— Mēness ir tablete

  

 

Dzejniece, dzimusi 1987. gadā Viļņā. Beigusi Biržu Saules ģimnāziju, 2011. gadā ieguvusi bakalaura grādu vēsturē, 2013. gadā ieguvusi maģistra grādu reliģijas zinātnēs. Šobrīd Aušra ir Viļņas Universitātes filosofijas katedras doktorante. Ir izdevusi trīs dzejoļu krājumus: Pirmā lietuviešu grāmata (2007), 20% koncentrācijas nometne (2009) un Mēness ir tablete (2014). Lietuvas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Viļņā.

Atdzejotāja

 

vētra

uz tava ķermeņa iztetovēts lietus
krītošas koku lapas
vecpilsētas mašīnu šļaksti
un es

iztetovēts mans
mitrais apģērbs saplīsušās kurpes
un samirkušie mati

bet šeit nav
neviena lietussarga

un arī tevis paša
uz tava ķermeņa
nav

 

labi pazīstamam nepazīstamajam

kaut kad es tev pateikšu lielu jūru
pakarināšu pie sienas vecu sadauzītu spoguli
ar briesmīgām zivīm
tajā bradāsim abi
šļakstīsimies
aizmirsuši par piesardzību
un pieklājīgi ieklepoties

ja muskuļi
atstās novārtā kaulus
bet kauli
pārstās būt

tikai tad
patiešām
beidzot satiksimies

runāsim
viens ar otru
viens ar otru
vienatnē

un tad es tev pateikšu lielu jūru
ar briesmīgām zivīm

no kurām viena –
mīlestība

 

no skumjā dieva memuāriem

no upes es izgriezu cilvēku

paņēmu ķepā pirmo trafaretu
kas nāca pretī uz ielas –
ēnu kas bija radīta agrāk
par to kas to meta

un griezu griezu
un graizīju –

apaļa galva
divas līdzīga garuma rokas
divas līdzīga garuma kājas

no upes es izgriezu cilvēku

viņš tek viļņojas
šņāc un
nekustas

bet
tajā divas reizes
neiekāpsi

 

instinkti

mēs visi esam mājdzīvnieki

kas var

guļamrajonos
izvest pastaigāties nāvi
dzirdēt kā tā smilkst
traucoties uz priekšu

kas var

redzēt kā bez žēlastības
tā iezīmē teritoriju
kā riesta laikā osta
savas sugas mātīšu izdalījumus
cik alkatīgi tos laiza

kas var

vērot
kā nāve saož pavasari
kā luncina asti

kas var

pasviest tai bumbiņu
un skatīties cik priecīgi
nāve lec tās virzienā

kas var

dresēt
un
izauklēt tā
lai viņa nekostu

mājdzīvnieki

 

brīvība

vecs rakstnieks ar riebumu skatīdamies uz mani
caur cieši sakostiem zobiem izgrūž
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
saproti viņa laikos bija cenzūra bet tagad mēs dzīvojam
siltumnīcas apstākļos un briestam kā tādi tomāti

– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
izvalbītām acīm jautā man zivis neredzamā laika upē
– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
jautā Mikipele un misters Jēzus
saķērušies ar rokām sapņu izcirtumā
tajā pašā kur slīkstu kur noslīku un noslīkšu

– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
jautā man moluski gliemežvāki viļņi kaijas un aļģes
nogrimušu kuģu kapteiņi un nevainīgas meitenes –
pēc desmit gadiem viņas jau pacels tostus un dzers viena otras asinis
pie pieminekļa Andersena nāriņai vai kādā citā viesnīcā

– kas tev var aizliegt rakstīt ko gribi?
nerimst daudzstāvu logu stikli
un garām slīdoši mākoņi

pagriežos pret viņiem un saku
– jūs varat man aizliegt un
aizliegt man var pīlādžu ķekaru sārtums

 

neredzamas metamorfozes

vai tu mīlētu mani
ja pēkšņi mainītos
mans dzimums smarža
ādas krāsa
vai gadalaiks

vai tu mīlētu
ja es būtu puķe un akmens
vai puķe kas uzaugusi
starp maziem akmentiņiem

un
vispār
vai tu mīli mani

tajos īsajos mirkļos
kad patiešām
tā esmu

 

žogmalēs vēl māllēpes augs

kaut kad visi mani draugi nomirs
nomirs radi un mīļotie
nomirs ienaidnieki un no zemes virsas
pazudīs visi kaimiņi un garāmgājēji
kurus vismaz reizi biju satikusi
uz ielas

nomirs klasesbiedri kursabiedri
skolotāji pasniedzēji
kolēģi

pēdējo elpas vilcienu izlaidīs
visi cilvēki
ar kuriem
nesaprotamu iemeslu dēļ
valkāju to pašu
laika uniformu
kaut tā arī nenācās karot
tā kaujās

nomirs putni kas agrāk lidoja
virs manas augsti paceltās galvas
un uz mūžiem apklusīs suņi kurus pametot pilsētu
dzirdēju kaucam
šaušalīgās naktīs

žogmalēs vēl māllēpes augs
uz lapenēm atpūtīsies nogurušas vīnogas
bet neviens vairāk nesauks mani vārdā
un arī manis pašas vairāk nebūs

un tad
piesardzīgi
nedaudz pasvērusi galvu
vērošu man svešus suņus
vīnogas un māllēpes

un tad
pirmo reizi patiešām redzēšu
putna lidojumu

bet garām aizsteidzies pārītis
saprotoši
ar skatieniem apdzīs
soliņu
uz kura sēžu

viņi zinās
ka atšķirībā no viņiem
es patiešām redzu
putna lidojumu

ka
esmu
visi man nepazīstamie
suņi vīnogas
un māllēpes

 

kliedziens

māte pirmo reizi pieglauž zīdaini pie krūts
viņš norimst un plaši atver melnās acis –
cilvēki kas runā par pašnāvību
ir skaisti un laimīgi

rietoša saule
ir skaista
rietoši cilvēki
ir skaisti
viņi tic saviem spēkiem un staro
kā vēl nekad nav starojuši

šīs trakās starošanas apmirdzēti
sētmalās lēkā izdēdējuši kaķi
viņi jau simts gadus meklē tevi
lai varētu pajautāt
cik tagad ir pulkstens

nazis ar daiļi izgrebtu rokturi ieduras
uzblīdušā nakts vēderā

skaists
asiņains mēness
kliedz debesīs aiz laimes

un zīdainis dzird
tā kliedzienu

 

mēness ir tablete

mēness ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

dusmas ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

mindauga tilts ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

vasara ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

sausums āfrikā
kas var atņemt
500 tūkstoš bērnu dzīvības
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

mīļotā sieviete ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

menti kas dauza protestētāju suni
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

iedot apsēsties autobusā
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

dziedāt aiz laimes
apglabājot sevi
ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

klusums ir tablete
ar grāvīti
pa vidu

tajā grāvītī gulēdams
kaut ko šļupst
piedzēries laiks

nekad nejautā
kas mums izraka šo grāvi
kas mums izraka šo dienu
kas nokala tās zobos
spurdzošu putnu
PĀRLAUZ

vienu pusīti norij
otru –
ar abām rokām atverot putna vāku
ieliec iekšā un atkal aizver ciet

tad beidzot
ieraudzīsi –

pa dienas zobiem
ripo
asins lāses

 

gaismas signāli

gulēdams visās sapņa cilvēku galvās
visās aizmirstības-atmiņas zarnās
tiec rūpīgi gremots un gremo pats
tu pēkšņi pagriezies uz otriem sāniem
lai pamostos sapņa cilvēku
izsapņotā sapnī
kad pilsētas bende cērt rīta galvu
kad rīta bende cērt visas deviņas sapņa galvas
tu atvēzējies ar saviem noasinātajiem nemiera asmeņiem

palecies kā pavasara vējš
kā brīvība nepazinusi gribu
kā šakālis tuksnesī uzodis uzvaras maitu
kas šķir tevi no bendes kakla

vēl mirklis
UN

auksti
tālumā iemirdzas sarkana gaismiņa –
blakusmājas autostāvvietā
iegaudojās signalizācija

paceļot acis visas debesis
pilnas
ar līdzīgām gaismiņām un nemieru –
ar zvaigznēm kas nemirdz bet deg

tā ir
signalizācija kas jau sen ieslēgusies
virs mums

senāk nekā mēs paši
senāk nekā vārds senāk
liecinot ka kāds
zog
ka kāds ir nozadzis debesis

 

Atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene