literatūra

— Viss neizbēgami turpina pastāvēt

HARIJS VAGRANTS

20/11/2014

 

kadikis

 Foto: Bela

 

***

piecpadsmit tumšās nedēļās es satiku meiteni
– viņas acis bija dzidras kā lapsai bet gaita kā zaļai undīnei
no katras viņas plaukstas debesīs vijās mana sirds
katram viņas solim man līdzās es piesēju savu likteni

tajā manā dzīves dienā kad mēs kopā skatījām laika upes plūdumu
es jutos karsta un auksta zibens ķerts un dedzināts pasaules asij taisni pa vidu
pēcāk no ass upuruguns pelniem radās kāda trauslas miglas saite
kas uzbūvēja tikko jaušamu tiltu starp mūsu abu klusumiem

sevišķi rītsārtās debesīs sajūtu viņu
tagad kad neesam tikušies šķiet miljardiem gadu
sevišķi spelgā aukstuma sveloņā viņas čuksti
– undīnes lūpas aicina mani aizlaikā

 

***

pilnas riekšas smilšu satverdams
pa pirkstu starpām aiztecēja laiks
trausls kā baltrozes kāts kā zaļš diega pavediens vārs
lolojams kā brūnas acis kā pēdējā minūte pirms jāšķiras
nepakļāvīgs kā ledus kas izkūst un spītīgi klusē un izliekas tevi neredzam
un nievājams
kā tumši apbružāts flīģelis pamestā aktu zālē
kura a-moll sarabanda tik ļoti vairs neelpo
ka iespējams ir mirusi 

kas par jocīgu vīru kas spēj raudāt pie saullēktiem un skumt par bērzu grūtībām nostāvēt rudens nežēlīgajos vējos 
viņš – kas apskauj katru dzērvi kāsī un piedāvā tai pledu lai siltāk 
patiesi ak dižais pasaule nav redzējusi tik ļoti jocīgu vīru kas var stundām raudzīties pūpolos tos piesardzīgi glāstīt bet nevienu pašu nenoraut 
kas par jocīgu vīru kas spēj apskaut citus vien tādēļ ka tiem tas ir vajadzīgs
tik jocīgs vīrs kas sēž uz pakalna akmens un smejas par skudrām kad tās ļoti mazas un nozīmīgas tekalē katra savu taku aizņemtas un tikpat svarīgas kā manas dienas skaitītās 
patiesi viņš nav no pasaules šis jocīgais vīrs 

[elektroniskais pulkstenis no maziem sarkaniem nogriežņiem veidoja piecpadsmit pāri astoņiem] 
[grūti saprast kam es pamodos blakus – Jēzum Kristum vai Jaunavai Marijai] 

kā vienmēr pēdējā cēlienā viņas beidzamā aina paredzēja ieskatīšanos spogulī un teikumu: 
„cik es tomēr esmu skaista”
tad viņa savilka uz augšu savu vakarkleitu un par spīti sakurtajiem sārtiem iesmējās
un citēja savu mīļo pantu no Labās Grāmatas 
„bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā”

 

***

starp diviem pasaules rītiem
pielūdzu ik katru mirkli pastāvošo
un klusums elpo man līdzi
tad ierakstās smiltīs uz neatgriešanos

kāda īpaša cilts sveic mani kā brāli
„lai mūža meži, kad Tu savu ceļu eji, pašķiras, un saule nekad nededzina tavu ādu pārāk nežēlīgi”
„un Jūs lai siltie lietus spārni nes droši un neviens kalns, lai cik šķautņains un stāvs, jūsu kāpienam nav par grūtu”
es viņiem atbildu, cieņā noliekdams savu galvu

tie bija rīti, kad garudas mugurā jāja sapņaina migla
un vakari, kad kaili pieneņu bērni griezās mežonīgā uguns dejā
– kā pūkas mūs nēsāja dienvidu brīze un neviens nebija ģeķis
nekad neviens nebija raudājis īstas asaras

joprojām ticu kādā dižskabāržiem nosētā pasaules malā
es satikšu neskaitāmus viņas un viņus
dziedošus zemās balsīs kā zumošu iršu bars
dziedošus dziesmu par prieku manai atnākšanai