Zeme pamodusies

 

ruce

Foto: no personīgā arhīva

 

***

Ēd nami gaismu.
Ēd koki gaismu.
Tilti gaismu ēd.
Ar gara muti gaismu ēdu,
aiz manis gara ēna
gāžas pļavā.
Melnēdama zeme rīb.

 

***

Nemanāmi,
līdzīgi citiem
pirmās mīkstās saknītes
zemē iedzina
šis koks.

Nemanāmi
koks sāka mest ēnu
visos virzienos reizē.

Pazarēs savītās ligzdās
putni savecē,
perējot tukšas olas.

Kārtu kārtām apaudzis ar ķērpjiem,
koks lēnām aizmirst
sen mizā iegrieztās atzīšanās.
Bet šis ir tāds koks,
kurš, vienreiz nostājies pa vidu,
tur paliek mūžam.
Vēlāk mīļotie lūkojas viens otrā,
un tā vienmēr ir tikai
melna miza pret melnu mizu.

Augsne ap koku rudeņos izvēršas tukša,
kaut allaž labi apasiņota un auglīga
vibrē, kad tai pieliek plaukstu.
Zemnieki aizejot atstājuši savus arklus,
brīdinoši iekārtus zaros.

Tie, kuri nāk, zīmi pārprot,
ņem arklus, apstrādā zemi,
iedēstī tajā visu, kas viņiem pieder,
bet rudens otrajā pusē
nolemj palikt šeit pat
un paši kļūst par brīdinājumu.

Tomēr šim kokam ir draugi –
uz viņa artrīta izkropļotajām saknēm
guļ izvārdzis kaķēns.
Mēs arī, pievēruši acis,
kādreiz atnākam ciemos.

Drīz, kad mēs atkal būsim te,
varēsim uzlūkot lapotni,
kas sākumā samelnēs,
tad pārkaļķosies un sadrups.
Redzēsim zarus, kas
kā nabassaites izžūs un
nokritīs nost.
Atskabargains stumbrs
brakšķot plaisās.

No tā brīža visi mūsu vārdi
būs līdz malām pilni
un nāksies klusēt,
jo nevarēs ne celt,
ne noturēt.

Mēs būsim redzējuši
mazu zēnu
izkāpjam no koka.
Koku izkāpjam
no maza zēna.

 

***

Kalns mostas no bezsapņu miega,
vīrietis nāk pār kalna pieri.

Caursalis ezers pārlūst pušu –
virsmas viena puse atspoguļo vērsi,
bet pretējā – čūsku.
Vai varbūt tie nav atspulgi;
ledū iesalušās būtnes ir drošībā
bez iespējām tuvoties.

          Kalns vērās manī,
          bet redzēja cauri.

          To, kā gribēju dejot,
          nemanīja.
          To, kā debesīs kāpu.

Sniedzos pāri kalnam un vīrietim,
pārsniegu viņiem pāri.

Aug kupena ezera plaisā.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri