Meklējot procesu

 

Stīvens Džeimss Edvards Bjērns Johanness Faulers jeb SJ Faulers (1983) ir britu dzejnieks, mākslinieks un avangardists, izdevis sešus dzejoļu krājumus, regulāri piedalās starpnozaru mākslas projektos, ceļo, intervē Eiropas dzejniekus un rīko eksperimentālus sadarbības pasākumus. Jūnija sākumā uzstājās Rīgā mākslas centrā Totaldobže. Ar dzejnieku sarunājas Ivars Šteinbergs.

 

Kad un kādēļ sāki rakstīt?

Es sāku rakstīt salīdzinoši vēlu, man bija jau krietni pāri divdesmit, tas bija aptuveni pirms četriem pieciem gadiem. Līdz tam man nebija nekādas pieredzes literatūrā vai citās radošās jomās. Man, protams, bija paveicies, ka man bija izglītība, bet es nekad nelasīju baudas dēļ un es reti biju uzmanīgs skolā un lekcijās. Savu laiku pavadīju, trenējoties austrumu cīņas, biju ar tām apsēsts un ar sportu nodarbojos profesionāli. Taču pēc kāda īpaši slikta dzīves perioda atklāju dzeju. Tā man palīdzēja tikt ārā.

 

Un šobrīd tiec uzskatīts par tādu kā avangarda aizstāvi. Bet kādā ziņā tas ir svarīgs mūsdienās – vai tu centies popularizēt modernistu kustības, vai arī uzskati, ka iespējams jauns avangards?

Būtībā man svarīgākie ir konkrēti principi, kurus avangards pārstāv un postulē, bet kurus nav īstenojis pilnībā. Neizbēgami, kad runājam par avangardu, mēs runājam par kaut ko, kas ir pagātnē. Tādēļ ir pilnīgi pareizi spriest par specifisku kustību – modernisma, dadaisma u.c. – robežām un beigām. Bet es neuzlūkoju avangardu kā modernistu iesāktā turpināšanu. Drīzāk uzskatu, ka mums ir atbildība pret pasauli, kas acīmredzami mainās, turklāt neaprakstāmos ātrumos. Pēdējo simt piecdesmit gadu laikā esam piedzīvojuši ārkārtīgi daudz krasu izmaiņu, taču tieši šis brīdis, piemēram, iedzīvotāju skaita pieauguma ziņā (par ko pārāk reti tiek domāts) vai tehnoloģiskās attīstības ziņā (par ko tiek runāts bieži) pilnībā un radikāli izmaina visu. Sākot ar cilvēka bioloģiju, fizioloģiju un valodu, beidzot ar to, kā mēs sazināmies, to, kā mēs sevi izpaužam. Ja gribam, lai literatūra un īpaši dzeja ir jelkādā veidā saistoša, interesanta vai provocējoša, tad tai ir jādarbojas ar jauniem rīkiem, tai jāpiemīt kam tādam, kas nav redzēts vai bijis zināms līdz šim. Un es nevaru apgalvot, ka to īstenoju, nevaru apgalvot, ka zinu, kas tas ir, bet esmu tajā ieinteresēts. Manuprāt, vienīgie cilvēki, kuri bijuši spējīgi to ieskicēt, kuriem bijusi šāda domāšana, ir avangardisti. Un es avangardu redzu kā „tagad”. Neuztveru to kā nākotni, es to uztveru kā atbildību pret šo brīdi. Un mana interese par neirozinātni, internetu, dzejas fiziskumu, valodas nojaukšanu u. tml. ir centieni būt priekšgalā.

 

Minēji, ka literatūrai jādarbojas ar jauniem rīkiem, lai tā būtu saistoša, bet cilvēki joprojām lasa romantisma laika dzeju, dzeju no viduslaikiem un daudzi joprojām raksta tradicionālās formās. Kā tu uztver attiecības starp avangardu un t.s. literāro1 vai, teiksim, vecmodīgo pieeju rakstībai?

Es nedomāju, ka tās ir divas dažādas lietas. Uzskatu, ka uz lapas rakstīta dzeja un dzeja, kas ir, piemēram, performatīva, ir gluži vienkārši dažādi skati uz vienu saturu. Tur nav nodalījuma, tikai atšķirīgas formas idejas pārnesei.

Taču ir kas cits – es skaidri zinu, ka interese par agrāk iedibinātām dzejas formām ir ļoti vajadzīga un noderīga, bet tā ir tik dominējoša, ka tā neļauj izplatīties jaunajam. Vismaz tā ir Londonā, tā pēckara/ Filipa Larkina/ anekdotiskā/ pirmās personas/ ironiskā/ pašapmierinātā/ virs vidusšķiras balto vīriešu versija par dzeju ir tā, kas iegūst visas balvas, kurai piešķir visus līdzekļus, tā dominē pār citām ekspresijas formām. Formām, kuras bija jaunas pirms simts gadiem, bet kuras joprojām nav pieņemtas poētiskā lasītāja vai rakstītāja apziņā. Un man tas izdeldē to „tagad”. Pat ne nākotni, bet tagadni. Šī rakstīšanas maniere, šī pagātnes dominance neļauj īstenot jaunākās – 2014., 2015. un 2016. gada – iespējas.

 

Pastāsti vairāk par Londonas dzejas ainu un savu vietu tajā.

Londonas ietveros var runāt par trim dzejas tradīcijām vai trim dzejām. Citiem vārdiem, piemēram, ja vēlies piesaistīt līdzekļus kādas literāras ieceres īstenošanai, tad finansējuma devēji, tādi kā, piemēram, Southbank Centre,saprastu trīs pieejas dzejai. Pašsaprotami, viena ir literārā pieeja, kurā var ietilpt viss, sākot ar modernismu un beidzot ar Šekspīru un Filipu Larkinu. Tad otra ir avangards, kurā ietilpst modernisma adeptu darbi, konceptuālās uzstāšanās, mākslas uzstāšanās, skaņu dzeja u. tml. Un tad ir trešā pieeja, kurā ietilpst dzejas slami, izpildāmā dzeja un spoken word.

Šīs ir trīs dažādas dzejas, bet literārā un avangards ir lielās, kas savstarpēji mijiedarbojas un konfliktē: pirmajai tiek visa uzmanība no mediju puses un visi nozīmīgie apbalvojumi, kaut arī avangards ir patiesais virzītājspēks. Protams 21. gs. šīs dzejas ir daudz vairāk sajaukušās. Un es esmu iekšā abās, esmu ļoti atvērts pret literāro dzeju (par ko bieži mani kritizē no avangarda puses). Lai kā arī būtu, šīs divas dzejas var uzlūkot kā divus brāļus, taču spoken word šai ģimenē nav. Abi pirmie virzieni lielā mērā necieš trešo virzienu. Arī man, kurš visu laiku runā par atvērtību un laipnību, jāatzīst, ka esmu ļoti kritisks pret šo trešo pieeju. Labākais un reizē sliktākais, kas ir tai trešajai kopienai, ir tas, ka tā ir ārkārtīgi demokrātiska. Viņiem ir daudz atvērto mikrofonu vakaru, daudz slamu, kur jebkurš var piedalīties. Iznākumā – sociāli tas ir lieliski, bet paši darbi ir šausmīgi.

Bet es uzskatu, ka vispār nebūtu vajadzīga diskusija, ja viņi nelietotu vārdu „dzeja”. Tas ir hip-hops, tas ir spoken word, tas ir skaisti, tā ir viņu mākslas forma, es to cienu, bet tai nav nekāda sakara ar dzeju. Bet viņi šo vārdu lieto, viņiem piešķir finansējumu, viņi rīko meistarklases skolās un stāsta, ka tā ir nākotne, taču tā īsti nav literatūra.

Teiksim, cilvēki Slovākijā un Čehijā par slamu sauc visu, kas nav t.s. literārā dzeja, bet Londonā kādu no avangarda kustības nosaukt par slama dzejnieku vai izpildītājdzejnieku nozīmētu viņu nolamāt. Tā būtu kļūda. Šie ir vienīgie dzejnieki, kurus neaicinu uz sadarbības pasākumiem, kuru pasākumus neapmeklēju. Kā pret cilvēkiem esmu pret viņiem laipns un izturos ar siltumu, bet attiecībā pret viņu radīto un viņu standartiem esmu īpaši kritisks. Uzstāšanās māksla (performance art) ir kas pilnīgi cits nekā izpildāmā dzeja (performance poetry). Piemēram, es bieži vispār izvairos no valodas, bet viņi tev burtiski stāsta, ko viņi domā. Manā gadījumā – labāk, lai uztvērējs ir nokaitināts, samulsis vai dusmīgs, nevis domā, ka es didaktiski un ritmizēti stāstu par savām jūtām un pieredzēto.

 

Kā tu izjūtu atšķirības starp Londonas scēnu un citām Eiropas pilsētām?

Londonas dzejas aina ir ārkārtīgi plaša, tā ir milzīga. Katru vakaru ir trīs četri dzejas pasākumi. Īsti nav iespējams būt centrā, nav iespējama hierarhija, kādas esmu novērojis citās pilsētās, kur ir kāda dzejnieku „nometne”, kas valda pār citām. Londonā, iespējams, kāds domā, ka atrodas augšgalā, taču tādi atradīsies vairāki, turklāt viens par otru visdrīzāk neko nezinās. Taču es domāju, ka tieši Londonas plurālisms, Londonas daudzpusība ir tās spēks. Nav iespējams kļūt par Londonas dzejas zvaigzni. Tos dažus, kas sevi par tādām uzskata, daudzās kopienās neievēro. Manuprāt, tas ir veselīgi un tas arī ir iemesls, kādēļ esmu tur palicis. Bija brīži, kad gribēju pārvākties uz Prāgu vai Berlīni. Bet tur tā aina ir vairāk politiska, tā ir mazāka un līdz ar to pastāv sīva konkurence, kas savukārt atstāj iespaidu uz kopējo atmosfēru literatūras aprindās. Londonā manā pieredzē ir atvērta gaisotne, pozitīva. Visi ir laipni gaidīti.

 

Nesenākais ceļojums tev bijis uz Irāku, pastāsti par pieredzi.

Devos uz turieni kopā ar organizāciju RealFestivals, kuri rīko daudz sadarbības projektu starp tuvo austrumu un karā esošu zemju un īru un britu autoriem. Tā es divas nedēļas pavadīju Kurdistānā, veikdams tulkojumus kopā ar Irākas dzejniekiem. Tas bija satriecoši, jo bija iespēja sastapt cilvēkus, kuru darbu tematika ir tiešs pretstats 21. gs. britu dzejnieka darbos cilātiem jautājumiem. Respektīvi, 21. gs. britu dzejnieka problemātika ir „kā radīt jēgu vēstures priekšā, savas literārās vēstures priekšā un kā lai atrod to, kam pretoties?”. Turpretim Irākā jautājums ir „kā palikt dzīvam?”. Man šķiet, tā ir ļoti svarīga pieredze, justies pazemotam savas dzejas tēmu dēļ. Tā ir attīroša pieredze, satikt cilvēkus, kuriem viņu ateistiskās dzejas dēļ nācies piedzīvot nāves draudus.

 

Kā tu atrodi, kam pretoties? Zināms, ka bieži iesaisties starpnozaru pasākumos, piemēram, nesen sadarbojies ar komponistu un citiem māksliniekiem, pētot boksa maču vardarbību caur dzeju un mūziku. Vai sadarbība ir veids, kādā tu risini jēgas jautājumu?

Es jēgas jautājumu risinu, ignorējot to. Es nemeklēju jēgu, es meklēju procesu. Man vienmēr process ir svarīgāks par produktu. Jo es ticu, ka labs produkts, tas ir, „jēga”, „uzstāšanās”, „dzeja” nenovēršami sekos labam procesam. Es rakstu, jo tas mani padara par labāku cilvēku, jo tas privatizē manu pārdzīvojumu. Es nedomāju par to, ko citi par mani domā, jo esmu tikai es, kas vienatnē raksta vai lasa. Es uzstājos, jo tas mani izstumj no manas komforta zonas, tas liek man augt, tas liek man baidīties. Tas liek man satikt jaunus cilvēkus un ceļot. Un es sadarbojos, jo tas man liek dibināt jaunas draudzības un strādāt. Iznākumā es īsti neprātoju, ko es rakstu, tas vienkārši notiek. Un, ja tas būtu pilnīgi garām, es pārstātu. Es nevaru zināt, vai tas, ko daru, ir labi vai oriģināli, bet es zinu tieši tik daudz, lai turpinātu. Man rūp procesa autentiskums.

Piemēram, darbā ar Filipu [Venablsu] pievērsāmies man tuvajam boksam un tam, kā mēs esam ritualizējuši vardarbību, šo cilvēcisko īpašību, šo nepieciešamību, kā esam to pārvērtuši par sportu, lai to sublimētu un izlaistu uz āru. Tā bija mana dedzība, ideja, ko noplūcu kā augli no koka, gandrīz nejauši. Un es teicu: „Filip, darām to!” Tikai tādēļ, ka es vēlējos redzēt Filipa procesu, vēlējos iepazīt viņu un piedzīvot brīnišķīgās dienas ar Londonas sinfonietas mūziķiem. Es daudz nedomāju par jēgu, tas vienkārši ir veids kādā darbojos.

 

Un kā ir tad, kad uzstājies viens?

Jo vairāk es ceļoju un jo vecāks es kļūstu, aizvien vairāk apzinos, ka patiess baudījums nereti izriet no diskomforta. Tādēļ es bieži esmu tramīgs līdz pat uzstāšanās sākumam, jo es atstāju visas iespējas atvērtas. Parasti negribu zināt, ko darīšu līdz pat uzstāšanās dienai, līdz pat dažām stundām pirms uzstāšanās. Man ir dažādas idejas, bet to, kāda būs uzstāšanās, es ļauju diktēt attiecīgajai vietai, telpai, cilvēkiem, notikumiem un attiecīgās dienas sarunām.

 

Pastāsti par maintenant un the enemies project aizsākumiem.

Bija tā, ka otrs izrietēja no pirmā. Kad tikko biju sācis rakstīt, es devos uz dažādām vietām, kas līdzinās jūsu brīnišķīgajam Totaldobže un redzēju, ka pastāv neskaitāmi daudz jaunu mūsdienu Eiropas dzejnieku, kuri netiek atpazīti Apvienotajā Karalistē, jo tur visi, kā jau teicu, ir apsēsti ar pēckara dzejniekiem, kas raksta par karu un pēckara dzīvi. Šīs titāniskās personības izgrūž no redzesloka jaunos autorus, tādēļ es sāku viņus intervēt, vēlāk sāku viņus aicināt uz Londonu. Pēc laika apjautu, ka viņiem tā viesošanās ir diezgan nebaudāma, viņi atbrauc, nolasa dažus dzejoļus un aizbrauc. Tādēļ sāku likt jaunajiem sadarboties ar vietējiem autoriem. Tā es atskārtu, cik auglīga spēj būt literāra sadarbība un sāku piedalīties dažādos starpdisciplināros projektos pats. Kļuva acīmredzami, cik mazlietotas un nenovērtētas ir sadarbības iespējas dzejas laukā. Sapratu, ka tā varētu kļūt par vispārlietotu un atzītu praksi, pretēji dzejai kā vienpatīgākajai mākslai ar „vientuļo dzejnieku” ziloņkaula tornī utt. Tas bija veids kā cilvēku apziņā iestrādāt avangarda metodes. Tāds Trojas zirgs – vieni paši šie cilvēki reti mēģinātu jaunas rakstīšanas metodes, bet, kad liec viņiem sadarboties, viņi darīs jebko, jo viņi var vainot otru (smejas).

Tā šīs sadarbības starp dzejniekiem, mūziķiem un māksliniekiem izauga, turklāt klausītājiem/ skatītājiem tas īpaši patīk, jo atmosfēra ir ļoti labvēlīga, visi ir atvērti un iesaistīti. Tas ir nojaucis daudz nejēdzīgu robežu dzejas uztverē.

 

Bet intervējis esi ne tikai jaunos, bet arī dzīvus klasiķu – Ruževiču, Simiču…

Jā, bet galvenokārt tādēļ, lai lasītāji pievērstu uzmanību maintenant sērijai. Uz pasākumiem šīs milzu figūras es neaicinu. To izdarīs kāds cits, kāds liels dzejas festivāls. Es aicinu tikai tādus kā es, tādus, kas meklē izaugsmi, kaut ko jaunu. Tādus, kas negrib vienkārši kārtējo parasto lasījumu kaut kādā mākslas centrā ar diviem rumāņiem. Kas uz to nāks? Londonā, kur pasākumi notiek katru vakaru… Bet, ja uzaicinātajiem rumāņiem liks strādāt kopā ar vietējiem autoriem, veidosies kopiena, veidosies attiecības, saruna, apmaiņa. Tas kļūs par pasākumu, kas orientēts uz procesu.

 

Taču arī „parastiem lasījumiem” jābūt savai funkcija, tajos varbūt svarīgākais ir informatīvā daļa – mērķis nav process, bet mērķis ir darīt klausītājam zināmu, kādus tekstus iespējams lasīt.

Ir savādi, ka tas nav izplatīts viedoklis. Es pilnībā piekrītu, tāds lasījums ir simulakrs, tā ir ēna. Ir vajadzīgi šādi lasījumi, tie var būt skaisti, pat aizraujoši. Bet kādēļ netiek atzīts, ka tā ir ēna? Lūk, brīdī, kad es to sapratu, es sāku nodarboties ar uzstāšanos. Man nebija pieredzes un zināšanu šai laukā, man vienkārši bija apnicis izlikties, ka lasījums nav grāmatas reklāma. Ja uztvērēju interesē grāmata, viņš to atradīs un izlasīs. Tā ir pilnīga taisnība: lasījumam jāparāda, kas atrodams grāmatā, bet uzstāšanās piedāvā to, ko nav iespējams tur atrast. Kad uzstājos, par jaunu mākslas formu kļūst katra atsevišķa uzstāšanās reize. Tā ir iespēja katru reizi no jauna parādīt sevi. Katru reizi citu.

 

  1. Anglosakšu pētnieciskajā tradīcijā mēdz lietot vārdkopu literary writing („literāra rakstīšana” vai „literāra rakstība”), lai vispārināti raksturotu literatūru, kas vērsta uz valodas mākslinieciskajām iespējām un galvenokārt funkcionē kā lasāms teksts; reizēm lietots kā pretstats darbiem, kuros teksts ir sekundārs vai daļa no veseluma (piemēram, uzstāšanās māksla, skaņu dzeja u.tml.).  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri