punctum

Literatūra un kultūra

Dzejnieka asinis (II)

Hamdams Zakirovs, Jekaterina Sokolova, Anna Tolkačova

10/09/2014

 

Noslēdzot festivāla Dzejnieka asinis viesu publikācijas, piedāvājam Hamdama Zakirova, Jekaterinas Sokolovas un Annas Tolkačovas darbus, kurus atdzejojis Edvīns Raups. Vairāk par notikušajiem Dzejnieka asiņu pasākumiem un dalībniekiem var uzzināt festivāla Facebook lapā.

 

Hamdams Zakirovs

 

Paklāju aušanas noslēpumi

Nezinu, kā to darāt jūs, bet man jānodzen sevi līdz galam, lai ap pusnakti vārdu klucīši sāktu ripot laukā no mutes.

Reizēm kā dzīvi spēļu kauliņi tie veļas pa galdu, priecīgi pārkrīt pār malu, palecas uz paklāja un sastingst pie kāda raksta –

Jātnieka stāva, rozes, brieža, lapiņas kādas – un es izsaucos „ak!” un „tad, redz, kādi esat, vārdi!”.

Vasaras vārdi lēkšo ātrāk un tālāk.

Rudens – nonāk zem koka, uz tāda dzelteni skumīga slāņa.

Vai arī ar vienu no asajām kantēm dažkārt iesūcas kalnu grēdā.

Pavasara kauliņi skanīgi klakšķina, kā biljarda bumbas, kad saduras pierēm.

Ziemas vārdi dobji aizripo tukšumā. Un pat no galda nenokrīt.

Tie ir vārdi bez nozīmes, dobi. Kā grāmatas, kurām viducis izgriezts, bet noslēpums tomēr nav ielikts…

Vārdi sabirzt pret CD, kā kristāla kurpītes pret vecu baznīcas ērģeļu pedāļiem.

Vai arī kļūst lipīgi kā sasilis plastilīns, kad saskaras ar mājas kinozāli. Piemēram,

Aizskāris DVD ar Tinto Brasu, kāds vārds piepeši pārvēršas zilganā vibratorā…

Bet uz ielas nekādi spēļu kauliņi nesanāk, tik vien kā sīki akmentiņi, nokaltušas lapas.

Vai zemeņogas. Es zinu, tev tās garšoja. Un, jāatzīstas, arī man.

 

Veltījums Stojai un stingrai stājai

Sapņoju, ka sapņoju un šajā sapnī

uz ielas satieku es Stoju. Kā zibens ķēra, apgriezos un viņu panācu:

– Anteeksi, oletko Stoja? Oh, sorry! Are you Stoya?

It’s impossible! What you doing in here? Can you give me…šo te… autogrāfu?

O, yes, man ir CD. Jā, raksti virsū!

Šī ir mana mīļākā krievu grupa „Aukcions”, un

viņu labākais albums „Asshole”. Uzraksti apmēram:

„Love me as you love this music – long and deep!” „Great! I`m so happy today! – un tādā garā, kaut kādā tādā valodā…

„Ko tu te dari?” atceros, ka jautāju, un tūlīt   piebildu:

„uz šīs dzimumzīmītes? druknās Eiropas pašā aizmugurē – lai neteiktu asāk?” Un vēl:

„Zini, ne tikai tava seksualitāte unn erotisms man patīk, bet arī atklātība un tiešums, ainas ar tevi atgādina labākos dzejoļus no biezas dzejas antoloģijas, tas ir, labākos no labākajiem.”

Šo sapni atcerējos sapnī, kad lasīju Eudžēnijo Montāles „Ksenijas” un mēģināju saprast, kurš sapnis aizkustina vairāk.

Tagad, kad esmu pamodies, nevaru saprast,

Kas kopīgs Montāles dzejai

Ar Stojas sniegbalto un smalko miesu?

Kā attiecināt uz viņu jēdzienu „hermētisks”,

Un kā apdziedāt viņu (iekavās atklāsim, ka Stoja, kas pārstāv visas meitenes – bet iztiksim bez nevajadzīgi augstas patētikas – ka

Stoja ir pornozvaigzne,

ar miljoniem vīriešu līdz visslepenākajiem centimetriem izpētītu gandrīz caurspīgu ādu – vislabāko apskates objektu šādos, lūk, vienkāršos kā trīs kapeikas, dzejoļos, un bez jebkāda patosa.)

Bet Dievs ar viņu! Daži vārdi vēl par stingro stāju.

Mēs tagad zinām, ko tā pārstāv. Un tāpēc, kamēr vēl nav uzliesmojis šis asiņainais rīts un rīta ugunīs, kā būtu gaidāms, vēl nav pavisam izzudušas

visas meitenes – kas cietumos, kas barikādēs –

tik ļoti gribas vēl redzēt viņas, skatīties uz viņām, jūsmināties, aiztikt viņas un tādā garā… (Un iekavās: meitenes, kas vēlas,

lai par viņām sajūsminās un raksta veltījuma dzejas,

ak, lūdzu, rokas paceliet un pienāciet pie manis vēlāk.

Es apsolu, ka pabarošu, gulēt nolikšu un no rīta

sagādāšu lakatiņu sārtu,

Ko izgriezīšu no veca galdauta, vēl došu ūdens pudeli un ābolu – un, protams, būšu iztukšots, bet arī pārsteigts par jūsu stingro stāju,

Par apņemšanos iet līdz pašām beigām un cīnīties, kā tagad skandina uz katra stūra, par brīvību, jūsu un mūsu.)

 

Jekaterina Sokolova

 

*
skaidri saprotamu vārdnīcu ieraudzīju pret rītu
vārdi te apzīmēja cits citu un skanēja līdzīgi
nebija neviena lieka. pieciniekam ir viens vārds

tāls, sadzirdēt, vējš, sieviete, taisni

un cilvēks ir viņš dzīvo zemes augšā
viņš visu saprot viņš šos vārdus izdomāja
viņš ķer balto zivi un staigā pa apaļiem oļiem
pa upes dūņām debesu augstajiem kalniem –

– es arī tā gribu, kā šis mans sencis, zināt vien dažus vārdus, nekur neiet un nemaisīties pa kājām ne sev, ne citiem. –

saulē spīguļo viņa sniegbaltais loms
viļņojas liela laiva

 

*

Puse dzīves aiz muguras, un es atskatos –
visapkārt tukši koki cieši kā grāmatas stāv.
Tālāk ekskursija, vispirms man parādīja ziemeļus,
vēlāk dienvidus.

Priedes no augšas ir apaļas, radiņi maziņi, maziņi – kāpēc tu esi tāds bērns, kapēc tev nekā nav – nespēja mani izaudzināt ne ziemeļu tumsa, ne dienvidu jūras gaišais stars.

Tagad esmu augstāk par augstu,
galva zālē
kājas debesu dīķī
zālei – klusāka par ūdeni
ūdenim – zemāka par zāli

 

Anna Tolkačova

 

*
tu dzīvo bailēs no zombiju uzbrukuma
es dzīvoju bailēs no kapitālisma
agrāk dzīvoju bailēs no šizofrēnijas
bet izārstējos*
                                   ar delēzu
(*šeit: esmu to aizmirsusi vai pārcēlusi jaunā līmenī)
vīrietis pārējā baisi skrāpē ar bagāžas somu pa grīdu
ja no izkrāšļotās meitenes
pa kreisi
iznirs kāds svešinieks
es atcerēšos
jonatanu mezu
un nebrīnīšos
arī tu nebrīnīsies
tu
neko neievērosi
tik ļoti tas viss iederas
klasiskas šausmenes sižetā
tik ļoti tas varētu būt aprakstīts
kādā esejā
tik ļoti tas atsauc atmiņā priekšstatus
ko mums abiem piedāvā žižeks
(vai arī robins vuds ja vien tu lasītu
vai arī ja viņš rakstu vietā
piedāvātu videolekcijas)

mēs abi esam izslēgti no šīs spēles
mūs nenomāc bailes mēs esam savas
laika izjūtas aprīti un nebaidāmies
vienīgi mēs dažādi nosakām to, kas ir bāze
bailes ir aksiomātiskas
tāpat kā jebkura rāmas uztveres
izlolota
ilūzija

 

*
nav tradīciju
nav klasifikācijas
nav sieviešu
nav sirmgalvju
nav kropļu
ārpus kopienām

puisis aulēkšoja
garām diviem, kas lēnām kāpa augšup pa kāpnēm
sirmiem matiem
ar kūju
kliedza jaunībā
arī jūs droši vien bijāt
ohoho
bet kas ir tagad
un tad
es vēlreiz nolēmu
rakstīt šo tekstu

klasificējot visus trīs kamēr arī viņi
droši vien klasificēja paši sevi
„jā,
toreiz
ohoho
bet tagad
mūsu marķieris ir cits
un sabiedrība
mūs ir pārkvalificējusi
mēs vairs neesam cilvēki
nešisnetas”

„jā
tagad
ohoho
bet vēlāk
mans marķieris būs cits
un es būšu
sabiedrība pārkvalificēs mani
un es būšu
nešisnetas
kā šie divi tagad
es viņus neieredzu
par to ka viņu marķieris
rāda priekšzīmi
manam marķierim
un tāpēc
es tagad
kliegšu un lēkāšu
un nespēšu neko darīt
lai atceltu
marķierus”
tieši tad nolēmu uzrakstīt šo tekstu
kaut arī
vēl neesmu noformulējusi
savu vienīgo patieso
attieksmi
tomēr saprotu
ceru
ka varbūt
pieliekot pūliņus
nākotnē
kaut kad
pat tāda bināra opozīcija
kā dzīvie un mirušie
arī galu galā
izzudīs

Dalies ar šo rakstu