Dzejniece, dzimusi 1987. gadā Viļņā. Beigusi Biržu Saules ģimnāziju, 2011. gadā ieguvusi bakalaura grādu vēsturē, 2013. gadā ieguvusi maģistra grādu reliģijas zinātnēs. Šobrīd Aušra ir Viļņas Universitātes filosofijas katedras doktorante. Ir izdevusi trīs dzejoļu krājumus: Pirmā lietuviešu grāmata (2007), 20% koncentrācijas nometne (2009) un Mēness ir tablete (2014). Lietuvas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Viļņā.
Atdzejotāja
vētra
uz tava ķermeņa iztetovēts lietus
krītošas koku lapas
vecpilsētas mašīnu šļaksti
un es
iztetovēts mans
mitrais apģērbs saplīsušās kurpes
un samirkušie mati
bet šeit nav
neviena lietussarga
un arī tevis paša
uz tava ķermeņa
nav
labi pazīstamam nepazīstamajam
kaut kad es tev pateikšu lielu jūru
pakarināšu pie sienas vecu sadauzītu spoguli
ar briesmīgām zivīm
tajā bradāsim abi
šļakstīsimies
aizmirsuši par piesardzību
un pieklājīgi ieklepoties
ja muskuļi
atstās novārtā kaulus
bet kauli
pārstās būt
tikai tad
patiešām
beidzot satiksimies
runāsim
viens ar otru
viens ar otru
vienatnē
un tad es tev pateikšu lielu jūru
ar briesmīgām zivīm
no kurām viena –
mīlestība
no skumjā dieva memuāriem
no upes es izgriezu cilvēku
paņēmu ķepā pirmo trafaretu
kas nāca pretī uz ielas –
ēnu kas bija radīta agrāk
par to kas to meta
un griezu griezu
un graizīju –
apaļa galva
divas līdzīga garuma rokas
divas līdzīga garuma kājas
no upes es izgriezu cilvēku
viņš tek viļņojas
šņāc un
nekustas
bet
tajā divas reizes
neiekāpsi
instinkti
mēs visi esam mājdzīvnieki
kas var
guļamrajonos
izvest pastaigāties nāvi
dzirdēt kā tā smilkst
traucoties uz priekšu
kas var
redzēt kā bez žēlastības
tā iezīmē teritoriju
kā riesta laikā osta
savas sugas mātīšu izdalījumus
cik alkatīgi tos laiza
kas var
vērot
kā nāve saož pavasari
kā luncina asti
kas var
pasviest tai bumbiņu
un skatīties cik priecīgi
nāve lec tās virzienā
kas var
dresēt
un
izauklēt tā
lai viņa nekostu
mājdzīvnieki
brīvība
vecs rakstnieks ar riebumu skatīdamies uz mani
caur cieši sakostiem zobiem izgrūž
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
saproti viņa laikos bija cenzūra bet tagad mēs dzīvojam
siltumnīcas apstākļos un briestam kā tādi tomāti
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
izvalbītām acīm jautā man zivis neredzamā laika upē
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
jautā Mikipele un misters Jēzus
saķērušies ar rokām sapņu izcirtumā
tajā pašā kur slīkstu kur noslīku un noslīkšu
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
jautā man moluski gliemežvāki viļņi kaijas un aļģes
nogrimušu kuģu kapteiņi un nevainīgas meitenes –
pēc desmit gadiem viņas jau pacels tostus un dzers viena otras asinis
pie pieminekļa Andersena nāriņai vai kādā citā viesnīcā
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
nerimst daudzstāvu logu stikli
un garām slīdoši mākoņi
pagriežos pret viņiem un saku
– jūs varat man aizliegt un
aizliegt man var pīlādžu ķekaru sārtums
neredzamas metamorfozes
vai tu mīlētu mani
ja pēkšņi mainītos
mans dzimums smarža
ādas krāsa
vai gadalaiks
vai tu mīlētu
ja es būtu puķe un akmens
vai puķe kas uzaugusi
starp maziem akmentiņiem
un
vispār
vai tu mīli mani
tajos īsajos mirkļos
kad patiešām
tā esmu
žogmalēs vēl māllēpes augs
kaut kad visi mani draugi nomirs
nomirs radi un mīļotie
nomirs ienaidnieki un no zemes virsas
pazudīs visi kaimiņi un garāmgājēji
kurus vismaz reizi biju satikusi
uz ielas
nomirs klasesbiedri kursabiedri
skolotāji pasniedzēji
kolēģi
pēdējo elpas vilcienu izlaidīs
visi cilvēki
ar kuriem
nesaprotamu iemeslu dēļ
valkāju to pašu
laika uniformu
kaut tā arī nenācās karot
tā kaujās
nomirs putni kas agrāk lidoja
virs manas augsti paceltās galvas
un uz mūžiem apklusīs suņi kurus pametot pilsētu
dzirdēju kaucam
šaušalīgās naktīs
žogmalēs vēl māllēpes augs
uz lapenēm atpūtīsies nogurušas vīnogas
bet neviens vairāk nesauks mani vārdā
un arī manis pašas vairāk nebūs
un tad
piesardzīgi
nedaudz pasvērusi galvu
vērošu man svešus suņus
vīnogas un māllēpes
un tad
pirmo reizi patiešām redzēšu
putna lidojumu
bet garām aizsteidzies pārītis
saprotoši
ar skatieniem apdzīs
soliņu
uz kura sēžu
viņi zinās
ka atšķirībā no viņiem
es patiešām redzu
putna lidojumu
ka
esmu
visi man nepazīstamie
suņi vīnogas
un māllēpes
kliedziens
māte pirmo reizi pieglauž zīdaini pie krūts
viņš norimst un plaši atver melnās acis –
cilvēki kas runā par pašnāvību
ir skaisti un laimīgi
rietoša saule
ir skaista
rietoši cilvēki
ir skaisti
viņi tic saviem spēkiem un staro
kā vēl nekad nav starojuši
šīs trakās starošanas apmirdzēti
sētmalās lēkā izdēdējuši kaķi
viņi jau simts gadus meklē tevi
lai varētu pajautāt
cik tagad ir pulkstens
nazis ar daiļi izgrebtu rokturi ieduras
uzblīdušā nakts vēderā
skaists
asiņains mēness
kliedz debesīs aiz laimes
un zīdainis dzird
tā kliedzienu
mēness ir tablete
mēness ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
dusmas ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
mindauga tilts ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
vasara ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
sausums āfrikā
kas var atņemt
500 tūkstoš bērnu dzīvības
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
mīļotā sieviete ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
menti kas dauza protestētāju suni
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
iedot apsēsties autobusā
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
dziedāt aiz laimes
apglabājot sevi
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
klusums ir tablete
ar grāvīti
pa vidu
tajā grāvītī gulēdams
kaut ko šļupst
piedzēries laiks
nekad nejautā
kas mums izraka šo grāvi
kas mums izraka šo dienu
kas nokala tās zobos
spurdzošu putnu
PĀRLAUZ
vienu pusīti norij
otru –
ar abām rokām atverot putna vāku
ieliec iekšā un atkal aizver ciet
tad beidzot
ieraudzīsi –
pa dienas zobiem
ripo
asins lāses
gaismas signāli
gulēdams visās sapņa cilvēku galvās
visās aizmirstības-atmiņas zarnās
tiec rūpīgi gremots un gremo pats
tu pēkšņi pagriezies uz otriem sāniem
lai pamostos sapņa cilvēku
izsapņotā sapnī
kad pilsētas bende cērt rīta galvu
kad rīta bende cērt visas deviņas sapņa galvas
tu atvēzējies ar saviem noasinātajiem nemiera asmeņiem
palecies kā pavasara vējš
kā brīvība nepazinusi gribu
kā šakālis tuksnesī uzodis uzvaras maitu
kas šķir tevi no bendes kakla
vēl mirklis
UN
auksti
tālumā iemirdzas sarkana gaismiņa –
blakusmājas autostāvvietā
iegaudojās signalizācija
paceļot acis visas debesis
pilnas
ar līdzīgām gaismiņām un nemieru –
ar zvaigznēm kas nemirdz bet deg
tā ir
signalizācija kas jau sen ieslēgusies
virs mums
senāk nekā mēs paši
senāk nekā vārds senāk
liecinot ka kāds
zog
ka kāds ir nozadzis debesis
Atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene