literatūra

— Pauze

MADARA RUTKĒVIČA

21/08/2014

 

madara

 Foto: no personīgā arhīva


Tagadne

Mātei sapņos un nomodā egļu skujas. Tumšas un sulīgi zaļas, vēl mīkstas, trauslas, asu smaržu. Māte paceļ vienu tādu skuju zaru no mitras, tikko salijušas zemes un caur to palūkojas uz savu meitu, uz viņas plānajām lūpām, lai no tām pa vienai vien kā egļu skuju rakstu nolasītu viņas vārdus. Raksts jau pusceļā uz viņas dzirdi izjūk, bet viņa saņemas, lasa atkal, sajūk, izrādās, tur ir arī raupjas un durstīgas skujas, tāpēc raksts visu laiku jūk un nedodas viegli.

Māte ieklausās – tur runā viņas meita, nē, tomēr nedzird, lasa no lūpām, meitai steidzīgi vārdi, tie vienmēr ir tādi bijuši, pavirši izmesti, grūti nolasāmi, negludi, uz apakšlūpas atkal sametušās aukstumpumpas, kad meita tās pietuvina mātes sejai tieši tādā attālumā, lai viņa dzirdētu. Māte vēl jūt šo no meitas lūpām plūstošo silto dvašu, šo dzīvības tuvumu, kurš katru dienu no viņas attālinās arvien vairāk. Dzīvības atraisīšanās ir neticama, nodomā māte. Varbūt tieši tāpēc neticama, ka notiek ar viņu, viņas acu priekšā.

Meita iestājusies durvīs, māte viņu neatlaiž, tura savā acu skatienā, tura neatlaidīgi, kā ieraudzījusi tur svešinieci, un tomēr ieaugušu skuju rakstā, kuram cauri saskatīt grūti, šķiet, meitu apņēmusi migla, viņai aiz muguras tā ir vēl biezāka, vēl necaurredzamāka. Mātes skatiens aizklīst pie meitas rokām, kaut ko viņa saredz, kaut ko atkal sajūt ar citām maņām vai mēģina minēt – mīksta āda, stingri un gari pirksti, zemāk nagi, aiz tiem aizķērusies tumša zeme, tas ir vienīgais, ko mātei izdodas uzminēt. Zeme. Māte grib meitu tuvāk, citādi viņai sajūta, ka meitas te nemaz nav, ir tikai šīs rokas un tā smarža, kas neatstājas no viņas jau dienām un naktīm. Un ik reiz, kad meita pie viņas ienāk, viņa līdz ar sevi istabā ienes arī šo aso skuju smaržu.

Pēdējā brīdī māte atgriežas atpakaļ, atgriežas pie sevis un savā istabā, pagūst nolasīt vārdus no meitas lūpām, bet meita tikmēr ir apsēdusies gultas galā, ar labo roku aiz bikšu siksnas spēcīgi vilkdama pie durvju roktura abām rokām spītīgi ieķērušos puiku. Abi smaržo pēc āra gaisa, pēc nesen kā nolijuša negaisa lietus, viņa arī būtu gribējusi tur būt un kopā ar viņiem vērot labvēlīgo pavasara līšanu. Vērot to pa logu, tas nav tas, tas nepavisam nav tas, māte nodomā.

Arī puiku apņēmusi migla, tā ir brēcoša un kustīga, dzīva dūmaka, kas tur kustas un kūņojas pie durvīm un tomēr nemaz negrib pie viņas ienākt. Meita atkal samelojusies, ar varu piespiedusi puiku, un māte zina, ka ne jau viņas acīs ir kāda vaina, bet puikas bailēs te ienākt un atrasties savas vecmammas tuvumā.

Puika brēca, meita pacietīgi klusēja, mēģinādama iedabūt dēlu istabā, māte tikmēr cīnījās ar to smaržu, izjukušo rakstu, viņai viņi abi palēnām zūd, paliek kaut kur aiz atmiņas, kaut kur vēl tālāk, dziļāk.

Brīdi vēlāk, kad puika ir bailīgi sabučojis memmi uz vaiga, izskrējis no istabas, it kā viņam kaut kas sviltu un dūmus jau varētu sajust zem paša deguna, māte saka meitai, lai puiku vairāk pie viņas neved. Meita sēž klusa un pacietīga. Krēslainajā mātes istabā darbojas tikai meitas rokas.

Māte nenolaiž acis no meitas.

 

Nākotne

Meita vēroja, kā caur mājas skursteni uz augšu ceļas nesen iekurtās krāsns dūmi. Stāvēja pielijušā peļķē. Papēdī caurajā gumijniekā lēni sūcās mālains, tumši brūns ūdens, bet viņa to nejuta.

Naktī, kamēr māte gulēja, bija noņēmusi no sienas pulksteni, no rīta vairs neatcerējās, kur to likusi. Iedomājās, ka varēs apmānīt sevi, aizmirstot, ka ir laiks, ka tāds vispār ir.

Pēkšņi viss satilpis vienā ūdens krūzē, vienā vienīgā plaukstā, kas to saņēma, sejā, lūpās, kas to lēni dzēra, ūdenim līstot pāri lūpu kaktiņiem, sakoncentrējies visā viņas mātes sarukušajā augumā, tur tagad bija viss viņas laiks. Meita klusā izbrīnā lūkojās, kā acu priekšā izzūd viņas māte, likās, ka ūdens izlīs viņai cauri kā caur sietu, izgarodams ik viņas ieelpā un izelpā.

Kad uz rīta pusi izdzisa krāsns, viņa vispirms viegli saņēma mātes pirkstus, lai pārliecinātos, ka no tās vēl plūst siltums, tikai tad nometās uz ceļiem pie krāsns, atrāva vaļā krāsns durtiņas, trīcošām rokām tīrīja no turienes izdegušās ogles un pelnus, tie skrēja degunā, pieplaka pie sejas, līda mutē.. nedrīkstēja aizmigt, sameta tur jaunas malkas pagales, ilgi nevarēja iekurt, nedega un nedega, sīka liesma no uzrautā sērkociņa apdedzināja viņai pirkstus, kļuva kā apmāta ar to siltumu, līdz beidzot tumši sarkanas liesmas kā sviedri no pārpūles izspiedās no dažām viena otrai virsū sakrautajām malkas pagaļu miesām un ar rēcienu uzskrēja augšup pa skursteni. Māte gultā klusi pie sevis iesmējās, kad meita ar abām rokām panikā sita pati sev pa seju, pa galvu, pa matiem. Dažas uguns dzirksteles bija ielēkušas viņas biezajos matos, un meita, dzirdot mātes smieklus, iesmējās arī pati. No viņas kūpēja smirdoši dūmi, aiz loga klusi lija lietus. Meita smējās. Viņa nesaprata, vai mātes smiekli tajā brīdī bija īsti, vai viņai tikai izlicies. Varbūt tie nemaz nebija mātes smiekli, bet gan viņas pašas, kurus viņa noturējusi par mātes. Tomēr tie bija mātes smiekli, jo pēc tam māte kaut ko sacīja, un viņa pārliecās pār viņu, šķita, vēl tuvāk nav iespējams, viņas vaigs gandrīz jau skāra mātes sausās lūpas, tik ļoti viņai bija bail nesadzirdēt kaut vārdu, kaut skaņu, bet vēl jo vairāk – nesajust viņas elpu.

Viņa nikni, itin kā tie būtu viņas pašas zobi, ar visu spēku ietrieca dzelzs grābekli slapjajā, no lietavām piebriedušajā zemē, tad izslējās taisna kā tā baltā, vienaldzīgā dūmu strūkla virs mājas skursteņa, palūkojās sev priekšā, ieraudzīja, ka viss pagalms nosēts ar kurmju rakumiem, iedomājās, ka varbūt tieši tādēļ vispār iznākusi laukā, ka nav nekā svarīgāka par šo tumšo pauguru nolīdzināšanu.