— Lietussargs no Pikadillī

 

Čehu valodā pierakstīti – gadu desmiti, skūpsti

Jaroslavs Seiferts (Jaroslav Seifert) ir čehu dzejnieks, ar ko latviešu lasītāji bija pelnījuši plašāk iepazīties jau pirms laba laika. Nobela prēmija šo dzejnieku sasniedza 1984. gadā, kad viņam bija jau astoņdesmit trīs gadi un Prāgu viņš vēroja jau galvenokārt pa slimnīcas logu. Seiferts ir vienīgais čehu autors, kuram ticis šis nozīmīgais pagodinājums.

Pateicoties Uldim Bērziņam, Jaroslavs Seiferts tagad runās arī latviešu valodā; šī publikācija ir topošās, pavisam drīz gaidāmās dzejas izlases Mēŗa stabs/ Skūpstu grāmata pieteikums.

Jaroslavs Seiferts dzimis 1901. gadā Prāgā, strādnieku rajonā; jaunību pavadījis, strādājot par žurnālistu dažādos laikrakstos un veicot redaktora pienākumus izdevniecībā. Pirmo dzejas grāmatu sarakstījis 1921. gadā; divdesmitajos gados Seiferts arī pārved no Parīzes dažu labu sirreālisma virzuli čehu dzejai, darbojas avangarda mākslinieku apvienībā Devětsil (Deviņvīru spēks) un ir viens no šāda nosaukuma žurnāla veidotājiem. Grupā apvienotie dzejnieki – to vidū arī latviešu lasītājam pazīstamais Konstantīns Bībls (kura poēma Jaunais Ikars Kārļa Vērdiņa atdzejojumā gluži draudzīgi vēl nesen bija dabūjama Valterā un Rapā) – literatūras vēsturē tagad tiek dēvēti par maģiskā reālisma un poētisma pārstāvjiem. Poētisms, teorētiķa Karela Teiges un dzejnieka Vitezslava Nezvala formulētais īpašais čehu starpkaru perioda „–isms”, šķiet, būtu īstais apzīmējums arī Aleksandra Čaka dzejai un prozai, ja Čakam gadītos būt piedzimušam par čehu. Poētismu nereti dēvē par agrīno (kopš 1924. gada) čehu sirreālisma formu, kas pat apsteigusi frančus un Bretona manifestu; sirreālisms čehu dzejā izpaužas caur tik spilgti iedomājamiem un visiem jutekļiem tveramiem tēliem, ka gribas sacīt, ka tas – arī Jaroslava Seiferta tekstos – it nemaz nav sirreāls.

Seifertam ir sarežģītas un allaž aktīvas attiecības ar politiku. Līdz 1929. gadam Jaroslavs Seiferts ir komunistiskās partijas biedrs, bet līdz ar vairākiem citiem avangardistiem no tās tiek izslēgts par partijas jaunās virzības atklātu kritiku. Trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados Seiferts aktīvi darbojas sociālistu un sociāldemokrātu presē, bet piecdesmitajos gados ar pilnu jaudu pievēršas literatūrai; „atkušņa” laikā Seiferts no jauna aktīvi iesaistās varas kritikā. Sešdesmitajos gados viņš izdod sešus lieliskus dzejas krājumus, 1967. gadā saņem Tautas mākslinieka titulu un nākamos divus gadus vada Čehoslovākijas Rakstnieku savienību. Septiņdesmitajos gados Jaroslavs Seiferts ir aktīvā opozīcijā un viens no pirmajiem paraksta Hartu 77.

Viņa dzeja, kas spēj aptvert vēsturi un kritizēt politiskas norises, tomēr ir un paliek caurcaurēm jutekliska, liriska, tēlos un izteiksmē tas allaž ir jauna cilvēka redzējums, pat tad, ja vēsta par cilvēka lēnu atvadīšanos no garas dzīves. Rakstos par Seifertu reti kad paliek nepieminēta šķietamā pretruna, kas vieno daudzus izcilus meistarus.

Čehijā kopš 1986. gada tiek piešķirta Jaroslava Seiferta balva, kas ir viens no prestižākajiem apbalvojumiem čehu mūsdienu literatūrā. Tās laureāti citu starpā ir arī Vāclavs Havels un Milans Kundera.

Uldis Bērziņš atdzejojumiem izvēlējies galvenokārt 60. gadu Seiferta dzeju, atsevišķi darbi jaunajā krājumā būs arī no čehu nobelista pēdējās grāmatas Būt dzejniekam (Býti básníkem, 1983); kopumā atdzejas izlase aptver sešu krājumu darbus. Latviešu valodā iecerētās grāmatas nosaukums atbilst autora izvēlētajam nosaukumam: Morový sloup (1968-70); šī krājuma darbi atdzejoti no Seiferta rediģētā 1979. gada izdevuma, kura pēcvārdā starp citu minēts, ka grāmatas nosaukumam nav jāvēsta nāve, „nedz vēsturiska, nedz kāda cita”, bet gan jāatgādina par daļēji izdomātu pieminekli, pie kura reiz notikušas mīlnieku tikšanās. „Var jau būt, ka man to vajadzēja nosaukt par Skūpstu grāmatu, lai nebaidītu lasītāju,” raksta Seiferts; latviešu izdevumā šī vēlme piepildīta – gan ne tik daudz lasītāja nebiedēšanas labad, bet gan tādēļ, ka virmojošie Seiferta dzejas teksti bieži ir arī vistīrākā lirika – tā, kas šajos laikos var mulsināt ar savu trauslumu un kuras spēku tomēr līdz ar mūsu dzejas spilgtiem piemēriem ir raduši saņemt Latvijas lasītāji.

Ingmāra Balode,
krājuma redaktore

 

Zaudētā paradīze

Vecie Žīdu kapi,
kā tāda liela akmens buķete,
kurai uzminis laiks.
Es klīdu starp kapukopām
un domāju par māti.
Viņa mēdza lasīt bībeli.

Rakstuzīmes divās slejās
pludoja viņai acupriekšā
kā asins no brūces.
Lampa sprakstēja un kūpēja,
māte uzlikās brilles.
Pa brīdim viņai nācās to nopūst
un ar matu spraudi nobužināt
nodegušo dakti.

Bet kad viņa pievēra nogurušās acis,
viņa sapņoja par paradīzi,
kamēr Dievs tur nav vēl izvietojis
bruņotus ķerubus.
Bieži vien viņa aizmiga un grāmata
noslīdēja viņai no klēpja.

Biju vēl jauns puika,
kad atklāju Vecajā derībā
aizraujošas vārsmas par mīlu,
un es kāri meklēju tās vietas,
kurās aprakstīts asinsgrēks.
Tad man nebij vēl jēgas,
cik maiguma slēpjas
Vecās derības sieviešu vārdos.

Afa ir Rota un Orfa
ir Stirna,
Naama ir Saldā
un Mīkola Strautiņš.

Abigaila ir Tīksmes avots.
Bet kad atceros,
kā mēs bezpalīdzīgi raudzījāmies,
kad ebrejus rāva prom,
un kopā ar raudošiem bērniem,
vēl šodien mani pārņem trīsas,
man – auksts skrien pa kauliem.

Jemima ir Dūja, un Tamāra
ir Palma.
Tersa ir Daiļā,
un Zelfa Lāse.
Mans Dievs, cik tas jauki!

Kā tas nāk, te bija jau elle,
bet neviens pats neuzdrošinājās
izraut tiem slepkavām ieročus.
It kā mums nebūtu palicis
ne druskas cilvēcības!

Jeholijas vārds nozīmē
Kungs ir varens.
Bet viņu īdzīgais Dievs
skatījās pār dzeloņstieplēm
un nekustināja ne pirkstu.

Dalila ir Tīkamā, Rāhele
ir Avītiņa,
Debora Bite,
bet Estere Spožā zvaigzne.

Tikko biju atnācis no kapiem,
un jūnija vakars savām smaržām
lauzās logos.
Bet tālumu klusmē pa laikam ierūcās
nākamais karš!
Nav tādu laiku, kad neslepkavotu.

Gandrīz būtu piemirsis,
Rode ir Roze.
Un šī puķe gan laikam ir tas vienīgais,
kas mums pasaulē palicis
no kādreizējās paradīzes.

 

Dzejnieku mīļotā

Tie bezprātīgie brīži, tās pirmās mīlestības!
Toreiz vēl ticēju,
ka mirt puķu pļavā,
kad tu iemīlējies līdz ausīm,
vai mirt Venēcijā
karnevāla laikā
var izrādīties daudz skaistāk
nekā mājās gultā.

Bet nāve ir kundze pār visām sāpēm,
kādas vien pasaule pazīst.
Tās slīdauts noausts
no mirēju gārdzieniem
un apšūdināts asaru zvaigznēm.

Nāve ir vaimanu kokle,
liesmotu asiņu lāpa,
daiļuma pelnu urna
un vārti uz nekurieni.

Reizēm tā dzejniekiem top par mīļāko.
Lai tie laksto ap viņu,
ievītu vītušo puķu smakā,
ja nebaida kapu zvani,
kas jau piecelti drūmajam maršam
un atkal brien asiņainus dubļus.

Nāve grūž savu garo šauro roku
sieviešu miesā
un tur zem sirds nožņaudz mazuļus.
Tie gan atžilbs paradīzē –
bet viscaur vēl asinīs.

Tā – visu asinsdarbu pavēlniece,
viņas zizlis
kopš pasaules radīšanas
pavēl pār karu šaušalām.

Nāve ir trupes un trūdu māsa,
nīcības un niecības sūtne,
viņas rokas
ikkatram reiz uzveļ uz krūtīm zemesslogu.

Un tomēr, nāve ir tikai mirklis,
spalvas vilciens
un nekas vairāk. 

 

Lietussargs no Pikadillī

Kas mīlestības lietās kā bezacis taustās,
lai ņem un iemīlas
Anglijas karalienē.
Par ko ne?
Viņas ģīmetne ir uz visām
vecās karaļvalsts markām.

Ja viņam daudzmaz prātiņa,
padomās un teiks:
Nuja, es tak zinu,
Haidparkā šodien līst.
Posdamies mājās no Anglijas,
dēls man Londonas Pikadillī
nopirka īstu parādes lietussargu.
Kad vajadzīgs,
man pār galvu plešas
pašam savas nelielas debesis,
kuras gan ir melnas,
taču spraigajā stiepļu režģī
var strāvot Dieva žēlastība
kā elektrība.

Atveru lietussargu, kaut nemaz nelīst,
kā baldahīnu
pār Šekspīra sonetu grāmatiņu,
ko nēsāju kabatā.
Tomēr ir brīži, kad mani biedē
starojošais visuma pušķis.
Tā skaistumu jūtami apsteidz neizmērojamība,
kas liekas pārāk līdzīga
pēcnāves dusai.
Tā apdraud ar tukšumu un salu,
neba savu tūkstoš zvaigžņu spietu, to,
kura gaisma
mūs naktīs viļ.

Tā, kurai devuši Venēras vārdu,
ir taisni baisa.
Vēl virst tur klintis
un kā milzīgi jūras viļņi
kalnāji veļas,
un līst degošs sērs.

Mēs arvien vaicājam, kur ir elle.
Tur jau ir!

Ko tāds trausls lietussargs jaudā
pret visumu!
Turklāt es nemaz vairs nestaigāju ar to.
Man pilnas rokas darba,
lai varu iet,
cieši piežņaugts savai zemei
kā naktstauriņš – dienas gaišumā
koka raupjajai mizai.

Visu mūžu es meklēju paradīzi,
kas te kādreiz bijusi,
un tās pēdas ir izdevies atrast
vien sievietes lūpās
un viņas ādas apaļmaidzē,
kad tā mīlas valga.

Visu mūžu esmu ilgojies
pēc brīvības.
Beidzot esmu atradis durvis,
pa kurām var tajā iekļūt.
Tā ir nāve!

Tagad, kad esmu jau vecs,
reizēm slīd man caur skropstām
brīnumdaiļa sievietes seja,
un viņas seja liek manām asinīm viļņot.

Es bikli paraugos tajā
un atceros par Anglijas karalieni,
kuras seja vai uz katras
pastmarkas no senās karaļvalsts.
God save the Queen!

Ak jā, to es droši zinu,
Haidparkā šodien līst!

No čehu valodas atdzejojis Uldis Bērziņs