punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Iedvesmojošie sociālisma laika žurnāli

Agata Pizika

29/09/2014

 

Piedāvājam fragmentu no Agatas Pizikas grāmatas Poor but Sexy: Culture Clashes in Europe East and West (Zero Books, 2014). Fragments sākotnēji publicēts žurnālā 3:AM Magazine.

 

Kopš 1950. gadu vidus, kad sākotnējais sociālisma celtniecības drudzis bija jau pāri, un jo īpaši pēc 1956. gada Hruščova „atkušņa” politikā un kultūrā, sociālisma zemju iemītnieki beidzot varēja uzelpot un sākt baudīt dzīvi, pat ja to darīt bija lemts tikai īsu brīdi. „Es lasu poļu žurnālus,” paziņo Eduarda Ļimonova varonis romānā Krievu panka memuāri, kura darbība notiek atkušņa laika Padomju Ukrainā. „Ziniet, kādēļ? Jo mani interesē dzīve un kultūra.” Polijā tolaik bija īstu sociālo brīvību laiks: tur bija visbrīvākā prese visās Sociālistiskā bloka valstīs, literatūras cenzūra bija mazinājusies, un preses izdevumi atklāti attēloja patēriņa preces, jauniešu kultūru un populāro kultūru vēl neredzētos veidos.

Visās Bloka valstīs cilvēki mācījās poļu valodu, lai, tāpat kā to darīja dzejnieks Josifs Brodskis, varētu lasīt cenzūras neskartus tekstus un pasaules literatūru. Pirmais pēckara ilustrētais žurnāls, kura mērķauditorija bija pilnīgi jaunos apstākļos dzīvojošā sabiedrība, bija Przekrój (Šķautne) – tas pats, kurš 2012. gadā īsu brīdi centās atkal pārtapt kreisā laikrakstā, kas bija tikai viens no pavērsieniem šī Polijas vēsturē vissvarīgākā žurnāla dzīvē. 1945. gads aizsāka jaunu ēru, un, kā jau noprotams, pirmie pēckara gadi pagāja nosacīti rāmi, salīdzinot ar to, kas sekoja vēlāk.  Przekrój dibināts jau 1945. gada maijā – Tautas Polijas pirmais ilustrētais žurnāls apzināti iemiesoja poļu sabiedrībā notiekošo apvērsumu. Mēģinot to raksturot vienā teikumā, varētu sacīt, ka Przekrój vēlējās būt žurnāls, ko lasītu visas jaunās sabiedrības šķiras Jaunajā Polijā – no elites un inženieriem līdz mājsaimniecei –, un tajā pašā laikā centās iemānīt savās lapās šo to no pirmskara laika šarma un inteliģences un buržuāzijas smalkumiem. Tas sniedza lasītājiem pasaules jaunumus, slejas, kuras aptvēra plašu tēmu loku: no virtuves līdz modei un savoir vivre pamācībām tiem, kas dzīvoja, cenšoties saglābt kara izpostīto materiālo kultūru. Žurnāla misija, sarkastiski izsakoties, bija „civilizēt” nāciju, un tās lasītāju pulks (tirāža bija 500 tūkstoši eksemplāru, un katru no tiem lasīja vairāki cilvēki) ir saucams par „Przekrój civilizāciju”.

Przekroj1

Vizuālā ziņā Przekrój  atveidoja tās sabiedrības tēlu, ko centās pārstāvēt. Līdz ar to attīstījās arī stils, kas izrietēja no šīs sabiedrības sludinātās kultūras ideāliem un ambīcijām, – tas ietvēra pirmskara inteliģences mākslinieciskās noslieces apvienojumā ar jauno pēckara demokrātiskāko un viendabīgāko avangardu un augsto mākslu. Przekrój redakcijā strādāja vairāki grafikas dizaineri, kuru izglītība sakņojās vēl pirmskara avangardismā, kas, protams, staļinisma periodā bija ticis nosodīts kā „formālisms”. Przekrój ieņēma pozīcijas, ko mēs sauktu par ‘liberālām’, taču, tā kā liberālisma nozīme ir ļoti atkarīga no politiskā konteksta, jāņem vērā, ka pirms un pēc 1989. gada tā ir pilnīgi atšķirīga.

Przekrój redakcija centās diskrēti „izglītot” un audzināt lasītājus, publicējot ierosinājumus un dažāda veida ieteikumus, kas kopumā bija ārkārtīgi ikdienišķi un, pēc gadiem pārlasīti, ataino šausmīgo trūkumu un nabadzību Polijas Tautas republikas pirmsākumos. Pirmie divdesmit gadi pēc 1945. gada bija īpašas pieticības periods: nebija gana daudz labas kvalitātes pārtikas vai pārtikas vispār, dzīvojamās telpas bija drausmīgā stāvoklī, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kuri mitinājās sabombardēto namu atstātajās „alās”, infrastruktūra bija sabrukusi, apģērbs bija ļoti zemas kvalitātes vai arī tā nebija vispār – kā tādā gadījumā rūpēties par tā estētiku vai modi? Un, protams, vēl bez tā visa risinājās 1945. gadam sekojošā „sociālā revolūcija”, kas nozīmēja, ka tradicionālie uzvedības kodi, savoir-vivre, kas mantots no buržuāziskās sabiedrības, bija ne tikai jāatmet, bet arī jāaizmirst kā buržuāziskās pagātnes daļa. Przekrój uzņēmās tautas „recivilizēšanas” uzdevumu laikā, kad viss, kas bijis līdz tam, bija sagruvis, un centās neuzkrītoši atjaunot augstākās vidusšķiras kultūru.  Padomi ēdienu gatavošanā, kur dažādi lēti dārzeņi „tiek uzdoti” par gaļu, vai arī ieteikumi, kā ģērbties vai krāsoties, kad nav nedz apģērbu, nedz kosmētikas, mijās ar asprātīgiem stāstiņiem, ko visbiežāk ar pseidonīmu rakstīja redaktors Marians Eile un viņa vietniece Janīna Ipohorska. Abi bija atzīti pirmskara redaktori un mākslinieki. Asprātība, šarms un neuzbāzīga pārliecināšana bija Przekrój izvēlētās misijas ieroči. Misija tika veikta nevis didaktiski, kā to darīja smagnējā un pārnopietnā sociālistu prese, bet gan ar gaumīgu joku palīdzību, kas tika izspēlēti arī ar oriģinālā grafikas dizaina un maketa palīdzību. Przekrój pievērsās pieaugošā alkoholisma tēmai, veicinot dzīvi skaidrā un labas manieres sabiedriskās vietās; tas iestājās par labu veselību un sportu (tas, būdams „tipiska proletariāta izklaide”, bija obligāts elements ikvienā sociālisma politikā un ideoloģijā) un rosināja lietot veselīgu uzturu un viest dzīvē mazāk formālu, demokrātisku eleganci.

Przekoj2

Modes sleja bija viena no svarīgākajām slejām žurnālā, tā kalpoja par rokasgrāmatu, kā kaut ko uztaisīt un izveidot „tēlu” praktiski ne no kā. Šīs sadaļas autore bija Janīna Ipohorska, taču pēc dažiem gadiem to pārņēma jauna mākslas vēsturniece Barbara Hofa. Viņa turpināja šo darbu nākamos piecdesmit gadus, kļūstot par pirmo „modes diktatori” Polijā. Tautai bija no jauna jāmāca labi ģērbties, un, tā kā vietējās drēbju un audumu ražotnes neko daudz piedāvāt nevarēja, tad ikvienam pašam vairāk nekā jebkad iepriekš bija jāliek lietā sava izdoma. Kā pati Hofa atzīmējusi vairākās intervijās, sākotnēji tas bijis neiespējams uzdevums; sapratusi, ka nav, par ko rakstīt, viņa lūdza ministrijai tiesības izstrādāt pašai savu apģērba līniju. Viņa braukāja pa visas Polijas fabrikām, iepērkot audumus, un pasūtinot tām izgatavot viņas modernos, laikmetīgos tērpus. Lai arī tie aizvien bija tikpat kā nepieejami, Hoffland, kā to dēvēja, līdz ar Moda Polska (Polijas modes) bija vieni no retajiem piemēriem kvaziprivātai, lai arī oficiāli nacionalizētai, modes industrijai Polijā. Abas firmas pārdzīvoja komunismu, un Hofa turpināja strādāt apģērbu dizainā vēl arī krietni 1990. gados. Itin droši varēja paredzēt, ka, ja Hofa savā slejā uzrakstīs par jaunu šalles sējuma veidu, tad jau tajā pašā pēcpusdienā ielās būs bariem meiteņu, kas centīsies šo stilu atdarināt. Hofas revolucionārākā ideja bija ieviest valkāšanā „zārka čības” (tās ir vieglas papīra kurpes, ko mēdza vilkt kājās aizgājējiem), ko, ja tās nokrāsoja melnas, varēja uzdot par elegantām „balerīnām”. Kā 1929. gadā no modes žurnālistes pozīcijām rakstīja Milēna Jesenska: modes sleja patiesībā ir domāta cilvēkiem, kam modes nav… Vidusmēra cilvēks ar vidusmēra darbu un vidusmēra algu nevar ģērbties moderni. Taču tam var būt lieliskas drēbes… Pašūt sev apģērbu pēc modes, to pielāgojot sev, nevis mērkaķojoties tai pakaļ, ir katra paša ziņā. Īsi sakot – jo mazāk kādam ir naudas, jo vairāk pūļu jāpieliek, lai izskatītos labi. Kamēr vairums domā par bagātajiem, nabadzīgajam ir jādomā par sevi pašam. Modes sleja avīzē ir domāta cilvēkiem, kam patīk skaistas lietas un kuri nevar tās atļauties. Tikai tādi cilvēki veido kultūru. Tikai šādiem cilvēkiem ir stils: viņi ir inovatīvi, viņi uzdrošinās un viņi arī ir pieticīgi un atturīgi. Ilgas pēc lietām veido gaumi… Tā ir reta māksla – izskatīties kā paraugam bez lēruma naudas un rosības, tikai ar paša pūlēm un atbilstošu savas dzīves organizāciju.

Przekrój modes sleja nodarbojās tieši ar to: mācīja cilvēkiem, kā būt māksliniekiem, kā pašūt sev apģērbu; kā veidot eleganci no nekā, pievēršot uzmanību detaļām; tā veicināja vizuālu jūtīgumu pret ikdienas dzīvi. Attēliem bija pievienoti asprātīgi paraksti un komentāri, un šajā ziņā izsmalcinātie Hofas zīmējumi aizvien izstaro elegantu, dendijisku pieticību, ko veltīgi meklēt šodienas veikalu ķēžu vadītajā modes piedāvājumā. Tikai tad, kad ikdiena padarīta baudāma, ir iespējams piepildīt augstākas vajadzības – kā vajadzību pēc skaistuma, estētikas un mākslas. Viens no lielākajiem Przekrój nopelniem ir tieši nerimtīgā modernās mākslas (vizuālajās mākslās un mūzikā) un abstrakcijas popularizēšana, kas ietvēra arī Pikaso vai Ležē „plakātu” publicēšanu – lasītāji tos varēja izņemt no žurnāla un piekārt pie savu pieticīgo sociālisma laika viesistabu sienām – un poļu abstraktās glezniecības izplatīšana, dāvinot lasītājiem pastkartes ar bildēm vai pat pārdodot mākslinieku-redaktoru pašu gleznotās abstraktās gleznas. Laikā pēc „atkušņa” tas arī veicināja jaunā, krāsainā dizaina rašanos, ko mūsdienās saista ar 1955. gada Jaunatnes festivālu Varšavā un Expo’58 Briselē.

Przekoj3

Ja šī bija ‘civilizācija’, tad tā bija civilizācija pēc Norberta Eliasa definīcijas, tas ir: civilizācija kā kaut kas, kas radīts Rietumos. Przekrój atbalstīja arī kluso un piesardzīgo ‘stilīgās’ Polijas atdzimšanu. Tas veidoja ‘pozitīvu snobismu’ tieksmē pēc ārzemnieciskā, taču tā skats aizvien bija pievērsts Sēnai, nevis Maskavas upei. Žurnāls neuzkrītoši vadīja jaunās, ikdienišķās Rietumu elegances veidošanos, piemēram, Bridžitas Bardo personā un jaunās bezrūpīgās, pašpārliecinātās meitenes tēlā. Arī Polijas filmu skolas sešdesmito gadu filmās, piemēram, Januša Morgenšterna Uz redzēšanos, līdz rītam (Do widzenia, do jutra – poļu val. Tulk. piez.) vai Andžeja Vajdas Nevainīgie burvji (Niewinni czarodzieje – poļu val. Abas filmas pieejamas Youtube kanālā. – Tulk. piez.) parādās izsmalcinātība, tas nekas, ka radīta ar mazumiņu naudas. Šajā laikā jaunieši dod priekšroku nevis pašpuiciskajai un nevīžīgajai amerikāņu kultūrai, kuras līdzību tie pietēloja 1950. gados, bet gan tās elegantākajai un stilīgākajai Eiropas versijai: jaunieši ģērbās melnā, valkāja saulesbrilles, klausījās džezu, bija seksuāli liberāli un līdzinājās vēlākajiem Nouvelle Vague tēliem. Vai vismaz tas bija tēls, kas tika popularizēts piepeši atbrīvotajā un Rietumiem draudzīgajā 1960. gadu atmosfērā. Tā arī aizsāka vēlāk sekojošo zelta laikmetu kultūrā, mākslā, kino un dizainā. Kamēr citviet sešdesmitie gadi nozīmēja visdrudžaināko sacelšanos un revolūciju laiku, Bloka valstīm tas nozīmēja, ka patērētāju kultūra pirmo reizi tika uzskatīta par cēlu, tikpat cēlu kā māksla. Przekrój nekad nav bijis vienkāršs varas iestāžu aģitpropa izdevums. Taču tas nebija arī gana buržuāzisks vai pietiekami proletārisks; komunistu līdzskrējēji tam pārmeta pārlieku tiecību uz Rietumiem, bet rietumnieciskie intelektuāļi uzskatīja, ka tas ir pārāk ideoloģizēts.  Tas turpināja būt neērts izdevums pat pēc 1989. gada, kad tajā vairs nemaz nebija sociālistiska satura.

Kādēļ gan civilizācijas misija – sabiedrības ‘kulturizācija’ – bija allaž jāsaprot kā ‘liberāla’ vai ‘buržuāziska’? Viena no atbildēm ir proletariāta kultūras vājās pozīcijas Polijā, kur tā nekad nav īpaši iesakņojusies. Ja neskaita Polijas Sociālistiskās partijas vai Ebreju komunistu (Bunda) centienus, ko pēc starpkaru perioda aprāva karš, vai arī Polijas futūristu un konstruktīvistu darbību, kas bija vērsta uz kreisākas estētikas radīšanu, proletariāta kultūras celšanai nav bijis stipru pamatu. Vai arī var teikt, ka proletariāta kultūra Polijas lielajās pilsētās un šīs kultūras industriālā bāze lielā mērā piederēja ebrejiem un gāja bojā līdz ar viņu iznīcināšanu. Tādējādi viss, kas bija kultūras ziņā attīstīts un nozīmīgs, automātiski tika ar aizdomām uzlūkots (vai godināts) kā ‘buržuāzisks’. Tomēr ir grūti nejust līdzi Przekrój, kas mūsdienās iemieso tikai nostalģiju pēc tā agrākās vēstījuma izsmalcinātības un labās gaumes un kas tolaik, lai arī būdams egalitārs vēstījumā, tomēr centās arī apstrādāt un mazināt raupjo ideoloģisko informāciju, kas tam bija jāsniedz saviem lasītājiem.

Przekoj4

Viena no pretrunīgām parādībām starp oficiālo politiku „nācijas audzināšanā” un reālo praksi, bija īpatnējā ‘luksus’ preču pastāvēšana. Kamēr Przekrój stratēģija bija pavedināt lasītāju, kļūt par to dzīves daļu un tādējādi tos „audzināt”, ikmēneša žurnāls Ty I Ja (Tu un es) bija izteikti elitārs: tas bija dīvains apvienojums: smalks mākslas žurnāls ar avangardisku maketu, kura autors bija mākslinieks un grafikas dizaineris Romans Česlevičs. Viņa veidotais žurnāla vizuālais ietērps ietvēra pretrunīgu pieeju luksus lietām un patērnieciskumam, to veicinot un vienlaikus kritizējot. Česlevičs bija poļu popārta un jaunreālisma pionieris; vēlākos gados viņš emigrēja uz Franciju un veidoja dizainus ELLE žurnālam, un kļuva par vienu no ietekmīgākajiem ārzemēs dzīvojošajiem poļu māksliniekiem. Piepildot visu amplitūdu no sirreālisma līdz popam, Česleviča vāki rosināja lasītāju sapņot un kļuva par logu uz neeksistējošās buržuāzijas slepeno dzīvi, uzjundot Bunjuela „Dienas skaistules” atmosfēru vai poļu trimdinieka-parīzieša Valeriana Borovčika pasaku noskaņas. Žurnālā bieži parādījās Parīzes modes namu haute-couture ļoti mākslinieciskā sniegumā (tomēr tās bija tikai fotomontāžas no nepieejamajiem franču modes žurnāliem, praktiski nekad – reālas foto sesijas, kas būtu tapušas Polijā), kā arī mākslinieku un rakstnieku mājas un iedzīvi, kas nepavisam neatbilda reālajai dzīvei un ironiskā kārtā bija pieejamas tikai augstu partijas ierēdņu un ‘aparatčiku’ pūstošajā pasaulē.

 

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

Dalies ar šo rakstu