punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sava vārda meklējumos

Aija Priedīte-Kleinhofa

12/08/2014

 

Par Raivja Bičevska monogrāfiju Savs vārds: Johans Georgs Hāmanis: ievads viņa domāšanā (LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2014)

 

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta veidotā grāmatu sērija Filosofiskā bibliotēka. Letonika šogad ir kļuvusi bagātāka vēl par vienu izdevumu. Ar nelielu laika nobīdi ir nākusi klajā Raivja Bičevska grāmata Savs vārds. Johans Georgs Hāmanis. Ievads viņa domāšanā, kas lasītājus vedina iepazīties ar dziļu, oriģinālu apgaismības noslēguma posma personību un filozofu, kura domas aktualitāte, kā to parāda arvien pieaugošais pētnieciskās literatūras klāsts pasaulē, nebūt nav zudusi, bet pat gluži pretēji – pieaug. Hāmaņa tekstu filozofiskais potenciāls, citējot grāmatas autoru,1 vēl ir jāatklāj un tas mūsdienu filozofijā un humanitārajās zinātnēs vēl tikai tiek atklāts.

Rakstīt par Hāmaņa domāšanu nav viegls uzdevums. To, šķiet, ir teikuši visi, arī šīs apjomā nelielās grāmatiņas autors. Tomēr tās lasītājiem būtiski ņemt vērā nepateikto: Savs vārds kā ievads Hāmaņa domāšanā šobrīd būtu uzlūkojams kā daļa no ievērojami plašāka pētnieciska projekta, kura ietvaros jau ir nākusi klajā vēl viena R. Bičevska sarūpēta grāmata – kolektīvā monogrāfija Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis (2014), kurai viņš ir sastādītājs un zinātniskais redaktors. Ar gandarījumi jāatzīmē, ka līdzās pieredzējušajiem vācu kolēģiem, ilggadīgiem Hāmaņa Starptautiskā kolokvija organizētājiem un dalībniekiem šajā zinātniskajā procesā R. Bičevska rosināti ir iesaistījušies arī Latvijas jaunākās paaudzes pētnieki, un tas ļauj Hāmaņa tekstu interpretāciju izvērst gan tematiski, gan analītiski kvalitatīvi jaunā līmenī. Šobrīd norit darbs arī pie divu jaunu izdevumu sagatavošanas: grāmatas Apburtais konsompakss: Johans Georgs Hāmanis un Johans Augusts Štarks2 un bilingvāla (vāciski/latviski) un komentēta Hāmaņa darbu izlases izdevuma. Visi nosauktie izdevumi nozīmīgi bagātina Letonikas filozofiskās dimensijas izpēti līdz šim visai fragmentāri apgūtajā 18. gadsimta intelektuālajā mantojumā.

Neraugoties uz to, ka Hāmaņa saikne ar Latvijas kultūrtelpu 18. gadsimta otrajā pusē ir bijusi daudzpusīga un noturīga, līdz šim galvenokārt esam iepazinuši viņu kā domātāju, kura interešu lokā ir tautas dzeja. Sastapšanās ar latviešu folkloru un Hāmaņa rosinošā domu apmaiņa ar J. G. Herderu šajā sakarā īsi ir aprakstīta Andreja Johansona darbā Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800 un pieminēta virknē citu publikāciju. R. Bičevskis grāmatā Savs vārds ieskicē šīs kultūrvēsturiskās saiknes izvērsumu arī citās attiecību konstelācijās: Hāmanis – Bērenss; Hāmanis – Kants – Hartknohs Vecākais, kas ļauj iepazīt mazakzināmo Hāmani – domātāju un vēlreiz, jau plašākā un dziļākā filozofiskā tvērumā atgriežas pie Hāmaņa un Herdera attiecību aplūkojuma. Grāmatas kompozīcija veidota, sekojot Hāmaņa autorības tapšanas laikposmiem un domas norisēm, kas dokumentētas viņa tekstos, vēstulēs, piezīmēs un nolasāmas arī veikto tulkojumu izvēlē. No daudzajiem Hāmaņa darbiem kā nozīmīgākie pieturas punkti ir izvēlēti Kamerālzinātniskais traktāts (1753–1756); Sokratiskās cēldomas (1759); Filologa krustejas (1762).3 Tie ir darbi, kas plaši un vispusīgi komentēti divās pirmajās grāmatas sadaļās, savukārt Hāmani brieduma gados iepazīstam viņa nozīmīgajā darbā Prāta pūrisma metakritika (1784). Atzīšos, ka grāmatas trešā daļa uzbūves ziņā nedaudz mulsina. Tā sniedz bagātīgu ieskatu Hāmaņa pētniecības ievirzēs un bibliogrāfijā, ko akadēmiskas intereses vadīts lasītājs būtu vēlējies ieraudzīt grāmatas ievaddaļā, bet aiz šī pārskata nedaudz slēpjas nodaļa Prāta gramatika, kura ir būtiska Hāmaņa, Herdera un Kanta domstarpību izpratnei par valodas, prāta, izziņas attiecībām.

Hāmaņa pētniecībā plaši tiek pieminēts viņa Londonas brauciens un piedzīvotā personiskā/radošā krīze, kuras iespaidā norisinājusies Hāmaņa reliģiskā konversija,4 kam paliekošs iespaids uz viņa turpmāko filozofisko rakstniecību. R. Bičevska izklāstā Konversijas negativitāte pamatoti nozīmīga vieta ierādīta Hāmaņa draudzībai ar Bērensu un tolaik vēl abu draugu kopīgajai vīzijai par Rīgas tirdzniecisko neitralitāti un suverenitāti konfliktu caurstrāvotajā Eiropas politiskajā telpā, kurai pēc Bērensa ieceres vajadzēja pārtapt par apgaismības filozofisko ideju garā argumentētu projektu. Konstelācija Hāmanis – Bērenss ļauj grāmatas autoram domāt par Kurzemes laika tekstuālā korpusa vienotu interpretāciju (Kamerālzinatniskais traktāts) un konkretizēt vēlāko Hāmaņa domas virzību „prom no” domāšanas instrumentalizācijas (filozofijas katastrofas), vienlaikus aprādot vēl veicamos pētnieciskos uzdevumus: „pētījumi, kas skar Bērensu dzimtu, var precizēt faktus un kontekstu jautājumā par Hāmaņa braucienu uz Londonu un šī brauciena mērķiem”,5 kuri joprojām ir neskaidri. Gribētos piebilst, ka šādi pētījumi būtu vērtīgi arī Latvijas intelektuālās vēstures apzināšanas aspektā.

Teksts Sokratiskās cēldomas ir otrs nozīmīgākais pieturas punkts Hāmaņa autorības tapšanas aplūkojumā, un tā izvērtējums veiksmīgi paver iespēju turpmākajā izklāstā pozicionēt Hāmani kā topošu apgaismības racionālisma kritiķi. Šī kritika aizsākas ar sokratisko neziņas apoloģiju un tālāk turpinās darbā Filologa krustejas, kas tiek vērtēts kā nākamais Hāmaņa domas pavērsiena punkts, kurā Sokratiskajās cēldomās vēl apslēptais Dievs top par atklājušos Dievu un Hāmaņa filozofijā spēcīgāk iezīmējas cilvēka jutekliskās uztveres un valodas tematika – „tas ir atklāšanās un parādīšanās apvidus”, raksta R. Bičevskis, „Jutekliskā uztvere un valoda ir vārdi, kas norāda uz pirmsrefleksīvu jomu, kurā cilvēks ir nevis zinot,bet gan ticot – plašā šī vārda nozīmju spektrā, kas ietver gan uzticēšanos, paļāvību, ticēšanu uz vārda, gan reliģisku ticību neredzamām lietām. Pareizāk sakot: reliģiskā ticība tikai atkārto to, ko jau darām jutekliskajā uztverē, paļāvīgi pieņemot to, kas tajā jau dots.”6 Jutekliskā pieredze un valoda ir tas pārdomu lauks, kurā Hāmanis no jauna meklēs skaidrojumu valodas kā Vārda, radīto lietu (dabas) un cilvēka valodas attiecību izpausmēm. Prāta pūrisma metakritika savā ziņā vainago noieto meklējumu ceļu un parāda Hāmani kā nobriedušu, dziļu apgaismības laikmeta filozofisko nostādņu kritiķi, nozīmības ziņā pozicionējot viņu līdzās Kantam. Kritikas esence koncentrēta trīs nošķīrumos, kas izteic Kanta „prāta pūrisma” būtību: prāta nodalīšana no tradīcijas, ticības, vēsturiskā mantojuma; apriorās izziņas atdalīšana no jutekliskās uztveres (pieredzes iespējamība tiek pamatota atsaucoties uz apriorajām formām); prāta un valodas nošķiršana. Būtiska ir norāde, ka šie minētie trīs aspekti ir savstarpēji saistīti un veidos pēckanta filozofijas problemātikas lauku.7

Hāmaņa tekstu izpratnei būtiski pievērsties arī jautājumam par viņa rakstības stilu (tumšs, nepieejams, neskaidrs, metaforisks u. tml.), kas bijis iemesls gan Hāmaņa sacītā pārprašanai, gan viņa tekstu izstumšanai no akadēmiskās aprites. Kopš Hēgeļa laikiem un ar viņa „piespēli” Hāmaņa stils ticis interpretēts kā viņa subjektīvisma izpausme, tomēr 20. gadsimta otras puses pētniecībā dominē cita nostādne, kuru pārstāv arī R. Bičevskis: „Hāmanim stils ir veids, kā risināt komunikācijas, uzrunas problēmu”,8 ietverot tajā arī spēli ar maskām. Sokrata tēls ir viena no tām, kas noderēja filozofijas nošķīrumam no tā, ko Hāmanis uzskatīja par sava laikmeta sofistiku, bet, kā norāda grāmatas autors, masku skaits tuvojas simtam, ietverot gan izdomātas, gan literāri pārveidotas personas. Tās visas ir individualizētas un pārstāv noteiktu pozīciju, kura svarīga Hāmanim kā viņa domas akcents un kalpo laikmeta kritikas uzdevumam, uzsver R. Bičevskis. Domāšanas inerce, sastingusi uztvere, laikmeta radītais troksnis ir jāaptur, jāapklusina, lai atbrīvotu telpu domas sākotnējības iespējamībai un īstuma balss sadzirdamībai.

Viena no Hāmaņa stila iezīmēm ir bagātīgi lietotie ekskursi viņa tekstos. Tas ir viens no aspektiem, kas liek domāt par zināmu līdzību, kuru atrodam arī grāmatā par Hāmani. Tā ir ļoti bagātīgi komentēta, iesaistot tekstā citu autoru radniecīgus viedokļus vai norādot interesējoša skatījuma atrašanas iespēju, papildinot un precizējot pasacīto. Dažkārt pat rodas sajūta, ka lasīšanai tiek piedāvāti divi paralēli teksti: pamatteksts un piezīmes, komentāri, kas to pavada. Nav šaubu, tie ir lietpratīgi un informatīvi, tomēr lasītāja uztvere šādam teksta blīvumam varētu arī nebūt gatava.

Lasītāju rokās ir nonācis darbs par Hāmani, kas nepretenciozi nosaukts par ievadu viņa domāšanā. Apkopot Hāmaņa domāšanas filozofiskās perspektīvas vienā izsmeļošā uzskaitījumā šobrīd ir nepaveicams uzdevums, uzskata grāmatas autors,9 bet daudzie ieskicētie domas pavedieni (līdzās šeit nenosauktajiem) valodas, simbola, jutekliskās pieredzes un tēla filozofijas virzienā, dabasfilozofijas problematizācija modernās sabiedrības un tehnikas kritikas kontekstā, neapšaubāmi grāmatu padara rosinošu ne vien filozofijas, bet arī citu humanitāro zinātņu interesentiem.

  1. Bičevskis R. Savs vārds. Johans Georgs Hāmanis. Ievads viņa domāšanā. Rīga: LU FSI, 2013, 28. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Johans Augusts fon Štarks (1741–1816) ir pazīstams kā Jelgavas akadēmiskas ģimnāzijas profesors, vairāku darbu autors par salīdzinošo reliģiju vēsturi un brīvmūrniecību.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Būtu bijis lietderīgs plašāks skaidrojošs komentārs par atsevišķu Hāmaņa darbu nosaukumu latviskošanu, it īpaši tajos gadījumos, kur šie nosaukumi nesakrīt ar agrīnākiem tulkojumiem. Skat.: Buceniece E. (sast.) Ideju vēsture Latvijā. Antoloģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995, 321.–337. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Sīkāk par to skat.: Sildegs U. Hāmaņa autorības sākums: Londonas krīze un Sokratiskās cēldomas, Bičevskis R. (sast.) Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis. Rīga: 2014, 131.–156. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Bičevskis R. Savs vārds, 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ibid., 98. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Ibid., 162. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Ibid., 78. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Ibid., 30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu