raksti

— Kas ir vācu filozofija? (II)

RŪDOLFS BERNĒ

11/11/2014

 

2. Delēzs un Gvatari par filozofijas teritoriju

Atsaucoties uz Huserlu (arī uz Kantu un Heidegeru), Delēzs un Gvatari pēta filozofijas attiecību pret pamatu, ko viņi dēvē par „zemi” vai „teritoriju” („terre”, „territoire”). Līdzīgi kā Fihte, viņi drīz nonāk pie jautājuma, vai filozofija pret pamatu attiecas tādā paša veidā kā pilsētvalsts vai nacionāla valsts. Atšķirībā no Fihtes, Delēzs un Gvatari uzskata, ka tiklab valsts, kā filozofija pret savu izcelsmes teritoriju attiecas ambivalenti. Abas ir iesaistītas divās pretējās kustībās, kuras Delēzs un Gvatari sauc par „deteritorializāciju” (déterritorialisation) un „reteritorializāciju” (reterritorialisation). Arī tad, ja zeme, kā Huserls saka, „nekustas”,1 cilvēciskā dzīve un domāšana uz šīs zemes tomēr kustas tā, ka tās vēlas pamest savu dzimteni, lai apmestos kur citur, proti, reteritorializētos.

Šo nomadismu, kā to sauc Delēzs un Gvatari, nedrīkst sajaukt ar Huserla Vīnes priekšlasījumā nicinoši pieminēto „Eiropas čigānu” „apkārt klaiņošanu”.2 Delēzs un Gvatari drīzāk runā par to, ka (ģeogrāfiskas vai garīgas) dzimtenes jēdziens vienmēr implicē iespējamas izceļošanas kustību (sauktas par „deteritorializāciju”), tieši tāpat kā izceļotājs vienmēr ir jaunas dzimtenes meklējumos (t.i., viņš vēlas „reteritorializēties”). Attiecinot to uz vācu filozofijas būtību, tas nenozīmē, ka tā ir bez dzimtenes, bet drīzāk to, ka tās vēsturisko attīstību nosaka jēdzieniskās domāšanas attālināšanās kustība no vācu tautas valodas, kā arī pretējā vajadzība atrast jaunu pamatu vācu tautas izcelsmes zemē vai izsapņotā ārzemju tautā.

 

2.1. Vācu filozofijas reteritorializācija Grieķijā

Fihtes laikabiedri Helderlīns un Šellings, kā arī vēlāk Heidegers, ir labi piemēri mēģinājumam atjaunot vācu filozofēšanu caur tās reteritorializāciju Grieķijā un grieķu tautā.3 Bet tādēļ viņi nekļuva par īstiem grieķu domātājiem, t.i., grieķiem. Viņi iekārtojās attālinātā, zaudētā, izsapņotā un tādējādi svešā dzimtenē, viņi identificējās ar svešu zemi, tautu un domāšanu, kuras vairs nebija un kuras nekad nav bijis. To, kas grieķiem bija dabiskais izcelsmes pamats, vācu filozofijai vajadzēja iekarot, sasprindzinot līdz pat absolūtam sniedzošos domāšanu.4) Šī vācu filozofijas reteritorializācija Grieķijā, saskaņā ar Delēzu un Gvatari, vienlaikus ir grieķu filozofijas sākotnes deteritorializācijas kustības atveids. Tas, ko vācu filozofs meklē grieķu domāšanā, proti, atbrīvošanos no tīri jēdzieniski-loģiskas domāšanas un apbrīnojamo pašpietiekamas, starojošas klātbūtnes vērojumu, grieķiem piemita, bet nebija tas, ko meklēja grieķu filozofi. Grieķu filozofija par savu izcelsmi ir pateicību parādā tam, ka tā novērsās no mīta vērojamās pasaules un mīloši meklēja precīzu jēdzienu. Viņi mēģināja pamest izcelsmes vērojamo dzīvi, t.i., deteritorializēties, lai reteritorializētos jēdzieniskā domāšanā. Runa nav vienkārši par Helderlīna un Empedokla identifikāciju, bet par de- un reteritorializācijas dubultkustību hiastisku saikni.  

No šīs perspektīvas raugoties, Fihtes vācu un grieķu filozofijas noteiksme šķiet esam vienkāršojums, uz kuru nevar paļauties. Fihte konsekventi noliedz jebkādu deteritorializācijas kustību vācu un grieķu domāšanā, tādēļ viņš arī nav spējīgs noteikt vācu filozofa attiecību pret vācu tautu kā savas deteritorializētās zinātniskās domāšanas reteritorializācijas mēģinājumu. Citiem vārdiem sakot, Fihtes filozofiskais nacionālisms balstās vācu filozofijā vienlaikus iemītošas tieksmes uz „ārzemnieciskumu” un atgriešanos tai par svešu kļuvušā vācu tautā neatzīšanā.

Atšķirībā no Fihtes, Delēzs un Gvatari izceļ ne tikai de- un reteritorializācijas dubultkustību, bet arī to, ka „zeme” (terre) ir būtisks jebkādas cilvēciskas dzīves un domāšanas attiecības punkts, tomēr tā ir mainīga vide. Fihte konsekventi noliedza abas atziņas. Viņam vācu valodas tautas attiecība pret savu dzīvesvietu drīzāk ir nebūtiska, bet tās pretošanās sajaukšanai ar visu svešo pavisam būtiska pašas patības saglabāšanai. Delēzs un Gvatari apgalvo tieši pretējo un tādējādi nonāk pie filozofiskās domāšanas vides kā nepieciešamās nejaušības skatījuma.

 

2.2. Nejaušā vide un filozofiskās domāšanas pārtrauktā tradīcija

Tādējādi neizbrīna tas, ka Delēza un Gvatari skatījums uz grieķu filozofijas rašanos, kā arī uz tās turpināšanos pēc grieķu tautas un tās valodas bojāejas, ievērojami atšķiras no Fihtes priekšstata. Līdzās ieceļošanas un izceļošanas pretējās kustības nejaušajai videi, Delēzs un Gvatari vienmēr izceļ arī vēsturiska pārtraukuma, kā arī „atraušanās” (arrachement) no savas vēstures un sava pamata nepieciešamību.5 Arī vācu filozofijas pamatošanas tieksme liecina par to, ka tai nav pamata.

Ja runā par grieķu filozofiju, tad, pēc Delēza un Gvatari domām, tā ir radusies saimnieciskā un politiskā vidē, kura gan bija nejauša, tomēr būtiski noteica grieķu domāšanu. Atēnas un citas grieķu filozofēšanas vietas nebija noslēgtas, bet gluži pretēji – atvērtas tirdzniecības pilsētas. Grieķu saimnieciskajā dzīvē ne mazāk kā grieķu domāšanā norisinājas de- un reteritorializācijas kustība. Grieķu pilsētvalstis eksportēja un paplašinājās, tās bija tas, ko Fihte vienmēr noliedza attiecībā uz Vāciju, īsti koloniāli spēki. Viņu tirdzniecība visā Vidusjūrā reteritorializējās atkal pilsētas tirgus laukumā, Agorā.6 Šī Agora, kā sabiedriskās dzīves centrs, tās atvērtajā noslēgtībā uzskatāmi simbolizē dubulto, nesaraujamo un vienlaicīgo de- un reteritorializācijas kustību. Arī grieķu karā ar toreizējo pasaules spēku persiešiem var novērot to pašu saimnieciski-politisko dubultkustību. Caur uzvaru pār persiešiem jūras kaujā pie Salamīnas, grieķi, kuri bija zaudējuši varu pašu zemē (deteritorializācija), radīja jaunu identitāti kā jūras vara: “[I]iezemiešu tauta, kas bija zaudējusi savu teritoriju, uzvar jūrā, reteritorializējas jūrā.”7

Grieķu filozofijas sākotne šajā politiskajā un saimnieciskajā vidē bija pateicību parādā izglītotiem ārzemniekiem, kuri grieķu sabiedrībā radīja izdevīgus nosacījumus jaunas filozofiskas domāšanas izveidei. Pie šiem izdevīgajiem grieķu kultūras nosacījumiem, pēc Delēza un Gvatari domām, pieder atklātas sociālās saskares formas, draudzības izkopšana, kā arī strīdīgu viedokļu apmaiņas māksla.8 Bez šīs ieceļošanas, kuru iespējamu darīja tirdzniecības attiecības, un bez grieķu pilsoņu pretimnākošās atvērtības sarunai ar svešajiem, grieķu filozofijas nebūtu. Tātad nevar apgalvot, kā to dara Fihte, ka grieķu filozofija bija nepastarpināta grieķu tautas vitālās un garīgās vajadzības izpausme, kas izplauka tikai no viņu pašu valodas saknes. Grieķu filozofija ir ne tikai Atēnu tirgus laukumā par mājīgo kļuvušā svešā radījums, bet tā arī sarauj saites ar grieķu tautas garīgo tradīciju, proti, grieķu sofistu varu un sarunas mākslu. Deteritorializētie ārzemju domātāji, kuri reteritorializējās Atēnās, sabojāja atēniešiem tirgus pļāpu baudu (deteritorializācija) un iedvesmoja viņus meklēt mājvietu jaunā, jēdzieniskā domāšanā, t.i., reteritorializēties filozofiskajā jēdzienā.

Kā minēts, arī vācu filozofijas attiecībā pret grieķu filozofiju var novērot hiastiskas de-un reteritorializācijas dubulto kustību. Ja atgriešanās pie grieķiem ir ne tikai Fihtes nicinātās „romantikas” darīšana, tad jāņem vērā ne tikai attālums, bet arī lūzums, kas šķir vācu domāšanu no grieķu domāšanas. Sapnis par tā sauktajiem grieķu vāciešiem tādējādi ir izsapņots. Bez lūzuma, t.i., bez grieķu domāšanas tradīcijas pārtraukuma, vācu domāšanas reteritorializācijas grieķu filozofijā mēģinājums būtu bezjēdzīgs. Šajā reteritorializācijā runa nav tikai par pievēršanos sākotnējai domāšanai, kas šodienas domātājam nav pieejama, bet arī par kustību, kuras sekas nav nedz tieši redzamas, nedz arī neredzamas. Citiem vārdiem sakot, pēc faktiski veiktas reteritorializācijas grieķu domāšanā, tas, kas mūsu domāšanā ir grieķisks, ir kritiski jāiztaujā, t.i., jādeteritorializē. Varētu būt tā, uzskata Delēzs un Gvatari, ka forma, kādā grieķu domāšana turpina dzīvot starp mums, ir globalizētais kapitālisms, kas ir aizdomīgi sakļāvies ar demokrātiju, humānismu un cilvēktiesībām.9 Ir arī iespējams, ka, kā domā Heidegers, mantojums, kas šodienas pasaules ainā palicis pāri no grieķu filozofijas, sakrīt ar pasaules līmeņa tehnikas valdīšanu. Ja tā būtu, tad mūsdienu filozofam, kurš atsaucas uz grieķu domāšanu, būtu pienākums savējoto Grieķijas mantojumu mūsu pasaulē kritiski iztaujāt un tādā veidā deteritorializēt.

 

2.3. Huserls, vācu filozofija un zemes dziesma

Kā uz to visu skatās Huserls? Šeit es vairs nevaru iebilst viņa mēģinājumam klasiskajā vācu filozofijā reteritorializēt tīro fenomenoloģiju un fenomenoloģisko filozofiju. Ar to izsmeļoši un kompetenti nodarbojas citi šajā krājumā publicētie referāti. Šie pētnieciskie referāti apliecina to, ka šī reteritorializācija Huserlam reizē bija saistīta ar klasiskās vācu filozofijas kritiku, tātad ar deteritorializācijas kustību. Ir arī tādi pētnieki, kuri uzskata, ka Huserla veiktā fenomenoloģijas reteritorializācija klasiskajā vācu filozofijā jau ir sekas viņa domāšanas deteritorializācijai no Viduseiropas kultūras tradīcijas. Arī Huserla jūdaisms un viņa ‘pievēršanās’ evaņģēliskai kristietībai ir skatāma de- un reteritorializācijas pretējības kategorijās. Tomēr nepašaubāmi ir tas, ka Huserls pats sevi vairāk saprata kā kristieti, nevis kā jūdu, kā vācu pilsoni, nevis kā viduseiropieti vai austrieti, kā vācu filozofu, nevis kā grieķu domātāju.

Sarežģītāks, bet arī svarīgāks ir jautājums par to, vai Huserls kā filozofs vairāk bija eiropietis nekā vācietis un vairāk saprātīgs cilvēks (Vernunftmensch) nekā eiropietis. Daži Huserla pētnieki šajā jautājumā svārstīsies un gribēs padarīt Huserlu atbildīgu par viņa svārstīšanos. Arī šeit de- un reteritorializācijas pretējā kustība varētu atvērt jaunu perspektīvu. Tā vietā, lai Huserlu priekšlaicīgi apzīmogotu kā nekritisku filozofiski zinātniskā universālisma sludinātāju, vai kā Galileo Galileja relatīvistisku pretinieku, pasaules pilsoni vai etnocentristu, auglīgāk būtu no jauna apjēgt Huserla „zemes” jēdzienu. Runa ir par uz visu cilvēci attiecinātu, t.i., deteritorializētu zemi, kas reizē objektīvo zinātņu atcilvēciskotā universā kalpo par mājīgu pamatu un patvērumu visai cilvēciskajai dzīvei. Huserla minētais filozofiskais astronauts, kurš uz zemi lūkojas no augšas, vienmēr labprāt atgriežas uz zemes.10 Bet, ja cilvēcisko dzīvespasauli iezīmē šī pretējības attiecība pret zemi, tad nav jābrīnās, ka Huserla „dzīvespasaule” – iespējams, viņa oriģinālākais jēdziens – ir divdomīgs jēdziens. Precīzāk un par spīti jebkādai pamatotai Huserla eirocentrisma kritikai, jāaatzīst – jau Huserla Eiropas jēdziens ir skatāms kā tāds, kuru raksturo dubulta ģeogrāfiskas deteritorializācijas un garīgas reteritorializācijas kustība īpašas ētiskas atbildības formā.

 

No vācu valodas tulkojusi Elvīra Šimfa.

Teksta oriģināls publicēts rakstu krājumā Huserls un klasiskā vācu filozofija (Bernet R. Was ist deutsche Philosophie?, Fabbianelli F., Luft S. (Hrgs.) Husserl und die klassische deutsche Philosophie. Husserl and Classical German Philosophy. (Phaenomenologica. Bd. 212.) Dordrecht: Springer, 2014, S. 13–27.)

© Springer International Publishing Switzerland 2014

  1. Husserl E. Umsturz der kopernikanischen Lehre in der gewöhnlichen weltanschaulichen Interpretation. Die Urarche Erde bewegt sich nicht. Grundlegende Untersuchungen zur transzendentalen Theorie der Natur, des Raumes, der Körperlichkeit, Farber M. (ed.) Philosophical Essays in Memory of Edmund Husserl. Cambridge, Mass., 1940, pp. 307–325.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Husserl E. Die Krisis der europäischen Wissenschaften und die transzendentale Phänomenologie, herausgegeben von W. Biemel, Husserliana VI. Den Haag, 1962, S. 319.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Deleuze G., Guattari F. Qu’est-ce que la philosophie?, Paris, 1991, p. 97 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Une rage de fonder, de conquérir, inspire cette philosophie [allemande]; ce que les Grecs avaient par autochtonie, elle l’aura par conquête et fondation…” (Ibid., p. 100.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Ibid., p. 92.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ibid., p. 83.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Ibid., p. 85.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Ibid., p. 84.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Ibid., p. 93 ff.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Husserl E. Umsturz der kopernikanischen Lehre in der gewöhnlichen weltanschaulichen Interpretation. Die Urarche Erde bewegt sich nicht. Grundlegende Untersuchungen zur transzendentalen Theorie der Natur, des Raumes, der Körperlichkeit.  (atpakaļ uz rakstu)