Par kauliem, elefantu un revolūciju

 

Par Māras Poļakovas tulkoto Endrjū Millera romānu Tīrs (Jānis Roze, 2014)

 

18. gadsimta nogale Parīzē. Jaunais inženieris Žans Batists Barets Versaļā saņem rīkojumu – iztīrīt (lasi: noslaucīt no zemes virsas) seno Parīzes Les Innocents (Nevainīgo) kapsētu, kas jau gadiem ilgi ir pārpildīta un kuras netīkamais aromāts apdraud apkārtnes iedzīvotāju labsajūtu un veselību, burtiski, indējot pilsētas gaisu. Jaunais vīrietis ar zināmām bažām uzņemas šo kutelīgo uzdevumu un vēl nenojauš, ka darba izpildes gaitā sastapsies ar visdažādākajiem cilvēkiem un galēji neviennozīmīgu attieksmi, bet kapsēta kā milzīgs, mēms un draudīgs dzīvnieks turpmāk gulēs viņa dzīves, viņa attiecību, viņa domu centrā. Romāna darbības laiks – daži gadi pirms Lielās franču revolūcijas, un gaiss šķiet sabiezējis no nojausmām par kaut ko lielu, kas nenovēršami tuvojas.

Aptuveni tik īsi var kopsavilkt angļu autora Endrjū Millera romānu Tīrs, kurš tikko nācis klajā latviski (turklāt tik lokanā un krāšņā Māras Poļakovas tulkojumā, ka to var izbaudīt vienkārši kā valodas meistarības augsto dziesmu). Taču notikumos paskopā sižeta atstāsts nerada priekšstatu par darbu kopumā. Rakstīts no tagadnes perspektīvas, it kā nejaušām, bet zīmīgām vēsturiskām detaļām pārpilnais stāstījums veidots stilā, ko gribas dēvēt par literāro impresionismu – sīkumi un fakti tekstā uzdzirkstī un pazūd, veidojot ar visām maņām sajūtamu senās lielpilsētas portretējumu. Žļurkst ielu dubļi un naktspodu saturs, čaukst sieviešu drānas, smacīgos krodziņos karājas biezs alkohola smārds, aukstumā nosarmo matu šķipsnas un naktīs klab zobi mitros palagos. Vienā līmenī Tīrs ir lasāms tieši šādi – kā bagātīgs (tādā nozīmē, kādā bagātīgs ir vīns) vēsturisks romāns.

Taču romāna vēstījums ir tulkojams arī citādi. Uz to norāda jau šķietami nenozīmīga dialoga frāze pašā teksta iesākumā. Versaļas pilī, kā to piemin ministrs, kurš dod Baretam uzdevumu, kaut kur tiekot turēts elefants – „liels, melanholisks dzīvnieks, pārtiek no Burgundijas vīna”, kurš jāslēpj no pils suņiem – tie varētu to nokost. „Piecdesmit suņu pa visiem to spētu. – Viņš paskatās pāri galdam uz jauno vīrieti, mirkli klusē, it kā elefants un suņi būtu arī kādas līdzības varoņi.” Jā, līdzība ir, un nebūt ne tik nemanāma. Melanholiskais svešzemju dzīvnieks un tā ķiukstošie plosītāji tekstā parādīsies vēl vienu reizi, saslēdzot romāna simbolismu kā gredzenā. Bet par to vēlāk.

Atslēgu uz romānu kā līdzību piedāvā arī galvenā varoņa vārds Žans Batists (Jean Baptiste), ko latviski varam atšifrēt kā „Jānis Kristītājs”. Līdzīgi kā viņa Kristus laika vārdabrālis, arī Barets ierodas, lai „katru ieleju piepildītu, katru pakalnu nolīdzinātu”, aizmēztu pagātni (ko iemieso kapsēta ar zīmīgo nosaukumu) un sagatavotu ceļu tam, kam jānāk – šinī gadījumā gan ne jaunam mesijam, bet notikumiem, kam jāsatricina gan Parīze, gan visas Eiropas vēstures ritējums.

Kapsētā un ap to notiekošais kā nojausmās, kā pareģojumos dublē gaidāmās revolūcijas gaitu – apziņas un morāles slāņu uzirdināšanu, ierastā apgriešanu kājām gaisā, un, visbeidzot, terora valdījumu. Ne velti veids, kādā notiek „attīrīšana”, ir atainots vizuāli drūmi – kapsētā dien’ un nakti dūmo ugunskuri „gaisa šķīstīšanai”, izraktie kauli krājas augstos mūros, no rokas rokā ceļo brendija pudeles un pērkamas sievietes, bet kapličā vārās līķu katls… Atraktos līķus kapsētā ierodas inspicēt doktors Giljotēns. Uz namu sienām naktīs parādās steigā uztriepti uzraksti, kas sola atriebību, asinis un nāvi. Kad Žanam Batistam naktī gultā uzbrūk pa pusei sajukusī pansijas saimnieka meita, lasītājs gara acīm redz Maratu, viņa liktenīgo vannu un Šarloti Kordē. (Par Šarloti nosauc arī vienu no Bareta atraktajiem līķiem, kas brīnumainā kārtā saglabājies praktiski neskarts: sakritība vai asprātīgs atgādinājums par kolektīvās atmiņas savdabību?) Kurtizāni Eloīzi, kuras tēls jau kopš ierašanās pilsētā domās vajā Baretu, pilsētnieki sauc par Austrieti, tāpat kā nežēlastībā kritušo karalieni. Sieviete tinas sarkanā apmetnī, kas rēgaini atgādina izlietas asinis. Un Nevainīgo kapsētas nosaukums? Vai arī tas ir tikai „tāpat vien”? „Mūsu vārdos nosauks laukumus. Vīri, kas iztīrīja Parīzi,” Baretam sapņaini saka draugs Lekērs, ar kuru kopīgi tiek izsapņota Utopija. Jā, nosauks un iztīrīs. Tikai par detaļām romāna darbības laika 1785. gads vēl pagaidām klusē.

Romāna teksts atgādina trešajā personā rakstītu Bareta dienasgrāmatu – ritot bez izteikta kāpinājuma un kulminācijas, dienu aiz dienas atainojot darbu gaitu, pakāpeniski briestot savādai spriedzei gan varoņos, gan lasītājā. Izrakti tiek taču tikai veci kauli. No kā gan baidāmies?

„Pasaulē nav nekā tāda, ko nevarētu sadalīt sastāvdaļās,” prāto jaunais inženieris, sastapies ar jaunu uzdevumu – nojaukt pie kapsētas esošo veco baznīcu. „Ja jums dotu pietiekami daudz strādnieku, nedēļas laikā jūs varētu pārvērst drupu kaudzē Versaļas pili.” Šis un citi izteikumi pienāk bīstami tuvu pareģojumam. Pārvērtīs, kā gan citādi. Tikai ne Versaļu: Bastīliju. „Un vai gan iznīcināšanai nepiemīt kaut kas tāds, kas liek tiekties pēc vēl un vēl? Vai tā neapmierina kaut kādu tumšu kāri, kaut kādu bērnišķīgu dziņu atvēzēt trulu duramo pret kaut ko mēmi un stulbi pieejamu?” Kapsētas un baznīcas iznīcināšanas detalizētais apraksts it kā iešūpo vēzēkli, kas astoņus gadus vēlāk trieksies pret Francijas monarhijas, Francijas reliģijas un pasaules kārtības mūra sienu. Un visbeidzot veco pasaules ainu ar nelabumu, ar piepūli un lielu troksni aizvilks prom tāpat kā Versaļas pilī beidzot nomirušo elefantu, ap kuru plosās satrakojušos suņu bars.

Bet pastāv vēl arī trešais lasījums, kurā romānu Tīrs var uztvert kā vispārcilvēcisku līdzību. Kā stāstījumu par attiecībām ar pagātni, par to, kādas attiecības mēs katrs veidojam ar savām vecajām domu, jūtu un pārdzīvojumu „kapsētām” un kāpēc tik gauži pretojamies, kad kāds tās grasās „nošķūrēt”. Visu galu galā var sadalīt sastāvdaļās. Arī atmiņas.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri