Par dažiem momentiem Marta Pujāta dzejā

 

Šajā esejā es gribētu pieskarties dažiem momentiem Marta Pujāta dzejā, jo visam uzreiz pieskarties šķiet neiespējami.

 

Mēbiusa lenta

Viena iezīmīga lieta Marta Pujāta dzejā ir pārvērtība, kur tas, kas ir bijis, top par kaut ko citu nekā izlicies. To varētu saukt par paradoksu, taču šis vārds ir pārāk nolietots ikdienas sarunvalodā par situācijām, kuru paradoksalitāte mums šķistu vienkārša banalitāte, ja vien mēs būtu bijuši pietiekami zinātkāri un pacentušies uzzināt vairāk par konkrētās parādības raksturu. Taču Marta Pujāta paradoksi ir dziļāki, tie ietiecas valodas, nevis parādību slēptajās dzīlēs. Dzejniekam izdodas piekrāpt valodas kārtību. Šī figūra atklāj valodas pamatos mītošo pretrunu, kā tiltu šķērsojošā meļa paradokss. Heidegers saka: valoda ir esamības mītne. Tāpēc Marta Pujāta gadījumā paradoksa vietā varētu runāt par krāpšanu. Tā pirmajā dzejas krājumā lasām: „no iepriekšējā priekšnesuma / degošas hanteles plūst pa gaiteni / un atsitoties pret logu plīst / logs” (I, 3. lpp.). Trešajā krājumā: „dzīvniekam sperot iesāņus soli, tad otru, un, ieelpojot tumštoņu naktspuķu smaržas, tas riksī šķērso mellenēm apaugušu kupicu, pazuzdams un reizē nākdams gaismā kā, lampas gaismai rītā pazūdot, nāk gaismā pati lampa” (III, 36. lpp.). Un: „Priekšā daudz sliežu, uz tām vagoni ar rupjā maluma / kūdru. / Bija jālien, un bija jāparādās zemessargam lauka formā. / – Stāt! – uzkliedza divu bērnu tēvs.” (III, 15. lpp.) (Pasvītrojumi pievienoti – H.M.)

Šī figūra nav izplatīta Marta Pujāta tekstos, tomēr tai ir prominenta vieta. Plīstošais logs ir pirmā krājuma tituldzejolī, un frāze par gaismā nākošo lampu ir likta trešā krājuma nosaukumā. Tātad figūra ir nozīmīga, ja arī tā ir kā viens no tiem svarīgajiem dzīves lēmumiem, kurus nevar pieņemt pārāk bieži, kā par specializāciju, laulību vai pašnāvību. Ja iedomājamies, ka cilvēks ir skudra, kas rāpo pa noslēgtu loku, tad Marta Pujāta dzejā, atsedzot pretrunas valodas dzīļu struktūrā, skudra atbrīvojas no cikliskā laika un aizsoļo pa Mēbiusa lentu.

 

Atkārtojumi

Sākumā dzejnieks maz izmantoja atkārtojumu kā formālu strukturēšanas līdzekli. Pirmajā krājumā atrodam tikai divus īsus dzejoļus, kur apspēlēta atkārtojuma figūra. Turklāt šis nav tipisks poētisks atkārtojums – kāda būtu muzikālas frāzes atkārtošana, lai liegāk nostiprinātu klausītāja uztverē motīvu, ritmu un fonētisko vidi. Šī atkārtojuma figūra ir apoētiska – nevis ieaijā un slēpjas, bet izceļ sevi, līdzīgi kā ideja nevietā izceļas romantiskā mākslas darbā. Šis ir atkārtojums, kas uzsver pats sevi – es esmu atkārtojums.

Citēšu abus dzejoļus pilnā apjomā: „mūžīgā uguns ir nopūsta // un atkal aizdedzināta // un atkal nopūsta // un atkal aizdedzināta” (I, 62. lpp.) un „spāre pārlaiž švīku debesīm // bezdelīga pārlaiž švīku debesīm // saule pārlaiž lielu švīku debesīm /// bet spāre arī pārlaiž švīku debesīm” (I, 7. lpp.). Abi divi ir kosmoloģiski, metafiziski dzejoļi. Pirmais mums stāsta par mūžīgās kārtības pārkāpumu, kas tiek paveikts viegli, rotaļājoties. Otrais iezīmē hierarhisku kosmoloģiju un visam dzīvajam piemītošu simetrisku dzīvotgribu. Kā ikviena mazā spāre nav mazāk nozīmīga par bezdelīgu vai citu lielāku debesu ķermeņi, tā arī katra mazā dzīve nav mazāk nozīmīga kā estrādes zvaigznei.

Trešajā krājumā sastopam citus atkārtojumus. Grāmatas otrais dzejolis iezīmē šo jauno, drūmās metafizikas laikmetu, citēšu to pilnā apjomā: „no metru dziļa taisna meža grāvja iznāk ūdens dzīvnieks / un dodas uz netālo mellenēm apaugušo kupicu / viņa rokas ir atrofējušās no ilgas bezdarbības / viņš nespēj satvert ogas / dzīvnieks dodas atpakaļ bet netiek grāvī / grāvis kļuvis sekls no apakšas / it kā būtu nevis krities ūdens līmenis bet cēlies zemes līmenis / viņš dodas atpakaļ uz netālo mellenēm apaugušo kupicu / viņa rokas vēl vārgas un nepieradušas pie darba / nespēj satvert ogas / dzīvnieks dodas atpakaļ bet netiek grāvī / grāvis kļuvis sekls no apakšas / viņš dodas atpakaļ uz netālo mellenēm apaugušo kupicu” (III, 6. lpp.). Nespēja nokļūt un nespēja atgriezties rāda jaunu, degradētu progresu, kur būt nozīmē atrofēties, virzīšanās uz mērķi ir kā lēkāšana turp un atpakaļ starp vairākiem interneta logiem, un atkārtojums šeit nespēlē ritma partiju, bet uzsver dzīves ritma bezjēdzību, kam pretim tiek likta centienu nebeigšanās.

Salīdzinājumā ar agrāko, kur veseli dzejoļi tika būvēti ap atjautīgām vārdu un frāžu virtenēm, kas satītas ap kodola emocionālo noskaņu, atkārtojums kā formālisms ir nozīmīgākais jaunievedums Marta Pujāta trešajā dzejas krājumā. Atkārtošanās padara autora dzeju lakoniskāku, atkārtošanās ir signāls par disfunkcionālu komunikāciju – apkārtējā vide mūsos neieklausās, atkārtošanās ir centieni saglabāt atgriešanās rutīnu, par spīti vides nepieejamībai.

 

Augu dzīve

Žans Pols Sartrs cilvēka attiecības ar esamību raksturoja kā cilvēka un Nekā pretimstāvēšanu – matērija savā ontoloģiskajā izpausmē un vienaldzībā ir cilvēka centienus un mērķus ignorējoša. Šādā skatījumā esamība ir Nekas, un cilvēka nemitīgie eksistenciālie projekti ir cīņa ar Neko un tā pārvarēšana. No dažādām esamības formām tieši materiālā esamība, kas manifestējas priekšmetos, ir visvairāk nekas, un augu valsts kā pastāvot zūdošais un nemitīgi ataugošais simbolizē matērijas nekādību.

Drūmu noskaņu rada autora plašā pievēršanās ārstniecības augiem un pārtikas produktiem trešajā krājumā. Citēšu dzejoli: „tā ir velna vēkšziede. pat neliela saskare ar ādu var izraisīt / sāpīgu pūpi. / tā ir albīnā kanniņa. no auga putekšņiem pārtiek purva / grūtniecīte, kuras kodums var izraisīt sāpīgu pūpi. / tas ir gāršas snīpītis, augļu mīkstums satur sājskābi, kas var izraisīt sāpīgu pūpi.” (III, 35. lpp.) un tā tālāk. Liriskā es attiecības ar augu valsti izskatās distancētas. Taču iesaiste, kaut vai tikai kā piespiedu etiķetes lasīšana, atklāj liriskā es samierināšanos ar esamību kā Neko, un mazākās pretestības izvēlēšanos, lai tai pretotos. To, ka pretošanās kustība vēl glabājas liriskā es atmiņā, apliecina rindas: „un jau cita biežņa / jau cita aizlaista lappuse / bet kas belž pa ūdenstorni? / – kas belž pa ūdenstorni? – es vaicāju, skatienam slīdot tālāk pa diagonāli // nekas belž pa to, kas ir, ar papeles tupeli” (III, 31. lpp.)

Tomēr izlīgšana ar augu valsts Neko mazāk grauj vīrieša pasauli kā vīra, tēva un atbildīga pilsoņa sociālās lomas pieņemšana. Dzejnieks parādās kā gūsteknis, ko nolaupījusi materiālā dzīve, augi un sievietes, un pa piecpadsmit gadiem, kas aizritējuši kopš pirmās dzejas grāmatas, iemācījuši viņu ne vien samierināties, bet savā veidā pat iemīlēt gūstu. Frāzējumā vēl ieskanas eksistenciālās cīņas motīvi „kā tāda bezjēdzīgi nodzīvota dzīve”, „kā zemē nosviesta dzīve” (abi III, 20. lpp.), taču kopumā agonija jau ir pārvarēta un uzrāda samierniecisku sintēzi: “un jauna daiļava pasniedzās / pēc šķēlītes vītinātas gaļas, – viņiem nav gribas vairāk / nemaz, – ieminējās maigas māmiņas svārkos ieķēries / puišelis, – tā ir, dēls, šos vīrus pārmācis tas, kas dzen / tevi pretim ananasiem, papaijām un fizāļiem, bet ietriec / miltos un sālī, – un piemīlīgi slaika meiča nolika uz galda / vēl sierus, vēl riekstus.” (III, 22. lpp.)

Ar to arī es gribētu beigt šīs pārdomas, kopsavilkumā rezumējot, ka šajā esejā mēs pieskārāmies dažiem metafiziskiem momentiem Marta Pujāta dzejā: valodas dzīļu pretrunīgajai gramatikai, sociālās dzīves sintaksei atkārtojumos, kā arī ārstniecības augu un pārtikas negatīvajai semantikai.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri