiskās filosofijas, fenomenoloģijas, Bergsona filosofijas. Iespējams, ka filosofijas aprindās viņš likās pārāk reliģisks, reliģiskajās aprindās – pārāk literārs, un līdz ar to nekur neiederējās – bija savējais starp svešiem un svešais starp savējiem. Varbūt arī vienkārši nebija pienācis viņa laiks…

 

Savā grāmatā tu iedali Kirkegora recepciju Latvijā trijos posmos: no 1900. gada līdz 1940. gadam, no 1940. gada līdz 1980. gadam un no 1980. gada līdz mūsdienām. Vai saistībā ar otro posmu iespējams runāt par divām paralēlām recepcijām – Latvijā un trimdā?

Tas ir nosacīti, jo par Kirkegoru gandrīz neraksta. Viņš parādās atsaucēs (piemēram, Zentai Mauriņai), jo, rakstot par Eiropas kultūru un eksistenciālismu, Kirkegoru nevar apiet. Bet šeit Latvijā viņš netieši parādās filosofijas vēstures kontekstā krievu tulkojumos un krievu valodā sarakstītajos darbos. Ļevam Šestovam ir ārkārtīgi liela ietekme uz Kirkegora ienākšanu gan Krievijas, gan Latvijas intelektuālajā telpā. Tieši Šestovs savā 1939. gada darbā Kirkegors un eksistenciālā filosofija pirmais nosauc Kirkegoru par eksistenciālistu. Lai gan šis darbs padomju laikā nebija pieejams.

 

Trešais posms pēc tavas periodizācijas sākas ar 1980. gadu, proti, krietni pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Vai vari pastāstīt par savu tālaika pieredzi: vai Kirkegors tika aplūkots lekcijās, vai varēja tikt klāt viņa tekstiem?

1980. gados varēja vairāk vai mazāk tikt klāt krievu tulkojumiem. Vēstures un filozofijas fakultātē mēs studējām arī krievu eksistenciālo filosofiju – Jeļena Celma lasīja lekcijas gan par Vjačeslavu Ivanovu, gan Vladimiru Solovjovu, gan Šestovu, gan Dostojevski. Bet 1980. gadu es ieliku tāpēc, ka tad sāka parādīties Kirkegoram veltītās nodaļas grāmatās. Piemēram, Larisas Čuhinas darbā Cilvēks un viņa vērtību pasaule reliģiskajā filosofijā. Vēl 1980. gados sāk parādīties rietumu publikācijas, kuras mēs lasījām fotokopijās.

 

Pāriesim pie 21. gadsimta. 2006. gadā iznāca tevis sastādītais rakstu krājums Eksistence un komunikācija. Vai vari īsumā pastāstīt par tā tapšanas vēsturi?

2003. gadā Kirkegoram apritēja 190 gadi un, lai atzīmētu viņa jubileju, mēs sarīkojām starptautisku konferenci, kurā piedalījās zinātnieki no Dānijas, Nīderlandes, Lietuvas, Krievijas, kā arī vairāki mūsējie. Šis krājums tapa uz konferences referātu pamata. Un tā bija pirmā reize, kad es pa īstam sāku saprast, ka kirkegoriskie motīvi parādās ļoti daudzu 20. gadsimta domātāju darbos. Jo katrs autors šajā krājumā runā par tēmu, kas saistās ar viņa interesēm: gan par Morisu Merlo-Pontī, gan par Emanuēlu Levinu, gan par Hēgeli, gan par Heidegeru, gan par Nīči. Tas parādīja, ka mēs varam runāt par Kirkegoru, nerunājot tikai par Kirkegoru. Un es domāju, ka tā ir vienīgā iespēja, kā mēs Latvijā par viņu varam runāt, jo mūsu intereses ir tik dažādas.

 

Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar Kirkegoru?

Man Ir divi plāni, divi projekti. Tie abi saistīti ar manu gaidāmo braucienu uz Sv. Olafa koledžu Minesotā, ASV, kur es pavadīšu radošo atvaļinājumu, strādājot pie kirkegoriskajiem tekstiem pasaules otrajā lielākajā Kirkegora bibliotēkā. Pirmais projekts ir manas grāmatas angļu valodā pabeigšana. Otrais – Kirkegora darba Skatījums uz manu autordarbu tulkojums. Šim darbam esmu iecerējusi divas daļas – viena daļa būtu Kirkegora autobiograiskais Skatījums uz manu autordarbu, bet otrā – Velgas Vēveres skatījums uz Kirkegora autordarbu, proti, mēģinājums paskatīties uz viņa dzīvi saistībā ar viņa daiļrades periodiem, uzrakstot sava veida intelektuālo biogrāfiju.

 

Izklausās daudzsološi. Paldies par šo sarunu un lai iecerētais izdodas!

Paldies!

 

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri