Saki jā

 

Tobiass Vulfs

Tobiass Vulfs

Ievadvārdi

Runājot par iespējamajiem un vēlamajiem tulkojumiem, jau gadiem ilgi kā vienu no pirmajiem katrreiz pieminu ASV rakstnieku Tobiasu Vulfu. Lai gan plašāku popularitāti viņš ieguva ar skaudri liriskās autobiogrāfijas This Boy’s Life ekranizējumu, literatūras vidē viņš jau ilgi pirms tam bija pazīstams kā īsstāstu meistars.

Valodas tiešuma un skaidrības dēļ viņu ar vienaudžiem un priekštečiem (Raimondu Kārveru, Ričardu Fordu u.c.) savulaik pieskaitīja „netīrajam reālismam”. Tomēr vairāk par stila ieturētību un dzīves dubļiem Vulfu stāstos interesē iespēja ielocīt ikdienas dzīves pārmaiņu mirkļus, pēc kuriem pasaule neglābjami mainās gan darbu tēliem, gan lasītājiem.

Saki jā ir viens no tiešākajiem piemēriem šai mākslai. Šķietami ironisks pastāstiņš dažās īsās lappusēs te pārtop par kaut ko krietni lielāku, un pārmaiņu brīdis ir tik netverams, ka visdrīzāk meklējams ārpus teksta – varbūt pat lasītāja apziņā. Tāpēc ļoti priecājos, ka no vairākiem piedāvātajiem stāstiem Punctum izvēlējās tieši Vulfa darbu, un autors laipni piekrita tā publicēšanai.

Tulkotājs

 

Saki jā

Viņi darbojās ar traukiem: sieva mazgāja, viņš slaucīja. Viņš bija mazgājis iepriekšējā vakarā. No mājas darbiem viņš nevairījās – atšķirībā no daudziem citiem. Pirms dažiem mēnešiem viņš bija dzirdējis sievas sarunu ar draudzeni, kura viņu apskauda par vīra iejūtību. Es cenšos, viņš pie sevis bija nodomājis. Trauku mazgāšana bija viens no veidiem, kā izrādīt savu iejūtību.

Viņi pļāpāja par šo un to un nez kā pievērsās laulībām starp baltajiem un melnajiem. Viņš teica, ka vairāku iemeslu dēļ viņam tā nešķiet laba doma.

„Kādu iemeslu?” viņa jautāja.

Viņa sieva mēdza savilkt uzacis, mazliet iekosties apakšlūpā un nodurt skatienu kā būtu kaut ko nometusi. Viņš zināja, ka šādos brīžos labāk ir paklusēt, tomēr nekad tā nedarīja. Patiesībā tas viņu pat mudināja sākt kasīties. Un tagad viņas izteiksme bija tieši tāda.

„Kas tie par iemesliem?” viņa atkārtoja jautājumu, rokā turot bļodiņu – ne mazgājot, bet vienkārši turot to ūdenī.

„Nesāc,” viņš teica. „Es gāju skolā ar melnajiem, mums vienmēr bijušas labas attiecības. Lūdzu nesāc tagad apgalvot, ka esmu rasists.”

„Es neko neapgalvoju,” viņa teica un atsāka mazgāt bļodu, grozot to rokās kā podnieks pie virpas. „Es vienkārši neredzu neko sliktu, ja melnais precas ar balto. Neko citu es nesaku.”

„Viņi nāk no citas kultūras. Paklausies tak kādreiz – viņiem pat ir sava valoda. Man pret to nav nekādu iebildumu. Man patīk klausīties viņu sarunas,” – tā arī bija; nez kāpēc tās viņam vienmēr uzlaboja garastāvokli – „bet tās ir citādas. Cilvēks no viņu kultūras nekad nevarēs tā pa īstam saprasties ar cilvēku no mūsu kultūras.”

„Kā tu saproti mani?” sieva jautāja.

„Jā. Kā es saprotu tevi.”

„Bet ja nu viņi mīl viens otru,” viņa ieteicās. Viņa bija sākusi mazgāt ātrāk, acis vairījās no vīra.

Ak, Kungs, viņš nodomāja. „Vari man neticēt,” viņš sacīja. „Bet paskaties statistiku. Vairums tādu laulību izjūk.”

„Statistika.” Viņa pārsteidzošā ātrumā bija sākusi uz dvieļa kraut traukus. Daudzi joprojām bija taukaini, starp dakšiņu zariem bija ēdiena gabaliņi. „Labi,” viņa teica, „kā tad ar ārzemniekiem? Laikam jau tāpat tu domā par laulībām ar ārzemniekiem?”

„Jā,” viņš teica, „domāju gan. Kā var saprast kādu, kurš nāk no pilnīgi atšķirīgas vides?”

„Atšķirīgas,” noteica viņa sieva. „Ne vienādas, kā mēs.”

„Jā, atšķirīgas,” viņš atcirta, nikns, ka sieva sākusi atkārtot viņa vārdus, lai tie izklausītos prasti un divkosīgi. „Netīri,” viņš sacīja un iegāza galda piederumus atpakaļ izlietnē.

Putas bija saplakušas, un ūdens kļuvis pelēks. Viņa uz to paskatījās cieši sakniebtām lūpām un ielaida rokas izlietnē. „Au!” viņa iesaucās un palēca nost, labo roku aiz locītavas turēdama gaisā. Īkšķis asiņoja.

„Anna, nekusties!” viņš teica. „Paliec tepat.” Viņš uzskrēja augšā uz vannas istabu un izrakņāja zāļu kārbiņu, sameklējot tajā spirtu, vati un plāksteri. Kad viņš atgriezās, sieva stāvēja aizvērtām acīm, atspiedusies pret ledusskapi un joprojām turēja labo roku kreisajā. Viņš paņēma viņas plaukstu un uzlika vati uz īkšķa. Asiņošana bija beigusies. Viņš saspieda īkšķi, lai pārbaudītu brūces dziļumu, un no tās izspiedās viena asins lāse – gaiša un trīcoša –, un nokrita uz grīdas. Viņa pārmetoši paskatījās uz vīru pāri īkšķim. „Nekas tur nav,” viņš teica. „Līdz rītam sadzīs.” Viņš cerēja, ka sieva novērtēs, cik ātri viņš atsteidzās palīgā. Viņš to darīja no labas sirds, necerot neko saņemt pretī, bet tagad viņam ienāca prātā, ka būtu jauki, ja viņa to novērtētu un neatsāktu sarunu. Viņam tā bija apnikusi. „Es te pabeigšu,” viņš sacīja. „Vari iet atpūsties.”

„Viss kārtībā,” viņa teica. „Es slaucīšu.”

Tagad mazgāšanai pieķērās viņš, īpašu uzmanību pievēršot dakšiņām.

„Tātad,” viņa teica. „Ja es būtu melna, tu mani neprecētu.”

„Anna! Dieva dēļ!”

„Nu, tu taču tā teici, ne?”

„Nē, tā es neteicu! Tāds jautājums ir vienkārši bezjēdzīgs. Ja tu būtu melnā, mēs droši vien nemaz nebūtu satikušies. Tev būtu savi draugi, un man būtu mani. Vienīgā tumšadainā meitene, ko jebkad tā pa īstam pazinu, bija mana partnere debašu klubā, bet tad es jau sagājos ar tevi.”

„Bet ja mēs būtu satikušies, un es būtu tumšādaina?”

„Nu, tad tu droši vien draudzētos ar kādu melno puisi.” Viņš paņēma skalojamo krānu un uzlaida galda piederumiem ūdeni. No karstuma metāls vispirms satumsa blāvi zils, tad atkal kļuva sudrabains.

„Bet pieņemsim, ka tā nebūtu,” viņa teica. „Pieņemsim, ka es esmu melnā un brīva, un mēs satiekamies un iemīlamies.”

Viņš palūkojās uz sievu. Viņa cieši skatījās pretī, acis mirdzēja. „Paklausies,” viņš sacīja, mēģinot salabt. „Tas viss ir muļķības. Ja tu būtu melnā, tu nebūtu tu.” To pateicis, viņš saprata, ka viņam ir pilnīga taisnība. Tāpēc viņš atkārtoja: „Ja tu būtu melnā, tu nebūtu tu.”

„Es zinu,” viņa teica. „Bet pieņemsim.”

Viņš dziļi ievilka elpu. Strīdu viņš bija uzvarējis, bet joprojām jutās iespiests stūrī. „Pieņemsim ko?” viņš jautāja.

„Ka esmu melnā, bet joprojām es pati, un mēs iemīlamies. Tu mani precētu?”

Viņš domāja.

„Nu?” viņa jautāja, pienākusi pavisam tuvu. Viņas acis bija kļuvušas vēl spožākas. „Tu mani precēsi?” –

„Es domāju,” viņš sacīja.

„Es zinu, ka tu teiksi nē. Tu teiksi nē.”

„Ja tu tā to pasniedz – ”

„Pietiks domāt. Jā vai nē.”

„Jēzus un Marija! Nu, labi. Nē.”

Viņa noteica: „Paldies!” un aizgāja no virtuves uz dzīvojamo istabu. Pēc brīža viņš dzirdēja, ka viņa sākusi šķirstīt žurnālu. Viņš zināja, ka viņa ir pārāk dusmīga, lai lasītu, bet viņa neskrēja cauri lappusēm kā būtu darījis viņš. Viņa tās šķīra ļoti lēnām, kā pētītu ikvienu vārdu. Viņa demonstrēja savu vienaldzību, un rezultāts bija tieši tāds, kā viņa bija gribējusi. Viņš to zināja, un tas viņu aizskāra.

Viņam nācās parādīt arī savu vienaldzību. Klusi un rūpīgi viņš nomazgāja pārējos traukus. Tad noslaucīja un salika žāvētājā. Pārlaida lupatu plītij un galda virsmai ap izlietni un uzmazgāja linoleju, kur bija nokritusi asins lāse. Viņš izlēma, ka pie viena tad jāuzmazgā arī pārējo grīdu. Kad tas bija paveikts, virtuve izskatījās kā jauna, kā mākleris to bija viņiem rādījis pirms ievākšanās.

Viņš paņēma atkritumu spaini un izgāja pagalmā. Nakts bija skaidra, un rietumos viņš redzēja dažas zvaigznes, kuras vēl nebija noslāpušas pilsētas gaismā. Uz El Camino Real ceļa satiksme bija vienmērīgi tukša, mierīga kā upe. Viņam bija kauns, ka bija ļāvis ievilkt sevi strīdā. Pēc kādiem trīsdesmit gadiem viņi abi vienalga būs miruši. Kāda tam visam tad būs bijusi nozīme? Viņš domāja par kopā pavadītajiem gadiem, cik tuvi viņi bija, cik labi viens otru pazina, un viņa rīkle sažņaudzās tā, ka bija grūti paelpot. Seja un kakls sāka tirpt. Krūtīs ielija siltums. Kādu brīdi pastāvējis pagalmā, baudīdams sajūtas, viņš paņēma spaini un izgāja pa aizmugurējiem vārtiņiem.

Atkritumu kaste atkal bija apgāzta. Pie tās bija divi suņi, viens vārtījās uz muguras, otrai kaut kas bija mutē. Viņa ierūcās un uzmeta to gaisā, palēcās un atkal noķēra, tad norūcās vēlreiz un sāka purināt galvu. Ieraudzījuši vīrieti, suņi aizskrēja īsiem, neveikliem soļiem. Citā reizē viņš būtu metis ar akmeni, bet tagad ļāva tiem bēgt.

Kad viņš atgriezās, māja bija satumsusi. Sieva bija vannas istabā. Viņš nostājās pie durvīm un pasauca viņu. Viņš dzirdēja pudeļu tinkšķēšanu, bet sieva neatbildēja. „Anna, man ļoti žēl,” viņš sacīja. „Es labošos, apsolu.”

„Kā?” viņa jautāja.

To viņš nebija gaidījis. Bet no viņas balss, nepierasti noteiktā un mierīgā toņa, bija skaidrs, ka viņa gaida pareizo atbildi. Viņš atspiedās pret durvīm. „Es tevi precēšu,” viņš nočukstēja.

„Redzēsim,” viņa teica. „Ej vien gulēt. Es nākšu pēc brīža.”

Viņš iegāja guļamistabā, noģērbās un palīda zem segas. Kādu laiku tā nogulējis, viņš izdzirdēja, kā atveras un atkal aizveras vannasistabas durvis.

„Izslēdz gaismu,” viņa noteica no gaiteņa.

„Ko?”

„Izslēdz gaismu.”

Viņš pasniedzās un nospieda naktslampiņas slēdzi. Istabā kļuva tumšs. „Gatavs,” viņš teica. Viņš gulēja un gaidīja, bet nekas nenotika. „Gatavs,” viņš atkārtoja. Tad viņš sadzirdēja kustību istabas tālajā galā. Viņš pacēlās sēdus, bet neko neredzēja. Istabā bija kluss. Viņa sirds sitās kā pirmajā kopīgajā naktī, kā joprojām tā sitās, kad viņu naktī uzmodināja kāds troksnis, un viņš mēģināja to saklausīt vēlreiz – kādas kustības skaņu, kādu svešinieku.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri