punctum

Literatūra un kultūra

Pacienta piezīmes

Ieva Plūme

12/12/2014

 

Plūme Foto: Ieva Andersone

 

Pirmā diena

Ilze no Vizmas aizņemas divi eiro 60 tējai, ko nopirkt slimnīcas aptiekā. Naudu aizmirsa, kad ātrie paziņoja – vedīšot uz infekcijām. Tur Ilze vēl nav bijusi. Stress. Nezin taču ar ko būs vienā palātā. Iztēle skrien pa priekšu. Uzņemšanā Ilze, aiz sāpēm sažņaugusi vēderu, mēģina mīlīgi smaidīt medmāsai un prasa, vai liksiet normālā nodaļā, vai kopā ar narkomāniem. Ilze tiek pie mums.

 

Otrā diena

Ar vīriešiem negals. Medmāsa, kuras vārdu pat Ilze vēl nav uzzinājusi, risina sarunu ar 80 gadīgo vīru, kas līdzinās Dalailamam – tā pati tumši brūnā, gludā āda un iešķībās acis. Vīram ir Harija Potera apaļās brilles. Ilze viņu iesaukusi par Harijpoteru.

Dzirdam, kā medmāsa večukam pacietīgi skaidro:

– Šeit ir slimnīca. Man ir saraksts ar tiem, kas iet ārā. Jūs tajā sarakstā neesat.

Harijpoters spalgi un ērcīgi uzstāj:

– Tā nebija runāts. Es te atbraucu uz vienu dienu. Un tikai. Viss jau ir samaksāts. Un man ilgāk nav jāpaliek.

Medmāsa paaugstina toni:

– Ne par kādām maksām nezinu. Te nav nekāds kūrorts. Jūs esat mūsu pidžamā un halātā. No slimnīcas prom neiet, no slimnīcas izrakstās.

Harijpoters pāriet uz klusrunu un mēs sasprindzinām dzirdi.

Večuka balss dreb:

– …man kāpostiem gāzes jāizlaiž.

Medmāsa visgudri saka:

– Tās jau ir jūsu problēmas.

Harijpoters iešņukstas:

– Pirms piecām dienām ieliku skābēt kāpostus. Rīt jāņem koka irbuli un jāizlaiž gāzes, – un žēli piebilst: – Krāsni arī jākurina.

 

Trešā diena

Ilze ierosina izvēdināt istabu. Vizma kā ziemas ronis uzņemas logu atvēršanu. Mēs uz slimnīcas drēbēm velkam māju jakas un džemperus, tīstāmies slimnīcas virsjakās, kas vazājas pa grīdu, un lēni kā princeses Ziemassvētku ballē izpeldam gaitenī. Atnāk Vizma, apsēžas blakus uz cietajām taburetēm un ar interesi raugās tukšajā baltajā sienā mums pretī.

– Kāpēc ekrāns nerāda? – Vizma pēkšņi jautā.

– Pults nav, – Marija nopietni saka.

– Vai kaņepīšu trūkst, – Ilze piebalso.

– Izsaucam meistaru. Lai salabo, – Vizma ierosina.

Marijai galvā citas tēmas.

– A man, kad palieku mājās viena bez vīra, man tajās trīs istabās ir bail.

– Kaķi tev vajag, – es pamācu, – viņš murrā, varēsi paglaudīt.

Marija kļūst priecīgāka.

– Atbraukšu mājās, teikšu vīram, ka jāpērk gan mašīna, gan kaķītis.

Pēc minūtēm 10 atgriežamies izvēdinātajā istabā. Vizma pirmā, lai aizvērtu logus, tad Ilze un es. Vizma, tikusi galā ar logiem, iešmauc tualetē. Salīgā Marija nāk pēdējā.

– A kur… – Marija grasās jautāt, bet Ilze jau atbild:

– Pēc kaķīša aizgāja, – un pabaksta spraugu starp priekšzobiem.

 

Ceturtā diena

Gulta no Ilzes pa labi ir laimīgā. Visi, kas tajā nokļūst, pēc 3 dienām tiek mājās. Deviņpadsmitgadīgajai Irai izdodas visātrāk. Viņu ieved sestdienas vēlā rītā sarāvušos čokurā, vemjošu un vārgu. Nedaudz atguvusi spēkus pēc 3 sistēmām, Ira satraukti stāsta medmāsai un ārstam, ka astoņos vakarā viņai jābūt Rynair lidmašīnā uz Angliju. Pirmdien no rīta darbā – Mark & Spencer loģistikā pie datora. Irai ielaiž cerukālu, viņa parakstās, ka ir informēta par savu veselības stāvokli un uzņemas pilnu atbildību, saņem rēķinu par 52 eiro un pasmaida. Lidmašīnā viņa būs laikā. Pie Iras ierodas jauns, smalkūsains puisis. Uz atvadām Ilze jautā Irai, kura slimības diena viņai ir. Meitene saka, pirmā, un sirsnīgi atvadās. Es atceros, kā medmāsa nesa bļodu vemšanai pie gultas manā pirmajā dienā, un nodomāju – uh, jaunie, stipri velni – gatavi rukāt un rukāt.

 

Piektā diena

Pretī ir 2. palāta. Tajā guļ vīrieši. Arī sociāli nelabvēlīgais – garš, stalts vīrs, kuru glītā māsiņa Natālija neiesaka nevienai sievietei. Kad gaitenī vēdināšanas laikā Ilze sēž uz pelēkbrūnā krēsla un meklējas feisbukā, pieslīd sociāli nelabvēlīgais. Jē, Ilzei aizraujas elpa, cik glīts un platiem pleciem. Viņš grozās un staigā garām, garlaikoti raugās uz informācijas dēli. Viņa sasprindzina gribasspēku un arvien vairāk iegrimst mobilā telefona ekrānā. Vīrietis brīdi pastāv, nopūšas un aiziet. Ilze nodomā, tiešām sociāli nelabvēlīgs, ja viņam vajag tādu, kas nav krāsojusies un nemazgātiem matiem. Bet ja nu… pamēģināt? Ja nu nav tik traki?

Katrā palātā pie sienas un tualetē piestiprināts Skinman soft roku dezinfekcijas līdzeklis. Sociāli nelabvēlīgais, palicis viens, pieplok pie Skinman flakona un spiež sev mutē asi smaržojošo strūklu. Ienāk māsiņa Natālija un apjukumā iespurdzas:

– Vai garšīgs?

Kad Natālija stāsta mums jaunumus, Ilze kļūst bēdīga un saka, paldies, ka brīdinājāt.

Vakarā Vizma lūdzošā balsī jautā:

– Māsiņ, miegam kaut ko var palūgt?

– Mums ir korvalols un valokordīns.

– Tikai? – Vizma jautā. Māsiņa pamāj ar galvu.

– Labs ir, dodiet abus, – Vizma saka.

– Man ar, – Marija aši piebilst.

– Jums arī atnest? – medmāsa jautā man.

– Nē, man ir miegazāles, – atbildu.

– Jā, jums ir labas. Kad pirmā naktī mainīju sistēmu, jūs tik saldi krācāt, – medmāsas balsī dzirdama neslēpta sajūsma.

Pēc minūtēm piecām viņa atnes mazas plastmasas glāzes ar tumšu dziru. Vizma un Marija iemet kā šņabīti – ar peciņu uz augšu.

– Kaut kāda interesanta garša kokteilītim. Ko viņa tur salējusi? Bromu, vai? – Marija murmina.

– Spaisu mums tur ielēja, – Vizma noteic.

Tukšās glāzes palātā izplata šķebinošu smaku.

– Jānes ārā un jānoliek māsiņai uz galda, – Ilze mudina.

Vizma paķer savu un Marijas glāzi, izmetas no istabas un drīz vien atgriežas. Tūdaļ pa pēdām ieskrien piesarkusi māsu palīdze.

– Visām glāzītēm jāstāv tepat. Nekur nemest un nenest! Kad jūs aizejat mājās, mēs dezinficējam un tās lieto citi pacienti. Bet jūs? – māsu palīdze ir sašutusi, – izmetāt miskastē.

– Es rīt divas nopirkšu vietā, – Vizma vainīgi murmina.

– Valsts nav tik bagāta. Cik naudas piešķir, ar to jāiztiek. Glāzītēm nepietiek.

Vizma vēlreiz apsola sagādāt glāzītes. Šoreiz jau 10. Ne vārda nebildusi, māsu palīdze pagriež mums muguru un aizejot neaizver durvis. Ierodas medmāsa Natālija. Vizma raud un atvainojas desmitām reižu, saka, ka naktī negulēs un rīt plastmasas glāzītes nodaļai būs.

– Neko nepērciet, – Natālija mierina. – Neraudiet! Ja jūs raudāsiet, es arī negulēšu un raudāšu. Nu, nav, nav mūsu valsts tik bagātiņa. Tāpēc mēs glāzītes dezinficējam.

– Kā jūs varat dezinficēt vienreizlietojamos plastmasas traukus? Tie taču kūst, – Marija šaubās.

– Jā, sākumā mēs glāzītes karsējām un tiešām – izkusa. Tad piešāvāmies. Ar vidējo šķidrumu dezinficējam glāzītes, ar stipro – termometrus.

 

Sestā diena

Ievērojam, ka Ilzei ir sākusies apsēstība ar higiēnu. Pirms tualetē slēgt elektrību, viņa veikli virpina plaukstu pidžamas piedurknē un slēdzi nospiež ar apbruņotu roku. Dažkārt Ilze dezinficē rokas pat pirms došanās uz mazmājiņu. Kad Ilze pazudusi aiz durvīm, dzirdam, kā viņa noplēš papīru – sākumā, lai satvertu poda vāku, pēc tam un arī lai nolaistu ūdeni. Acīmredzot sargā rokas pirms darbiņa. Atskan ūdens šalkoņa. Ilze rūpīgi mazgā rokas un dezinficē ar Skinman. Nāk ārā un piever durvis ar kreiso roku, kas ievīstīta halāta vai pidžamas stūrī. Es gribu ieteikt cimdus, bet negribu bojāt attiecības.

 

Darba diena

Kad Ilze ierodas darbā, e-pastā 22 vēstules ar piedāvājumu iegādāties Bavārijas kandžas aparātus. Ilze nepērk. Bet par 8 eiro aptiekā iegādājas 50 vienreizlietojamos cimdus. Ērti mazgāt traukus un mizot dārzeņus. Arī grīdu un podu var mazgāt. Un vāku pēc tam nolaist. Skinman līdzekli Ilze vēl nav atradusi. Kad viņa internetbankā pārskaita parādu Vizmai 2.60 par tēju un maksājumā ieraksta „Kaņepītēm”, pēc 2 stundām zvana bankas darbinieks, jautā, kas ar to domāts un laipni aicina nomainīt maksājuma mērķi.

Trešās darba dienas vakarā Ilze domā par kandžas aparātu. Dezinfekcijai ilgtermiņā. Tomēr lētāk nekā Skinman.

Dalies ar šo rakstu