punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rudmate ar Gombroviču

Jana Šrāmkova

28/11/2014

 

janajpg

Foto: www.novinky.cz

Jana Šrāmkova (1982) ir čehu prozaiķe, evaņģēlistu mācītāja meita, arī pati ieguvusi teologa izglītību. Viņas pirmā grāmata Hruškadóttir (2009) ieguva prestižo Jirži Ortena balvu par labāko debiju. Viņa publicējusi arī grāmatu bērniem Putování žabáka Filemona (2010) un romānu Zázemí (2013). Šobrīd J. Šrāmkova dzīvo Prāgā ar vīru un diviem bērniem un vada nodarbības Josefa Škvorecka Literārajā akadēmijā Prāgā.

Tulkotājs

 

Viņa nebija ļoti gudra vai interesanta, bet viņai bija biezi, gari mati apdilušu ķieģeļu krāsā un neiedomājami sīks deguntelis. Vēl viņa drusku šķielēja. Izskatījās neatvairāmi.

Man joprojām šķiet, ka tik traki viņā samīlējos Gombroviča grāmatas dēļ. Viņa stāvēja atspiedusies pret raupju, putekļainu daudzdzīvokļu mājas ārsienu, spraudīja aiz ausīm rudens vēja pūstos matus, un es apstājos ielas vidū, aizmirsu par mazo veikaliņu, kurp gāju pēc jauna ventiļa pārgājienu matracim. To man vairs nevajadzēja, nevajadzēja arī brīnišķīgo Thermarest guļammaisu, jo tobrīd dzīve neatgriezeniski izmainījās, viņas ienākšana to pārvērta, kā netīšām, ar neuzmanīgu otas kustību apgāzta tušas pudelīte pārlijot izmaina sapņainu vasaras akvareli. Viņa iekāpa autobusā, un es sekoju, bez mazākās sajēgas, cik ļoti mainīsies līdzšinējais miers un klusums, ilgie vakari ar grāmatu rokās un pārgājieni pielijušos mežos. Sērīgi pūzdamas, aizvērās astmatiskās autobusa durvis. Apsēdos blakus, viņa pacēla galvu no spožā stāsta lappusēm. Varēju vien priecāties par negaidīto uzmanību: viņas labā acs bija pagriezusies uz brīnumaini sīkā degunteļa pusi, viņa izskatījās pilnīgi koncentrējusies, acis maigi sanāca kopā tieši mana skatiena punktā. Viņa redzēja mani vien.

Man vairs nekas nebija pretī vēl pirms nākamās pieturas uzzināt, ka Gombrovičs ir drausmīgs, ka grāmatu aizlienējušais draugs ņirgājās par viņu, ka tajā nekas, nekas nenotika, un autors droši vien bija galīgi nojūdzies. Mēs izkāpām galapieturā, un viņa gribēja iesprukt smirdīgā graustā jeb vienkārši fantastiskā tējnīcā, ja ticam viņai, satikt tur savējos. Mēģināju ātri izdomāt, uz kādu teātra izrādi viņu uzaicināt, tai bija jābūt gana drīzai, bet vēl ne izpirktai, nekādā gadījumā ne mīlasstāstam, ļoti labai, jauneklīgai, straujai ar asu humoru, mazliet alternatīvai un pavisam noteikti ne Gombrovičam. Viņa nedrīkstēja būt to redzējusi, tad saruna beigtos uzreiz. Par mūziku vēl nebijām sākuši runāt, uz koncertu aicināt nevarēju, un iespēja vienkārši piedāvāt iedzert kafiju pat prātā neienāca. Bet, protams, es pat nepaguvu muti atvērt, kā viņa jau paziņoja, ka man obligāti jau rīt jānāk uz kaut kādu jokainu studentu filmu izrādi, kur savu darbu rādīs arī viņas labākā draudzenīte. Bet ja tu atnāksi šitā, viņa piebilda, smaidot kā lūgtu piedošanu, viņi tevi vienkārši nolinčos, un iekodās sārtajā apakšlūpā, pārlaida daudznozīmīgu skatienu manām biksēm un polo kreklam, tātad vienīgajām drēbēm, kuras pilnā mierā biju nēsājis visus trīsdesmit gadus kopš pāraugu rāpulīti.

Piecos gados starp mūsu satikšanos un šo nakti katra diena izrādījās atšķirīga. Arī es mainījos no dienas dienā. Gultā likos pārguris, izmainīts, vairs ne tāds, kāds biju piecēlies rītā. Nav viegli katru nakti gulēt svešinieka gultā. Viņa mīca manu dzīvi kā mīklas piku. Viņas apņēmīgie īkšķi to spiež savu sapņu formā, laiž cauri tuvuma tveici. Beigu beigās vienalga jāļauj izkāpt, jo par spīti visiem viņas pūliņiem no manis var sanākt tikai pats parastākais cepumiņš. Un tomēr viņa mani dāsna apbārsta ar cukuru un alkatīgi nokož gabalu. Pārējo sadrupina ar pirkstiem, viss karuselis sākas no sākuma. Mani vairs neatpazītu ne pašas māte.

Tagad nēsāju plānus, apdilušus angļu džemperīšus. Ja gribu viņai izpatikt – un līdz šim esmu to gribējis katru mīļu dienu –, uzvelku muļķīga paskata kreklu ar šauru apkaklīti, kas atsauc nepatīkamas sociālisma atmiņas, kurām viņa ir par jaunu un tāpēc turpina pirkt tādus kreklus. Es joprojām strādāju valsts iestādē, bet pēc astoņarpus miera un klusuma stundām tagad eju viņai līdzi uz kādu foršu pasākumu: izstādes atklāšanu, filmu vai koncertu, parasti kādā pazemes bunkurā vai pamestā rūpnīcā, priecājos par viņas atplaukšanu apkārtējā troksnī un haosā. Viņas vaigos tur atgriežas sārtums, viņa sāk kustēties pavisam brīvi, kļūst jaunāka, skaļāka un vēl brīnišķīgāka.

Pirmais kopīgais pasākums, kas mani lieliski sagatavoja nākotnei, bija viņas pašas fotogrāfiju, nē, fotofragmentu izstādes atklāšana. Tas bija studiju projekts, taču nelielajā istabā, kuru saucu par galeriju, lai viņu iepriecinātu, bija saspiedies neiedomājams daudzums cilvēku. Visi ar viņu sveicinājās, māja, kaut ko teica, uzsauca kokteiļus un smējās par katru vārdu. Mierināju sevi ar domu, ka tas jau bija gaidāms, tā taču viņas izstāde. Drīz tomēr atklāju, ka viņa uzmanības centrā ir vienmēr, neatkarīgi no situācijas. Viņa zināja visus, visi zināja viņu. Viņa bija Visuma centrs daudzām dažāda izskata, krāsu un dzimumu būtnēm. Viņu planētas griezās orbītā tik strauji, ka centrbēdzes spēks stūma mani projām, kaut visiem spēkiem centos turēties pie viņas svārkiem; tas dzina mani aizvien tālāk stratosfērā, līdz ieraudzīju, ka pustumšajā galerijā tuntulēju viens pats, esmu vienīgais pamuļķis, kurš skatās uz izstādīto mākslu, jo pārējie bauda sabiedrību.

Vienalga vienmēr atgriežamies kopā. Viņa par mani neaizmirst, neiemaina pret kādu citu. Turpinu par to brīnīties no dienas dienā. Katrreiz viņa pēkšņi apgriežas apkārt, ierauga manu saskābušo ģīmi, pieskrien klāt un paņem roku savā mazajā plaukstiņā. Viņa smaida, un viņas aizrautīgais skatiens iztriecas cauri galvai tik strauji, ka visas šaubas vienkārši izkūp.

Varbūt mums būtu izdevies, ja dzīvē būtu tikai sirreālie vakari, naksnīgie braucieni tramvajā un naktslampiņas atspulgs mīļajos apdilušo ķieģeļu krāsas matos. Tomēr ir arī rīti ar neatlaidīgu modinātāja pīkstoņu kā adatu, kas duras cauri ādai, mēģina trāpīt vēnā. Viņa paliek šķērseniski uz gultas, kamēr es rokos cauri drēbju kaudzēm, lavos garām grāmatu un žurnālu kalniem, uzmanīgi apeju līstītes un krāsu tūbiņas, kastaņus, fotogrāfijas, vilnu un adāmdatas, bloknotus un filmas, līdz pārguris tieku atvērt ledusskapi, bet tur atrodu tikai vienu jogurta trauciņu, kuram derīguma termiņš beidzies pirms vairāk nekā nedēļas. Ātri nomazgāju pāris lietas no netīro trauku kaudzes un steidzos ārā. Sāku darbu astoņos rītā, labdabīgais biroja miers tikai mudina snaust, apkārt vienmērīga klaviatūru, printeru un kopētāju murdoņa. Taču monitorā redzu viņas vēstules, redzu lēno piecelšanos, ievīstīšanos segā, kafijas uzvārīšanu izspūrušiem matiem, ziņu ieslēgšanu bez klausīšanas, īsu pauzi grāmatai, telefona zvanu, nagu nolakošanu zeķbikšu krāsā un, pēcpusdienā, pazušanu ielās.

Nedēļas nogale ir kompromisu laiks. Šoreiz tu, nākamreiz es, tad pusi-uz-pusi, bet vienmēr kopā. Viņa katrreiz grib palikt Prāgā, un sākumā es biju gatavs visam, lai tikai būtu kopā ar viņu. Bet pamazām galvu piepildīja tvaiks, sāku just džinkstoņu ausīs un spiedienu acābolos, grauzt pirkstu nagus un vērot mēles pamatnes pietūkumu. Man vajadzēja svaigu gaisu, kāpšanu stāvos pakalnos, sviedrus un laukus. Ierēdņa garīgās higiēnas banālās pamatvērtības. Man vajadzēja mitruma spiešanos cauri drēbēm un vēju uz ādas, vajadzēja ieelpot labību, klausīties priežu skujās, pieskarties laukakmeņiem. Kad pirmoreiz par to ieteicos, viņa izskatījās šokēta: Man tas nekad nebūtu ienācis prātā! Kāpēc neko neteici? Bet man taču pietiek ar tevi, negribu vēlēties ko citu. Nekas cits man arī nav svarīgs. Būtu gatavs atteikties no visiem pasaules mežiem un pļavām, lai tikai turpinātu skatīties uz tavām burvīgajām actiņām un sīko degunteli.

Pēc sarunas tomēr sāku viņu vest pārgājienos. Mani uzjautrina, kā viņa mēdz aizķerties aiz kādas saknes, kā mokās ar kāpienu lejā no kalna, vaigi sarkani, pati beigās pārgurusi sabrūk zālītē. Vai sūnās. Lucernā. Kukurūzas laukā. Katrā pārgājienā mācu atšķirt graudaugus, kokus, putnu dziesmas. Drīz vien atmetu ar roku augstiem mērķiem. Viņa mani droši tur pie zemes, katru gadu sākam no sākuma. Galu galā to visu vienalga stāstu tikai sarunas uzturēšanai. Kad aizmirstos un aizrunājos, redzu, ka viņa vairs neklausās. Viņai vienalga gan patīkot, cik ļoti nopietni es to visu uztveru, kā uzkurinos līdz apsēstībai, citiem vārdiem sakot, cik ļoti mani interesē tādas muļķības. Viņa sākumā klausās savilktām uzacīm, bet tad vairs nevar izturēt un sāk smieties. Un es nedrīkstu dusmoties – nav taču nekāda iemesla, viņa smejas ar mīlestību. Tomēr es niknojos, kaut neko neizrādu, saīdzis par viņas vienaldzību.

Kaut varbūt tā tikai izskatās. Piecos kopdzīves gados viņa mainījusies pat vairāk par mani. Pagājušovasar izstaigājām vai visus Šumavas kalnus. Divi vien, vakaros sēdējām mūsu mazā viesu nama istabiņā ar kārtīm, televizoru un detektīvstāstiem. Ēdām lētos restorānos ar rūtainiem galdautiem un dzeguzes pulksteņiem. Viņa klusē, kaut agrāk būtu skaļi smējusies. Varbūt viņa būtu piekritusi nākt līdzi, taču klusēt neklusētu. Te tak nekas nenotiek, kapi gatavi, nejūti totālu kultūras vakuumu? Pārgājienos viņa mēdza vilkt svārkus un kedas, pāri plecam rokassomiņu. Atskatījās visi garāmgājēji: vīrieši skaudībā, sievietes izbrīnā. Vispirms viņa piekrita uzvilkt Gore-Tex kalnu kurpes, kuras tagad nēsā jau vairākus gadus. Vēlāk komplektu papildināja mugursoma, tad arī mētelis. Šogad sāka nēsāt sporta kreklu, matus kārtīgi sapina bizē. Vairs neviens neatskatās. Vēl viņa iemācījās atšķirt skābardi un dižskābarža. Bija jāsāk uztraukties.

Viņas draugi drīz mani pieņēma kā vēl vienu ekscentriskuma izpausmi. Viņa pati nesen iedomājās, ka man varētu būt apnikuši viņi, kaut mūsu pasaules nekad nav īpaši saskārušās. Tagad pasākumos viņa sēž, smēķē, klausās draugu stāstos un košļā apakšlūpu, reizēm piekrīt, citreiz nepiekrīt, taču acu kaktiņos vienmēr meklē mani. Kripata viņas prāta beidzot ir ieslēgta manā pasaulē, neļauj izbaudīt būšanu pašai sev. Reizēm viņa pat noraida kādu ielūgumu vai atceļ kādu pasākumu, tā vietā paliek mājās ar mani, mēs dzeram sarkankrūma tēju un skatāmies filmas. Reizēm pat šaubos, vai viņa joprojām ir tā pati rudmate ar Gombroviču. Kā, piemēram, šonakt: viņa guļ uz vēdera kā bērniņš, viena kāja izstiepta, otra saliekta celī. Horizontālā balerīna. Mute mazliet pavērta, atspiesta pret pašas plecu kā skūpstā. Viņas nāsis trīsuļo.

Viņa gan joprojām ir nežēlīga. Maigi neatlaidīgs tirāns, tas nav mainījies. Pamanījusi man dārgos stereotipus, nostaļģiskās atmiņas, konservatīvos uzskatus, viņa uzmet lūpu un apgriež visu kājām vai, viņas vārdiem, spalvām gaisā. Viņa neprasa atļauju. Viņa visu izlemj pati, maina manus plānus un izsmej nepareizos uzskatus, nebaidās zaudēt atbalstu. Būtu viegli iesviest visu atpakaļ sejā – gan pašpārliecinātību, gan iedomību. Bet viņai nav pat ienācis prātā, ka man var būt citas domas, ka pasauli var uzlūkot dažādos veidos. Viņa ir vientiesības iemiesojums, tas nebeidz mani kaitināt. Un tāpēc es arī turpinu viņu apskaust.

Piecus gadus esmu klusējis, smaidījis sakniebtām lūpām, kamēr viņa turpinājusi sevi apliecināt kā neizprotamu pasauli, kurā es varu tikai maldīties vien. Mani pa īstam neinteresē neviena mākslas nozare, joprojām nesaprotu, kāpēc šo vizuālo nieciņu viņa iemīl un apraksta augstiem vārdiem, slavē kā unikālu, bet citu vienkārši izsmej kā tukšu kiču. Ar to gan varētu sadzīvot, ja prastu viņai izpatikt. Kā toreiz, kad aizbraucu uz māsīcas kāzām Portugālē. Viņa palika mājās, lai pabeigtu projektu, ar kuru bija mocījusies jau mēnešiem. Kāduvakar atsūtīja man SMS par puisi, kurš atnācis novērtēt izdarīto. Viņš darbu bija nolīdzinājis ar zemi, izstādi atcēlis. Viņa bija satriekta, uz maniem zvaniem vienkārši neatbildēja. Nākamā ziņa no Prāgas iecirta tieši sirdī: Kur tu vispār esi? Kur tu ellē ratā esi? Mana prātīgā atbilde no Lisabonas: Nedomā par to, dārgumiņ. Aizmirsti visu, ej mājās, liecies gultā. Aizvērsi acis, un es būšu pie tevis. Apsolu. Silti elpošu tavos matos. SMS no Prāgas: Te ir auksti, tumši un vientuļi. Melis!

Protams, reizēm mēs strīdamies. Viņai strīdi patīk, piestāv un padodas. Parasti runā viņa, stāsta, cik ļoti neiespējams esmu es, cik neiespējams ir viss, ko saku, daru un nēsāju. Es protestēju – kas esmu, tas esmu, viņa taču nevar mani nospiest tiktāl, līdz es pazustu pavisam. Pēc brīža viņas lūpu kaktiņi ietrīcas, un atskan lūgums: es zinu, nāc atpakaļ. Tu taču esi mana retro-mīlestība, tu tak pats to zini. Viņa mani žēlīgi glauda, it kā es būtu trīskājains suns. Tu esi mana drošā osta nesaprotamajā postmodernisma okeānā. Par spīti tam, ka pieglaužas viņa, nevaru atturēties no domas, ka istabas stūrī sēdošs zirneklis tieši viņā redzētu uzticamu, čaklu pieaugušo ar dzīvokli, bet manī tikai atkarīgo, mūžīgo studentu ar trakulīgu naktsdzīvi. Kliedzu viņai ar acīm: man pie vienas vietas tavs retro, tavas salas, es gribu būt vīrietis, tev vajadzīgais, tevis gribētais vīrietis. Bet vai es varu to teikt tagad, gandrīz četrdesmit gadu vecumā, teikt to viņai? Nu, beidz tak, es nevaru paciest tavu patētiskumu, tas mani nobeigs. Esmu noguris. Tāda dzīve ir smaga, bet tāpēc vien es viņu nepamestu. To izdarīšu pavisam cita iemesla dēļ.

Viņas nāsis trīsuļo, un mani atkal satriec doma, ka es tomēr esmu… viņai vajadzīgais, viņas gribētais vīrietis. Jo viņa mani nekur nav mani aizmirsusi vai iemainījusi. Jo mēs esam bijuši kopā jau piecus gadus. Jo tagad abi esam mazā, klusā viesu namiņā, blakus gultai kalnu zābaki un džemperi. Jo viņas vaigi šonakt sarkani; viņa ir krietni apreibusi.

Viņa man stāstīja, ka pirms palikšanas stāvoklī grib vēl pēdējo reizi piedzerties. Bērniņš bija mana ideja, protams. Jā, es esmu ļoti mietpilsonisks radījums, gribu ģimeni. Tam nav nekāda sakara ar bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanas rosinātu paniku. Galu galā jau pirms trim gadiem tiku lūdzis viņas roku. Viņa toreiz atbildēja ar reti pārmetošām acīm, izplūdušu, mazliet šķielējošu skatienu, vārdi atskanēja lēnām: Tu tak joko, ne? Papurināju galvu, noskūpstīju viņu un ātri pajautāju, kurp tad šovakar iesim. Kopš tās reizes laulību jautājums bijis neaizskarams. Man. Viņai pašai tabu nav, viņa par to ierunājusies vairākkārt, maigi kā kaķene berzētos pret kājām, sāpīgi kā cirstu ar ķepu. Jau sen esmu pieradis pie viņas mocīšanas. Viņa maniem gurniem piespiedusi karstu krāsns kruķi, tur to līdz vairs nejūtu neko. Apdegušās ādas smarža tikai atgādina, ka līdz pat mūža beigām piederēšu viņai, man pašam vairs nav nekādu tiesību.

Tad pienāca silta rudens sestdiena, mēs gulējām zālē zem milzīga, sārtojoša ozola, un man kā nejauša atvasaras doma izspruka, ka es ļoti, ļoti gribu bērniņu. Tas būtu mazliet mans, bet visvairāk viņas. Viņa bija rotaļīgā noskaņojumā, pārlika kājas maniem gurniem, uzmetās virsū arī pati, un leņķis starp viņas labo aci un degunu pēkšņi sašaurinājās tiktāl, ka nozīme varēja būt viena vien: šeit un tagad. Bet tagad, pateicis savu sakāmo, es negribēju vārdus paslēpt ar runāšanos vai mīlēšanos, tāpēc neparastā drosmē iečukstēju tieši alkainajās acīs: ja gribam bērnu, tev nāksies mani apprecēt, izejas nav. Viņa neko neteica, tikai ļoti lēnām nolaida galvu man uz krūtīm un ilgu laiku pat nekustējās. Gaidīju asaras. Par to, ka esmu tik nejēdzīgs, nejūtīgs, neiespējams, nelabojams. Jau jutu viņas ķermenīša ietrīcēšanos, aukstās asaras uz krekla. Bet viņa aizmiga. Sauli aizklāja mākonis, un ozols aptumsa. Sapratu, ka man vajadzēs aiziet. Šodien vai rīt, bez brīdinājuma. Kamēr mums vēl patīk būt kopā, kamēr viņai vēl nesāp, kamēr viņa vēl nav zaudējusi savu elektrisko enerģiju, kas liek man sakost zobus un sažņaugt rokas dūrēs, līdz kauliņi nobāl. Kamēr viņu vēl mīlu, kamēr neesmu vēl pārvērtis sev piemērotā meitenē. Viņa uz manis tā nogulēja pāris stundas. Man notirpa kājas un apsala sāni.

Kopš tā laika nevaru atbrīvoties ne no sānu sāpēm, ne vainas sajūtas. Ne tāpēc, ka būtu ļāvis savai dzīvei sabrukt un pārtapt, bet tāpēc, ka mainīties bija sākusi arī viņas dzīve. Tas nenotika manas mīlestības dēļ, kas bija spītējusi vecumam un uzskatu atšķirībām, bet viņas dēļ, tāpēc, ka arī viņa gandrīz noteikti bija iemīlējusies. Galu galā es esmu tikai viens no daudziem, no tiem, kuri iet pārgājienos, apciemo radus, bauda itāļu ēdienus, klausās džezu. Pat Gombroviču Čehijā publicē tūkstošos eksemplāru. Bet nevienai citai visā pasaulē nav tādu viegli šķielējošu acu, nevienai citai nāsis tā netrīc, elpojot man blakus.

Parasti mēs nedzeram daudz. Katru dienu, bet tikai mazliet. Šoreiz viņa tam pieķērās ar vērienu, un es zinu, ka tas nebija pārpratums. Viņa bija iznomājusi drauga vasarnīcu, nesakot man, ka būsim tur divi vien. Viņa bija paņēmusi milzīgus dzērienu krājumus un visu nakti jauca kokteiļus, lielākoties pati sev, dejoja istabā par spīti zemajiem griestiem, prasmīgi izvairījās no sijām, vismaz sākumā, acis puspievērtas, sarkastiska un brīnišķīga. Viņa bija sarīkojusi ballīti pati sev, es sēdēju klubkrēslā un viņu vēroju. Nevarēju atraut acis, spēju tikai šausmās domāt par nākamo rītu, jo tas viss nevarēja būt nejaušība. Kaut kas tuvojās. Visiem viņas kaķiskajiem skrāpējumiem un kodieniem pēkšņi bija jāiedegas brīdinājumā. Viņa jebkurā brīdī varēja uzmesties man virsū, tad pārkārtoties uz otriem sāniem, joprojām neatverot acis, ievilkt dziļu elpu un pateikt savu sakāmo.

Tā pienāca gadiem ilgi gaidītais brīdis. Visu laiku biju viņai blakus domājis par ģimeni, un te pēkšņi bija mana iespēja. Tālākais būtu nenovēršams kā rudens pēc vasaras, bet tagad es zināju, ka nedrīkstu to pieļaut. Viņa gribēja piedzerties, vēl pēdējo reizi. Un pēc tam? Dzīve manās sliedēs. Kāzas un bērniņš, plāni un pienākumi, virtuve un katli, kārtīgi salocītas veļas kaudzītes, bērna noguldīšana pirms astoņiem. Liels, pieradināts kaķis. Viņa bija tam gatava, manis dēļ. Kļūt par pilnīgi normālu sievieti, lai es varētu kļūt par pilnīgi normālu vīrieti. Tā vajadzētu? Es jutu, ka beigu beigās tieši tā arī būtu. Pat ja viņa atrastu kādu citu, to pašu viņa darītu cita dēļ, mainītos tikai teikuma priekšmets viņas rudās dzīves saliktajā pakārtotajā teikumā. Biju gribējis aizbēgt jau sen, pēdējā laikā gandrīz katrā gulētiešanas reizē, neļaut viņai uzdurt mani savām šķielējošajām acīm, ielikt kā kukaini kastītē. Bieži biju gribējis aizbēgt, taču to izdarīju tikai tagad, aizgāju no svešās segapakšas, svešā namiņa, kamēr viņas vaigos vēl bija uguns. Šoreiz viņai neizdosies panākt savu. Pie durvīm aizvēru acis un vēl pēdējo reizi pārdomāju, vēl mazliet novilcināju nākamo soli.

Tikai durvju aizciršanās mani pārliecināja, ka patiešām esmu iekāpis mašīnā. Viss bija kā miglā. Līdzi bija tikai bikses, jaka un papīri, pat apģērbos ārā, sniegā. Jutos slims, vēderā nelabums no dzeršanas, no sevis paša, no visa. Ja pārdomātu vēl brīdi, vairs nevarētu to izdarīt, palaistu garām arī pēdējo iespēju. Sāku redzēt skaidrāk, tomēr turpināju braukt lēnām. Pieci gadi. Mašīna uzslīd uz nobrauktuves, es atskatos, ja nu viņa izskrējusi basām kājām, izmisīgi māj izzūdošajām aizmugurējām gaismām. Bet namiņš ir kluss, tikai brīdinošs dūmu pirksts ceļas no skursteņa. No rīta krāsns būs auksta, viņa nepratīs iedegt uguni, piedod… Pagrieziens. Es skatos uz priekšu, augšu, meklēju pirmās rītausmas liecības, skatos kūstošajā tumsā, kas sola jaunu dienu. Bet ir ziema, līdz gaišumam jāgaida vēl pāris stundas. Plakstiņi ir smagi, mēģinu ieslēgt radio, bet signāla nav. Ceļā sākas strauju pagriezienu virkne, tie ved cauri mežam, es jūtu, ka līkumainais ceļš atgriezīs nelabumu.

Sajēgu atgūstu, kad pēda uzsit uz bremzēm. Drošības siksna saspiež jaku, iegriež rīklē. Ceļa vidū sēž milzīga kaķene. Mugurā kūkums, aste eleganti apvijusies ķermenim, vilna apdilušu ķieģeļu krāsā. Lēnām viņa pagriež galvu un uzmet niknu skatienu. Mazliet arī šķielē, zvēru pie visiem svētajiem.

 

No angļu valodas ar autores starpniecību tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar šo rakstu