Vecs pāris

 

Franču rakstnieks Reimonds Penblāns (@PENBLANCR) ir trīs romānu autors. Viņa grāmatas iznākušas apgādā Presses de la Renaissance, kas pārstāv garīgo literatūru, aktualizē nabadzības, vardarbības tematiku un citas sabiedrībā aktuālas problēmas. (2008. gadā apgādu pārņem izdevniecība Plon.) Pašlaik Penblāns strādā pie sava nākamā romāna. Daudzi autora stāsti ir publicēti dažādos laikmetīgās un eksperimentālās literatūras žurnālos internetā un periodikā.

Stāsts, ar kuru autors laipni piekrita iepazīstināt arī mūsu lasītājus, ir rakstīts no sievietes skatupunkta. Darbs balstās mūsu ilūzijā par jēdzienu „pāris”. Šo ilūziju autors padara gaistošu, atklājot sievietes un vīrieša kā problemātiskas mātes un dēla attiecības.

Tulkotāja

 

Pēdējās dienas viņš pārrodas mājās arvien vēlāk. Vakar tas bija pēc septiņiem. Šovakar jau krietni pēc astoņiem. Satraukta, ka neredzu viņu pārnākam, gāju meklēt uz autobusa pieturu, viņš nebeidza ņirgāties par manu lauvenes greizsirdību – vai tīģerienes, kā man bija ļauts izvēlēties. Tas, ka viņa ironija mani kaitina, būtu maigi teikts. Turklāt, vai tā maz ir ironija? Ironija, kas vienmēr slēpj vienu un to pašu pārmetumu. Es viņu vajāju, smacēju, tie ir vārdi, ko viņš būs no kāda iemācījies, jo agrāk tā neuzvedās. Pēdējā laikā viņš zobojas par maniem gadiem, saka, ka esmu veca. Vai viņš būtu nopļāvis kādu jaunāku? Man ir netīra loma, es to zinu jau no sākta gala. Taisnība, ka mēs esam viens savāds pāris, viens no tā sauktajiem nepārliecinošajiem, nesaderīgiem, kas tajā pašā laikā ir tik dabiski un aizkustinoši savā atšķirībā, komiski savā neveiklībā. Es zinu problemātiskākus par mūsējo. Ja viņiem nav tāda gadu starpība kā mums, tad Martēli, Viņāli, Denēzi. Arī tas visiem zināmais homoseksuālais pāris nav veiksmīgāks savienojums. Piemēram, es reizēm sev vaicāju, kā Viņāli spēj turpināt kopdzīvi ar visiem tiem partneriem, ko katrs no viņiem atļaujas iekļaut pārī, un Dievs mans liecinieks, ka šis vārds viņiem der tikpat labi, cik mušai boksa cimds, ka labāk būtu to samainīt uz koncernu vai interešu grupu, vismaz būtu nodēvējušies „Mīlētāju Laimei, 1901. gada ģimenes pārorganizēšanas asociācija”.

Vismaz mēs neizpelnāmies tādu apvainojumu, Aleksandrs un es. Viņaprāt, es esot par vecu (lai interesētos par vīriešiem, spēlētu iekarotāju). Šāda veida apvainojumus viņš man iepriekš nav veltījis, tas ir jaunums. Kā citādi skaidrot šo rupjo evolūciju, ja ne ar viņa radikālo dzīvesveida maiņu? Manuprāt, viņš ir nopļāvis jaunāku, un tā ir viņa, kas pavada mājupceļā, tāpēc arī aizkavēšanās. Bet es esmu stulba. Kāpēc sevi tā maldināt? Vai Aleksandrs spētu manā vietā izvēlēties citu, tikai tādēļ, ka tā ir vismaz piecpadsmit vai divdesmit gadus jaunāka, un aizmirst, ka bez manis viņa šeit vispār nebūtu bijis? Es viņam esmu viss, tas ir galvenais, un viņš to nedrīkst aizmirst. Es varētu viņam to atgādināt, bet priekš kam? Pietiek vien paskatīties uz sevi spogulī, lai saprastu, ka ne jau tikai vecums ir pie vainas, pat ja gadi pašlaik nebijušā cietsirdībā nievājoši norāda uz daudz jaunākām. Neesmu mācējusi novērtēt, vai tāpēc? Neesmu mācējusi viņu saprast, atlaist saitīti? Tā vietā, lai viņam skopi izsniegtu trīs naudas biļetes nedēļā, man vajadzēja viņam nodrošināt brīvu piekļuvi mūsu maciņam? Nav tā, ka es uzraudzītu viņa tēriņus. Es ātri sapratu, ka viņš nav no tiem, kas mētājas ar naudu. Turklāt, jau redzot viņu pārnākam no darbnīcas var pamanīt, ka viņš uzvilcis jaunu polo, kas jau ož pēc sviedriem, vai šo jauno kreklu, ko viņš atstājis mugurā, lai mani pārsteigtu. Pieļauju, ka viņš sevi uzskata par izskatīgu, ko es bez šaubām viņam apstiprinu. Viņš zina, ka viņam ir laba gaume, jo tāda ir arī man. Tas nemaz nebija tik sen, kad pārnākot viņš vēl mani apskāva. Kā atbildi es pārlaidu roku viņa matiem un kaklam. Kurš no mums pirmais atteicās no šī sirsnīgā rituāla, kas bija viens no retajiem brīžiem, kad jutu viņu atmaigstam? Tolaik, uzskatot sevi par nobriedušu, viņam bija ienācis prātā pierādīt, ka ir īsts vīrietis, nevis vārgulis, kā, viņaprāt, tiecos domāt es. Kādu vakaru viņš atnesa šampanieti. Redzēju, ka viņš kaut ko slēpa aiz muguras. Lūdzis pagaidīt dažas minūtes, viņš pats atvēra pudeli, izšaujot korķi. Smiedamies mēs saskandinājām glāzes. Ko mēs tovakar darījām? Reizē visu un neko. Viņš mani saņēma rokās, un mēs dejojām uz vietas, bez mūzikas, neveikli gāzelējoties, un es jutu viņa ķermeni piespiežamies sev klāt. Ja neko neteiktu, es tomēr būtu viņu atvairījusi, maigi, bet ar stingrību, kā noreibušu vīrišķi, kurš sāk šaut pār strīpu.

Visbiežāk mēs ēdam viens otram pretim, dažreiz blakus. Viņš man stāsta par savu dienu, un es runāju par savējo – neinteresantu, kas nav pelnījusi mazāko uzmanību. Tā ir taisnība, ka esmu ziņkārīgāka nekā viņš, mums jāatzīst, ka tā ir augstākā mērā sievišķīga īpašība. Vai es viņu vēl interesēju? Ik pa laikam sev uzdodu šo jautājumu. Nerunāsim par mīlestību, šis vārds mums griež ausīs, kā viņam, tā man. Vienkāršs jautājums par smalkjūtību. Mūsu ķermeņi pieder mums, mēs tos nekad neatklājam, nekad līdz galam. Viņš man to pārmet, un man būtu pārāk bail viņu pievilt. Es labāk pieveru acis. Es to daru bieži. Tomēr uzskatu sevi par drosmīgu. Slimu es viņu ārstēju, par varītēm baroju, mēģināju viņu smīdināt un mainīt viņa domas, kad viņš slīga depresijā, kad gandrīz pazuda dziļā, melnā bedrē. Viņam vienmēr bijušas krasas garastāvokļa maiņas, un viņš joprojām piedzīvo agresijas lēkmes, ar kurām es nemāku tikt galā citādi, kā vien radot starp mums papildus distanci, ko man, protams, tūlīt arī nākas nožēlot. Tas viņu nekavē mani aizvainot, pārmest man, ka es viņu smacētājot. Kad viņš mani spieda savās milzīgajās rokās, apliecinot (tas jau bija sen) savu ziloņa mīlu, arī es mazliet smaku, bet viņam tas šķita smieklīgi. Viņš neapzinājās savu spēku, to viņš bija mantojis, un viņam nekad nav bijis jācīnās, lai to iegūtu vai demonstrētu. Es biju trausla sieviete, kuras dēļ viņš steidzās nest somas, pasargāt no ienaidniekiem, reāliem vai izdomātiem. Vismaz viņš bija noderīgs. Tolaik viņš ar mani pavadīja visu dienu. Protams, viņš mazliet garlaikojās. Ne vienmēr varēju viņu nodarbināt, māja bija maza, un pēc tam, kad viņš bija samainījis spuldzīti, kas nenotika bieži, pēc tam, kad bija palīdzējis iztīrīt izlietni, kas arī nenotika katru dienu, pēc tam, kad bija nodevies slēdzenes atmūķēšanai, viņš atkal ieslīga bezdarbībā. Lasīšana nebija viņa stiprā puse, taču mūzika gan, viņš mūs abus darīja vai kurlus, spēlējot tai līdzi ar kājām vai sitot ar dūri pa sienām, galdiem vai logiem. Viņa sods bija dārza ravēšana, viņš necieta mesties četrāpus kā dzīvnieks. Galva kūpēja, ausis svila. Kopš tā laika esmu iemācījusies viņu vairs netraucēt. Es viņu saudzēju un ceru, ka viņš to lieliski apzinās. Negaidu, ka viņš to saprotoši atzīs. Nekādu satraukumu, un es esmu daļa no šī nekā. Es zinu, ka neesmu viņam viss. Tāpēc jau pret mani izturas ar tādu neieinteresētību, visam ir robežas. Ja viņa dzīvē ir kāda cita (bez šaubām kāda no darbnīcas draudzenēm), būs jāuzmanās, lai neizskatos greizsirdīga. Pie mums vairs nav vietas trijiem. Neesam pie Viņāliem, vēl jo mazāk pie Martēliem, kuriem nav gana ar to, ka viņi ir seši – četri bērni sadzīvo ar veselu mājdzīvnieku baru, neesam arī pie Denēziem, kuru gadu starpība (mūsējai šobrīd nav nozīmes)ir gandrīz tikpat uzkrītoša, cik viss pārējais.

Nesatikusi viņu autobusa pieturā, mazliet pagaidīju pirms devos apstaigāt skvēru, cerībā atrast viņu apburošā kompānijā un vienlaikus baiļojamies. Ceru, ka viņa nevilcināsies pielikt punktu, ka noraidīs, atstumjot ar roku, ja viņš tai piecirtīs kanti. Zinu, ka viņš spēj izrādīt iniciatīvu. Viņam bija savs brunču mednieka periods, kā jau visiem vīriešiem. Vecums, kurā uznāk šī medību dziņa nav svarīgs. Domāju, ka viņš kļuvis prātīgāks, iespējams, būšu kļūdījusies. Es viņu netvarstu, kā viņš man to pārmet, neturu grožos. Tikai mazliet. Tā es viņu arī pasargāju, un viņš to ļoti labi apzinās, pat ja neļauj manīt. Viņa acis, mute, rokas, žesti, gaita mums par viņu pasaka pietiekoši, lai uzstādītu diagnozi. Viņa zemā, reti neizteiksmīgā balss varētu ļaut domāt, ka viņš ir vājprātīgs. Mēs, protams, izvairītos to atklāt. Viņš to nepieļautu. Dūre no visa spēka gāztos nekauņas sejā, kā tas jau reiz ir gadījies. Šodien viņš to noteikti jau ir aizmirsis, bet es nē. Mēs bijām skvērā pie smilšukastes, tur kāds augumā lielāks un gados vecāks, viņu uzmanīgi nopētījis un atņēmis balonu, bija izteicis hipotēzi, ka viņš nav īsti riktīgs. Abi palika skatāmies viens uz otru, Aleksandrs, kuram tolaik bija kādi trīs gadi, un tas otrs, kuram bija jābūt par kādiem trīs vai četriem vairāk. Tāpat kā otra zēna māte, arī es nenoreaģēju uzreiz. Vārds „debils” izskanēja pēc tam. Visnotaļ šokēta, māte aizliedza dēlam to vēlreiz atkārtot. Bet tā vietā, lai klausītu, viņš uzdrošinājās to atkārtot vēl vienu reizi, pēc tam vēl skaļāk un vēl riebīgāk, ar uzvarošu toni, un tieši tas Aleksandram nepatika, šis pārākums, tik viegls un augstprātīgs, kas piemita lielajam zēnam. Nepieceļoties, pat nepakustoties no vietas, tā dēvētais debiliķis ieblieza zēnam pa muti, ar dūri pārsitot lūpu. Tā darīt viņš vairs nav uzdrošinājies nekad. Jāatzīst, ka mātes reakcija bija nežēlīga. Nu jau pati nosaukusi Aleksandru par trako, turklāt bīstamu, viņa tikko valdījās, lai viņu neiepļaukātu, visu savu niknumu viņa izgāza man, saucot par bezatbildīgu un pat noziedzīgu, pārmetot, ka esmu viņu laidusi pasaulē, jo aborts būtu bijis mans pienākums. Šis trieciens mani sagrāva. Nekad, nekad sešu gadu laikā man nebija ienākusi prātā tāda doma, izņemot reizi, kad vairākus mēnešus pēc viņa dzimšanas, dienā, kad Aleksandra tēvs mūs atstāja, neaizcērtot durvis, pat nepaceļot balsi, klusumā, kas bija vēl aizvainojošāks par šīs mātes un viņas dēla vārdiem.

 

No franču valodas tulkojusi Justīne Janpaule

Teksts sākotnēji publicēts: http://www.larevuedesressources.org/

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri