punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Augstākās literatūras balvas mednieki

Vilis Kasims

03/10/2014

 

Ir cilvēki, kuri Nobela prēmijai literatūrā seko ar ruletes spēlētāja apsēstību. Viņi meklē sakarības, uzsūc komitejas pārstāvju izteikumus un rēķina iepriekšējo laureātu vidējos vecumus, lai noteiktu ticamāko uzvarētāju. Viņi veido pusi no bukmeikeru kantoru literārajiem klientiem. Otra puse ik gadus uzliek piecīti uz Haruki Murakami vai Bobu Dilanu, tad oktobra sākumā sadusmojas par balvas komitejas aprobežotību. Atskaitot šos divdesmit cilvēkus, visa pārējā pasaule varbūt izdzird uzvarētāju ziņās, norausta plecus par kārtējo nedzirdēto uzvārdu un mierīgi dzīvo tālāk.

Bet nebūsim pēdējie. Sākumā iepazīsimies vismaz ar dažiem uzvārdiem. Ne tāpēc, lai piedalītos bukmeikeru loterijā vai iespaidotu draugus, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir lasīšanas vērti autori, kuri lielākoties netiek plaši apspriesti. Izvēlējos desmit, manuprāt, ticamākos prēmijas ieguvējus, bet sarakstu viegli varētu divkāršot un trīskāršot.

 

Svetlana Aleksijeviča

Baltkrievu žurnāliste Aleksijeviča lielu uzmanību piesaistīja pagājušogad, kad bukmeikeru kantoros tieši viņa ilgu laiku bija augstāk vērtētā nopietnā kandidāte. Viņas „balsu romāni” jeb privātās vēstures lielākoties apkopo padomju vēstures aculiecinieku stāstus par sāpīgākajiem 20. gadsimta otrās puses notikumiem Austrumeiropā: PSRS sabrukšanu, Černobiļas atomkatastrofu, Afganistānas karu u.t.t. Pašas Aleksijevičas viegli mežģīņotais vēstures aprakstīšanas stils reizēm pietuvojas daiļrakstīšanai, taču stāstītāju atlase un viņu vārdu apstrāde Aleksijevičas darbos palīdz pagātni atsegt tiešāk un emocionālāk (un, protams, krietni subjektīvāk) nekā vēstures grāmatas. Lasītāju novērtējumu apliecina arī dučos mērāmais Aleksijevičas starptautisko literatūras balvu krājums. Tiesa, tā kā Nobela akadēmija pēdējos gados ir atturējusies no politiski vērtējamas balvu piešķiršanas, pašreizējais konflikts Ukrainā drīzāk liecina par sliktu viņas izredzēm.

Latviski Jumava izdevusi Svetlanas Aleksijevičas grāmatas Černobiļa. Lūgšana un Cinka zēni (no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka).

 

Jūns Fose

Lai gan Tomass Transtremers varētu būt izsmēlis šajā desmitgadē Skandināvijai atvēlētās balvas, mūsdienās nav tik daudz starptautiski atpazīstamu dramaturgu, lai varētu atļauties ignorēt Jūna Foses kandidatūru. Kā nojaušams no ļaunprātīgā rūķa sejas izteiksmes, kuru viņš parasti pieņem fotogrāfijās, ar Ibsenu apnicīgi bieži salīdzinātais Fose nekautrējas pievērsties drūmām, arī lasītājiem sāpīgām tēmām un izteiksmes līdzekļiem. Daudzus lasītājus varētu atbaidīt norvēģiski atturīgais, gandrīz nemanāmais humors, vārdu un frāžu atkārtošanās, kā arī sižeta minimālisms (viņa lugas un stāsti nereti pievēršas vienam vai diviem cilvēkiem, kuri sēž istabā un sarunājas vai cīnās paši ar savām vīzijām), tomēr Fose prot to izmantot, lai atklātu savus tēlus līdz pārsteidzošam izpratnes dziļumam. Viņa izredzes mazina arī autora jaunība, kas Foses uzvaru ļauj vēl ilgi atlikt uz vēlāku laiku.

Latvijā savulaik iestudētas Foses lugas Vārds un Rambuku.

 

Lāslo Krasnahorkai

Ārzemēs populārākais no ungāru literatūras lielmeistaru trijotnes (līdzās Krasnahorkai tai parasti pieskaita arī Pēteru Nadašu un Pēteru Esterhāzi), kuram par atpazīstamību daļēji jāpateicas ilggadējai sadarbībai ar režisoru Bēlu Tarru. Līdzīgi kā Tarra filmas, arī Krasnahorkai grāmatas var būt nospiedoši spēcīgas. Par laimi, lasāmība viņa darbos parasti netiek upurēta pilnībā: pat 50 lappuses garais teikums stāstā El último lobo ir izsekojams visnotaļ viegli pat bez doktora grāda palīgteikumu atpiņķerēšanā. Ārpus Centrāleiropas Krasnahorkai atzinību lielākoties izpelnījies ASV, kur grāmatas Sátántangó un Seiobo járt odalent ieguvušas arī abas pēdējās Amazon apmaksātās Labākās tulkotās grāmatas balvas. Krasnahorkai popularitāte ASV un ar to saistītais spiediens Nobela komiteju tikpat labi var iespaidot arī negribētā virzienā.

Latviski Krasnahorkai grāmatas nav iznākušas.

 

Havjers Mariass

Ja gadsimta pašā sākumā kā Spānijas ticamākais kandidāts Nobela prēmijai visbiežāk tika piesaukts Huans Goitisolo, tad tagad Havjers Mariass pamazām, šķiet, pārņēmis ne vien Spānijas, bet arī visas Eiropas literatūras valdnieka kroni. Valodas skaistuma, domu precizitātes un teikumu garuma dēļ viņš reizēm tiek saukts par mūsdienu Prustu, bet Mariasa vienaudžu vidū zināma tuvība viņam saredzama arī ar Orhana Pamuka mēģinājumiem pārvērst spiegu un kriminālromānu klišejas par visdziļāko patiesību meklējumiem. To papildina arī patika pret dzīves literaturizēšanu: Mariass, piemēram, ir Redondo salas karalis un divu identisku, tikai krāsojumā atšķirīgu dzīvokļu īpašnieks Madridē. Šobrīd literatūras interesenti vairāk jau diskutē nevis par Mariasa iespējām iegūt balvu, bet gan tās piešķiršanas laiku. Tiesa, tāpat ilgu laiku runāja arī par Milanu Kunderu, kurš tagad ir aizslīdējis no apspriežamākā mūsdienu rakstnieka goda un saistībā ar Nobela prēmiju tiek pieminēts labi ja čukstus.

Latviešu valodā apgāds Zvaigzne ABC izdevis romānu Tik balta sirds (no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere).

 

Ismails Kadare

Lai gan Kadare tiek salīdzināts ar Gogoli, Kafku un Orvelu, lasot viņa romānu Pasardhësi, domas arvien atgriezās pie gotiskās literatūras kā Kadares izvēlētā greizā politiskā spoguļa Albānijas komunistiskajai diktatūrai un citiem, ne mazāk skumjiem vēstures laikiem. Elites un birokrātijas manipulāciju izkropļotā pasaule viņa grāmatās sabalsojas arī ar citām politiskajām sistēmām un mūsdienu problēmām, tomēr paralēles tiek ievilktas tik smalki, ka lasītājs var justies kā to jaunatklājējs. Līdzīga plašākas pasaules ieraudzīšana un aprakstīšana, pētot vietējās apkaimes smilšu graudiņu, ir raksturīga arī citiem nesenajiem Nobela laureātiem, tāpēc nebrīnīšos, ja tieši Kadare jau drīzumā tiks izziņots kā jaunais balvas ieguvējs. Arī viņa valodas un stila vienkāršība (kas gan nemazina stāstu iedarbīgumu) ir nereti patīkamā pretstatā iepriekš minētajiem autoriem.

Latviešu valodā tulkots Kadares romāns Ziedoņa puķes, ziedoņa sals (izdevusi Atēna, no franču valodas tulkojusi Līga Kalniņa).

 

Asija Džebara

Džebara pseidonīmu Fatima Zohra Imalajena pieņēma pirms sava debijas romāna iznākšanas. Autore baidījās no tēva dusmām par meitas atklātību: Fransuāzas Sagānas darbam Ardievas skumjām pielīdzinātā grāmata La Soif stāstīja par alžīriešu meitenes mēģinājumu savaldzināt draudzenes vīru, lai ieriebtu savam mīļākajam. Arī nākamajās grāmatās Džebara ir turpinājusi analizēt sieviešu spēka avotus un apspiešanas ceļus. Viņas darbi ir izteiktā pretrunā mūsdienās sludinātajiem valodas skaidrības ideāliem: to pievilcība slēpjas nevis stāstos vai tēlos, bet gan metaforās un dziļi vārdos ieslēptos mājienos, kas tikpat labi var sajūsmināt, kā iedzīt ārprātā. Viņai tiek pārmesta arī rakstīšana franču, ne arābu vai dzimtajā berberu valodā, taču Džebaras aizstāvji apgalvo, ka viņas izpildījumā tā pārtopot „pretestības, ne kolonizēšanas valodā”.

Latviski Džebara nav tulkota.

 

Gugi Vationgo

Kamēr lielākā daļa autoru savas grāmatas pēc uzrakstīšanas atstāj likteņa varā, Ngugi (Ngũgĩ wa Thiong’o) savu romānu A Grain of Wheat vispirms iztulkoja dzimtajā kikuju valodā (kurā sāka rakstīt pēc grāmatas iznākšanas, lai „dekolonizētu prātu”), bet tad, deviņdesmito gadu sākumā, pārstrādāja arī angļu oriģinālu, jo 1967. gada versija neesot precīzi paudusi marksistisko vēstures patiesību. Par laimi, arī jaunajā izdevumā grāmata lieliski parāda vienkāršo revolūcijas dalībnieku psiholoģiju un ciemata intrigas, un autora politiskā pārliecība ne tuvu nešķiet pārspīlēta. Tēlu dzīvīgums un skatiena dziļums laikam ir vienīgais vienojošais elements viņa darbos, kuru vidū ir gan tikko 100 lappušu garais, drīzāk morālu līdzību kā romānu atgādinošais Weep Not, Child, gan episkais, dusmīgais Āfrikas vēstures apkopojums nepilnās 800 Wizard of the Crow lappusēs. Ja balva paliks ārpus Eiropas arī šogad, Ngugi un Kenija varētu būt labākais tās galamērķis.

Latviešu valodā Ngugi nav tulkots.

 

Adoniss

„Būt par dzejnieku nozīmē, ka es jau esmu rakstījis, bet patiesībā neesmu uzrakstījis neko. Dzeja ir rīcība bez sākuma vai gala. Tā ir tikai sākuma, mūžīga sākuma solījums,” angļu valodā iztulkotā dzejoļu krājuma The Pages of Day and Night ievadā raksta Sīrijā dzimušais Adoniss. Tajā viņš norāda, ka arābu dzejniekiem brīvības problēma nav saistīta ar individualitātes atmodināšanu (atšķirībā no Rietumu dzejniekiem), bet gan ar dzīvi aizliegumu veidotajā cilvēces sākotnējā un mūžīgajā trimdā. Tāpēc dzeja – kā lūgsna vai saruna ar pasauli – ir jaunas piedzimšanas iespēja. Par spīti iepriekšējo teikumu radītajai noskaņai, Adonisa dzejā filozofija tomēr parādās tikai pastarpināti – par mūžīgo viņš runā caur sajūtām un emocijām. Vismaz angļu tulkojumā arī valoda ir tieša, un metaforas neslēpjas aiz mežģīnēm vai lasītāja iespaidošanas mēģinājumiem. Neesmu gan pārliecināts, vai viņam vai Ko Unam – korejiešu autoram, kuru parasti min līdzās Adonisam kā vienu no izcilākajiem mūsdienu dzejniekiem, – ar to pietiks, lai Nobelu iegūtu tik drīz pēc Tomasa Transtremera.

Latviešu valodā Adonisa grāmatas nav iznākušas.

 

Amoss Ozs

14 gadu vecumā, neilgi pēc mātes pašnāvības, Amoss Ozs aizbēga uz kreiso aktīvistu izveidotu kibucu. Tieši tur viņš sarakstīja lielu daļu savu zināmāko grāmatu, sākumā izmantojot vienu dienu nedēļā, kas viņam sešdesmitajos gados tika atvēlēta rakstu darbiem. Kibuca darbos viņš piedalījās līdz pat pusmūžam, un tāpēc šķiet pašsaprotami, ka viņa romānos vienmēr netālu ir arī Izraēlas politikas mūžīgās tēmas un autora personīgās dzīves pieredze. Drīzāk pārsteidz, ka tās ir paslēptas pietiekami dziļi, lai grāmatas nešķistu ne terapeitiskos nolūkos, ne oponentu pārliecināšanai rakstīti darbi. Politiskās un personiskās tēmas Ozs lielākoties atstājis savai publicistikai un autobiogrāfiskajiem darbiem, kas nereti ir ne mazāk interesanti par viņa romāniem.

Latviski izdota Amosa Oza grāmata Melnā kaste (Jāņa Rozes apgāds, tulkojis Ilmārs Zvirgzds).

 

Filips Rots

Daudzi amerikāņu literatūras cienītāji ir pārliecināti, ka šajā valstī ir vismaz pieci rakstnieki, kuri jau sen pelnījuši Nobela prēmiju: Džoisa Kerola Outsa, Kormaks Makārtijs, Dons DeLillo, Tomass Pinčons un Filips Rots. Laika gaitā ASV šo balvu tomēr piemin aizvien retāk, vairāk interesējoties par Puliceru un citiem vietējiem apbalvojumiem. Galu galā pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi kopš prēmiju ieguva Tonija Morisone un pieci gadi kopš Nobela komitejas pastāvīgais sekretārs Horass Engdāls ASV literatūru raksturoja kā „pārāk izolētu, pārāk aizspriedumainu”, kritizējot vietējo autoru nepiedalīšanos „kopējā literatūras dialogā” un tulkotās literatūras popularitātes trūkumu. Filips Rots šķiet viens no retajiem ASV autoriem, kurš varētu pārvarēt aizspriedumu barjeras no abām pusēm. Lai gan savos darbos viņš lielākoties pievēršas ASV un tās iedzīvotāju neirozēm, Rotam ir padziļināta interese arī par Centrāleiropu, īpaši Čehiju. Tur viņš ir regulāri viesojies, par tās autoriem rakstījis esejas un atbalstījis viņu tulkojumus. Turklāt nekur pasaulē nav daudz autoru, kas piecdesmit gadu garumā spējuši uzturēt gandrīz nemainīgi augstu prozas līmeni.

Latviski tulkots Filipa Rota romāns Ikviens (Zvaigzne ABC, tulkojusi Silvija Brice).

 

Un citi

Kur palicis Haruki Murakami, Eko un Rušdi? Lasot iepriekšējos Nobela laureātus, grūti iedomāties šos rakstniekus viņu vidū. Viņi ir apvārdotāji, ne patiesībai uzklāto plīvuru dedzinātāji. Par spīti Alfrēda Nobela testamentā piesauktajam „ideālismam”, šobrīd cieņā ir citas vērtības. Lasīšanas baudījums Nobela komitejai turpina būt svarīgs autora novērtēšanas priekšnosacījums (nevaru iedomāties, ka Pamuku, Ljosu vai Mo Jaņu būtu iespējams nodēvēt par garlaicīgiem autoriem), taču to vienmēr pavada arī mēģinājumi atsegt apslēptos politiskās, sociālās vai eksistenciālās patiesības slāņus un parādīt dzīvi jaunā, izgaismojošā leņķī. Arī šie piesauktie autori ar to ir nodarbojušies, taču viņus nereti aizrāvušas citas literatūras izpausmes: vārdu skurbums, iztēles kūleņi un lasītāja pārsteigšana.

Iemesls Eiropas autoru pārsvaram šajā aprakstā ir vienkāršs: iepriekšējā Nobela vēsturē balva tikai vienreiz trīs gadus pēc kārtas palikusi ārpus Eiropas. Šādi skaitļojoši argumenti var šķist sīkmanīgi, tomēr cilvēkiem mēdz būt grūti pārkāpt iekšējiem simetrijas principiem. Tas attiecas arī uz dzimumu, vecumu vai žanru proporcijām. Izvēli var ietekmēt arī stereotipi – ja ne tiešā veidā, tad pretestības ierosināšanas dēļ. Iespējamo uzvarētāju nosaukt neko vieglāk nebūtu arī bez visām šīm papildlietām, taču tagad prognozēšana šķiet pārāk tuvu minēšanai, lai varētu beigās pieminēt kādu atsevišķu uzvārdu kā ticamāko 2014. gada laureātu (manuprāt, Kadare).

Dalies ar šo rakstu