punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dzejnieki un nauda

Čārlzs Simičs

08/09/2014

 

„Ja cilvēki lasītu tikai dzeju, no kuras radīšanas dzejniekus nav iespējams atturēt, pat nemaksājot viņiem pilnībā neko, autortiesību likums izzustu vienā acumirklī.” – Tims Pārkss

 

Brīnišķīgi! Es noteicu pie sevis pēc šo vārdu izlasīšanas. Pasaule iet uz elli, taču mums, dzejniekiem, ir kaut kas, par ko vērts aizdomāties. Mēs nekad neesam bijuši bagāti pagātnē un neredzēsim ne centa arī nākotnē. Par spīti autortiesību likumam lielākā daļa mūsu dzejoļu jau šobrīd brīvi pieejami miljoniem cilvēku internetā, un šajā uzmanības deficīta laikmetā dzeja, iespējams, būs vienīgā literatūra, ko cilvēki vēl lasīs. Kad grāmatnīcu vairs nebūs un bibliotēkas būs slēgtas, mīlētājiem alkās pēc papildu romantiska stimula būs jāizvelk savi aifoni un jāsameklē piemērots dzejolis, ko nolasīt otram priekšā. Dzejas spēks slēpjas tieši šādā praktiskā pielietojumā. Ikviens būs dzirdējis par dzejoļiem, kurus lasa kāzu ceremonijās un bērēs, taču pieļauju, ka neviens nebūs iedrošinājies šādā pasākumā nolasīt nodaļu no kāda romāna vai kaut īsu stāstiņu. Kāds tur brīnums, ka rakstnieki un intelektuāļi pauž nicīgu attieksmi pret dzeju. Tims Pārkss apgalvo, ka dzejnieki strādā par velti. Citiem vārdiem sakot, viņi rada dzejoļus tāpat, kā pagrīdes darbnīca kādā trešās pasaules valstī ražo lētas rotaļlietas.

Visvairāk kaitina tas, ka dzejoļi ir īsi. Tie rada iespaidu, ka to uzrakstīšanai nav bijis jātērē laiks. Maksimāli desmit minūtes. Lai uzrakstītu sešsimt lappušu biezu romānu nepieciešami vairāki gadi. Tu sēdi pie galda katru dienu un strādā, tāpat kā ogļracis katru dienu dodas uz raktuvēm, un jūties tikpat noguris, kad darba diena beigusies. Saprotams, šāds darbs nevar palikt bez atalgojuma. Tikmēr dzejnieks stāv pie loga un sērīgi noraugās lietusgāzē vai arī pavirpina pirkstos savas bijušās mīļotās matu šķipsnu, pēc tam kaut ko uzskrīpā uz papīra lapas, un – darbiņš padarīts. Pati šokējošākā lieta saistībā ar dzeju ir tas, ka šādā šķietami dīkdienīgā veidā radīti dzejoļi beigās nokļūst antoloģijās, ko jūsu bērni ir spiesti apgūt skolā. Un ne tikai – viņi var arī iemīlēt šos dzejoļus, paturēt tos atmiņā un pat mēģināt uzrakstīt kaut ko līdzīgu. „Dzeja ir mirusi!” laiku pa laikam kāds līksmi iesaucas par prieku vecākiem un tai izglītotajai sabiedrības daļai, kas nekad nelasa dzeju. Nekādu izredžu. Pietiek tikai uzmest aci dažādiem žurnāliem, tostarp arī tādiem, kas nekad nepublicē dzeju, katru dienu piesūtīto dzejas publikāciju blāķiem. Šodien vairāk nekā jebkad ir tūkstošiem un simtiem tūkstošu ļaužu, kas raksta dzeju šajā valstī (ASV – tulk.), daži no viņiem apmeklē kādu no simtiem rakstīšanas darbnīcu, kas tiek organizētas universitātēs, koledžās un dažādās citās organizācijās, tikmēr citi raksta paši uz savu roku, visdrīzāk pilnīgā slepenībā un ar pieticīgu cerību tikt publicētiem kaut cik ievērojamā literārā žurnālā un, iespējams, izdot grāmatu, ko lasīs un novērtēs kolēģi un daži citi dzejas cienītāji.

Veiksmīgs romānu rakstnieks, izdodot dižpārdokli, var nopelnīt nesliktu kapitālu, tāpat arī memuāru autors (teiksim, ja viņam ir paveicies ar māti, kura autora acu priekšā nozūmējusi tēvu), arī trešās šķiras gleznotājam var klāties itin labi, ja kāds viesnīcu tīkls vai banka pēkšņi nolemj vairumā iepirkt viņa marīnas un saulpuķēm pieblīvētās klusās dabas, taču tikai nedaudziem dzejniekiem šajā pasaulē ir izdevies nopelnīt iztiku ar dzejošanu. Aizgājušajos gadsimtos viņi varēja cerēt uz ielūgumu pusdienās pie kāda augstdzimušā viņa pilī, lai uzjautrinātu iereibušos viesus, vai pat saņemt zemes gabalu no karaļa kā atlīdzību par iekarojumu un karagājienu apdziedāšanu. Taču jaunākajos laikos, izņemot Padomju Savienību Staļina laikā, varbūtība, ka dzejnieki varētu „izsisties” līdz virsotnei un turpmāk dzīvot kā nieres taukos, ir izņemta no dzīves piedāvāto iespēju klāsta. Pat Robertam Frostam, kurš bija ārkārtīgi populārs un plaši lasīts savas dzīves laikā, vajadzēja strādāt par skolotāju, lai sevi uzturētu. Kas attiecas uz citiem mūsu dižajiem dzejniekiem, līdz pat Vitmenam un Dikinsonei, viņu kopējie ienākumi no dzejas rakstīšanas, ja tie kļūtu plaši zināmi, daudzu amerikāņu acīs tikai padarītu šos autorus vēl grūtāk izprotamus.

Valstī, kurā šobrīd nauda tiek uzskatīta par augstāko vērtību, darīt kaut ko tikai mīlestības dēļ ir nevis vienkārši dīvaini, bet pat perversi. Iztēlojieties šausmas un dusmas, ko pārdzīvo tā bērna vecāki, kuram lemtas studijas Hārvarda Biznesa skolā un spoža karjera finanšu jomā, bet kurš tā vietā pievēršas dzejas rakstīšanai. Iztēlojieties šo vecāku kārdinošās runas par nākotnes bagātību un varu, kas sagaida viņu atvasi, lai tikai liktu tai pārdomāt. „Kurš jūs ir atzinis par dzejnieku? Kurš jūs ieskaitījis dzejnieku rindās?” tiesnesis niknumā izkliedza šos jautājumus krievu dzejniekam Josifam Brodskim, pirms piespriest viņam piecus gadus darba nometnē. „Neviens,” atbildēja Brodskis, un šos vārdus viņš būtu varējis teikt, iestājoties par visiem dēliem un meitām, kuriem jāsaskaras ar vecāku dusmām.

Kas attiecas uz mani, es joprojām nevaru īsti saprast, kā kļuvu par dzejnieku, un esmu atmetis ar roku mēģinājumiem to izdarīt. Taču jau no paša sākuma zināju, ka naudai ar to nav nekāda sakara. Tikai vienreiz es par to aizmirsu un pataisīju sevi par muļķi. Tas bija 1970. gadu sākumā, kad man bija burvīgs skolotāja darbs Kalifornijā un centos kā nebūt nopelnīt iztiku savai sievai un meitiņai. Dienā, kad mēs bijām ieplānojuši apciemot dažus draugus Sanfrancisko, es saņēmu vēstuli no kāda puiša, kurš bija izveidojis stilīgu mākslas žurnālu un tik ļoti jūsmoja par maniem dzejoļiem, ka vēlējās dažus publicēt savā žurnālā. Viņš bija gatavs maksāt 600 dolārus, taču tekstus viņam vajadzēja tūlīt. 1972. gadā tas bija pieklājīgs žūksnis, it īpaši cilvēkam, kura alga kā profesora asistentam štata universitātē bija visai nožēlojama un gandrīz vienmēr makā svilpoja vējš, un kura pārējos ienākumus veidoja honorāri no maziem literārajiem žurnāliem, kas maksāja piecus līdz divdesmit piecus dolārus par dzejoli, taču visbiežāk – nemaksāja neko.

Problēma slēpās tajā, ka tobrīd man nebija nekā jauna, ko viņam aizsūtīt. Es ieskrēju mājā, paķēru dzeltenu piezīmju bloknotu un pildspalvu, liku sievai braukt, bet pats apsēdos aizmugurējā sēdeklī, drudžaini cenšoties uzrakstīt dažus dzejoļus mūsu brauciena laikā. Nākamajā dienā, kad atgriezāmies mājās, es turpināju strādāt pie šiem dzejoļiem ar lielām cerībām un pilnīgi koncentrējies, pavadot vakarus strīdos ar sievu par to, kā iztērēsim sagaidāmo honorāru. Taču tad kādā saulainā rītā es piecēlos agrāk par pārējiem, apsēdos pie galda, izlasīju darbus, pie kuriem strādāju, un sapratu, ka tie ir pilnībā falši un sadomāti. Nokaunējies steidzīgi saplēsu šos dzejoļus un devos ilgā pastaigā ar suni.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris
Teksts sākotnēji publicēts The New York Review of Books

Dalies ar šo rakstu