— Brīvība cauri laikiem

Par Paula Bankovska romānu 18 (Dienas Grāmata, 2014)

Paula Bankovska romāns 18 ir trešais apgāda Dienas Grāmata vērienīgajā trīspadsmit vēsturisku romānu sērijas virknē Mēs. XX gadsimts.¹ Jāatzīst, uzdevums autoram nav bijis viegls. Ņemot vērā kara jukas, kas ieskāva Latvijas teritoriju, tālaika raibumraibās politiskās peripetijas, – 1918. gada 18. novembrī fiziskajā pasaulē jau faktiski nekas nenotika. Līdz Latvijas valsts faktiskajai neatkarībai vēl nācās iziet cauri dažādu notikumu virknei, Brīvības cīņas ieskaitot. Šī iemesla dēļ jāatzīst, ka autora izvēle romānu būvēt kā divu anonīmu dažāda laika vīriešu dienasgrāmatas, vairāk koncentrējoties uz to, kas notiek viņu galvās, ir bijusi veiksmīgākā pieeja. Viens no vīriešiem veic ceļojumu ne vien burtiskā nozīmē, bet arī savu priekšstatu un cerību attīstībā. Otrs ir uzņēmies teju nepaveicamu uzdevumu un cenšas saprast šo ceļojumu, ielūkodamies pagātnē un cenzdamies rekonstruēt tās notikumus. Tāpat patīkami – un visai loģiski pie šāda uzstādījuma –, ka Bankovskis nenodarbojas ar morāliem spriedumiem par saviem tēliem, atstādams šādu vērtējumu lasītāja ziņā.

Taču vairāk nekā mulsinoši ir romāna trīs epigrāfi – fragments no Pumpura eposa Lāčplēsis IV dziedājuma, rindas no Alice Cooper I’m Eighteen un fragments no Indriķa hronikas. Kārtīgi palauzot galvu un pameklējot kontekstus, ir iespējams saprast autora izvēli par katru epigrāfu atsevišķi, taču arī pēc ilgākiem pūliņiem man neizdevās izdomāt jelkādu kopsakarību, kas tos saistītu arī romāna kontekstā.   

Tāpat šaubas manī nereti izraisījuši romāni, kuros varoņi ir anonīmi (proti, bez vārda) – liekas, šādai autora izvēlei allaž jābūt kādam tekstā paslēptam iemeslam. Karavīra dienasgrāmatās tas vēl būtu saprotams un itin viegli interpretējams saistībā ar vienu no mūsdienu varoņa atrastās Lumix fotokameras uzņemtajiem attēliem – proti, šis karavīrs, tāpat kā daudzi citi, galu galā, ticamākais, ir simbols saviem cīņu biedriem, kas aizpildījuši nezināmo karavīru kapavietas (lai arī pats acīm redzami ir izsprucis nāvei no nagiem, ja reiz papildina savu dienasgrāmatu ar vēlāka laika piezīmēm). Taču otras, 21. gs. personas, anonimitātes iemesli romāna gaitā skaidrāki nekļūst, vienīgi raisa grūti pārvaramu vēlēšanos identificēt šo varoni ar Paulu Bankovski.² Ņemot vērā romāna vietām mistisko noskaņu, varētu pieņemt, ka abu varoņu anonimitātei ir arī kāda cita kopīga iezīme. Ja atceramies mītu pētniecībā izplatītu uzskatu, ka kaut kā vai kāda nosaukšana vārdā piešķir vārda devējam varu pār vārdā nosaukto, tad varam iztēloties, ka abi anonīmie tēli ir pasargāti, pirmkārt, no autora varas pār sevi un, otrkārt, kā to iespējams saskatīt romāna sižeta turpmākajā attīstībā – no laiktelpas. Varbūt abi šie varoņi ir viena un tā pati persona dažādā laikā. Varbūt baltais vecātēva mētelis ir savdabīga „tārpeja” no vienas laiktelpas uz otru, ejslēgs, ja šāds apzīmējums tīk labāk. Tieši mētelis varoņiem liek it kā citām acīm palūkoties uz realitāti, laiku un telpu. Bet varbūt autors vienkārši nav vēlējies domāt saviem galvenajiem varoņiem vārdus, ar interesi gaidīdams, kādas cilpas no šīs nejaušās anonimitātes izvīs dažādi recenzenti.

Tieši tāpēc te vietā atgādinājums, ka ikviens skatījums uz kādu romānu ir tikai subjektīva interpretācija – gluži tāpat kā cilvēka skatījums uz laiku. Manuprāt, romāna „atslēga” ir dezertējušā kareivja ceļojums ārā no Rīgas un šī pārgājiena atainojums dienasgrāmatā. Tās sākuma datums ir 1917. gada 20. augusts, beigu – 1918. gada 18. novembris. Tiesa, bēgšana no Rīgas vieno abus varoņus, un romāna galveno ideju kontekstā gribētos to interpretēt kā bēgšanu no sava laika – viens bēg no kara un tā izraisītā haosa, kurpretī otrs – no pilsētas dzīves un tās straujā tempa. Neapšaubāmi nozīmīgs simbols romānā ir jau minētais opja baltais mētelis, kurā mūslaiku „es” atrod fotoaparāta atmiņas karti – šķiet, šajās bildēs fiksētas būtiskākās senāko notikumu norises vietas. Šo fotogrāfiju autors lasītājam romāna tekstā atklāts netiek, tāpēc gluži dabiska šķiet doma, ka te nu tomēr kā deus ex machina darbojies Autors.³

Abu tēlu fragmentos romānā ir daudz refleksijas – dezertējušais karavīrs savā ceļā prāto par saviem draugiem, par valsti, demonstrē zināšanas vēsturē, fiksē vienkāršas ainas un satiek dažādus tēlus, no kuriem lielākā daļa ir tik neizteiksmīgi, ka aizmirstas, pāršķirot lappusi (K. jaunkundze, M. jaunkundze u. c.). Brīžiem kaitinoši, ka teju ar varu romāna autors stūķē divdesmitā gadsimta sākuma varoņa mutē vārdus, kurus, skaidrāk par skaidru, izrunā divdesmit pirmā gadsimta cilvēks. Piemēram: „man ir aizdomas, ka šī tieksme pēc ātruma un vēlme pārsteigt no militārās jomas ātri vien mums pielīp arī visās citās izpausmēs – gan ikdienas gaitās, gan pat mākslā un kultūrā. Cilvēki kļūst arvien steidzīgāki, līdz ar to paviršāki. Pat mūzika, kā tas bija manāms vēl pagājušā gadu simteņa nogalē, top arvien ātrāka un skaļāka. Un reti kuru uztrauc tas, ka tikpat strauji mazumā iet spēja iedziļināties, novērot apkārtnē un sevī notiekošo, apdomāt un spriest.”⁴

Nē, kopumā šādai apcerei ideju romāna ietvaros, protams, nav ne vainas, tikai trūkst ticamības. Vismaz ar vienu acs kaktiņu tā atsauc atmiņā bērnībā lasītā Ē. M. Remarka varoņu prātojumus par karu un cilvēci, tomēr te trūkst Remarka tekstam raksturīgās ticamības. Manuprāt, šāda trūkuma iemesls ir vienkāršs – neesmu droša, ka iespējams restaurēt veidu, kādā cilvēki domāja 1917. gadā, jo īpaši gadījumā, ja arī vēstījuma valoda ir tipiski moderna, atskaitot dažus vecvārdus vai vārdu senas formas (aumež, Aristotels, zolists u.c.). Jādomā – romāna autors vienkārši nav vēlējies nodarboties ar šāda veida rekonstrukciju, jo romāna kontekstā būtiskāki ir citi jautājumi. Atkārtošu ‒ ticamība varoņa piederībai kādam laikmetam šajā gadījumā nav relevants jautājums, jo Bankovska 18 nav vēsturisks romāns, tas ir stāsts par ideju noturību, attīstību un atklāsmi, mēģinot pārvarēt laiku. Līdz ar to arī dezertējušā kareivja erudīcijas demonstrējumi (piezīme par brāļiem Kaudzītēm, kas kājām aizgājuši līdz pašai Parīzei, atsauces uz redzēto vai lasīto, notikumu apceres u.c.) vairāk uztverami kā viegla, lasītāju izklaidējoša publicistika. Visai amizants pavērsiena punkts dezertiera vēstījumā ir arests un tikšanās ar seno draugu Tidriķi (lielākoties gan rodas iespaids, ka tas ir notikums tikai notikuma pēc, bez jelkādām dziļākām sekām, tāpēc lasītājam aizmirstas tikpat ātri kā ceļā sastaptās jaunkundzes) – šī notikuma atrisinājums liekas vienlīdz bezjēdzīgs, cik fantastisks, līdz ar to lasītājam paslīd garām vien kā neticama epizode, kas vēl vairāk attālina tekstu no priekšstatiem par vēsturisku romānu. Zināmā mērā „laikmeta garu” spilgtāk ieskicē B. madāmas tēls, vienlaikus ļaujot dezertējušajam kareivim paust savu viedokli par reliģiju.⁵ Teozofiskais spriedelējums galu galā noved pie nosacīta iniciācijas rituāla, pēc kura varonim ir atļauts doties prom no B. madāmas mītnes, tiesa, ar uzdevumu sastapties ar Dr. Mežuli. Uzdevuma teksts ir biblisks vārda tiešā nozīmē: „Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam. Un kokus kā cilvēkus staigājam.” Pirmā daļa ir citāts no Marka evaņģēlija (8:24) – tā ir atbilde, kuru Bētsaīdā aklais sniedz Jēzum dziedināšanas brīdī. Viena no izplatītākajām šī panta interpretācijām: Jēzus jau bija pirmoreiz pieskāries aklajam, taču viņš saskatīja vien neskaidrus objektus, taču vēl aizvien nespēja redzēt skaidri – aklā ticība dziedināšanai bija nepilnīga.⁶ Līdzīgi kā aklais Bētsaīdas stāstā, arī dezertējušais kareivis savu dziedināšanu (t.i., atklāsmi par valsts brīvības un neatkarības iespējamību) vēl nav sasniedzis pilnīgi, viņam nepieciešams otrs pieskāriens (arī Jaunās Derības tekstā redzi aklais atgūst tikai pēc Jēzus otrā pieskāriena). Šī citāta apvērsums sākotnēji šķiet vien valodisks triks, taču to pilnā mērā izskaidro varoņa vēlāk sastaptais Dr. Mežulis un viņa koku psiholoģija.

Caur šiem prātojumiem Bankovskis arī izvij, manuprāt, romāna galveno vēstījumu – stāstu par brīvību, jo „koka brīvība ir kaut kas visai tuvs ideālam, kaut kas, uz ko mums visiem vajadzētu tiekties”.⁷ Gluži kā Bētsaīdas aklais, dezertējušais karavīrs sākotnēji nav vēlējies ieraudzīt brīvības, neatkarības potenciālu un pieņem to pakāpeniski – ceļojuma un nosacītās iniciācijas laikā. Mazliet vēlāk ar koka gadu gredzeniem dezertējušā karavīra dienasgrāmatā tiek salīdzināts arī laiks, kas sasaucas 21. gs. varoņa pārdomām: „Mums patīk iztēloties, ka laiks rit uz priekšu, bet telpa, apkārtēja pasaule stāv uz vietas, ir allaž aizsniedzamā attālumā un gaida mūs kā neskaitāmas reizes aplūkota glezna pie muzeja sienas.”⁸

Pēc šī secinājuma arī uz turpmākajiem dezertējušā karavīra prātojumiem vai 21. gadsimta varoņa pārdomām lasītājs skatās mazliet citādi – laiks ir relatīvs tiktāl, cik saistītas ir pagātne ar nākotni; īsā saitiņa, „tagad”, ko dēvējam par tagadni, ir vieta, kur sastopas bijušais ar to, kas vēl gaidāms. Paturot prātā savu pagātni, ir iespējams noturēties un pilnveidoties šodien. Vēl jo vairāk to apliecina kareivja vīzija, kurā tam norēgojas bijušie cīņu biedri (Bankovska veiklajai spalvai pārlieku klamzīgs Grīna atdarinājums), un spožais gaismas zibsnis (iespējams, mirklis, kurā ieslēdzas 21. gs. uzstādītās fotokameras zibspuldze), kas to pārtrauc. 

Diemžēl tajā brīdī, kad lasītājam šķiet, ka romāns beidzas (141. lpp.) un nu var nodoties atkārtotai refleksijai par tajā lasīto, brīvi pārvietojoties savā (tātad – lasītāja) telpā, tekstam seko pēdējā daļa – Saknes. Britu spožā vēsturnieka Tonija Džada citāts, prātojumi par savu – t.i., tā Bankovska, kas romāna varonis, – dzimtu un izcelsmi, plašas erudīcijas demonstrējums un veseli divi noslēgumi, šķiet, šo romānu, kas būtu varējis beigties plašā telpā, pamatīgi sabojā ar lieku publicistikas devu. Daudz piemērotāk liktos, ja šīs pārdomas autors būtu atstājis pēcvārdam, kurā izskaidro romāna ieceri. Galu galā lasītājs ir mazliet vīlies, ka 21.gs. varonis nudien izrādījies Pauls Bankovskis un, lai gan droši vien ir stilīgi kļūt par varoni pašam savam grāmatā, būtu daudz labāk, ja raiti pieslīpēto publicista roku rakstnieks šoreiz būtu turējis tālāk no 18.

1. Jāatgādina, ka šo romānu sēriju iedvesmoja rakstnieces Gundegas Repšes ideja – stāstu krājums Mēs. XX gadsimts (Rīga: Dienas Grāmata, 2011), kurā bija apkopoti 12 latviešu rakstnieču stāsti par dažādiem laikposmiem. Šimbrīžam romānu sērijā jau iznācis Osvalda Zebra darbs Gaiļu kalna ēnā, kas vēsta par notikumiem 1905. gada revolūcijas laikā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Un tieši tāpēc var ļoti labi saprast literatūrzinātnieci Bārbalu Simsoni, kas recenzijā Par kokiem, sapņiem un neatkarīgu valsti (Latvju Teksti, Nr. 7 [23], 2014, 60.-61. lpp.), runājot par anonīmo 21. gs. varoni, norāda: „taču nekļūdīsimies, ja nosauksim viņu par Paulu Bankovski.” Un jo tuvāk romāna noslēgumam, jo mazāk lasītājs šaubās, ka Simsonei ir taisnība.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Saprotams, runa ir par Paulu Bankovski – īsto, to, kurš pats kājām iet no Rīgas uz Valku un raksta romānu, nevis grāmatas lappusēs atklāto.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Pauls Bankovskis, 18 (Rīga: Dienas Grāmata, 2014),  25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Un lasītājam – pakasīt aiz auss un uzdot sev jautājumu, kāpēc tādā gadījumā grāmata, kuru varonis nēsā sev līdzi, ir Nīčes Antikrists.  (atpakaļ uz rakstu)
6. To savukārt tālāk var skaidrot ar cilvēka pakāpenisku apziņu par savu grēcīgumu. Plašāku šī Bībeles panta interpretāciju skat.: http://www.biblestudytools.com/commentaries/gills-exposition-of-the-bible/mark-8-24.html  (atpakaļ uz rakstu)
7. P. Bankovskis, 63. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat, 89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)