Informēt un performēt

 

Žurnālistu ētikas kodeksi ir viens apbrīnojams filosofisks žanrs. Neapstājoties pie tā, lai formulētu godprātīgās un ētiski atbildīgās žurnālistikas vadlīnijas, tie neviļus sniedz arī šīs senās profesijas ētisko pamatojumu. Latvijā tapušajos šī žanra paraugos var atrast, piemēram, šādus žurnālistikas mērķu un uzdevumu formulējumus:

„Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju.”1

„Žurnālista galvenais mērķis ir noskaidrot patiesību.”2

„Masu informācijas līdzekļiem jāatspoguļo patiesība, cik vien tas ir iespējams.”3

Kā redzams, visu šo formulējumu invariants ir patiesība, kuras noskaidrošana un atspoguļošana tiek atzīta par žurnālista uzdevumu, mērķi un pienākumu. Sanāk, ka žurnālistikas – profesijas, kura parasti neatstāj laiku filosofēšanai –, normatīvais orientieris ir fundamentāls un fundamentāli strīdīgs filosofisks jēdziens. Pamēģiniet atbildēt uz jautājumu „kas ir patiesība?”, un redzēsiet, ka jūsu atbilde neizbēgami ieviesīs spēlē vairākus jaunus mainīgos (realitāte, fakts, atbilstība utt.), kuru tuvāka noskaidrošana prasītu laikietilpīgu filosofisku eksplikāciju.

Šī raksta nolūks gan nav izaicināt žurnālistu kopienu ar filosofisku jautājumu, kuru, ka zināms, mēdza uzdot ne tikai filosofi, bet arī šāds tāds ar tiesībām uz nāvi apveltītais valstsvīrs (sal. Jāņa ev. 18:38). Mana iecere drīzāk ir kritiski paraudzīties uz šo kodeksu implicīto valodas filosofiju ar tās pamatā esošu „patiesas informācijas” jēdzienu. Neapšaubot to, ka patiesas informācijas sniegšana ir ētiski atbildīgās žurnālistikas nepieciešamais nosacījums, man gribas jautāt, vai šis nosacījums ir arī pietiekams. Citiem vārdiem, vai sacījumu kopas, ko producē žurnālisti (ērtības labad saukšu tās par diskursiem) pakļaujas izsmeļošai ētiskai analīzei un izvērtējumam vien no patiesas informācijas skatupunkta? Mana atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša un tā balstās uz šādu hipotēzi: reducējot žurnālistu diskursus uz informāciju un to ētisko relevanci uz šīs informācijas patiesumu, citētie žurnālistu ētikas kodeksi pilnībā ignorē valodas performatīvo dimensiju.

Sekojot divarpus tūkstošgadīgajai filosofijas tradīcijai, šie kodeksi atkārto „deskriptīvus” maldus (‘descriptive’ fallacy), kurus pagājušā gadsimta vidū atmaskoja britu filozofs Džons Langšovs Ostins. Lekciju ciklā, kas pazīstams ar nosaukumu Kā ar vārdiem darīt lietas?, viņš izvirzīja tolaik vēl ne tik acīmredzamo ideju, ka aprakstīt realitāti nav valodas vienīgā funkcija. Pievēršoties ikdienas valodai, kuru līdzšinējā filosofijas tradīcija pārsvarā ignorēja, Ostins izšķīra tajā īpašu sacījumu veidu, kuru nolūks ir nevis konstatēt faktus, bet gan veikt darbības.4 Viņš nodēvēja šādus sacījumus par performatīviem un kā to piemērus minēja „jā” vārda teikšanu laulības ceremonijā, vārda došanu kuģim, testamentā pausto gribu, kā arī solījumus, derības, pateikšanos, atvainošanos un citas darbības, kuras nav iespējams veikt citādi kā valodā. Piemēram, sacījums „es apsolu šoreiz tomēr aiziet uz vēlēšanām” paveic solījuma aktu. Tas nekonstatē nevienu faktu, un tāpēc tam nepiemīt arī patiesuma vērtība – šis sacījums nav nedz patiess, nedz aplams, bet var būt veiksmīgs vai neveiksmīgs. Lai arī viņš galvenokārt analizē eksplicītus performatīvus, kuri ietver attiecīgu darbības vārdu īstenības izteiksmes darāmās kārtas tagadnes vienskaitļa pirmajā personā („es apsolu…”), Ostins atzīst, ka valodas performativitāte – tās spēja „darīt lietas” – sniedzas krietni tālāk par tiem un aptver arī šķietami konstatīvus apgalvojumus.5

Ideju, ka valoda mēdz darīt lietas arī tad, kad tā šķietami tikai apraksta faktus, savos valodas pētījumos izvērsis sociologs Pjērs Burdjē. Pētot autoritatīvo (oficiālo, leģitīmo) runu, kuru nespēj producēt kurš katrs indivīds, bet vienīgi ar autoritāti apveltīti aģenti, Burdjē ievēroja, ka tajā noteikts performatīvs spēks piemīt katram konstatīvam sacījumam: „Pat tad, kad viņš tikai pasaka to, kas ir [..], auctor [t. i., ar auctoritas apveltīts runātājs ­– I. G.] veic izmaiņu esamībā: pasakot lietas ar autoritāti, proti, visu priekšā un visu vārdā, publiski un oficiāli, viņš nošķir tās no visa patvaļīgā, sankcionē, iesvēta, nostiprina, liekot tām eksistēt kā cienīgām eksistēt, kā atbilstīgām lietu dabai, kā „dabiskām”.”6 Sanāk, ka viena un tā pati informācija iegūst dažādu normatīvo spēku atkarībā no tās sniedzēja sociālās pozīcijas. Šāds autorizētās runas efekts, kas cita starpā ietver konkrētas sociālās iekārtas naturalizāciju, arī nav vērtējams patiesības un aplamības terminos. Piemēram, stereotipizācija uz tautības, dzimtes, sociālā statusa u. c. pamata, ko mēdz pieļaut žurnālisti (atliek atsaukt atmiņā hrestomātisko „čečenu izcelsmes uzņēmēju”), ir aizskaroša, netaisnīga, bezatbildīga…, bet tā nav nedz patiesa, nedz aplama.

Pārliecība, ka arī šķietami konstatīvajai runai piemīt noteikts performatīvs spēks, raksturīga arī domas sistēmu vēsturnieka Mišela Fuko diskursa arheoloģijā. Viņš nelieto performatīva jēdzienu, bet runā par diskursu kā verbālo jeb valodisko performanci.7 Šajā varas attiecību caurstrāvotajā performancē, pēc Fuko domām, top gan sacījumu subjekti, gan objekti. Burdjē pozīcija attiecībā pret šādu diskursīvo konstrukcionismu būtu kritiska, jo viņa valodas socioloģijā simboliskā vara rodas nevis pašas valodas (diskursa) iekšienē, bet gan tiek piešķirta tai no ārpuses, kuru definē šīs valodas lietojuma sociālie nosacījumi. Tomēr arī Burdjē nenoliegtu, ka autoritatīvai valodai, kurai simbolisko varu piešķir tās lietotāju sociālā pozīcija u. c. nevalodiski faktori, tomēr piemīt zināma iedarbība uz sociālo lauku, proti, spēja iedarboties uz reālitāti, iedarbojoties uz tās reprezentāciju.8

Visas šeit ieskicētās teorijas ietver pieņēmumu, ka valodai piemīt normatīvs spēks, kas nav stingri nodalāms no tas konstatīvās jeb informējošās funkcijas. Pat ja valoda pati neražo varas attiecības, kā to šķietami iedomājās Fuko, šīs attiecības neizbēgami ierakstās tajā kā bīstams papildinājums tradicionālās filosofijas (un, spriežot pēc ētikas kodeksiem, arī žurnālistikas) iemīļotajam konstatīvajam diskursam („Kaķis ir uz paklājiņa”, „Sniegs ir balts”, „Visi cilvēki ir mirstīgi” utt.).

Viens uzskatāms piemērs: Krievijas masu propagandas pirmās sejas Dmitrija Kiseļova šopavasar paustais apgalvojums „Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kas ir reāli spējīga pārvērst ASV radioaktīvos pelnos” (http://www.youtube.com/watch?v=daY7r6xg7zQ). Ir pilnīgi skaidrs, ka ar šo šķietami konstatīvo izteikumu Kiseļovs paveic noteiktu performatīvu darbību: tālu no tā, lai vienkārši informētu savu auditoriju, viņš performē, turklāt šai performancei ir vismaz divas adresātu grupas: 1) ASV valdošās aprindas, kurām tiek izteikti draudi, un 2) agresīvi noskaņotie Krievijas patrioti, kuriem tiek apliecināta lielvalsts militārā varenība. Es neesmu kompetents spriest, vai Kiseļova apgalvojumu var uzskatīt par „patiesu un pārbaudītu informāciju”, bet gadījumā, ja var, iepriekšcitēto ētikas kodeksu kontekstā šis apgalvojums atzīstams par nevainojamu. [Mulsums, ja ne skandāls.]

Atbildīgs un godprātīgs žurnālista darbs ir kaut kas pavisam cits nekā propaganda, bet vai šo atšķirību tik tiešām vienmēr nosaka informācijas patiesums? Viss tas izteiksmes līdzekļu spektrs, kas tradicionāli atradies retorikas un poētikas pārziņā (un kuram loģika nekad nav piešķīrusi nozīmi), paver bezgala plašas manipulācijas iespējas ne tikai semantiskajā, bet arī sintaktiskajā un pragmatiskajā valodas plānā.9 Atsaucot atmiņā pagājušosvētdien raidīto populāra pētnieciskās žurnālistikas raidījuma sižetu, kurā tiek atmaskoti kādas Saeimas deputātes kandidātes meli, var izvirzīt jautājumu: cik ētiski atbildīga bijusi šī sižeta tekstuāli vizuālā sintakse – rūpīgi izliktā slazda sintakse? Un kāpēc tajā tika iekļauta acīmredzami off camera izmestā frāze par žurku teātrī? Un vai sižeta nolūks aprobežojas ar patiesas informācijas sniegšanu par tā varoni, vai arī tam ir vēl kāda pievienotā vērtība? Etc., etc.

20. gadsimta otrajā pusē veiktie pētījumi ikdienas valodas filosofijā, diskursa valodniecībā, socioloģijā, kognitīvajās zinātnēs un citās nozarēs vienbalsīgi apliecina: priekšstats par valodu kā informācijas komunicēšanas rīku ir abstrakcija, kura ignorē valodas daudzveidīgās funkcijas tās aktuālajā, sociāli nosacītajā lietojumā. Ierobežot žurnālistu ētikas lauku ar šo abstrakciju nozīmē atzīt par ētiski neitrālām visas tās iespējamās valodas lietojuma stratēģijas, kuras savas neuzskatāmības dēļ bieži vien izrādās neticami iedarbīgas. Vai ētikas kodekss ir atbilstošākais formāts, lai padarītu žurnālistu verbālās performances ētiski atbildīgākas? Jādomā, ka šajā slidenajā gadījumā pašregulācija tomēr nebūtu efektīvākais modelis, un saucienam pēc atbildības par pateikto drīzāk būtu jānāk no sabiedrības puses.

  1. Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodekss (http://www.latvijaszurnalisti.lv/etikas-komisija/etikas-kodekss)   (back)
  2. AS „Cits medijs” žurnālistu ētikas kodekss (http://www.ir.lv/kodekss)   (back)
  3. Latvijas preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodekss (http://politika.lv/article/latvijas-preses-radio-un-televizijas-zurnalistu-profesionalas-etikas-kodekss)   (back)
  4. Ostins Dž. L. Kā ar vārdiem darīt lietas. Tulk. J. N. Vējš. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2011, 22./23. lpp.  (back)
  5. Sal. Turpat, 242./243. lpp.  (back)
  6. Bourdieu P. La force de la représentation, Ce que parler veut dire. Paris: Fayard, 1982, p. 138.  (back)
  7. Foucault M. L’archéologie du savoir. Paris: Gallimard, 1969, p. 140.  (back)
  8. Bourdieu P. Les rites d’institution, Ce que parler veut dire, p. 124.  (back)
  9. Šo trejādo iedalījumu semiotikas teorijā savulaik ieviesis Čārlzs Viljams Moriss. Sk.: Morris C. W. Foundations of the Theory of Signs, International Encyclopedia of Unified Science. Vol. 1, No. 2. Chicago: University of Chicago Press, 1938, pp. 6–7.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri