Skrējiens pēc uguns jeb mīta radīšana

  

Par Ingūnas Beķeres tulkoto Salmana Rušdi romānu Lūka un Dzīvības Uguns (Atēna, 2013)

 

Kopumā sešpadsmit grāmatas, tostarp vienpadsmit romāni un 2013. gadā klājā nākušais autobiogrāfiskais darbs Džozefs Antons: Atmiņas – tāds ir līdzšinējais Salmana Rušdi devums.  Pirmā grāmata, kas tapa pēc fatvas pasludināšanas – dāvana dēlam Milanam Hārūns un stāstu jūra (1990), – žanra izvēles dēļ raisīja izbrīnu ne vienā vien Rušdi literatūras mīļotājā. Kā, vai tiešām bērnu grāmata?

Taču divdesmit gadus vēlāk top Lūka un Dzīvības Uguns (2010), kas uzrakstīta pēc dēla Zafara lūguma. Šis darbs uzskatāms par Hārūna un Stāstu jūras turpinājumu gan tēlu galerijas, gan stilistikas ziņā. Tomēr vienlīdzības zīmi abu darbu starpā nenovilksi. Tiesa, pieeja ir viena, jo abās grāmatās ir radīta brīnumainu pārvērtību pasaule, kurā piepildītas bērna piedzīvojumu alkas, kas bango vai ik katra video un datorspēļu mīļotāja, kokos kāpēja, riteņbraucēja un bumbas dzenātāja asinīs.

Hārūns un Stāstu jūra tekstuālā ziņā atstāj dabiskāku, plūstošāku iespaidu, savukārt autora otrā bērnu grāmatā (tiesa, aizrautīgā un intriģējošā) neslēpti skan konstrukcijas notis. Prieku gan sagādā daudzi rakstnieka knifi, piemēram, tas, cik asredzīgi un asprātīgi autors ievij mūsdienu „karstākās” tendences stāstā, kas norisinās teiksmainajā Alifbējā, kur izmirušie un pamestie ražošanas un rūpniecības kvartāli pārtop kultūras, mākslas un iepirkumu centros, bet pirms vēlēšanām Alifbējas politiķu vidū ir pieprasīti „stāstu un runu meistari”.

 

Rokraksta burvība un tā klupšanas akmeņi

Arī Rušdi rokraksts abu bērnu grāmatu lapaspusēs gana atšķiras no Klauna Šalimara, Pusnakts bērniem, Maura pēdējās nopūtas un citiem viņa magna opera. Ja šajos darbos sastopam vēstures un izdomas caurviju motīvus; nemitīgas rotaļas ar dažādiem laika nogriežņiem, kas iemet te pagātnē, te nākotnē vai tagadnē; ar stāsta patiesību, kurai notici no pirmās rindkopas, tad bērnu grāmatās zīmētā telpa un laiks, lai arī mainīgi, tomēr visai strikti pieturas pie vienas definīcijas – personāži, līdz ar to lasītājs, atrodas fantāzijas pasaulē, par kuru tiek reflektēts tieši kā par pašradītu pasauli. Un tas vēl jo vairāk uzsver tās ne-ticamību. Kāpēc lietots tik mazohistiks paņēmiens, kas lasītāju attālina no teksta kā patiesības? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, lai autors varētu izvērst savus apsvērumus, kas saistīti ar stāstu darināšanas līkločiem. Varbūt tādēļ, ka autors uzskata – bērnu grāmatas tēliem jādarbojas pēc gluži citiem noteikumiem nekā romānu personāžiem.

Lūkā un Dzīvības Ugunī ir tik daudz iztēles radītu vietvārdu, nosaukumu, neskaitāmu, ņirbošu tēlu un notikumu, kas mainās neticamā ātrumā, vienvārdsakot, tik daudz putu, ka dažkārt jāšaubās par spēju uztvert Lūkas piedzīvojumus kā stāstījumu, kuram ir kāda papildu vērtība, ne tikai spēles prieks. Un tas mudina uzdot citu jautājumu – kam īsti šis teksts ir domāts? Tas, ka autors „aizņemas” datorspēles elementus – dzīvības, līmeņus, daudzos deus ex machina risinājumus, – nebūt nenozīmē, ka to uzreiz var ierindot bērnu literatūras plauktā. Un godīgi runājot, datorspēles imitācija Rušdi izpildījumā ir grāmatas vājākais punkts. Autors izmantojis gluži atšķirīgus paņēmienus reālās un maģiskās pasaules ainu sapludināšanai, nekā, piemēram, romānos Zeme zem viņas kājām vai Pusnakts bērni, kur neticamais kļūst ticams, jo nav asi iezīmēto robežu starp „tur” un „šeit”. Savukārt Lūka un Dzīvības Uguns izstaro nedaudz mākslīguma, no kā literatūrā ir jābīstas visvairāk. Visnotaļ profesionālā un atzīstamā līmenī darinātā „bērnu grāmata” tomēr atkāpjas otrā plānā, ja to salīdzina ar Rušdi daiļradi kopumā.

 

Refleksija: valoda, mīts, alegorija

Lai nu kā būtu ar mērķauditoriju, tās apmierinātību vai neapmierinātību un darba kritiskajiem punktiem, daudz nozīmīgāki un spilgtāki šķiet citi grāmatas aspekti. Rušdi joprojām risina vienu un to pašu stāstu, tāpat kā iepriekšējos darbos, – dzīve, nāve, mīlestība (šajā gadījumā: bērna nesavtīgā mīlestība pret savu tēvu). Lai arī trimdas tēma un cilvēka izjūtas svešā zemē atstātas aizkadrā, tomēr nāve un tai pielīdzināmais dziļais, neatmodināmais Lūkas tēva Rašīda Halīfas miegs un zēna ceļojums uz Gudrības Kalnu atblāzmo gan trimdas, gan svešinieka trīsuļojošās ēnas. Mīla, nāve, dzīvība – par to var sacīt gluži tāpat, kā teic Netētuks: „Kurš izgudrojis Laiku vai Mīlestību, vai Mūziku? Dažas lietas vienkārši Ir, saskaņā ar saviem Principiem, un tu tur neko nevari padarīt…”1

Mākslas mūžsenais trijjūgs ir pateicīga ēsma māksliniekam, jo auditorija ir nodrošināta. Taču svarīgs ir tas, kā autors izspēlē šīs trumpja kārtis. Rušdi neaprobežojas ar datorspēles vidi un aprakstu – paņēmienu, ko tomēr neieteiktu izmantot, ja nav iespēju to izstrādāt filigrāni, – bet ievilina lasītāju vairākslāņu teksta baudīšanā. Tāpēc, iespējams, Lūku un Dzīvības Uguni visā tās dinamiskumā var uzskatīt par vienu no filozofiskākajām Rušdi grāmatām, ko droši var salīdzināt ar Lūisa Kerola radīto Alisi un Aizspogulijas brīnumiem.

Viens no rakstnieka refleksijas stūrakmeņiem, ko Rušdi arvien izmanto savos darbos, ir stāstu stāstīšana, jo “cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks” un “stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis”.2 Autors neaprobežojas ar šāda veida apgalvojumiem, bet darba audeklā ieauž pārdomas par valodu un pasauli, ko mēs valodiski apdzīvojam. Spilgtākais piemērs ir divi kolorīti tēli: lācis vārdā Suns un suns vārdā Lācis.  Šī dabiskās lietu kārtības nerespektēšana, apzīmēšanas haosa radīšana neviļus pasviež gluži poststrukturālistikas idejas par to, ka, ienākot pasaulē, cilvēka rīcībā jau ir vārdi un valoda. Mēs lietojam jau esošus vārdus, nosaukumus, apzīmējumus, lai kādi tie nebūtu. Arī neiederīgi, nesavienojami, pretrunīgi. Un aiz Rušdi asi iezīmētā vārdu pretrunīguma  vīd nozīme kā domas pašapliecinājums. Kā vārda nozīme saskaņojas ar tās fizisko veidolu, kā atšķirīgas nozīmes spēj sadzīvot vienā vārdā? Tieši šo jautājumu dēļ Lūka un Dzīvības Uguns ir gana saistošs lasītājam, kura interese neaprobežojas ar gandarījumu par raitu sižetu.

Kad drosmīgie Dzīvības Uguns meklētāji nokļūst Laika Miglās, Lūka atskārš, ka ir kas tāds, kas „bija pirms tam, kad vēl nekādu vārdu nebija”, – visa neesamība.3 Dīvaini, cik neskaitāmos veidolos un alūziju atblāzmās var ietērpt tik senu stāstu kā „radīšana ar vārdu”, turklāt saistīt to ar filozofijas platonisko līniju. Lai arī Rušdi šīs grāmatas lapaspusēs ir pulcējis milzu skaitu dažādu zemju un laikmetu dievu – ēģiptiešu, acteku, maiju, ziemeļzemju, grieķu, romiešu, ķīniešu un citus –, tomēr apgalvot, ka tas rosina uz pārdomām par mīta un valodas kopīgajiem izcelsmes avotiem, būtu pārlieku drosmīgs pārspriedums Lūkas un Dzīvības Uguns sakarā. Mītisko varoņu, dievību un briesmoņu klātbūtne drīzāk būtu jāuzskata par autora vēlmi iepazīstināt jauno lasītāju auditoriju ar kaut ko tikpat aizraujošu kā Spaidermens, Harijs Poters un datorspēļu giganti, kas iekaro un dala fantāzijas pasaules. Pati šo visu dievu kopdzīve vienuviet, Gudrības Kalna pakājē, atgādina par vēstures un atmiņas kopsakarībām – tēmām, kas ir Rušdi uzmanības lokā ne vienā vien darbā.  Vai mīta vienīgais patvērums mūsdienās ir tā iedzīvināšana radošā ainavā (mākslas darbā)? Iespējams, ka Rušdi atbilde būtu – jā, jo mīti ir stāsti, ko mēs izdzīvojam ikvienā jaunā stāstā.

Vēl bez refleksijas par valodu un mītu viena no Lūkas un Dzīvības Uguns mirdzošākajām pērlēm ir alegoriju izmantojums, kad ne vien nāvei tiek piešķirts noteikts tēls, bet pat tās procesuālajai pusei. Vārdā nenosaucamais, domās nenojaušamais – arī to Rušdi ir pamanījies veikli izvilkt uz skatuves un darīt redzamu, līdz ar to panākot dziļu un emocionālu galvenā varoņa motivācijas pamatojumu. Turklāt rakstnieks atstāj pietiekami brīvu telpu arī paša lasītāja ierosmēm. Acīmredzot tāpēc, ka ne vienmēr aiz vārdiem slēpjas vārdi, dažkārt aiz tiem ir nepasakāmais.     

  1. Rušdi S. Lūka un Dzīvības Uguns. Rīga: Atēna, 2013, 41.–42. lpp.  (back)
  2. Turpat, 34. lpp.  (back)
  3. Turpat, 89. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri