punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lielā pasaule

Vilis Kasims

07/11/2014

 

Fragments no debijas romāna Lielā pasaule, ko nākamā gada sākumā plāno izdot apgāds Mansards

 

Dāvis smējās, un Armands skatījās. Viņam galvā bija besis, kājās nogurums, pirkstos desmaize. Viņš gribēja ātrāk tikt nometnē, drauga izslavētajā Lielajā pasaulē. Bet tagad Dāvis jau vairākas minūtes tupēja Salacas krastā, skatījās ūdenī un zviedza tā, ka pāri lūpām lidoja īsta drupaču kanonāde.

„Pasties tak!” viņš teica un pagrieza galvu, lai palūkotos uz Armandu. Uz brīdi smiekli pieklusa, visa Dāvja uzmanība bija pievērsta ūdens bakstīšanai ar zariņu.

Neko smieklīgu Armands tur neredzēja. Tikai vairāki ūdensmērītāji skraidīja apkārt, izmisīgi mēģināja izbēgt no Dāvja sataisītā zaru labirinta. Viņi peldēja apļos vien, sitās pret lapām, iekrita atpakaļ ierindā un atsāka riņķot līdz nākamajam atsitienam. Armandu skumdināja kukaiņu veltā piepūle. Viņiem vajadzēja palīdzēt.

Dāvis vēlreiz iesmējās un pabakstīja ūdeni ar zariņu, sacēla jaunu drudžainas ņemšanās vilni. „Smieklīg, ne?”

„Ne pārāk,” Armands atbildēja. „Bišķ pat žēl.”

Dāvis pagriezās pret draugu, mute sašķobīta, greiza rieva pierē. „Ko t’?”

„Nu, kukaiņs tak.”

„Kāds vēl kukaiņs? Es par mumsīm runā! Pasties, kād mēs šķīb ūdenī izstās, kā tād pilsētniek ziņās. Tu ar brillēm vispār kā baņķiers.”

Armands samiedza acis un ielūkojās vēlreiz. Viņu sejas tur patiešām izskatījās tādas kā rūpju saburzītas, pirms laika iztukšotas. Dāvja platā seja rādījās kā večai, zariņu ņirboņa kā krāsains lakatiņš uz matiem. Ja aizmirsa par ūdensmērītājiem, smiekli patiešām bija attaisnojami. Armands iespurdzās, tad apvaldījās, tomēr smaids sejā palika.

Dāvis izslējās pabeigt sviestmaizi. „Redz, vaig smieties, ne rūgties,” viņš svarīgi noteica starp kumosiem. „Es lasīj, ka no dusmošanās arī čurs paliek rūgts, un uzparikts ātrāk bojājās.”

Armands pamāja, bet neko neteica. Viņš vispār nebija īpaši runīgs. Viņš domāja dziļas domas, tām vajadzēja pareizos vārdus, bet viņa mute parasti atteicās tādus sacerēt. Tāpēc Armandam patika turēties ar Dāvi. Draugs runāja arī Armanda vietā, tad nevajadzēja klausīties, tērēt laiku svešām domām.

Savažos reti varēja pilnībā pievērsties savām idejām. Mājās viņu traucēja vecāki, skolā – skolotāji. Tāpēc Armands piekrita iet Dāvim līdzi uz Lielo pasauli. Viņš jau pavasarī, divpadsmitās klases beigās, bija sācis galvā būvēt ušņu ravējamo daiktu, un nometnē cerēja beidzot ķerties pie darba.

Dāvis par Lielo pasauli bija uzzinājis no Rīgas brālēna un uzreiz bija gatavs gājējs. Tur cilvēki mēģinot taisīt jaunu Latviju, mazākā bariņā izmēģināt citas kopdzīves iespējas, tā viņš bija dzirdējis, tā Armandam atstāstījis. Neko vairāk viņi nezināja, bet tukšumus aizpildīja iztēle. Dāvis šurpceļā stāstīja dažādus brīnumus par nometnes meitenēm un filmās redzētajām kopdzīves iespējām, bet Armands sapņoja par Lielās pasaules mieru un klusumu. Viņš jau septītajā klasē bija nolēmis līdz darba dzīves sākumam ar meitenēm nedraudzēties. Viņas traucēja koncentrēties, jau tuvumā esot vien. Līdz šim Armands plānu arī bija veiksmīgi īstenojis, kaut gan ne vienmēr brīvprātīgi.

Par nometnē paredzētajiem darbiem viņš bija izstāstījis arī vecākiem. Tētis šķita pat pārāk priecīgs par puišu plānu, arī mammu ilgi nevajadzēja pierunāt, lai atlaistu viņu uz pāris nedēļām. „Varbūt norūdīsies, mazliet pieaugs,” teica tētis. „Varbūt kādu jaunu draugu atradīs,” sacīja mamma.

Noslaucījis rokas gar biksēm, Dāvis uzrāva somu plecos un atsāka iet. Iepriekšējā vakarā viņš bija sācis mazliet pieklibot, bet joprojām soļoja ātri, tikai brīžiem apstājās sakārtot somu uz noberztajiem pleciem. Priekšā bija neliels pakalns, un Armands nemaz nemēģināja draugu panākt. Viņš zināja, ka tālos gājienos galvenais ir taupīt enerģiju un nekad nespert lieku soli, ja iespējams palikt uz vietas. Arī nepieciešamos soļus viņš spēra pārdomāti un metodiski, ļāva smilgām švīkāties pret kājām.

„Arm!” Dāvis nepacietīgi sauca, uzkāpis jau pie virsotnes. „Nāc ātrāk! Tur viņ ir! Zup vār!”

Armands turpināja iet nolaistu skatienu, rūpīgi mērītiem soļiem. Saule jau bija ieslīpa, krita tieši sejā.

„Ko t’ ņemies?” Dāvis uz brīdi pagriezās pret draugu, tad atkal turpināja gājienu kārdinošās smaržas virzienā. „Tur vist ar kartpeļiem. Nāc tak!”

„Tu tikko paēd, ne?” Armands uzsauca viņam pakaļ, bet atbildi nesaņēma.

Kamēr viņš tika līdz virsotnei, nostājās blakus, Dāvis jau bija pamanījis kaut ko citu. „Viņ vispār tur plik danco kā tād skudrulāč,” draugs teica krietni klusākā balsī.

Armands nopūtās un sekoja Dāvja pirkstam. Viņš gribēja aizrādīt, ka skudrulāči nav nekādi lielie dejotāji, turklāt Latvijā varbūt tikai Rīgā kāds ir sastopams, bet bija jau par vēlu. Un nometnē patiešām bija plikumi. Trīs no pieciem lejā, pie ugunskura, redzamajiem cilvēkiem bija nometuši drēbes, atstājuši tikai apakšbikses kājās. Viņu vidū arī meitene, Armands saprata, sirdij strauji iepukstoties. Viņai uz krūtīm gan bija tādas kā klapes virsū, bet ar puišiem sajaukt viņu nekādi nevarēja.

Abiem pārējiem nometniekiem drēbes bija, taču krāsainākas, plandošākas kā savažniekiem. Viņi dejoja pie ugunskura, kā ēnas liecās, locījās, ņirbēja līdz liesmām. Vieni lēkāja, otri tupās un cēlās, bet kustējās visi kopā: pa apli vien, pa apli vien… Armandam pat galva tā kā sareiba. Tas bija trakāk par „Kas dārzā”, mazliet pat smieklīgi, bet šoreiz Dāvis klusēja, un arī viņam nācās savaldīties, turpināt novērojumus no attāluma.

Arī citādi nometne neizskatījās neko daudzsološa, vismaz ne smagā ceļa vērta. Dažas šķībi uzslietas teltis, paliels ugunskurs, tas arī viss. Ja piemiedza vienu aci, visu varēja aizklāt ar īkšķa nagu. Ja nebūtu tās meitenes, varētu pat griezties apkārt, atgriezties mājās. Armands bija cerējis, ka jaunā Latvija Lielajā pasaulē būs kaut drusku lielāka, vismaz ar trīssimts cilvēkiem kā Savažos, lai viņu vidū varētu pazust un darboties ar saviem projektiem.

„Pēdējais ēdīs pēdējais!” Dāvis iesaucās, pārtraucot drauga domas. Pirms Armands paguva iedomāties par piemērotu atbildi, ceļabiedrs jau bija meties skrējienā, izpletis rokas kā lidmašīnas spārnus, aiztramdīdams pakalna virsotnē sasēdušos kovārņus un apkārt šaudelējošās bezdelīgas.

Armands lejā kāpa lēnāk, apdomīgāk, skatienu turot pie lēkājošās meitenes. Viņa novērsa domas no mugursomas smaguma un kedu beršanās pret papēžu tulznām. Nedrīkstēja ļaut viņai nemanītai pazust vai, vēl ļaunāk, apģērbties. Apputējušās brilles mazliet gan traucēja, bet noņemt tās viņš neuzdrīkstējās.

Dāvis sagaidīja draugu pie pakalnam tuvākās telts. Tuvumā tā izskatījās vēl šķībāka, un iespaidu neuzlaboja arī treknā sviedru smarža. Vismaz ugunskura vieta izskatījās lietpratīgi sagatavota, katls bija iekārts trejkājī, no tā cēlās vilinoša gaļas un sīpolu smarža. Varbūt varēja zāli apkārt rūpīgāk nobradāt, lai netīšām neaizdegas, bet citādi vieta izskatījās gudri izvēlēta. Vajadzības gadījumā to varēja aizsargāt kaut no plēsīgiem zvēriem. Pa kreisi, dienvidos, apvārsni aizsedza mežs, labajā pusē garām tecēja Salaca. Priekšā un aiz muguras nometni sargāja divi pakalni. Varbūt tomēr nemaz nebūs tik slikti, viņš nodomāja, atkal pievēršoties savai meitenei.

„Ko darām?” Dāvis noprasīja. Nometnieki viņiem nepievērsa uzmanību, varbūt pat neredzēja, turpināja dancot. No šejienes viņu kustības izskatījās mērķtiecīgākas. Paši dejotāji bija tikpat jancīgi kā iepriekš, no attāluma skatīti, bet tagad viņu kustības varēja izšķirt. Armanda meitene, piemēram, kustējās ātrāk par pārējiem, lieca līganus lokus ap dejotājiem. Kāds cits, gara augums puisis ar zirdzisku seju un sarkanu apsēju zem garajiem matiem, gandrīz soļoja – ātri, bet bez lēkāšanas un citām izdarībām. Viņš izskatījās aizdomājies, ar katru soli arvien palēnināja gaitu.

„Ejam prom?” Armands atbildēja ar pretjautājumu. „Šit kā zoodārzā…”„Nē tak, viss būs lab, tic man! Šitā viet kā reiz priekš mumsīm. Galnais, neko nesak par plikumiem,” Dāvis cieši paskatījās uz Armandu. „Varbūtās viņ paš to nav pamanījuš. Var apvainoties. Vai arī mums likt izģērbties…”

Armands noskurinājās. Viņš arī gultā likās kreklā un garās pidžambiksēs, pat mazgājoties centās atstāt pēc iespējas vairāk drēbju mugurā. Ja citi gribēja izģērbties, viņam nekas nebija pretī, varēja pat skatīties, bet viņš pats netaisījās ļaut, lai citi klūp virsū, rauj drēbes nost.

„Nu, iesim bariņā?” Dāvis pieliecās pačukstēt Armandam. „Parunās, pastīs, kād tie rīdziniek, kād tā Lielā pasaul.”

Armands paraustīja plecus. Viņam tepat bija labi, runāšanu viņš bija gatavs atstāt drauga ziņā.

Dejošana beidzās pēkšņi, vēl pirms Dāvis paguva iziet pie nometniekiem. Garais puisis apstājās un pacēla roku. Ar to pietika, lai apturētu arī pārējos. „Nu, kā bija?” viņš jautāja. „Kaut ko sajutāt, izdomājāt?”

„Moš beidzam ķēmoties, Jurij, a?” viņam atbildēja apģērbtā meitene. Viņa jau iepriekš bija runājusi skaļāk par visiem, izkliegusi norādījumus, kurus neviens neklausīja. Viņai bija zēnisks augums un kalsna, mazliet pelēcīga seja ar cirtainiem, tumšbrūniem matiem. Kritiski sakniebis lūpas, Armands uzstūma brilles līdz deguna pamatnei un atkal pievērsās savai izredzētajai.

„Citas domas?” garais pārlaida skatienu pārējiem nometniekiem.

„Šī patiešām ir laba vieta,” atbildēja vecākais no vīriešiem. Viņam bija sirmi deniņi un vārnu izplūkāta vaigubārda. „Ar mani nupat runāja upe.” To pateicis, viņš atkal pieklusa. Armands paskatījās uz Salacas pusi, bet neko nedzirdēja. Tur bija tikai nomīdīta zāle, dažas skaidas un mazi čiekuriņi.

„Ko viņa teica?”

„Tas bija upes valodā. Es nesapratu.”

Neapmierinātā meitene skaļi nopūtās. „Bože ti moj,” viņa sacīja. „Es labāk iešu uz telti.” Viņa apcirtās, bet tūlīt arī apstājās, pie teltīm ieraudzījusi jaunpienācējus.

„Čau,” sacīja Dāvis un plati pasmaidīja. „Es es Dāvs, un viņš ir Armands.”

Meitene nosprauslājās, nošūpoja galvu un pazuda mazākajā teltī.

„Čau,” atkārtoja Dāvis, pagriezies pret palikušajiem nometniekim. „Es es Dāvs, un viņš ir Armands.”

Tagad arī Jurijs paskatījās uz viņiem. „Ā, čau,” viņš teica. „Tad jūs esat tie jauniņie? Kur jūsu mašīna?”

„Mašīn?” atjautāja Dāvis. „Mēs kājām atnācām.”

„No pašas Rīgas? Ņifiga sebe, tas tak vairāku dienu gājiens!”

„Nē… jā. Gājiens bij, bet no Savažiem. Tas otrā pusē. Tur nav ne vains,” Dāvis teica.

„Pie mumsīm ir internets,” viņu pabalstīja Armands.

„Ā, tad jūs būsiet pavisam citi jauniņie… Mēs te gaidījām dažus rīdziniekus. Nu nekas, papildinājums vienalga noderēs.” Jurijs pārlaida skatienu teltīm. „Es tikai ieskriešu apģērbties, tad jums visu izstāstīšu, izrādīšu.” Viņš pagriezās, lai dotos uz vienu no lielākajām teltīm ugunskuram pretējā pusē.

Armanda meitene gāja līdzi Jurijam. Armands nolūkojās viņai pakaļ, redzēja muguras lāpstiņu cilāšanos, mazus, gaišus matiņus uz plikajām kājām un dibena apaļumus zem apakšbikšu maliņas. Tie piesaistīja visu viņa uzmanību, neļāva izšķirt drauga uzsāktās runas vārdus. Kad meitene bija pazudusi teltī, viņš pagriezās pret Dāvi. „Ko?” viņš noprasīja.

„Es sak, ka sanāc tīr okei,” Dāvis pusčukstus sacīja. „Šitādās reizēs vienmēr vaig runāt ar vadon. Agrākos laikos ceļotāj tā vienmēr darīj. Dažreiz viņs, proms, apēd, toties cits reizs iedev kaudzēm zelt.”

„Domā, tā smukā meiten ir ar Jurij?” Armands atjautāja. Zelts viņu interesēja mazāk. Abi pārējie pie ugunskura palikušie nometnieki bija apsēdušies, sākuši skatīties liesmās. Viņi nepievēra uzmanību ne atnācējiem, ne viens otram.

„Drošvien. Ar meitenēm te vispār izstās tā pašvak… Domā, viņs dalās ar visiem? Vai varbūtās jādalās arī ar džekiem? Var sanākt baig sarežģīt…”

“Pirmais variants izklausās labāk,” Armands atbildēja. Meiteņu dalīšanu varēja labi saorganizēt, un arī savu laiku tad būtu vieglāk plānot. Viņam piektdienās patika atpūsties, varbūt tad būtu viņa kārta, tā no vienpadsmitiem līdz sešiem.

„Esat gatavi?” domas pārtrauca Jurija balss. „Iesim?”

Dalies ar šo rakstu