Vēstule japāņu draugam

 

Dekonstrukcijas veidotāju Žaku Deridā (1930–2004) nevar uzskatīt par Latvijā nepazīstamu domātāju – latviešu valodā viņam veltītas gan akadēmiskās publikācijas (vairāki pētījumi un daži darbu fragmentu tulkojumi), gan plašākam lasītāju lokam adresēti teksti, kuros Deridā figurē publiskā intelektuāļa ampluā (viena intervija un daži nekrologi). Tomēr visu viņa darbību klusi pavadošais jautājums „kas ir dekonstrukcija?” šajos tekstos negūst izsmeļošu atbildi. Bet vai maz varēja gūt? Vēstulē filozofam un reliģiju pētniekam Tošihiko Izucu (1914–1993), sniedzot viņam vadlīnijas vārda „dekonstrukcija” tulkojumam japāņu valodā, Deridā skaidro iemeslu, kāpēc šāda atbilde nemaz nav iespējama. Šis teksts, kas satur Deridā izvērstākās pārdomas par vārdu „dekonstrukcija” – tā nozīmes dimensijām, izvēles motīviem, likteņa līkločiem utt. – sniedz vairākas vērtīgas norādes uz to, kas dekonstrukcija nav, bet tā arī nenosauc vārdā, kas tā ir. Un šāds izvairīgs runas veids nav tulkotāja uzdevuma ļaunprātīgs sabotējums no Deridā puses; drīzāk otrādi – šī uzdevuma neatliekamības apliecinājums tā radikālajā neiespējamībā. „Jau „manā” valodā pastāv drūma tulkojuma problēma”, atzīst Deridā, ar to domājot savstarpēji konfliktējošo nozīmju gūzmu, kuras gadu gaitā savairojušās ap šo iepriekš mazpazīstamo franču valodas vārdu. Pirms Izucu jautā, pirms Deridā atbild, pirms es tulkoju, tulkošana vienmēr jau ir sākusies. Tā risinās, iekšēji sašķeļot šķietami saskanīgu valodu un lemjot neveiksmei katru tieksmi stingri fiksēt dekonstrukcijas tiešo nozīmi. Par laimi, tas neliedz mums iespēju runāt un rakstīt par dekonstrukciju, kā arī iedzīvināt to neverbāli, tā izrādot viesmīlību daudzsološai domas kustībai, kas arvien raisās uz filozofijas un literatūras robainās robežlīnijas.

Tulkotājs

 

Godātais profesor Izucu,

[..] Mūsu tikšanās laikā es Jums biju apsolījis dažas shematiskas un prelimināras pārdomas par vārdu „dekonstrukcija”. Runa kopumā bija par prolegomeniem šī vārda iespējamam tulkojumam japāņu valodā un līdz ar to par centieniem sniegt vismaz negatīvu noteiksmi nozīmēm un konotācijām, no kurām, ja iespējams, būtu jāizvairās. Jautājums tātad būtu: kas dekonstrukcija nav? vai drīzāk, par ko tai nebūtu jābūt. Es izceļu šos vārdus („iespējams” un „jābūt”). Jo, ja var sagaidīt tulkošanas grūtības (un dekonstrukcijas jautājums viscaur ir arī tulkošanas jautājums, kā arī jēdzienu valodas, tā dēvētās „rietumu” metafizikas jēdzieniskā korpusa jautājums), tad nevajadzētu sākt ar naivu uzskatu, ka franču valodā vārdam „dekonstrukcija” atbilst kāda skaidra un nepārprotama nozīme. Jau „manā” valodā pastāv drūma tulkojuma problēma; tulkojuma starp to, kas var šur un tur tikt domāts ar šo vārdu, un pašu šī vārda lietojumu, kā arī tā resursiem. Un ir skaidrs, ka jau franču valodas ietvaros lietas mainās no konteksta uz kontekstu. Vēl vairāk, vācu, angļu un sevišķi amerikāņu vidē tas pats vārds ir saistīts ar ļoti atšķirīgām konotācijām, modulācijām un afektīvajām vai patētiskajām vērtībām. To analīze būtu interesanta, un tā bez šaubām pelna īpašu darbu citviet.

Kad es izvēlējos šo vārdu vai kad tas man sevi uzspieda – tas laikam bija darbā Par gramatoloģiju1 –, es neparedzēju, ka diskursā, kas mani toreiz interesēja, tam tiks piešķirta tik centrāla loma. Cita starpā es vēlējos pārtulkot un pielāgot saviem nolūkiem Heidegera vārdus Destruktion un Abbau. Abi šajā kontekstā apzīmēja uz rietumu metafizikas pamatjēdzienu tradicionālo struktūru vai arhitektūru vērstu operāciju. Bet franču valodā vārds „destruction” pārāk manāmi implicēja iznīcināšanu, negatīvu redukciju, kura, iespējams, ir tuvāka nīčiskajai „sagraušanai” (démolition), nekā heidegeriskajai interpretācijai vai lasījuma veidam, ko es tolaik piedāvāju. Tāpēc es to noraidīju. Atceros, ka centos noskaidrot, vai vārds „déconstruction” (kas pie manis atnāca gluži spontāni) tik tiešām ir franču vārds. Es atradu to Litrē vārdnīcā. Gramatiskā, lingvistiskā vai retoriskā nozīme tur tika saistīta ar „mašīnisko” nozīmi. Šī asociācija man likās ļoti veiksmīga, ļoti labi pielāgota tam, uz ko es gribēju vismaz netieši norādīt. [..]

Dabiski, visu šo vajadzēs pārtulkot japāņu valodā, un tas tikai uz laiku atliek problēmu. Ir pašsaprotami, ka, ja arī visas Litrē uzskaitītās nozīmes mani interesēja, pateicoties savai radniecības ar to, ko es „gribēju pateikt” („voulais-dire”),2 tās attiecās, metaforiski, ja gribat, vien uz jēgas modeļiem vai reģioniem, nevis uz visu to, ko dekonstrukcija tās visradikālākajā ambīcijā varēja izraudzīt par savu mērķi. Šī ambīcija neaprobežojas ar lingvistiski gramatisko, pat ne ar semantisko, nemaz nerunājot par mašīnisko modeli. Paši šie modeļi bija jāpakļauj dekonstruktīvai izjautāšanai. Taisnība, vēlāk šie „modeļi” izraisīja vairākus pārpratumus attiecībā uz dekonstrukcijas jēdzienu vai vārdu, kuru tika mēģināts reducēt uz šiem modeļiem.

Jāsaka arī, ka vārds tika lietots reti un Francijā tas kopumā bija nezināms.3 Tas bija noteiktā veidā jārekonstruē, un tā lietojuma vērtību noteica diskurss, ko es tolaik riskēju veidot ap darbu Par gramatoloģiju un ko veicu, balstoties šajā darbā. Tagad es mēģināšu precizēt tieši šo lietojuma vērtību, nevis kādu pirmatnējo jēgu vai etimoloģiju, kas būtu pasargāta no katras kontekstuālas stratēģijas vai atrastos viņpus tās.

Vēl daži vārdi par „kontekstu”. Tolaik dominēja „strukturālisms”. „Dekonstrukcija” šķietami gāja šajā virzienā, jo vārds nozīmēja noteiktu vērību pret struktūrām (kuras nav ne vienkārši idejas, ne formas, ne sintēzes, ne sistēmas). Dekonstruēšana bija arī strukturālisks žests, katrā ziņā žests, kas pieņēma zināmu stukturāliskās problemātikas nepieciešamību. Bet tas bija reizē antistrukturālisks žests – un tā veiksme daļēji izriet no šīs divdomības. Runa bija par to, lai izjauktu, sašķobītu, desedimentētu struktūras (visu veidu struktūras: lingvistiskās, „logocentriskās”, „fonocentriskās” – strukturālismā tolaik galvenokārt dominēja lingvistiskie modeļi, tā dēvētās strukturālās jeb Sosīra lingvistikas modeļi – socio-institucionālās, politiskās, kulturālās un, it īpaši un vispirms, filozofiskās [struktūras]). Tāpēc sevišķi ASV dekonstrukcijas motīvs ticis saistīts ar „poststrukturālismu” (Francijā šis vārds ir nezināms, izņemot, kad tas „atgriežas” no ASV). Bet struktūru izjaukšana, sašķobīšana, desedimentēšana – kustība, kas zināmā nozīmē ir lielākā mērā vēsturiska, nekā „strukturālisma” kustība, kuru šī pirmā lika zem jautājuma, – nebija negatīva operācija. Tā vietā, lai sagrautu, bija arī jāsaprot, kā „veselums” tika konstruēts, šim nolūkam to rekonstruējot. Tomēr negatīvo šķitumu bija un joprojām ir īpaši grūti izdzēst, jo tas ir nolasāms vārda gramatikā (de-), kaut gan tā var norādīt uz ģenealoģisku atvasinājumu, nevis iznīcināšanu. Tāpēc šis vārds, vismaz pats par sevi, man nekad nav licies apmierinošs (bet kurš vārds tāds ir?), un tas vienmēr ir jāietver diskursā. Turklāt [negatīvo šķitumu] grūti izdzēst arī tāpēc, ka dekonstrukcijas darbā es biju spiests, kā es to daru šeit, vairot brīdinājumus un galu galā noraidīt visus tradīcijas sniegtos filozofijas jēdzienus, reizē atkal un atkal apstiprinot nepieciešamību pie tiem atgriezties, vismaz svītrotā veidā. Tāpēc pārsteidzīgi tika apgalvots, ka tas bija negatīvās teoloģijas paveids (kas nebija ne patiesi, ne aplami, bet šeit es nepievēršos šai diskusijai).4

Katrā ziņā, par spīti šķitumam, dekonstrukcija nav ne analīze, ne kritika, un tulkojumam tas būtu jāņem vērā. Tā nav analīze, īpaši tāpēc, ka struktūras demontāža nav regresija pie vienkārša elementa, pie nesadalāmas sākotnes. Šie lielumi, ieskaitot arī analīzi, paši ir dekonstrukcijai pakļautas filozofēmas. Tā nav arī kritika vispārīgā vai kantiskā nozīmē. Pats krinein vai krisis moments (lēmums, izvēle, spriedums, izšķīrums) līdz ar visu transcendentālās kritikas aparātu ir viena no dekonstrukcijas būtiskām „tēmām” vai „objektiem”.

Teikšu to pašu arī par metodi. Dekonstrukcija nav metode un tā nevar tikt pārveidota par metodi. Īpaši, ja izceļ šī vārda procedurālo vai tehnisko nozīmi. Taisnība, ka dažās vidēs (universitāšu un kultūras vidē, es domāju sevišķi par ASV), tehniskā un metodoloģiskā „metafora”, kura šķietami neizbēgami piestiprināta pašam „dekonstrukcijas” vārdam, ir izrādījusies gan vilinoša, gan maldinoša. No šejienes arī diskusija, kas izvēršas šais pašās vidēs: vai dekonstrukcija var kļūt par lasīšanas un interpretācijas metodoloģiju? Vai to iespējams šādi iesavināt un pieradināt akadēmiskajās institūcijās?

Nepietiek pateikt, ka dekonstrukcija nevarētu tikt reducēta uz kādu metodoloģisku instrumentalitāti, uz kārtulu un transponējamu procedūru kopumu. Nepietiek pateikt, ka katrs dekonstrukcijas „notikums” paliek savatnīgs,5 vai katrā ziņā iespējami tuvs kaut kam tādam kā idioma un signatūra.6 Vajadzētu arī precizēt, ka dekonstrukcija nav pat akts vai operācija. Ne tikai tāpēc, ka tajā ir kaut kas „pasīvs” vai „pacietīgs” (pasīvāks par pasivitāti, teica Blanšo;7 par pasivitāti, kas pretstatīta aktivitātei). Ne tikai tāpēc, ka tā nav atvedināma uz subjektu (individuālu vai kolektīvu), kurš būtu to iniciējis un pielietojis objektam, tekstam, tēmai utt. Dekonstrukcija notiek (a lieu), tā ir notikums, kurš nesagaida lēmumu, apziņu un subjekta organizāciju; pat ne modernitāti.8 Tas dekonstruējas. (Ça se déconstruit.) Ar to šeit nav domāta bezpersoniska lieta, kas būtu pretstatīta kādai egoloģiskai subjektivitātei. Tas ir dekonstrukcijā (Ç’est en déconstruction) (Litrē teica: „dekonstruēties… zaudēt savu konstrukciju”). Un visu mīklu ietver vārda „dekonstruēties” atgriezeniskā galotne (le “se” de “se déconstruire”), kas nav „es” vai apziņas atgriezeniskums (refleksivitāte). Es apzinos, dārgais draugs, ka, cenšoties paskaidrot vārdu, lai palīdzētu to pārtulkot, esmu tikai savairojis grūtības: neiespējamais „tulkotāja uzdevums” (Benjamins)9 – lūk, ko arī nozīmē „dekonstrukcija”.

Ja dekonstrukcija notiek visur, kur tā notiek, kur ir kaut kas (kas tātad neaprobežojas ar jēgu vai tekstu tā ierastajā vai izsmalcinātajā (livresque) nozīmē), tad ir jāpārdomā, kas notiek šodien mūsu pasaulē un mūsu „modernitātē”, brīdī, kad dekonstrukcija ar savu vārdu, savām privileģētām tēmām, savu kustīgo stratēģiju utt. kļūst par motīvu. Man nav vienkāršas un formalizējamas atbildes uz šo jautājumu. Visas manas esejas ir mēģinājumi skaidroties ar šo satriecošo jautājumu. Tie ir tikpat lielā mērā šī jautājuma neuzkrītoši simptomi, cik interpretācijas mēģinājumi. Es pat neuzdrošinos, sekojot heidegeriskai shēmai, teikt, ka mēs esam esamības-dekonstrukcijā „epohā”, esamības-dekonstrukcijā, kura reizē rādītos vai slēptos citās „epohās”. Šī „epohas” un īpaši esamības likteņa sakopojuma, tās galamērķa vai izvērsuma (Schicken, Geschick) vienības doma nevar sniegt pamatu nekādai drošticamībai.10

Runājot ļoti shematiski, es teiktu, ka grūtības definēt un līdz ar to arī pārtulkot vārdu „dekonstrukcija” izriet no tā, ka visi predikāti, visi definējošie jēdzieni, visas leksiskās nozīmes un pat visas sintaktiskās artikulācijas, kuras vienā brīdī šķietami ļaujas šai definīcijai un šim tulkojumam, tieši vai netieši arī ir dekonsturēti vai dekonstruējami utt. Un tas attiecas uz vārdu, uz pašu dekonstrukcijas vārda, kā arī jebkura vārda, vienību. Par gramatoloģiju liek zem jautājuma „vārda” vienību un visas privilēģijas, kuras tai kopumā tiek dotas, sevišķi nominālajā (lietvārda) formā. Līdz ar to tikai diskurss, vai drīzāk rakstība var kompensēt (suppléer) šo vārda nepietiekamību „domāšanai”. Katrs „dekonstrukcija ir X” vai „dekonstrukcija nav X” tipa izteikums a priori ir nevietā; teiksim, ka tas ir vismaz aplams. Kā Jūs zināt, viens no galvenajiem izaicinājumiem tajā, kas tekstos tiek dēvēts par „dekonstrukciju”, precīzi ir ierobežot visu onto-loģisko, īpaši šo trešās personas tagadnes indikatīvu: S ir P.

Vārds „dekonstrukcija”, kā jebkurš cits, gūst savu nozīmi, vienīgi tikdams ierakstīts iespējamu aizvietojumu ķēdē tajā, kas tik bezrūpīgi tiek dēvēts par „kontekstu”. Man pašam un tam, ko es esmu mēģinājis un joprojām mēģinu rakstīt, šis vārds ir saistošs tikai noteiktā kontekstā, kur tas aizvieto tik daudzus citus vārdus, piemēram, „rakstība” (écriture), „pēdas” (trace), „šķīrums” (différance), „papildinājums” (supplément), „himēns” (hymen), „pharmakon”, „mala” (marge), „iegriezums” (entame), „parergon” utt., kā arī ļaujas tikt šo vārdu noteikts. Šis saraksts pēc definīcijas nav noslēdzams un es esmu minējis vien lietvārdus – tas ir nepietiekami un [to var attaisnot] vienīgi ekonomiski. Īstenībā man vajadzētu citēt teikumus un teikumu virknes, kuras noteiktos manos tekstos savukārt nosaka šos vārdus.

Kas dekonstrukcija nav? Taču viss!

Kas ir dekonstrukcija? Taču nekas!

Visu šo iemeslu dēļ es nedomāju, ka tas būtu labs vārds. Tas pilnīgi noteikti nav skaists. Lai gan tas neapšaubāmi bija noderīgs visai noteiktā situācijā. Lai zinātu, kas tieši lika ievietot to iespējamu aizvietojumu ķēdē par spīti tā būtiskai nepilnībai, vajadzētu analizēt un dekonstruēt šo „visai noteikto situāciju”. Tas ir sarežģīti, un es to šeit nedarīšu.

Pēdējais vārds, tuvojoties noslēgumam, jo šī vēstule jau ir pārāk gara. Es neuzskatu, ka tulkojums būtu sekundārs un atvasināts notikums attiecībā pret sākotnējo valodu vai tekstu. Un kā jau esmu teicis, „dekonstrukcija” ir vārds, kas ir pēc būtības aizvietojams aizstājumu ķēdē. Tas var notikt arī starp divām valodām. „Dekonstrukcijas” veiksmīgā iespēja (chance) būtu, ja japāņu valodā tiktu atrasts vai izgudrots cits vārds (tas pats un cits), lai izteiktu to pašu (to pašu un citu), lai runātu par dekonstrukciju un aiznestu to citur, rakstītu un pārrakstītu to vārdā, kas turklāt būtu skaistāks.

Kad es runāju par šo cita rakstību, kura būtu skaistāka, es domāju tulkojumu kā risku un poēmas iespēju. Kā lai iztulko „poēmu”?

[..] Esiet drošs, dārgais profesor Izucu, par manu pateicību un vissirsnīgākajām jūtām.

 

 

No franču valodas tulkojis Igors Gubenko
Vēstules pirmpublicējums: Derrida J. Lettre à un ami japonais, Le Promeneur, XLII, 1985, pp. 2–4.

 

Saistītie raksti:

  1. Tulk. piez.: Latviski tulkots šī darba fragments: Deridā Ž. „Bīstamais papildinājums…” (tulk. M. Rubene), Karogs, Nr. 8, 1990, 151.–157. lpp. Darba centrālā argumenta kodolīgu atreferējumu sniedzis Džonatans Kalers (Kalers Dž. Literatūras teorija. Ļoti saistošs ievads. Tulk. H. Matulis. Rīga: ¼ Satori, 2007, 20.–24. lpp.). Sk. arī: Baklāne A. Dekonstrukcija, Vērdiņš K., Kalniņa I. E. (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013, 124.–126. lpp.  (back)
  2. Tulk. piez.: Pēdiņās liktā vārdkopa ietver alūziju uz „gribu-pateikt” („vouloir-dire”), ko Deridā izmanto, lai atveidotu vācu Bedeutung („nozīme”). Šī forma ne tikai kompensē franču valodas semantisko deficītu (sens/signification alternatīvu), bet arī sakopo vairākas filozofiskās konotācijas, pirmkārt Huserla intencionalitātes un Nīčes varasgribas niansi. Pamatojums šīs valodiskās formas lietojumam rodams Deridā 1967. gada esejā Balss un fenomens, kur, ņemot par vadlīniju Huserla zīmes jēdzienu, Deridā izvērš visas transcendentālās fenomenoloģijas dekonstruktīvu lasījumu. Sk.: Derrida J. La voix et le phénomène. Paris: PUF, 1967, p. 18. Deridā lasījuma dekonstruktīvais raksturs izskaidro arī distancēšanos no vouloir-dire paradigmas, par ko šajā vēstulē liecina salikteni ieskaujošās pēdiņas.  (back)
  3. Tulk. piez.: Kā norāda Deridā biogrāfijas autors Benuā Petērss, darbības vārds „dekonstruēt” figurē Žilbēra Beko 1960. gada dziesmas „Promesošais” (L’absent) vārdos. Sk.: Peeters B. Derrida. Cambridge: Polity Press, 2013, pp. 160–161.  (back)
  4. Tulk. piez.: Negatīvās teoloģijas un dekonstrukcijas attiecību sakarā sal. „Kā nerunāt. Noliegumi” (Derrida J. Comment ne pas parler. Dénégations, Psyché. Inventions de l’autre. Tome II. Paris: Galilée, 2003, pp. 145–200).  (back)
  5. Tulk. piez.: šeit tiek sekots Māras Rubenes piedāvājumam ar vārdu „savatnīgs” atveidot franču singulier („singulārs”, „savāds”, „neparasts”, „īpatnējs”, “vienreizīgs”). Sk. Rubene M. Savatnīgā eksistence un atkārtojuma ekspozīcija: Kirkegora klātbūtne mūsdienu franču filozofijā, Vēvere V. (sast.) Eksistence un komunikācija: Sērena Kirkegora filosofija. Otrais, papild. izd. Rīga: LU FSI, 2008, 210.–251. lpp.  (back)
  6. Tulk. piez.: fr. signature tulkojams arī kā „paraksts”, tomēr latviešu valodā šis vārds zaudē daļu savatnības konotāciju, ko tas saglabā franču valodā un kuras ir nozīmīgas Deridā iecerei. Par signatūru Deridā izpratnē sk. priekšlasījumu „Signatūra, notikums, konteksts” (Derrida J. Signature événement contexte, Marges – de la philosophie. Paris: Minuit, 1972, pp. 390–393).  (back)
  7. Tulk. piez.: Moriss Blanšo (1907–2003) – rakstnieks, literatūras teorētiķis, filozofs. Deridā īpaši pievērsies Blanšo stāstu (récits) lasījumiem. Sk. krājumā Apkaimes iekļautos tekstus (Derrida J. Parages. Paris: Galilée, 1986; rééd. augm. 2003), kā arī darbu Mītne (Derrida J. Demeure, Maurice Blanchot. Paris: Galilée, 1998). Latviski tulkotas atsevišķas Blanšo esejas un darbu fragmenti (Sk. žurnāla Kentaurs XXI Nr. 9, 12, 19, 33, 39).  (back)
  8. Tulk. piez.: subjekta un modernitātes jēdzienu saistījuma pamatā ir Hēgeļa Lekcijās filozofijas vēsturē pirmoreiz formulētā tēze par subjeku kā jaunlaiku filozofijas pamatkategoriju. Sal.: Heidegers M. Pasaules ainas laiks, Malkasceļi. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Intelekts, 1998, 66. lpp.  (back)
  9. Tulk. piez.: atsauce uz Valtera Benjamina eseju „Tulkotāja uzdevums” (Benjamins V. Tulkotāja uzdevums, Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005. 60.–72. lpp.).  (back)
  10. Tulk. piez.: Doma par esamības vēsturi (Geschichte) jeb sūtību (Geschick) kā sakārtotu epohās jeb laikmetos, katrs no kuriem raksturojas ar savu esamības interpretācijas (un līdz ar to tās aizmirstības, apslēptības) veidu, pieder Heidegeram. Sk., piem.: Heidegers M. Anaksimandra izteikums, Malkasceļi, 227.–228. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri