literatūra

— Sapņa ēnā

JURGITA JASPONĪTE

26/11/2014

 

JURGITA

Foto: Benedikts Januševičs

Dzejniece, dzimusi 1981. gadā Zarasos. Viļņas Pedagoģiskajā universitātē ieguvusi bakalaura grādu lietuviešu filoloģijā un maģistra grādu literatūrzinātnē. Šobrīd audzina divas meitas – Ugni un Jūri Jotvili. Raksta no bērnības. 2014. gadā uzvarējusi Lietuvas Rakstnieku savienības izdevniecības organizētajā pirmās grāmatas konkursā – izdota pirmā grāmata Šaltupe.

Atdzejotāja

 

Pēddzinis. Sapņa ēnā

Man ir apnicis mūžīgais kurinātāja darbs
un sapņu ēnas kas uzliesmo pašas no sevis
un mūžīgā saikne –
nedaudz pavērta –
lai jebkurā brīdī paspētu ielekt sarunā

kur eju es, tur nestaigā neviens –
tikai pa pēdām seko indiānis

man reizēm aizslēgti vārti
kļūst
par atvērtu sākumu –

tur sodrēji klāj nevainojamas dūmu midzeņa
ķermeņa sienas

tur vējš šuj bez apstājas
un audumos sadiedz tavu smaržu tā
ka pa manām pēdām
tevi viegli atrod
pēddzinis indiānis

tā ik reizes

vējš ienes skābekli
dzen pulsu
sadiedz
katram savādāku ķermeņa smaržu –

pēc tās atrod
bērns mammu
pēdas – taku

________

tuvums izraisa
apslāpējošu
ziedlapu negaisu
kas krīt
uz augoša sapņa ēnas

V. 2013 06 22 – 10 26

 

Klusuma horizonts Rasu virzienā

Rudens aiz loga pāršķeļ horizonta klusumu –
un mans bērns mācās runāt
no jauna

no jauna
aizmirsts klusums un vārdi –
šīs pasaules griezums

bet pa virtuves logu
aiz klusuma –
meži, Belmonts
atmiņas ceļo

klusi es šaubos par vārdiem
raugoties austrumu Rasu virzienā
    pa logu
diena
    caur sauli
visur pamostas
kļūst par atmiņu
liek to salikt
no jauna

V. 2013 10 20

 

Simbioze

I.

Manu koku
šoziem atstāja novārtā
sniegs, sarkankrūtīši
apsūnojis laiks

kokā klusi sasēdušas
sapņu ainas
regulē uztvērēju
un barošanas vadu
līdz varu beigt sadzīvi
šīs dienas sociālās lomas
līdz varu kļūt par sevi, atslēgties
no ikdienas tecējuma
kas, velns parāvis, nebeidz tecēt

 

II.

Sapņa būtnes, kas bālo vējā
un nepārtrauc ganīties koka galotnē
aizdedz garāmlidojošu sarkankrūtīšu ķekaru
kas tiek dzīts kalendārajam laikam
un sapnī redzētam lidojošam dēlam pa pēdām

tās paliek tikai
mana sapņa nomalēs
un pamostoties izskatās neizturīgas
sēklai krītot no koka zemē

mūžīgas nepārtraukti ataugot ciltij

 

III.

Sarkankrūtīšu veidolā atlido veļi
skatās
caur dziļo sapņa logu –
uz manām mājām
Šķībo kalnu
uz mums
Austošiem pilsētas vārtiem
manas apziņas pagaismām
kas mostas
un visu tur

sarkankrūtīši knābā un
skatās uz mums
kā mēs maināmies
kā patiešām nekas nemainās

V. 2014 01 14 – 02 07

 

Mammai

Tur bija pasaku mājiņa
tante Mikāse
nelaiķis vīrs Haritons
divi savējie bērni
citi – tik un tā savējie
tikai no kaimiņu mājām

pār ielu plūstošā ceptu pankūku smarža
viņus sapulcināja kopā,
kas iepazinās pa ceļam pēc stundām
“Devočka, devočka, podoždi,
ja tebja znaju…
tvoj papa s moim papoj samagon pyl…”

un reizēm apraudas
uz skapja guļoša mandolīna
un ezera ūdens saliņā
vai pie ebreju kapiem
pagātnē gremdē
kakao, krāsns
un ceptu mīklas zvēriņu smaržu

tur mani kāds tik maigi apsēdina
uz zili dzelteni strīpaina
nodriskāta spilvena
kur ir tik mierīgi
kur gaiteņa mitrumā nemanāmi pelē

aivazovska
devītais vilnis

V. 2009 – 2010 11 11

 

Izteka

Mana upe, pār ko lai tu pārcelies pāri
mana upe, no kā lai tu izbrien ārā
ko tu ietin sevī un
ko tu iztin
mana upe upīte
izteka.

Asavīti, 2014 04 19

 

Maiņa

Mans brīnumkuģis
vairs nelido
jau dibenā ielaidis saknes
un noenkurojies ar aļģēm
kā pārbriedis auglis
smags
atkārto pirmo lietusgāzi –

jau aizmirsām tās novērtēt

tikai ar tām atpeld dzīvība
vienkāršā
dievišķā šūpulī

savāda sajūta
ka naktīs debesīs
balti kosmosa mākoņi
vizina
žēlīgi dziedošu
vectētiņu Kostuli

gar Šetekšnas loku
trīs kapu kalniņus

trīs bišu

V. 2013 04 09

 

Veļu laika dzejolis

Rasa ir liela upe
pār kuru grūti pārcelties –

par to liecina rakstiskie avoti
pasakas
pļava austrumu pusē
manas laivas taka aizsaulē
ko sēļu upe savērusi trīs ezeros
kur uz laiku var nosēsties

________

bet manā laivā
ietilpst saime
vienalga
cik no tās iziet

V. 2013 09 04

 

Atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene