Amsterdamas pilsētvide un mans vidējais pirksts

 

Es sēžu kafejnīcā uz kādas Amsterdamas ielas stūra. Tā ir ieliņa, kas iet gar vienu no kanāliem Amsterdamas glaunajā rajonā pašā pilsētas centrā. Tur vislabāk tā vienkārši sēdēt un skatīties uz cilvēkiem. Sēžu es ar skatu pret ielu, kā visi pārējie. Dzeru beļģu alu. Tas garšo pasakaini; es jūtos labi. Skatos uz riteņbraucējiem bez ķiverēm. Uz bērniem, kas satupuši uz riteņiem priekšā un aizmugurē visvisādos veidos. Kad es jau kādu laiku tā esmu sēdējusi, skatījusies uz lēno, bet pastāvīgo riteņu plūsmu, ielas dzīves ritms jūtami paātrinās. Darba diena iet uz beigām, cilvēki laikam dodas mājās, uz kafejnīcām vai kur citur. Izveidojas pat riteņbraucēju sastrēgums.

Te pēkšņi sāk skanēt riteņu zvaniņi, satraukums, cilvēki apstājas, nomet riteņus, skrien. Kāda pavecāka riteņbraucēja, acīmredzot kaut kādīgi aizķērusies aiz garām braucošās mašīnas, tapusi notriekta un nu guļ zemē ar galvu pret asfaltu. Viņai apkārt bariņš cilvēku. Nevar saprast, kas notiek. Tad redzu, ka apkārt stāvošie palīdz sievietei piecelties. Viņa smaida, galvu saķērusi, apjukusi. Cilvēki viņu noved no braucamās daļas, jautā, runā, tausta, skaidro. Mašīna paliek turpat. Tās vadītājs – jauns un stalts vīrietis baltā, nedaudz atpogātā kreklā – stāv kopā ar citiem, mēģina palīdzēt, bet izskatās bezpalīdzīgs.

Šķiet, ka sievietei nekas nopietns nekaiš. Daži cilvēki izklīst, citi paliek ar sievieti, gaida palīdzību. Pamazām visi nomierinās. Taču pēc brīža ielas atgūto ritmu atkal pārtrauc skaņu sabiezinājums. Atskan kāda transporta līdzekļa nepacietīgs taures signāls. Izrādās, ka jaunā, baltā kreklā tērptā vīrieša mašīna vēl stāv ielas vidū. Tai netiek garām. Taurē divi jaunieši uz motorollera. Viņus ieraugot, es apjēdzu, cik viendabīga, cik balta līdz šim bijusi Amsterdamas ieliņa, uz kuras atrodas mana kafejnīca. Jaunieši neizskatās kā vairums cilvēku, kas pārvietojas pa šo ielu un kas šobrīd stāv ap negadījumā cietušo sievieti. Visticamāk, ka viņu vizuālo atšķirību Amsterdamas iedzīvotāji dēvētu vārdā „imigranti”.

Motorollera taures skaņas pāršķeļ viendabības ilūziju un atgādina, ka Amsterdamā dzīvo dažādi cilvēki. Taures skaņas atgādina arī to, ka Amsterdama ir telpiski segregēta. Centra rajonu, kurā atrodos es, apdzīvo tie, kas sevi dēvē par Holandes pamatiedzīvotājiem, kurpretim „imigranti” – marokāņu, turku, surinamiešu un citas izcelsmes Nīderlandieši – koncentrēti dzīvo piepilsētās. Publiskajā telpā šī segregācija var tikt arī nepamanīta, ja vērotājs var nemanīti iekļauties attiecīgā rajonā dominējošajā vizuālajā tēlā. Tieši tā, kā es to biju līdz šim darījusi, sēdēdama un dzerdama alu Amsterdamas centrā. Segregācija kļūst vizuāli un ķermeniski tverama, kad par to atgādina kāds, kurš nevar nepamanīts iekļauties šajā dominējošajā tēlā. To tikko bija izdarījuši jaunieši uz motorollera.

Uz motorollera sēdošie jaunieši ir iebraukuši tajā Amsterdamas daļā, kur viņus pavisam noteikti uztver par imigrantiem, lai arī viņi, iespējams, ir dzimuši un auguši tepat Amsterdamā. To, kur un kā viņi ir dzimuši un ko par viņiem šajā brīdī domā Amsterdamas ieliņā esošie holandieši, protams, nevar pavisam noteikti zināt. Taču tas ir jūtams gaisā virmojošajā spriedzē.  Jaunieši paskatās apkārt, maina virzienu, lai apbrauktu mašīnu. Kad motorollers piebraucis mašīnai pavisam līdzās, aizmugurē sēdošais jaunietis tai demonstratīvi uzspļauj. Motorollers turpina braukt. Kāda no malā stāvošajām sievietēm to ierauga, sparīgi kaut ko sauc, dusmīgi vicina roku. Motorollers jau pabraucis mašīnai garām, aizmugurē sēdošais jaunietis vēl skatās atpakaļ un parāda roku ar paceltu vidējo pirkstu.

Es jūtu, ka mana roka sāk celties līdzīgā žestā. Es īsti nesaprotu, kādēļ un kam tieši vēlos parādīt savu vidējo pirkstu. Jūtu dusmas par jauniešu uzvedību – kāpēc gan viņi neapstājās uz brīdi un nepadomāja par to, kas notiek!? Viņi taču būtu sapratuši, ka noticis nelaimes gadījums. Viņi būtu ar pacietību izturējušies pret šķērsli ielas vidū. Varbūt pat nokāpuši no motorollera un apjautājušies, kā var palīdzēt. Taču vienlaicīgi ar dusmu uzplūdu es jūtu arī tādu kā izmisumu par to, ka notikušais var stiprināt stereotipus par imigrantiem kā par nepieklājīgiem, pat kriminogēniem elementiem, kuri nespēj vai nevēlas integrēties Amsterdamas sabiedrībā. Par to, ka kāds tūrists, kas, tāpat kā es, var nepamanīts iekļauties viendabīgajā Amsterdamas centra pilsētvidē, nodomās: „Jā, tā ir ar tiem imigrantiem. Kaut nu pie mums tādi nesarastos!” Tā nu es sēžu un cīnos pati ar sevi, mēģinādama savietot dusmas par jauniešu uzvedību ar bezpalīdzīgu izmisumu par to, ka šādu situāciju veido ne tikai konkrētu cilvēku darbība, bet arī strukturāli apstākļi un pieaugošā spriedze starp „holandiešiem” un „imigrantiem”.

Vīrietis baltajā kreklā aiziet pie savas mašīnas, lai to pabrauktu malā. Tikai tagad ievēroju, ka tas ir jaguārs, un saprotu, ka tieši tas ir tas, ko vispirms ieraudzīja jaunieši. Viņiem priekšā vienkārši stāvēja pelēks jaguārs un traucēja kustību. Jaguārs viņiem, iespējams, atgādināja par plaisu starp viņiem, kas dzīvo šeit, Amsterdamas centrā, un mums tur, Amsterdamas piepilsētā. Kāds pārticis holandietis vienkārši apstādinājis savu mašīnu ielas vidū, jo viņš var. Viņš var visu, viņam pienākas viss, taču mums sevi visu laiku jāpierāda. Tam seko spļāviens un vidējais pirksts.

Labas un cilvēcīgas attiecības ar publisko telpu var atļauties tie, kuriem šī publiskā telpa pieder. Tie, kuriem nav jādomā, kā nepamanītiem iekļauties publiskajā telpā, lai nodrošinātu savu eksistenci. Ja publiskā telpa rada šķēršļus baltajam holandietim, viņš tai visdrīzāk neuzbrūk, bet apstājas, izvērtē situāciju, palīdz. Publiskā telpa ir viņa dzīves telpa. Ja publiskā telpa tev ne tikai nepieder, bet bieži ir pret tevi agresīva, tu pret to vienmēr izturies ar aizdomām. Tu esi gatavs aizsargāties pat līdz galam neizzinot situāciju. Tu esi gatavs aizsargāties tai uzbrūkot. Tu to dari pat tad, ja tieši tevi neviens personīgi nav aizskāris, jo tu bieži vien reaģē nevis kā indivīds, bet kā imigrants. Tavu uzvedību veido tev piedēvētā piederības kategorija, uz kuras pamata tu tiec izstumts no publiskās telpas. Ar savu aizsardzības taktiku tu, protams, tikai atsvešinies vēl vairāk. Tie, kas stāv ielas malā, patur virsroku. Vēlāk, pārdomājot redzēto un piedzīvoto, viņi piedāvās tādu situācijas skaidrojumu, kuru atpazīs viņu līdzcilvēki. Viņu skaidrojums – un nevis tavējais – taps pieņemts par pareizu esam. Viņiem pieder vara noteikt, kādu pretestības taktiku tu vari pielietot pret strukturālo marginalizāciju, kas veido tavu dzīves telpu. Tavs spļāviens un vidējais pirksts tur noteikti neiederas.

Es sēdēju kopā ar viņiem un vēroju tevi. Var pat teikt, ka es biju viņi, jo es nepamanīta iekļāvos viendabīgajā pilsētvidē. Es biju balta, es dzēru beļģu alu, satraucos kopā ar palīdzošajiem holandiešiem un nomierinājos, kad sapratu, ka sievietei nekas daudz nekaiš. Arī mana roka cēlās atbildes žestam, kad tu uzspļāvi jaguāram un parādīji mums visiem vidējo pirkstu. Bet mani māca izmisums, jo ar prāta acīm lasīju avīžu virsrakstus par neintegrētajiem otrās vai trešās paaudzes imigrantiem. Es zināju, ka arī tu esi lasījis tādus avīžu virsrakstus. Droši vien, ka tev tie nemaz nav jālasa. Tu tāpat to zini. Tavs vidējais pirksts ir šķeltas un nevienlīdzīgas sabiedrības produkts. Varbūt pat tad, ja tu būtu sapratis, kas notiek šajā ielas stūrī, tu mums vienalga būtu parādījis vidējo pirkstu. Taču tavs vidējais pirksts nenozīmē tikai to, ka tu esi slikts cilvēks, lai gan atbildība tev par to ir jāuzņemas. Mums abiem – tev un man – ir jāuzņemas atbildība par šo situāciju, jo mēs abi esam Eiropas vēsturiskās un politiskās telpas radīti subjekti.

Es varu nepamanīta iekļauties šajā telpā, bet tu nevari. Tieši tāpēc es esmu līdzvainīga tavā marginalizācijā. Es to zinu, jo ne vienmēr esmu balta. Kā vairums austrumeiropiešu es varu būt gan balta, gan ne tik balta. Tas atkarīgs no situācijas, no tā, vai staigāju pa Oksfordas universitātes gaiteņiem, vai, izkāpdama no Wizz Air lidojuma, šķērsoju Lielbritānijas robežu kopā ar citiem „Austrumeiropas migrantiem”. Un tieši tāpēc, ka es neesmu ne balta, ne melna, bet varu un izvēlos nepamanīta iekļauties viendabīgajā pilsētvidē, tādējādi to stiprinot, es esmu līdzvainīga. Es esmu līdzvainīga, ka tu rādi savu vidējo pirkstu viņiem un man. Un mana roka atkal ceļas žestam, taču šoreiz vairāk esmu tavā pusē.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri