Attēlu klusais naratīvs

 

Mēs mākam lasīt tekstu, bet ne katrs – attēlu. Lielākā daļa cilvēku ir vizuāli neizglītoti (visually illiterate). Šādu atzinumu Baltijas Pērles ietvaros sniegtajā vieslekcijā pauda britu režisors Pīters Grīnevejs. Kā iemeslu šādam trūkumam viņš min faktu, ka arī mūsu izglītības sistēmā, nododot zināšanas un attīstot prasmes, attēla nozīme joprojām ir sekundāra. Neskatoties uz to, populārā kultūra mūs galvenokārt uzrunā, hipnotizējot ar žilbinošiem attēliem, kas ir neatņemama tās sastāvdaļa.

Gan kino, gan reklāmas rullīšos un plakātos, attēls vairumā gadījumu ir pakārtots tekstam, kas to pavada. Savukārt vienlīdzīgas teksta un attēla attiecības ir būtiska raksturiezīme medijam, ko mēdz dēvēt arī par devīto mākslu (neuvième art), un tas ir komikss.

Komiksā teksts nav autonoma vienība, bet veido nozīmi tikai kopā ar zīmējumu, kas pilda naratīva funkciju. Teksts pārsvarā ir rezervēts dialogam, kādas noklusētas varoņa domas atklāsmei, skaņai, bet darbība rit zīmējumā. Tas veido arī stāsta dinamiku un noskaņu. Lai saprastu attēlu secību, kas reizēm ir „klusa” jeb bez teksta, starp attēliem ir jāspēj saskatīt kauzālu notikumu ķēdi. Līdz ar to, lasot komiksu, iztēle it kā darbojas pretējā virzienā tam, kā to ierasts darbināt, lasot stāstu saistītā tekstā grāmatā vai žurnālā. Komiksa zīmējumu virknes liek domāt aprakstoši.

Latvijā dažādas komiksa formas (ja sekojam citās valodās pieejamajai komiksu teorijai) galvenokārt būtu meklējamas presē: nelielas komiskas pasāžas, politiskā satīra, karikatūra vai atsevišķos gadījumos – fotogrāfiju virknes. Tradīcijas trūkuma dēļ komikss ir nepopulārs un vēl jo mazāk pazīstams kā mākslas forma. Kopš 2007. gada šo plaisu mēģina aizpildīt komiksu kultūras žurnāls kuš!, katra numura veidošanā iesaistot pašmāju un ārzemju māksliniekus un publicējot tematiskus grafiskos stāstus.

Šogad Dzejas dienu ietvaros kuš! izdeva dzejas komiksa antoloģiju, kurā apkopota „dzeja kā komikss un komikss kā dzeja”.

 

Dzeja kā komikss

Šī tipa komiksi ir mākslinieku un dzejnieku sadarbības rezultāts. Daudzos gadījumos mākslinieks ir veidojis komiksu no jau gatava dzejoļa. Teksta oriģinālais strukturējums ir meistarīgi izjaukts – attēla un dzejoļa ritms kļūst par vienotu un vienmērīgu vēstījumu. Dzejoļu teksts atbilst arī attēlu stilistikai, un tā novietojums ir kompozicionāli pārdomāts, tādejādi vēl ciešāk iekļaujoties zīmējumā.

Jaunais_chernoje_varenje4

Ingrīda Pičukāne un Sergejs Timofejevs, „Melnais ievārījums”

Tomēr, atsevišķu tekstu vizuālās adaptācijas reizēm balansē uz komiksa un ilustrācijas robežas. No tā varētu būt grūti izvairīties situācijā, kad komiksa izejas punkts ir jau gatavs un neatkarīgs teksts.

Ilustratīvu iespaidu rada Klāva Lora vizualizētais Annas Fomas darbs. Vizuālie tēli ir tik tieši un savrupi, ka brīžiem to vienīgā saistviela ir dzejoļa rindas. Tas liek aizdomāties, ka, iespējams, visi dzejoļi nemaz nav vienlīdz labs komiksa materiāls. Savukārt Dāvja Ozola un Ingrīdas Pičukānes vizualizācijas ātri atklāj dzejoļu metaforisko noslēpumu, bet brīnumainā kārtā tas nerada zaudējuma sajūtu.

 

Komikss kā dzeja

Komiksa māksla vienā no tās galējām izpausmēm manifestējas formā, ko šīs kuš antoloģijas sastādītāji dēvē par komiksu kā dzeju. Tie ir grafiski stāsti, kuru poēzija pamatā balstās attēlu secībā, teksta ir ļoti maz vai nav vispār. Beļģu mākslinieka Nikolā Zuliamisa komiksu iedvesmojuši Vilhelma Purvīša Pavasara ūdeņi. Reālistiskā ainava ir transformēta. Izvilinot no tās antropomirfizētus tēlus, ļoti simboliski tiek risinātas ar pavasara atnākšanu saistītās norises dabā, dzīvības dzimšanas tematika.

Šie pilnībā grafiskie stāsti ir daudz eksperimentālāki, un to interpretācijai nepieciešama daudz intensīvāka lasītāja iesaiste. Duņas Jankovičas darbs, manuprāt, šajā krājumā ir viens no spilgtākajiem abstraktā komiksa paraugiem. Tajā vispār nav mimētisku tēlu. Māksliniece risina savu fragmentāro stāstu par klusumu ar līniju ritmiem, formu un laukumu kontrastiem.

Tommi Musturi_Samuel

Tommi Musturi, „Samuels”

Interesants ir veids, kādā vēstījumu atklāj Tommi Musturi grafiskais stāsts. Komiksu „burbuļus”, kuros tradicionāli tiek izpausts varoņu teiktais vai viņu domas, mākslinieks atstājis tukšus, tādā veidā ar minimālistiskiem līdzekļiem norādot uz pūļa bezpersonisko dabu.

kuš! lauž stereotipus par komiksu. Tas jau sen ir izaudzis no intriģējošām, izklaidējoša rakstura „runājošajām” bildītēm vai animācijām. Tas ir daudzveidīgs medijs, ko nevajadzētu novērtēt par zemu. Kā jebkura mākslas forma komikss var būt abstrakts, tā vēstījums var būt fragmentārs un pilnībā atbrīvots no teksta, bet dzeja ir viens no tā pēdējiem izaicinājumiem.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri