punctum

Literatūra un kultūra

rīga – vasara

Andris Ogriņš

25/08/2014

 

SONY DSC

Foto: Baiba Ogriņa 

 

***

no kreisās acs izpūst asinis
tumšs avots
aizpilda tukšo logu ar jūlija sākumu
bet rokās jau putina
drudžaino glāstu pelnus

(nav palicis neīstenots
neviens
mūsu mūžīgā nomoda sapnis)

stikla ceļā grimst vientuļas atvadas

 

***

šīs vasaras visrudenīgākā diena
lai arī debesīs
svelmainos spārnus izpletusi saule
un mākoņi apmaldījušies
jūras biezokņos
kā tavas novembros nosūtītās vēstules
nekur nenonāk

un tu slauki ielas
no dzīvojamās telpas uz virtuvi
no virtuves
uz transportlīdzekļu pārpildīto guļamistabu

spalgie nepacietības signāli
karstas gumijas smārds
un izslēgto dzinēju beidzamās nopūtas

tu

TIEŠI TU

tā neaizslaukāmā jūra un vēstule

 

***

raibajā pūlī izvēlos cilvēku
kuram izstāstīt visu savu dzīvi
bet viņš kaut ko nelāgu nojaušot
aizlej acis un ausi no gaišzila kausa
ar uzrakstu privātīpašums-debesis
un paiet man garām sirds formas
adatu spilvenā iedzīdams naglu

 

***

mēs satiekamies dienvidus parkā
pie nosauļotajiem koku stumbriem
un lobām atmirušās ādas
no gadiem no gaiši zilajiem sīpoliem

gar vaigiem rit rūgstošas asaras
dažas tiek mutē un izskalo stāstus
par to kā dzimām pirms laika
pirmos vārdus svētbildēm iekliedzot sejās

mūs aiztur rasas pilienos ieslēgto nolemtība
gara minstināšanās
kad būtu pa īstam jāuzsāk dzīve
noraujot lūpām tos primāros brēcienus

lai neceļ vairs galvas
mums jāmīda gaišzilās tulpes
šī parka šūpuļos dēstītās baznīcas

 

***

viņa ar pūlēm izraušas no miega vākiem
aiz slapjās muguras atstādama sapņa pērli
par kuras perlamutra ekrānā redzēto tumsu
viņa izstāstīs visiem lai tā nekad nepiepildās

 

***

ieskatos krēslas iekrāsotajās acīs
un domāju drīz sāksies karš
starp mums abiem un es noteikti
zaudēšu

jo tu esi stiprāka tavai pārliecībai
no lielceļa oļiem
kopā salikts mugurkauls

manējais pa sīkām takām mētāta
vīnstīga
no kuras vēl tek ilgi lietotā dzira

nāc satriec mani nāc uzvari mani
kā ieplaisājušu māla šķīvi

bet tu tomēr nespēj
tavā acī zied tumšas margrietiņas

 

***

(es uzrakstīšu par to kas manuprāt nekad nav varējis notikt)

vakar kad maldījos apkārt kā putns
četrās stiepļu sienās meklēdams izeju kaut
būra acis manī noraugoties bija izpletušās tik plašas
ka mierīgi varēju izspraukties un aizlidot projām
klaiņot tālāk starp četrām debesu pusēm kā jau minēju nekas
tāds nenotika putns tāpat kā es bija tikai simbols
brīvībai ceļam ar noteiktu galamērķi vistas nokniebtai galvai
papagaiļa mākai atkārtot dažus vārdus un frāzes
mobilo telefonu signālus kad naktī kāds uzzvana dienai
lai tā kaut ko atbild un nomierina

nebija arī kaulainās rokas kas ravēja saules nogalinātu dārzu
nebija bērnu kuri slēpās aiz savas bērnības
darot lietas par kurām ja būtu nedaudz vecāki
pašiem vecākiem vai līkajai tiesai tos negribot nāktos pakārt
ikvienam tuvajā ābelē
lai atbaida tārpus
tos tārpus kas nerimst pat kapā tos tārpus kuri sagrauzīs sevi
un tevi
(bet cilvēk varbūt joprojām es maldos bet varbūt viss notiek
un notika)

 

***

mēs patiesi ienīstam viens otru un tieši tāpēc
mūsu sarunas sanāk garākas
kā kopā savijušās galaktikas un čuksti starp tām
pa reizei kāds kliedziens
un klusuma pauzes šiem mērogiem grūti izturamas

tev pieder kaut kas ko tev netīšām (reibumā) atstāju
grāmatas vākos iesieta sirdsapziņa

bet tev nepieder nekas ja atskaita tumšo kaunumu
kuru tu
kā taviem uzskatiem piedienas rūpīgi apkop
es tev saku
tā vietā būtu rūpējusies par kādu kroplu
tizlu vai aklu
vai galu galā neskaitāmo pirkstu
pārlapoto
manu sāpošo sirdsbalsi bet tev
jau vienalga
tava āda no plāna papīra un
tavs apmatojums ir viss

ko tu (depilē) lolo

 

***

laukā līst sevi izvēmis lietus
bet iekšā
kā vienmēr
bez nokrišņiem
tikai spīd nakts galda lampa
ap kuru pulcējas
bungādiņu tra-ta-ra-ra kaujai
par ieklausīšanās izdzīvošanu
(ne)svēto mocekļu dzīvesstāstos
tāpat dažādi ceļi un neceļi
mirstošu sieviešu pēdējie smiekli
vīriešu locekļi
šautenes kuras izšaus arī nepielādētas
kā karaļiem un vēl
šis ne ar ko (pat baznīcu
zvaniem) neapgānītais
soprāns it kā starp
griestu dzirnakmeņiem pātadziņa

lūdzu atļauj man izgaršot iepriekšējās četras rindiņas

 

***

klusums nekļūst biedējošs
mēs pie tā pieaugam
kā prometeji pie klints
un paši plosām savas aknas
lai justu ka esam
lai justu ka dzīvojam

tu piespiesti aizsmēķē
jo nespēj vairs turēties pretī
šim pieradumam
ar elpu iekrāsot telpu
kurā mēs abi
kādu brītiņu pastāvam un

rīga saplīst mākslīgās gaismās
gaidot rītu
klusums
top naktsmājas

 

Dalies ar šo rakstu