punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Trieka

Jānis Timošenko

30/06/2014

 

janis_timoshenko

Foto: no personīgā arhīva

I

Sīki, nesaderīgi priekšmeti uz grāmatplauktiem: mazas skulptūriņas un fotogrāfiju rāmīši, zvaniņi, nozīmītes un atklātnes, dāvanas un suvenīri. Lietas, kas ir neuzbāzīgas un ierastas kā pulksteņa tikšķi. Priekšmeti bez vērtības, izņemot to, ko tiem piešķīra Kristīne pati. Izņemot to, ko šīs bezjēdzīgās mantas piešķīra pašai Kristīnei. Viens telefona zvans – un istabas tikšķēšana aprāvās.

***

Toma balss klausulē skanēja jocīgi, Kristīne to sākumā pat nepazina.

– Krista?.. Esmu slimnīcā. Man bijis insults, – klausule paziņoja. Tā nobēra vēl pāris sīkumus, ko Kristīne, baisā svešvārda sprādzienam pāri netikusi, nemaz nedzirdēja, pēc tam saruna pārtrūka. Nākamo pusotru stundu Kristīne centās apzvanīt visas medicīniskās iestādes, ko spēja iedomāties, bet saprast, no kurienes īsti vīrs bija zvanījis, viņai tā arī neizdevās.

Toma balss. Tas jocīgais tonis… Toms bija izklausījies… priecīgs. Nē, sajūsmināts! Kā bērns, kuram apsolīts ceļojums uz pasaku zemi…

Pēc pusotras stundas, kad viņa vairs nezināja, ko iesākt, ja neskaita satraukto riņķošanu pa māju, no pagalma atskanēja mašīnas signāltaures sauciens. Kristīne izskrēja ārā – Toms! Viņas vīrs sēdēja pie melnas, rūpīgi uzspodrinātas, bet ne jaunas sporta mašīnas stūres. Atņirgtā radiatora reste elsoja virs Kristīnes rūpīgi koptajiem samteņu puduriem; priekšējo gaismu skatiens nikni urbās apjukušajā sievietē. Zem pārsega kaut kas nelabi gaudoja – kā pārmocīts putekļusūcējs –, un pagalms piesūcās ar svilstošās eļļas smaku.

Toms – un mašīna? Cik Kristīne zināja, vīrs nebija ķēries pie stūres gandrīz trīsdesmit gadu. Vai tiešām tas bija kā filmās – laiks izdarīt dzīves laikā atlikto? Bet, nē, tas galīgi pēc Toma neizklausījās: atlikšana nebija viņa dabā. Viņš bija lecis ar izpletni, ieguldījis naudu riskantās akcijās, bez kautrības ielaidies īslaicīgās mīlas dēkās (kamēr tās noritēja pietiekami diskrēti, Kristīnei nebija pret tām iebildumu). Mašīnas viņš nevadīja vienkārši tādēļ, ka pēc senās avārijas viņam tas nepatika.

Un arī pēc mirēja Toms neizskatījās. Ne jauns, protams, bet rūpīgi uzspodrināts. Dzirkstoši uzsmaidījis no saulesbriļļu apakšas, viņš sauca kaut ko motora klaugām pāri un acīmredzot aicināja Kristīni viņam pievienoties. Viņa pašūpoja galvu, cenšoties izskatīties noskaitusies: sākumā viņu pārbiedēt un tagad te pārrasties tā, it kā nekas nebūtu noticis…

Toms pavēra mašīnas durvis:

– Lec taču blakus!

– Beidz muļķoties, Tom, tūliņ izslēdz šo monstru un nāc mājā iekšā!

Toms izlikās šo priekšlikumu apsveram:

– Bet vai tev mājā iekšā ir piecus litrus ietilpīgs astoņu cilindru dzinējs, sešu pārnesumu pusautomātiskā ātrumkārba un magnetoreoloģiskie amortizatori?

– Nu, man ir mammas vecais tūkstoš vatu blenderis, – viņa vilcinoties atbildēja, bet šī replika Toma apņēmību nekādi nemazināja. Viņš izkāpa, teatrāli pieturēja viņas priekšā mašīnas durvis un tā, nekustīgs un sirmot iesākušo galvu pieliecis, smaidīja tik ilgi, kamēr viņa padevās un piesardzīgi apsēdās uz krēmkrāsas ādas sēdekļa maliņas. Toms atgriezās pie stūres un šaurajā pagalmā veikli, it kā ik dienu to vien darītu, apgrieza mašīnu un ieslidināja to ātrumā.

– Kas ar tevi notiek, Tom? – viņa bažīgi jautāja. – Kāpēc tu bija slimnīcā? Kāpēc tu neesi slimnīcā tagad?

– Es aizlaidos, – vīrs vieglprātīgi atzinās. – Un tad ieraudzīju šīs mazulītes nomas reklāmu, un nespēju paiet garām: ja jau ceļot laikā, tad ar glanci.

Pēc tam pavisam citā, pavisam nopietnā un klusā balsī piebilda:

– Džojai tā noteikti patiktu.

Kristīne tā arī nesaprata, tā bija viņas reakcija uz sen nedzirdēto vārdu vai tomēr uz Toma pārgalvīgi veikto virāžu, bet viņa skaidri sajuta, kā kaut kur vēdera lejasdaļā viņai viss sagriežas.

***

F.A.S.T…

Ātrums ir Džojas vienīgais bauslis. Dari ātri vai nedari nemaz. Ātrums nenogalina, nogalina apstāšanās nevietā. Savā rēcošajā, degvielu acumirklī iztvaicējošā tērauda musclecar-briesmonī, Džoja triecas dzīvei cauri, spoguļos neatskatoties. Četru joslu šoseja, baltās apzīmējumu svītras uz saules sakarsētā, reibinoši smaržojošā asfalta melnuma, Moby saucieni no stereosistēmas. Ceļš ir tukšs – nav neviena, kas spētu turēt Džojai līdzi. Toms, kas allaž sēž blakus sēdeklī, skaudri apzinās, cik ļoti viņam paveicies. Kas Džoju pie viņa saista? Viņš vienkārši ir viens no retajiem, ko ātrums nebiedē. Tiesa, pie savas dzīves stūres viņš pats piesēžas reti…

Džojai viņš ir kā anatomiski precīzs crash-testa manekens, ar kura palīdzību viņa izmēģina arvien jaunus un arvien neprātīgākus manevrus, pirms prezentē tos plašākai sabiedrībai.

Ar uztetovētās orhidejas apvītu roku Džoja ietriec mašīnu augstākā pārnesumā, ar koši lakota naga vainagotu pirkstu nospiež slēdzi un mazliet paver logu, ļaujot turbulentam un karstam gaisam iebrāzties salonā: viņas personīgā, viņas pašas radītā vētra. Gaisa brāzmas sabužina Džojas nepakļāvīgos, tumšos matus, saplivina viņas šifona mini-kleitas plāno audumu. Meitenes slaidie pirksti ir cieši sakļāvušies ap ātruma pārslēgu; viņas kājas izplestas ap stūres iekārtu, un jau tā īsā kleita tādēļ uzlocījusies uz augšu un gandrīz nemaz nenosedz viņas iesauļotos augšstilbus.

Un, protams, viņas smaids. Tas ir sācies pirms mirkļa. Džojas spilgti uzkrāsotā apakšlūpa, viena tās puse, kas pavērsta pret Tomu, noslīdēja lejup, sakrokojās kā uz grīdas nomesta drāna, atsedzot līdzenas cieši sakosto, nikotīna nodzeltināto zobu rindas. Pār lūpas kaktiņu pārslīd un atraujas sīks siekalu piliens, tas krīt, atstājot apaļu, tumšu plankumiņu uz kleitas auduma.

Džoja nejūt viņa skatienu – lai arī liekas, ka ar to pietiktu, lai izdedzinātu caurumu metālā. Viņa nenovēršas no ceļa, bet viņš pats ir tik pārsteigts, ka nespēj neko pateikt, lai piesaistītu viņas uzmanību. Meitenes kāja apņēmīgi spiež grīdā akseleratora pedāli, un spidometra bulta slīd pa skalas loku arvien augstāk un augstāk, sasniedz virsotni un, tagad jau jebkādu pretestību zaudējusi, metas atkal lejup  – arvien dziļāk sarkanajās iedaļās.

Džojas labā roka noslīd no stūres rata un nedzīvi krīt, ar plaukstas augšdaļu spēcīgi atsitoties pret vadības paneli – bet meitene to pat nepamana, neviens vaibsts nepakustas viņas smaida izķēmotajā sejā, viņas garo skropstu ierāmētais skatiens vērsts tikai uz priekšu, nomērķēts uz to neaizsniedzamo punktu, kur no abām pusēm liesmojoši dzeltenu rapša lauku ieskautā ātrgaitas maģistrāle krusto horizontu.

F.A.S.T. Standarta mnemonika, Toms to apguva, vasaras brīvlaikā reiz strādājot par brīvprātīgo slimnīcā. Face. Arm. Speech. Treatment. Sejas, tad rokas muskuļu nepakļaušanās. Runas un uztveres traucējumi – šajā gadījumā tie gan vairāk ir izteikti pašam Tomam… Un nepieciešamība, kliedziens pēc palīdzības: viņa Džojai, viņa skaistulei Džojai ir sākusies smadzeņu trieka.

Viņas sakarsušais, bojā ejošais ķermenis ir tik tuvu… Toms dzird katru viņas izelpu, katrs Džojas sirdspuksts izskan skaļāk par motora rēkoņu. Caur viņas ādas porām izspiežas biezu sviedru lāsītes, kleita acumirklī piesūcas ar tām, pieplok viņas krūtīm, viņas stingrajam vēderam, kleitas audums kļūst gandrīz caurspīdīgs, Toms redz, kā saspringst Džojas atplesto kāju trenētie muskuļi – Toms vienkārši nespēj no viņas šobrīd novērsties… Pieskaries viņai taču! Glāsti viņu!..

Un tad Džoja pagriežas. Uz vienu mirkli briesmīgā sejas maska ir nozudusi, visi viņas vaibsti izskatās simetriski un brīnišķīgi, un tajos ir lasāms tikai milzīgs pārsteigums:

– Tom? Vai tu arī to redzi? – viņas balss skan neparasti augsti, gluži kā mazai meitenei. Bet par ko, dievi, viņa runā?

Džojas skatiens atgriežas pie ceļa, bet ir skaidrs, ka tā nav tukšā šoseja, ko viņa šobrīd vēro. Viņas acu zīlītes ir ieplestas, viņa lūkojas tieši uz priekšu, un viņas seja staro savādā, gaišā priekā.

– Tik… skaisti… – Džoja nočukst.

Ar sānu redzi Toms samana kustību labajā pusē. Bet, nē, tas nav nekas skaists – tas ir patiešām neglīts milzīga kravas auto purns, kam viņi traucas pretī. Un arī šausmas tā vadītāja sejā, kad viņš pēdējā brīdī vēl mēģina izvairīties no sadursmes, ir neviltoti briesmīgas. Kravas mašīnas kabīne aizšaujas viņiem garām, un uz vienu sekundes tūkstošdaļu Toms notic, ka viss vēl var beigties labi.

Pēc tam briesmīgs trieciens ķer viņu auto aizmuguri, atraujot no zemes visus četrus tā riteņus, iegriežot kā vilciņu, kā disku, ko izmetis kāds ciklopisks vieglatlēts. Mašīna triecas pret zemi un atlec, pārlido visai šosejai šķērsām, atsitas un sagriežas atkal un vēlreiz, un vēl… Drošības siksnu plosītajam, arvien ciešākā metāla kamolā iepresētajam Tomam liekas, šī deja nebeigsies nekad.

***

Spēcīga vēja dzīti, rapšu lauki bangoja šosejas abās pusēs. Uz rūsgani tumšo mākoņu gubu fona to dzeltenums šķita vēl apdullinošāks. Kristīne savā sēdeklī, basās kājas izkārusi pa atvērtajām mašīnas durvīm. Pirmās smagās lietus lāses jau izraibināja ceļa nomales karstos putekļus. Toms – tumšs stāvs tālu priekšā, kaut kur starp viņu un negaisa pilniem padebešiem. Salicis rokas kabatās un netipiski salīcis, vīrs nemierīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ. It kā trīsdesmit zudušie gadi būtu kāda atslēga vai monēta, ko būtu iespējams tā vienkārši atrast ceļmalā guļam…

– Tom? – viņa apsauca, un viņš pagrieza galvu un paklausīgi devās pie viņas . It kā Kristīne būtu bažīga māte, bet viņš – aizspēlējies dēlēns. Ne gluži tas lomu sadalījums, par ko būtu jāsapņo.

– Kaut kas ir?

– Nē, – Toms klusi atzinās. – Es tā arī nezinu, ko Džoja bija todien redzējusi. Viņš iesēdās mašīnā un atbalstīja elkoņus pret stūri, bet viņa skatiens vēl aizvien izklaidīgi klejoja apkārt.

– Tu taču zini, pēc tā… gadījuma es biju to stipri pētījis. Trieka – tā kā slēdzis atvieno smadzeņu daļas. Maina balansu starp atlikušajām. Izslēdz muskuļus. Pārslēdz informācijas filtrus. Reiz lasīju par vīrieti, kas pēc insulta neatpazina līdzcilvēku sejas – viņu telefonu numurus, dzimšanas dienas atcerējās itin labi, bet sejas – neatpazina… Un tad vēl bija sieviete, pati daktere, kas stāstīja, ka triekas laikā izjuta izzūdam visas barjeras starp viņu un apkārtējo pasauli – viņas personības vairs nebija, bija tikai netraucēta ieejošās informācijas plūsma, ko viņa varēja uztvert… Un, jā, lasīju arī par kādu citu, gandrīz komisku gadījumu: pacients pēc triekas lieliski apzinājās visu, kas notiek viņam kreisajā pusē, bet viņam neeksistēja nekas no tā, kas atrodas pa labi. Varbūt tādēļ arī Džoja neredzēja to kravas mašīnu? – viņš minēja. Kristīne centās klausīties uzmanīgi, bet viņa saprata, ka Toms varētu to klāstīt tikpat labi arī tad, ja viņam blakus neviena nebūtu. Vai tomēr nevarētu? Viņa aizdomājās par Toma pieminēto ārsti. Cik gan baisam piedzīvojumam tam būtu jābūt – pieredzēt sava “es” izzušanu… Toma neslēptā sajūsma par šo stāstu bija viņai neizprotama.

– Kaut ko viņa šeit redzēja… – klusi turpināja Toms. Viņš atglauda acīs krītošos matus, bet pie deniņiem viņa roka aizkavējās mirkli ilgāk, nekā tas būtu nepieciešams. – Kaut ko tādu, ko mūsu pašu smadzenes, kad tās strādā bez kļūmēm, spēj no mums paslēpt. Cerēju, ka tagad, kad arī man…

Kristīne spēcīgi aizcirta mašīnas durvis – gaisa temperatūra strauji kritās, un vējstikls ķēra arvien vairāk un vairāk lietus pilienu.

– Domāju, ka mums ir jābrauc, Tom. Kamēr nav sācies īsts negaiss.

Toms piekrītoši pamāja un iedarbināja mašīnu.

– Nolādēts! – viņš pēkšņi iesaucās.

– Kas tev noticis?

– Mums nedarbojas logu tīrītāji!

– Tu tos nepārbaudīji, kad ņēmi mašīnu?!

– Protams, ka nepārbaudīju. Kurš tad pārbauda?! Tādā tveicīgā dienā? – viņš pikti atcirta. – Nosist, nosist vajag to nelieti! Būs vēl viens darbs manā nāvinieka sarakstā…

– Dievi, es taču lūdzu tevi tā vairs nejokot, Tom!

Vīra dusmas uzreiz saplaka:

– Piedod, Krista. Tev taisnība.

– Viss kārtībā. Vienkārši braucam. Varbūt vēl pagūsim pirms lielās stihijas. – viņa aicināja.

Bet viņi, protams, nepaguva. Jau pēc dažām minūtēm no debesīm gāzās tādas ūdens masas, ka šķita, viņi ir iemanījušies iestūrēt kādā ūdenskritumā. Pat ja tīrītāji darbotos, no tiem nekāda liela labuma nebūtu. Toms brauca ar knapi desmit kilometriem stundā, krampjaini ieķēries stūrē, un stīvi vērās blīvajās ūdenszīmēs un ūdensrakstos uz priekšējā stikla, brīdi pa brīdim atgriežot mašīnu uz ceļa, kad tās riteņi sāka draudīgi grabēt pa nomali.

Vēl pēc dažām minūtēm viņu ceļojums bija galā: viņiem cieši garām, apdullinoši taurējot, neprātīgi ātri aizšāvās kāds baļķvedējs, tā saceltais lietusūdens cunami pavisam viegli satvēra viņu mašīnu un noskaloja to no ceļa seguma. Nobraucis vēl dažus metrus pa dubļiem un bedrēm, Toms mierīgi nobremzēja, izslēdza motoru, noslaucīja seju. Mierīgi – bet negaisa pustumsā Kristīne redzēja, cik bāla ir viņa āda.

– Domāju, mums vajadzēs nogaidīt šeit.

Kristīnei šī doma likās absurda:

– Paskaties uz debesīm, Tom! Tikpat labi var gāzt vēl nedēļu uz priekšu!

Toms brīdi apdomājās, tad pamāja ar galvu un atkal iedarbināja stenošo dzinēju:

– Pēc dažiem kilometriem te ir kāda viesnīca vai kas tamlīdzīgs… Vismaz kādreiz bija. Raudzīsim, vai varēsim to sameklēt… Bet brīdinu, ja izrādīsies, ka recepcijā mūs sagaida kāds nervoza paskata puisis, kas sakās dzīvojam kopā ar māti, mēs tūdaļ izvācamies, ir lietus vai nav. – viņš plati pasmaidīja. Joku Kristīne nesaprata, bet viņa priecājās, ka mirkli var vērot to pašu veco, labo Tomu.

 

II

Moteļa istaba tumša kā zārks – vienīgajam logam priekšā cieši aizvilktas žalūzijas. Nevienas atpazīstamas kontūras – un vaina nebija apkārtnē, bet gan pašā atmiņā. Uz nakts galdiņa kliedzoši netikšķošs radio-pulkstenis, tā displeja kantainie cipari nenomainījās jau veselu mūžību.

Toms gulēja, aizgriezies pret sienu; viņai vajadzēja uzmanīgi ieklausīties, lai caur lietus rīboņu pret skārda palodzi uztvertu vīra elpas skaņas. Līdzko viņi bija ievākušies moteļa numurā, Toms atzinās, ka viņam briesmīgi sāpot galva; viņš izdzēra aspirīna tableti un likās gulēt, un, kā šķita, uzreiz aizmiga. Ārstēt trieku ar aspirīnu… njā. Bet nekā labāka viņai nebija.

Pilnīga tumsa, kaut gan patiesībā vēl nemaz nebija vēls, un Kristīnei miegs nenāca pat tuvumā. Viņa beidzot padevās, klusi piecēlās, uzvilka mugurā vienīgo, izmirkušo un nepatīkami auksto kleitu un izgāja no sasmakušās istabas tikpat sasmakušajā gaitenī: sienas aplīmētas ar smēķēšanu aizliedzošām zīmēm, bet tabakas smaka ieēdusies pat grīdu nosedzošajā biezajā, izdilušajā paklājā. Izsoļojusi visam gaitenim cauri, viņa iegāja vannas istabā un aizslēdza aiz sevis durvis. Saimniece recepcijā – Toma bažas izrādījās nepamatotas, viņus uzņēma pārliecinoša, dūšīga un kopta tante, kas labi piestāvētu Oktoberfest reklāmai, – bija teikusi, ka šajā moteļa daļā viņi būšot vieni paši. Bet tik un tā šī apziņa, ka jāizmanto gaitenī esošās, katram garāmgājējam pieejamās labierīcības…

Viņa ilgi ieziepēja rokas, pēc tam tikpat uzcītīgi tās mazgāja karstajā ūdenī, cerot sasildīties: mutē krājās metāliska garša un drudža priekšsajūta. Bet, nē, viņas drebēšana – tā nebija no aukstuma. Viņa aizgrieza krānu un nosusināja plaukstas dvielī, atstājot uz ādas vien apelsīnu smaržas ķīmisko pakaļdarinājumu. Viņas seja spogulī. Vārnu kājiņas pie acīm, pirmās grumbu iezīmes pierē, smaganas no zobiem jau sākušas atkāpties. Viņa izskatījās tik veca, bet skumjākais, ka viņa patiešām arī bija kļuvusi veca. Kā viņa nebija ievērojusi to agrāk? Varbūt tādēļ, ka aizvadīto  gadu laikā bija pārāk pieradusi skatīties uz sevi Toma acīm? Tās nekad nav bijušas pārāk vērīgas… Kristīne pārcilāja daudzos pagātnes rītus – viņu tuvības augstākos punktus. Skatieni – zobgalīgi un  pavirši. Nejauši acu kontakti virs brokastu galda… Viņa nespēja atcerēties neko vairāk. Kristīne bija vienkārši nogurusi, un atmiņa izspēlēja ar viņu ļaunus jokus. Bet… kas gan paliks no viņas pāri, kad Toms patiešām vairs uz viņu nevarēs skatīties?

***

Trīsdesmit gadus senā pagātnē Kristīne stāv tieši tāpat, pie vēsās izlietnes malas  piespiedusies. Spogulis viņai priekšā, spogulis viņai aiz muguras: Kristīne ir izsmērēta pa atspulgu atspulgiem. Pār vaigiem tek lipīgas asaras, viņa pinkšķ un puņķojas kā piecgadīgs bērns. Kāpēc? Kurš gan to tagad spētu atcerēties? Vai tad pilngadību knapi sasniegušajam skuķim var aptrūkties iemeslu, par ko paraudāt? Tajā dienā Toms, viņas kursa biedrs, svin uzvaru kādās sacensībās, bet tā noteikti ir tikai sakritība. Sakritība ir arī tas, ka tās dienas rīts bija viens no retajiem, kad viņa pacentusies uzlikt kosmētiku – tā allaž sagādā pārāk lielas mokas, un rezultāts ir nožēlojams. Bet nu tobrīd tam vairs nav nozīmes, jo skropstu tušas atliekas izšķīst asaru gļotās un tiek vienmērīgi izberzētas pa abiem vaigiem.

Soļi aiz durvīm. Kristīne atlec no tām tālāk, nav laika patverties kabīnē, viņa pagūst vienīgi atkāpties līdz matētajam logam un daļēji aizgriezties, kad iekšā iebrāžas Džoja. Viņas galva ir atgāzta atpakaļ, bet mute un zods, un gaišā blūze uz krūtīm ir asinīm nolietas. Džoja nomet rokassomiņu uz grīdas, pārliecas pār izlietni, asinīm notrieptām rokām satausta ūdenskrānu un atrauj to vaļā. Šādi neērti saliekusies, viņa sastingst gandrīz uz minūti – tikai svārku atsegto kāju muskuļi manāmi dreb, it kā stāvēšana mierā prasītu tiem nenormālu piepūli. Ūdens skalošanās izlietnē un smagā Džojas elpošana caur muti. Tagad ir īstais laiks, lai mestos ārā, bet Kristīne nespēj saņemties un atkāpties no palodzes.

Asinis Džojai no deguna tek bieži – gan pēc sporta nodarbībām, gan kontroldarbu laikā. Asiņošana var sākties, viņai vienkārši nekustīgi sēžot solā, lai gan nekustīga Džoja ir gaužām reti. Skolā nav vienprātības par to, kādā veidā Džoja to sev nodara, bet fakts, ka viņa pati ir cēlonis šiem specefektiem, nav apspriežams, sevišķi meiteņu vidū. Visi zina, kā Džojai patīk uzmanība. Viņa ierodas ar pārsaitētu roku un izdomā stāstus par izmežģījumiem, viņa meistarīgi tēlo ģīboņus, māk iežēlināt pasniedzējus ar sirdi plosošiem stāstiem par migrēnām. Un, protams, visas šīs asinis… it kā ar padauzas ārieni vien nebūtu gana.

Džoja sekli ieklepojas, tad ar dažām īsam kustībām noskalo seju, iztaisnojas un pagriežas pret viņu.

– Un kāds vilks tad tevi šeit iedzinis? – Džoja jautā. Kristīne neatbild, nespēdama atrauties no jau sakaltušā asins pleķa uz Džojas blūzes. Bet melnie tušas plankumi ap viņas pašas acīm nekādus papildu komentārus arī neprasa. Dievi, kā viņa šobrīd Džoju ienīst! – viņa spēj izskatīties tik satriecoši pat tad, kad pa visu tualeti ir izšņaukājusi savas asinis… Nē, skaidrs, ka viņa simulē. Citādi nebūtu tagad tik mierīga. Citādi neskatītos viņā ar šo izsmējīgo smaidu.

Tomēr Džoja nesmejas.

– Bet kam negadās? – viņa pēkšņi pasaka. Negadās kas? – nesaprot Kristīne. Asinis no deguna? Vai tomēr Džoja runā par viņu?..

– Un tev, protams, līdzi nav nekā, lai to salabotu? – jautā Džoja, ļaunākās aizdomas apstiprinot. Džoja noliecas pēc savas somiņas, atver to un nevilcinoties izgāž tās saturu uz grīdas flīzēm. Uz visām pusēm aizripo kosmētikas zīmuļi un lūpu krāsas, neskaitāmas pudelītes, pildspalvas un šķiltavas – viss daudzskaitlī un Kristīne nešaubās, ka Džoja grib, lai tas tiek pamanīts. Pildspalvu vidū viņa atpazīst grezno Parker, ko šodien tik cītīgi pa plauktiem meklēja pasniedzējs, starp šķiltavām, savukārt, viņa ierauga, šķiet, direktorei piederošās… Bet, nē, tāpat kā pārējo slimību gadījumā, arī šoreiz Kristīne zina, Džoja nav kleptomāne – viņa tikai ļoti vēlas, lai viņu par tādu uzskata.

– Ņem, – aicina Džoja, sniedzot losjonu kosmētikas noņemšanai un arī kādu no skropstu tušām, bet Kristīne spītīgi nekustas.

Tad Džoja pieceļas pati, samitrina losjonā vates tamponu, pienāk cieši klāt un uzmanīgām kustībām tīra Kristīnes vaigus – meitene ir tik pārsteigta, ka doma par pretošanos pat neienāk prātā. Orhidejas tetovējuma līnijas zib viņas redzeslaukam cauri, Džojas rokas maigi un glāstoši slīd viņas saraudātajai sejai pāri. Pēc tam Džoja veikli un apbrīnojami ātri no jauna uzkrāso Kristīnes acis. Ēnas, acu zīmulis, skropstu tuša… Kristīne pat attapties nepagūst.

– Nu kā tā drīkst, muļķīt, – čukst Džoja. – Tomam šodien viņa lielā diena, bet tu slēpies šeit un tādā paskatā… – Tā, nu jau būs labāk. Paskaties pati, – viņa aicina, un Kristīne tik tiešām pieiet pie spoguļa, un stāv pie tā plati atvērtām acīm. Džoja ir tieši aiz viņas – ar savu muguru Kristīne jūt viņas vēdera siltumu. Atspulgu atspulgi – tagad tajos ir viņas abas, un Kristīne nevar izšķirt, kur beidzas viņa un kur sākas Džojas aprises… Bet Džoja, kaut ko dungodama, jau ātri savāc un paslēpj somiņā visu apkārt izmētāto, tad pieceļas no ceļiem un vēlreiz Kristīnei uzsmaida, un aizskrien – pārģērbties.

***

Kristīne izgāja moteļa iekšējā pagalmā un apstājās zem nojumes. Lietus nekādi nespēja piemeklēt sev piemēroto ritmu un izmēģināja visu pēc kārtas, un smagās lāses, nātrija dzeltenas laternas izgaismotas, krita te lēnāk, te atkal raitāk. Slapjā krūmu lapotne, slapjais gaiss, slapjā un nesildošā viņas pašas kleita – visapkārt esošais drēgnais mitrums šķīdināja Kristīnes ķermeņa robežas. Viņa izgāja no sava patvēruma, bet vismaz sākumā lietus pavedienu pieskārieni nebija netīkami.

Pagalms bija blīvi piekrauts. Izjauktas lapenes daļas, ar brezentu pārsegtas, nevajadzīgas dārza mēbeles, ar zemi piepildīti puķu podi, pat bērnu rotaļlaukuma inventārs – šūpoles un nenostiprināts slidkalniņš. Kristīne spraucās starp vecajām, aizmirstajām lietām pa šaurām un ar zāli aizaugušām taciņām. Cik ilgi tās testāvēja? Dažus mēnešus? Dažus gadus? Toms bija teicis, ka viesnīca darbojas jau gadu desmitiem. Varbūt arī kāds no šiem senajiem krāmiem atrodas šeit tikpat ilgi?

Vai Toms šeit bijis agrāk? Kristīni izbrīnīja, ka nebija līdz šim par to aizdomājusies. Vai bijusi arī Džoja? Kurp viņi bija braukuši tajā dienā, kad notika avārija? Vai varēja būt, ka šī mazā ceļmalas viesnīca rapšu lauku vidū bija ja ne gala mērķis, tad vismaz viena no paredzētajām starpstacijām? Viņas skatiens vēlreiz apskrēja ēnās paslēptos priekšmetus, bet šoreiz viņa raudzījās uz tiem jau pavisam citādāk: viņa mēģināja iztēloties Džoju šūpojamies šūpolēs, smēķējot staigājam apkārt vīteņaugu ieskautai lapenei. Džoja – stalta un allaž pašpārliecināta, skaista kā ragana un dzīvības pilna. Džoja vienmēr bijusi uzvarētāja. Bet – skat! – viņas šeit nebija, un iespējams, ka Džojas vietu aizņēma Kristīne, un tas likās līdz absurdam nepareizi.

Kristīne izvilka vienu no dārza krēsliem, ar roku notrauca (drīzāk – izsmērēja) no tā dubļus un apsēdās. Varbūt šeit, šajā krēslā, ar muguru pret visu pasauli vienlaikus reiz bija sēdējusi arī Džoja… Kristīne pamēģināja nevērīgi pārmest kāju pār kāju – tā, kā to būtu darījusi Džoja –, bet izmirkusī kleita traucēja kustības. Kristīnes pirksti nervozi bungoja pa plastmasas roku balstiem – Džoja nekad nebija varējusi nosēdēt mierīgi.

Lai kas arī notiktu, Džoja nebūtu baidījusies. Bet Kristīni šeit, lietū mirkstošajā, tumšajā moteļa iekšpagalmā, bailes smacēja kā uzkrauta akmeņu kaudze. Sasodītais Toms…

Kaut viņa būtu savās mājās, savā gultā, zem savas segas… Vai vismaz līdzi būtu paņemts telefons – viņa atrastu, kam piezvanīt, parunāties…

Varbūt saimniece recepcijā ļaus viņai paskatīties televizoru… Kristīne neloloja īpašas cerības uz sirds izkratīšanu uz dūšīgās blondīnes pleca, bet vēl ilgāk palikt vienatnē viņa nespēja. Lai lūkojas uz viņu kā uz vecu muļķi, ja kāds tā vēlas. Vienalga.

Viņa piecēlās, aizbīdīja krēslu atkal zem brezenta un šķērsoja pagalmu līdz galam – recepcijaatradās tā pretējā pusē.

Gaisma iekšā dega, taču nekādas kustības Kristīne nemanīja. Ieklausoties daudz kas noskaidrojās: mājiņas sienas viegli trīcēja iespaidīgu krācienu iespaidā. Saimniece, uzmetusi uz raženām krūtīm pledu, ar pavērtu muti gulēja krēslā. Mazais TV bija viņai aiz muguras un izslēgts, un diez vai mēģinājumi saimnieci pamodināt un televizoru ieslēgt tiktu uzņemti ar sajūsmu. Arī vēlme to skatīties pa šiem dažiem mirkļiem Kristīnei bija izgaisusi.

Nu, un ko tagad? Atgriezties savā numurā? Pagalmā un lietū? Iet līdz mašīnai un pamēģināt noskaņoties uz kādas radiostacijas nakts programmu? – alternatīvas, kas cita par citu vilinošākas.

Bet uz grīdas recepcijas galdam blakus Kristīne pamanīja saimnieces somiņu – un viņas rokas pašas pēc tās pastiepās. Ko viņa, dievi, dara?! – iesaucās puse viņas saprāta. Kuš! Un lēnāk, uzmanīgāk… – atbildēja otra puse. Ko tur Toms bija stāstījis par slēdžiem smadzenēs? Cenšoties neskatīties uz guļošo sievieti un viņas rībošajās izelpās ieklausoties, Kristīne pieliecās un satvēra somiņu aiz viena roktura, tad piesardzīgi izvilka to ārā. Somiņa sākumā bija aiz kaut kā aizķērusies, bet, kad pirmā pretestība bija pārvarēta, tālāko ceļu līdz Kristīnes rokām tā veica bez iebildumiem. Satrauktā kņudēšana vēderā kļuva arvien karstāka, un jocīgā veidā tā sasildīja viņas ķermeni. Uz pirkstgaliem Kristīne lavījās ārā, lamājot sevi, ka nebija apķērusies novilkt kurpes, un gaidot, ka kuru katru brīdi iečīkstēsies vecā grīda vai neieeļļotās durvju eņģes… Bet nekas tāds nenotika, Kristīne veiksmīgi izkļuva atpakaļ pagalmā, tad – sava namiņa gaitenī un tā vannas istabā.

Moteļa klusums kairināja bungādiņas. Viņa atgrieza ūdens krānu un ļāva spēcīgai ūdens strūklai dārdēt pret izlietni. Sīkās šļakatas izsijājās pa spoguļa virsmu.

Kristīne izgāza nozagtās somiņas saturu uz grīdas, sīkie priekšmeti atsitās un aizripoja uz visām pusēm, apbrīnojamā kārtā dodot priekšroku putekļainajiem un pēc pelējuma smakojošajiem stūriem zem cauruļu pinumu izliekumiem.

Viņa nomazgāja un rūpīgi dvielī nosusināja seju, uzklāja krēmu, tad ķērās pie acīm: kontūras, ēnas, skropstu tuša. Vienā brīdī pēkšņi un neapturami sāka plūst asaras, un visu vajadzēja atsākt no jauna, taču viņa nepadevās. Tā… pēdējais triepiens. Viņas acis – tagad milzīgas, tās šķietami iegrima dziļāk galvaskausā, un arī attālums starp tām tagad šķita lielāks. Kristīne kritiski aplūkoja rezultātu, tad ar indīgi spilgtu lūpu zīmuli pārvilka lūpām pāri, mazliet mainot to kontūras, izlaida matus pār pleciem, nomaskējot pārāk platos vaigu kaulus. Kas vēl? Jā, kleita. Džoja nekad kaut ko tādu nebūtu vilkusi. Ar nagu šķērītēm Kristīne iegrauzās audumā un nogrieza kleitas apakšmalu, līdz tā knapi sniedzās līdz augšstilbu vidum. Griezuma līnija sanāca nelīdzena, bet tā bija pat labāk – šķita, ka, viņai pat uz vietas stāvot, kleita ir vēja saplivināta… Spogulī skatoties, viņa ar pirkstu galiem it kā nejauši pieskārās tagad atsegtajai ādai un glāstoši pārslīdēja tai pāri, ļaujot pieskāriena sajūtai izplatīties līdz gurniem un tālāk – pa visu ķermeni.

No vannas istabas viņa izgāja grīļojoties – kājas neklausīja, it kā būtu viņai svešas. Vai arī – it kā kāds svešais mēģinātu vadīt viņas pašas kājas.

Viņa apstājās pie durvīm, brīdi tukši skatījās uz to vāji apgaismoto virsmu, tad spēcīgi un noteikti pieklauvēja un tās atvēra.

– Tom? – viņa skaļi sauca un pati bija pārsteigta, cik neierasti skanēja viņas balss. – Tom! Mosties!

No gaiteņa krītošā gaisma atblāzmojās Toma atvērto acu baltumos. Viņš pacēla galvu un brīdi viņā saspringti lūkojās, it kā cenšoties atminēt sarežģītu mīklu. Bet tad viņa seja atslāba un viņš gaiši atsaucās:

– Tu tomēr atnāci… Džoja… Es tevi tik ilgi biju gaidījis…

Juzdama, kā acīs atkal sariešas asaras, viņa rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Uz brīdi iztraucētā istabas tumsa no jauna piepildīja visus stūrus, apslāpēja visas ēnas un atkal jau nostājās rāma.

***

Ar koši lakota naga vainagotu pirkstu viņa nospieda slēdzi un mazliet pavēra mašīnas logu, ar otru roku cieši turot stūres ratu. Melnais, vecais sporta auto šāvās pa vienmuļo, jau izžūt paguvušo šoseju  –  no viena apvāršņa lokam līdz pretējam. Viņa spieda akseleratora pedāli līdz pašai grīdai, bet gar ceļa malām trūka orientieru, un šķita, ka mašīna vispār nekustas.

Toms aizvērtām acīm gulēja pasažieru sēdeklī – pareizāk sakot, aizvērta bija tikai viena acs. Plakstiņš no otrās bija noslīdējis, tāpat arī lūpas no zobiem un vaiga āda – it kā visas muskuļu saites Toma sejas labajā pusē būtu pārgrieztas. Viņa jau atkal pievērsās ceļam un, acis sasprindzinot, ieskatījās bezgalīgajā asfalta lentē, bet velti – priekšā nebija redzama ne pilsēta, ne vispār kāda apdzīvota vieta – tikai vējā līgojošie rapšu lauki.

Un viņa nospieda bremzes – tikai brīdī, kad mašīnas aizmugure saslīdēja, viņa aptvēra, cik patiesībā ātri bija traukusies. Bet tam vairs nebija nozīmes. ABS savaldīja mašīnu un viņa apturēja to ceļa malā. Savaldīt savu elpu un balsi bija ievērojami grūtāk… Viņa uzmanīgi pieskārās vīra plecam.

– Tom? Tu dzirdi mani?

Viņš sakustējās – vienīgi sejas paralizētā labā daļa palika neizteiksmīgi saplakusi. Viņa piespieda sevi norīt mutē sakrājušās sāļās gļotas:

– Tu arī to redzi, Tom? Tik skaisti… – viņa lēnām norunāja, cenšoties nenoslāpt pauzēs starp saviem vārdiem.

Toms ar pūlēm pacēla galvu no balsta un neizpratnē lūkojās uz plakanajiem laukiem, tukšo ceļu, pelēkajiem, vēja brāzmu plosītajiem mākoņiem. Viņš pagriezās pret sievieti, un tikai tajā brīdī viņa aptvēra, ka raud, ka raud jau ilgi, ka visas viņas drēbes ir asarās izmirkušas. Toma labā roka gulēja nekustīga uz sēdekļa, bet viņš pacēla kreiso un ar tās pirkstgaliem viņam izdevās viņas sejai pieskarties.

– Tev… taisnība… Skaisti… – viņš izmocīja, viņa žokļi jocīgi sagriezās, taču viņa saprata – Toms smaidīja.

Bet šis garais tukšuma mirklis Toma atbildē… “Dievi, nosauc mani vārdā,” viņai gribējās kliegt. Tomēr viņai neizdevās dabūt pār lūpām ne skaņas.

Toma galva noslīdēja uz viņas pleca, bet skatiens – atkal aizklīda rapšu dzeltenuma jūrā, kamēr sieviete nodūra acis un raudzījās uz savu roku: ēnas un dubļu švīkas, un izspiedušās vēnas uz apakšdelma veidoja jocīgu, orhideju zariņam līdzīgu rakstu.

 

Dalies ar šo rakstu