punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Zaudētie lasītāji

Katrīna Rudzīte

22/12/2014

 

Par latviešu lasītāja gaumi un mentalitāti

 

Runājot par Lielās lasīšanas rezultātiem, bez šaubām, jāņem vērā, ka tas ir televīzijas šovs ar visiem no šī fakta izrietošajiem raksturlielumiem, proti, šovu specifika ir koncentrēties uz populāro un vispārzināmo, jo tikai ar to, ko pazīst vairāk vai mazāk „visi”, var piesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju. Un tā kā auditorijas piesaistīšana nenoliedzami ir viens no šovu galvenajiem mērķiem, neatkarīgi no tā, vai tie būtu saistīti ar izdzīvošanu uz vientuļas salas vai lasītākās grāmatas noskaidrošanu, tad gaidīt, ka šāda tipa sacensībā varētu uzvarēt kāds latviešu vai ārzemju literatūras modernismam piederīgs sacerējums, būtu vairāk nekā naivi un nesaprātīgi. Tomēr, manuprāt, gan par latviešu lasītāju iemīļotāko grāmatu atzītā Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas, gan tas, cik lielā mērā lasītāko grāmatu topa augšdaļā sastopami pagājušā gadsimta pirmās puses sacerējumi, rosina uz zināmām pārdomām par to, ko un kāpēc izvēlas lasīt latvieši.

Kaķīša dzirnavu fenomens – gribas to nodēvēt tieši tā – ļoti precīzi raksturo ne tikai latviešu lasīšanas paradumus, proti, lasīta tiek pamatskolas obligātā literatūra, jo vēlāk mēs jau esam iemācījušies klasikas brīnumiem skriet cauri pa diagonāli, atrast tīmeklī īsus galveno sižeta līniju pārstāstus vai noskatīties tekstu kino adaptācijas. Šīs grāmatu sacensības rezultāts diezgan tieši signalizē arī par mūsu mentalitātes īpatnībām, un noteikti ir iemesli, kāpēc no visiem kādreiz lasītajiem latviešu klasikas darbiem, kurus varētu uzskatīt par pieklājīgu izvēli, pirmo vietu ieņem tieši šis sacerējums. Kaut arī Skalbes darbiem nenoliedzami piemīt augsta literārā kvalitāte, autors ir ne tikai niansētas poētikas un smalku iztēles mežģīņu, bet arī ciešanu un sāpju virtuozs. Idejiski Skalbes darbu centrā ir trauslas un jūtīgas dvēseles, kuras bez citu (bieži vien pārdabisku spēku) palīdzības nespēj izdzīvot skarbajā un netaisnīgajā realitātē. Viens no biežāk sastopamajiem rīcības modeļiem, ko izvēlas Skalbes varoņi, ir samierināšanās ar nežēlīgo likteni un ļaušanās notikumu ritējumam, saglabājot sirds šķīstību un cerību uz labākām izredzēm nākamībā (Skalbes darbu kontekstā nākamība nereti mēdz ietiekties aiz nāves robežām). Īsāk sakot, šīs zemes dzīvē nekas labs nav gaidāms un indivīda iespējas ietekmēt realitāti ir ārkārtīgi limitētas. No vienas puses, neliekas pārāk ticami, ka Skalbes darbos pozicionētie ideāli būtu populāri arī mūsdienu sabiedrībā, tāpat arī gribas apšaubīt, vai tiešām sērīgais stāsts par labdabīgo, no paša dzirnavām izdzīto kaķīti ir tā grāmata, kuru vairums Latvijas iedzīvotāju atcerētos nozīmīgos dzīves brīžos vai gribētu pārlasīt vasaras atvaļinājumā. Bet, no otras puses, rodas iespaids, ka, iespējams, gluži neapzinātā veidā ir tikusi izvēlēta grāmata, kas iemieso vienu no latviešu identitātes raksturīgākajām iezīmēm – patiku ciest, ieņemot pasīva upura lomu. Spilgts piemērs tam, kā latvieši pamanās piešķirt sērīgu noskaņu pat būtībā priecīgām norisēm, ir mūsu svētku svinēšanas paradumi. Latviešiem nozīmīgu svētku atzīmēšanas tradīcijās bieži dominē skarbās vēstures piesaukšana, tas ir dabiski, likumsakarīgi un līdz zināmai robežai pat ļoti vēlami. Nacionālās pašapziņas veidošanai un nostiprināšanai ir būtiski neaizmirst, kas ar mums ir noticis pagātnē, un paturēt prātā, ko mēs esam izturējuši. Tomēr dažbrīd šķiet, ka latvieši gluži vienkārši neprot priecāties un tā vietā, lai svinētu svētkus, nodarbojas ar tīksmināšanos par sāpīgo pagātnes pieredzi un ciešanu glorificēšanu.

Kaut arī, kā jau sākumā minēju, vērtējot grāmatu sacensību iznākumu, ir jāņem vērā, ka šovs nekad nav tiešs realitātes atspoguļojums, lai arī cik patiess un autentisks tajā parādītais neizliktos esam, Lielās lasīšanas rezultāti tomēr sniedz ieskatu latviešu lasītāju priekšstatos par literatūru un vispārējām nacionālajām vērtībām, jo, kā to rāda arī citu valstu piemēri, šāda tipa sacensību pamatā lielā mērā ir patriotisma un vērtību izpratnes reprezentācija, līdzīgi kā, piemēram, mūzikas laukā tas ir ar Eirovīziju. Tātad ir visai pamatoti iemesli pieņemt, ka uzvarējusi ir grāmata, kura vērtību izpratnes nozīmē latviešu kolektīvajā apziņā iemieso priekšstatu par to, kas ir „pareizā attieksme un izvēles”. Pēdējā laikā vairākas norises, kuru kontekstā sabiedrība aktīvi paudusi attieksmi pret vērtībām, ļauj izdarīt pamatotus secinājumus, ka latvieši ir ārkārtīgi konservatīvi un savā domāšanā lielā mērā vērsti uz pagātni. Katrā ziņā, lai arī cik ļoti es nenovērtētu un neapbrīnotu Skalbes literārās daiļrades smalkumus, faktu, ka tieši kāds no šī autora darbiem tiek uzskatīts par latviešu „lasītāko grāmatu”, neatkarīgi no tā, ko šī kategorija patiesībā nozīmē, es neuzskatu par visai daudzsološu.

Pievēršot uzmanību Lielās lasīšanas rezultātu laika nogrieznim, jo īpaši tāpēc, ka vairums topā iekļuvušo grāmatu pieder latviešu literatūrai, kārtējo reizi aktualizējas jautājums, kāpēc netiek lasītas, piemēram, pēdējā desmitgadē sarakstītās grāmatas. Varētu, protams, tūliņ pieslieties interneta komentētāju vidū populārajam viedoklim, ka latviešu jaunākā literatūra ir nekvalitatīva un nabadzīga, lai kāds to vispār gribētu lasīt, vai tieši pretēji – aizstāvēt literatūras profesionāļu nostāju, ka lasītāji nav pietiekami izglītoti. Bet mans mērķis šoreiz nav uzsākt diskusiju par literatūras kvalitātes rādītājiem, tāpēc atstāju jebkuram lasītājam tiesības uz brīvu izvēli izvirzīt pašam savus kritērijus, kas norādītu uz to, vai konkrētais sacerējums pieder vai nepieder labai literatūrai. Es gribētu pievērst uzmanību rezultātu raisītajām aizdomām par to, ka latvieši, iespējams, vairs nelasa vispār. Fakts, ka latviešu vidējā lasītāja zināšanas par literatūras procesu apstājas pie Imanta Ziedoņa, ir kļuvis simptomātisks. Vēl viens nozīmīgs šādu aizdomu iemesls ir dažādas sarunas, kas ļoti bieži atklāj, ka cilvēki var vairāk vai mazāk būt informēti, kas notiek vizuālās mākslas vai kino procesos, bet mēdz neko nebūt dzirdējuši par latviešu literatūras aktualitātēm. Arī Lielās lasīšanas pirmais piecinieks izskatās pēc diezgan klasiska grāmatu vāciņu izkārtojuma mūsu vecāku vai vecvecāku mājās. Jautājums, kāpēc ne bibliotēku apkopotajos topos, ne Lielās lasīšanas ietvaros lasītāju izcelto grāmatu vidū neierindojas pēdējās desmitgadēs sarakstīti latviešu literatūras darbi, nav vienkārši atbildams – viens no iemesliem varētu būt fakts, ka literatūras vide ir visai noslēgta un par jauniznākušajām grāmatām vairāk vai mazāk ir pašam jāinteresējas, cits iemesls varētu būt, ka jaunākā literatūra ir pārāk sarežģīta un grūti uztverama, vēl cits – ka lasīšana paņem ilgāku laiku, nekā, piemēram, filmas noskatīšanās vai mākslas izstādes apmeklēšana. Tāpat var būt, ka šis tiešām vairs nav literatūras laikmets un grāmatu lasīšana pamazām kļūst par elitāru nodarbi, ko var atļauties tikai tie, kam ir daudz brīva laika.

Varbūt fakts, ka cilvēki nelasa jaunākās grāmatas, nemaz nav nekas tāds, par ko būtu tik ļoti jāraizējas, jo literatūra ir gana pašpietiekama, lai spētu eksistēt arī bez milzīga lasītāju pūļa, un vienmēr būs kāda daļa cilvēku, kam tā tomēr būs nepieciešama, vienalga, kā izklaide, komunikācijas un pašizpausmes iespēja vai veids, kā izdzīvot un dzīvot. Arī šis jautājums paliek atvērts, bet viens ir skaidrs pavisam droši – mēs – tie, kas rakstām šodien, – savus lasītājus esam zaudējuši, un Lielā lasīšanas balsojuma rezultāti ir tikai viens no daudzajiem rādītājiem, kas signalizē par milzīgo plaisu, kāda valda starp jaunāko literatūras procesu un latviešu lasītāju.

Dalies ar šo rakstu