— Divas tikšanās ar konceptuālismu

Jūlija sākumā manās rokās, pateicoties draudzīgam pasta sūtījumam no Anniņmuižas, nonāca Jeļenas Glazovas bilingvālais (angļu un igauņu valodās, tulkots no krievu) krājums Plasma (2014), ko izdevusi eksperimentālās literatūras apgāda paranoia Igaunijas filiāle. Vārds „eksperimentāls” man šķiet grūti attaisnojams, jo tas saistās ar inovāciju, bet inovācija, manuprāt, vairāk ir jēdziens, kas piestāv modernismam un postmodernismam – taču mums – ceru, ka piekritīsit, – šie „ismi” jau ir pagātne. Bet varbūt es pārspīlēju un taisnības labad jāatzīst, ka nosauktās intelektuālās kustības mūs joprojām iedvesmo un „eksperimentālisms” ļauj apgādam ieņemt savu nišu. Bet kā ar apzīmējumu „konceptuāls” – vai to varētu piedēvēt Glazovas dzejai un apgalvot, ka Latvijas literatūras ainavā šī krieviski rakstošā dzejniece ieņem īpašu vietu? Ievērojiet, ka es atstūmu modernismu un postmodernismu, bet devu cerību konceptuālismam, – iespējams, to var skaidrot ar konceptuālās dzejas trūkumu Latvijā, lai gan atsevišķi gadījumi, piemēram, Kārļa Vērdiņa un Marta Pujāta grāmatās, ir atrodami.

Patērniecības aukstā valoda, kodu gūzma, modernās tehnoloģijas, distancēti apraksti, gluži vai instrukcijas performancei vai scenāriji spocīgai īsfilmai, reportāžas no sirreālām situācijām, lāzera, neona un plazmas indīgā gaisma – tas viss raksturo Glazovas Plasma, kurā iekļauti atsevišķi teksti arī no Svena Kuzmina un Toma Treiberga atdzejotā krājuma Transfēri (2013). Pazīmes nosauktas, bet vai tās liecina par konceptuālu pieeju literatūrai? Lai atbildētu uz šo jautājumu, atklāšu savu otro tikšanos ar konceptuālismu – tā ir Jāņa Taurena grāmata Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi (2014), kas sniedz bagātīgu vēsturisko un teorētisko materiālu.

Taurens vienuviet citē Toniju Godfriju, kura teikto būtu interesanti saistīt ar literatūru:

„Konceptuālajai mākslai var būt viena no četrām formām: redīmeids, termins, ko Dišāns izdomāja objektam ārpus mākslas, kurš pretendē būt jeb kuru ierosina atzīt par mākslu, tādējādi noliedzot gan mākslas objekta unikalitāti, gan mākslinieka rokas nepieciešamību; intervence, kurā kāds attēls, teksts vai lieta ir ievietots negaidīta kontekstā, tādējādi pievēršot uzmanību šim kontekstam, piemēram, muzejam vai ielai; dokumentācija, kurā reālais darbs, koncepcija vai darbība var būt klātesoša vienīgi kā piezīmju, karšu, tabulu vai visbiežāk – fotogrāfiju liecība; vai vārdi, kad koncepcija, ierosinājums vai pētījums ir klātesoši valodas formā.”

Tā vai citādi, runa ir par unikāla mākslas objekta „izgaišanu”; došanos šajā virzienā var ielasīt arī Glazovas tekstos. Gaistošais šeit ir nevis matērija, kā tas pašsaprotami var būt tikai trīsdimensiju telpā, bet gan poētisms, savā ziņā valodas sabiezējums, „vieliskums”, ar ko tradicionāli tiek asociēta blīvi tēlaina un estetizēta dzeja (piemērs: Eudžēnio Montāle). Kas no Godfrija četrām minētajām formām saistāms ar Glazovas Plasma? Vienuviet tīri parādās redīmeida tehnika: dzejolis Mūza no rīta…, kas tulkots arī latviski, sastāv galvenokārt no apģērba kodiem, piemēram: „COAT 2L9YS4096 CARDIGAN 1071M6091.” Rindas, kas pretstatā vēsiem faktiem sniedz viedokli, ir tikai divas, šis apstāklis saasina kodu intervenci un pievērš uzmanību pašai iebrukuma telpai (literatūras laukam), kas it kā atvēlēta – mēs taču turam rokās dzejoļu krājumu – poētiskajam. Dokumentācija: ja pieņem, ka atsevišķus dzejoļus var traktēt kā instrukcijas citam mākslasdarbam, teiksim, performancei vai īsfilmai, kas vēl ir vienīgi idejas līmenī. Grūtāk izdomāt piemēru vārdiem, katrā ziņā tas būtu mulsinoši, jo literatūra pati jau ir vārdi; valodas dominante daudz vairāk dod mākslai, radot atsvešinājumu, kas problematizē prasību pēc taustāma un unikāla objekta klātbūtnes.

Jautājot, vai Latvijas literatūrā izpaudies konceptuālisms, Taurens vaicā, vai esam saskārušies ar avangardu? Viņam nekas cits neatliek, kā atgriezties pie Jāņa Steika un – no salīdzinoši jaunākiem tekstiem – pie Jura Boiko un Hārdija Lediņa Zun (1977–1978), un Aivara Ozoliņa Dukta (1991). Acīmredzot Taurens meklē grāmatu, kas „viscaur” ir eksperimentāla, nevis tikai „vietām”, kā tas ir ar Glazovas krājumu. Lai arī mani biedē vārda „avangards” attiecināšana uz laikmetīgo literatūru, jo tā rada nevajadzīgu spiedienu, aicinu atvērt Plasma pelēkos vākus, ja esat noilgojušies pēc rindām, ko saistīt ar trejādi „konceptuālisms, avangards un eksperimentālisms”.