punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Starp mums, feministiem, runājot

Olga Procevska

29/12/2014

 

Pārdomas par Ingas Gailes un Martas Elīnas Martinsones režisēto izrādi Trauki (Dirty Deal Teatro) 

 

Pirms kāda laika, kad biju savas doktora disertācijas rakstīšanas finiša taisnē, man zvanīja kāds Latvijā pazīstams televīzijas žurnālists. Interviju viņam atteicu, jo disertācija tobrīd neatstāja pietiekami daudz brīvas enerģijas, lai izturētu vēl arī gaismas un kameras. „Jūtu līdzi,” teica viņš, „jaunām un skaistām sievietēm nekas tamlīdzīgs nebūtu jādara”. Neatminos, vai pateicos viņam par komplimentiem un līdzjūtību, taču atceros, ka saruna atstāja paliekošu mulsuma sajūtu. Tieši manas zināšanas (nevis mans izskats vai vecums) taču bija iemesls, kāpēc viņš man vispār zvanīja, vai ne?

Tomēr patiesībā man neklātos mulst. Tu-esi-diezgan-gudra-priekš-meitenes tipa frāzēs esmu klausījusies daudzu gadu garumā. Sievietēm, kas darbojas zinātnē, pie tā jāpierod. Sievietēm, kas darbojas biznesā, jāpierod tikt sauktām par kucēm un stervām. Sievietēm, kuras ir piedzīvojušas vardarbību, jāpierod pie kauna un neuzticēšanās sajūtas. Un svarīgākais – sievietēm jāpierod pie šī „jā-“, pie maigāk vai stingrāk formulētas jābūtības. Pie tā, ka apkārtējie uzskatīs sevi par tiesīgiem viņas vietā lemt, kas būtu jādara ar savu ķermeni, ar savu uzvedību, ar savu dzīvi.

 

Runājot kur

Sieviešu tiesību varietē TRAUKI ir viens no Latvijas teātra mākslas ainavā nedaudzajiem mēģinājumiem piedāvāt sarunu par feminismu. Pirmkārt, būtu interesanti izspriest, vai TRAUKI ir feministisks mākslas darbs vai drīzāk mākslas darbs par feminismu. Kā zināms, feminismu kā politisku kustību raksturo tiekšanās nodrošināt vienlīdzīgas tiesības un iespējas abiem dzimumiem. Feministiskus mākslas darbus (visbiežāk) raksturo tradicionālo dzimtes lomu dekonstrukcija, atteikšanās no vai izaicinājums ierastajiem priekšstatiem par sievišķību un vīrišķību, ķermeņa un seksualitātes denormativizācija un deobjektivācija. Feminisms šājā ziņā ir skatupunkta, pieejas, nevis tematikas raksturojums. Savukārt otrajā gadījumā feminisms ir mākslas darba tematikas apzīmējums, taču tā skatījums var arī nebūt feministisks. Mākslas darbs ar feminismu ļauj skaidrāk ieraudzīt pastāvošās dzimtes identitāšu robežas, savukārt feministisks mākslas darbs tās nojauc.

Lai gan TRAUKOS dzimtes lomu dekonstrukcija notiek visai paredzamā veidā (izrādes beigās divas sievietes – sieva un mīļākā – iegūst pašapziņu un atbrīvojas no tās ierobežojošā vīrieša), tajā ir arī feministiska skatījuma iezīmes: ironija par dzimtes stereotipiem (dziesma Tu esi novājējusi) un atteikšanās no ierastajiem aizspriedumiem feministes tēlā (it kā „karojošā”, taču precējusies un gaida bērnu). Diemžēl pēdējam no šiem aspektiem Ingas Tropas tēlojumā tiek tik ļoti laupīts Ingas Gailes patiesums, ka no feministiska skatījuma paliek pāri pavisam maz. Toties paliek iegansts padomāt par to, kāpēc šāda saruna Latvijā ir vajadzīga, kas ir/varētu būt tās dalībnieki un kā tā risināma? Un vēl paliek sajūta, ka TRAUKI tomēr var darīt pietiekami daudz lietas labā.

Sāksim ar pirmo „kāpēc”. Feminisma kritiķi parasti atgādina, ka Latvijā sievietes darbojas augstos politiskos amatos, taču reprezentācija valsts pārvaldē ir tikai viens no diskriminācijas novērtējuma aspektiem, un arī tajā Latvijas sasniegumi ir tālu no izcilības. Pilnīgi visos pēcpadomju (pirmspadomju jau arī, turklāt uz visiem 100%) Saeimas sasaukumos ir dominējuši vīrieši – vidēji tajos bijis 82% vīriešu un 18% sieviešu. Pilsētu pašvaldībās un Ministru kabinetā aina ir līdzīga, un, tāpat kā Saeimas gadījumā, pēdējo 20 gadu laikā tā nav piedzīvojusi vērā ņemamu attīstību. Valsts pārvaldē, protams, ir nodarbināts ne mazums sieviešu, taču ar skaidru tendenci – jo zemāki amati, jo biežāk tajos strādā sievietes, jo augstāki – jo vairāk vīriešu.1

Lai saprastu, vai Latvijā ir nepieciešams pievērst uzmanību dzimumu līdztiesības jautājumam, vēl būtiskākas ir atšķirības sociālajā dzīvē – sievietes Latvijā vidēji saņem par 17% mazāku algu nekā vīrieši (gan tāpēc, ka strādā zemāk apmaksātajos darbos, gan tāpēc, ka saņem mazāku atalgojumu par vienu un to pašu darbu). Latvijā pastāv sieviešu un vīriešu profesijas. Informācijas tehnoloģiju un inženierzinātņu studentu vidū sievietes neveido pat trešdaļu.2 Šo ainu ar lielu varbūtību nosaka tradicionālais dzimtes lomu sadalījums, kurā par dzelžiem un tehniku jāinteresējas puikām. Cilvēkam, kas grib izvēlēties savam dzimumam nepiedienīgu profesiju, šādas rīcības nenormalitāte tiks atgādināta visu darba mūžu. It kā jau labu gribot, sabiedrība slavēs vīriešu drosmi strādāt sievišķīgajās auklīšu un medmāsu profesijās un uzteiks sievietes, kas veiksmīgi strādā par metinātājām, tādējādi atkal un atkal atgādinot par to, kas ir norma un kas – deviance.

Mēģinājumi atteikties no uzvedības stereotipu indoktrinācijas Latvijā tiek uztverti ar aktīvu naidu – atcerieties kaut vai reakciju uz grāmatas Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Diena, kad Rūta bija Rihards parādīšanos. Savukārt par mizogīniju (noniecinošu, aizspriedumainu attieksmi pret sievietēm) var piedzīvot tik vien kā nelielo tviterpublikas sašutumu – atcerieties kaut vai Latvijas Ģenerālprokuratūras atbalstīto tēzi, ka izvarošanas upures pašas provocē vardarbību pret sevi. Šādu uzskatu dēļ sievietes bieži slēpj pret sevi pastrādātus noziegumus, taču tos izteikušie prokurori paliek savos amatos. Vidēji gadā ģimenē tiek nogalinātas piecas un sakropļotas 20 sievietes.3 Ne jau Indijā vai Sīrijā, bet Latvijā. Liela daļa no viņām gadiem ilgi turpina dzīvot ar varmāku, ļoti iespējams tāpēc, ka baidās no iztikas līdzekļu zaudēšanas un sabiedrības nosodījuma.

 

Runājot ar

Taču ir vēl kāds ļoti būtisks aspekts – no dzimumu nelīdztiesības un dzimtes aizspriedumiem cieš ne jau tikai sievietes. Dzimtes normatīvisms iedzen šaurā un visai necilvēcīgā koridorā vīriešus, kam bērnībā tiek liegtas emocijas (puikas neraud), jaunībā – sievišķīgie darbi un jebkura seksualitāte, kas nav saistīta ar sieviešu iegūšanu, vēlāk viņiem tiek liegta pilnvērtīga saskarsme ar saviem bērniem, jo vīrietim taču jāstrādā un jāpelna ģimenei nauda. Latvijā ir Eiropas mērogā rekordaugsts jaunu vīriešu pašnāvību un nelaimes gadījumu izraisītu nāvju skaits. Ik gadu desmitiem jaunu Latvijas vīriešu iet bojā, mēģinot ezeros un upēs pierādīt, cik veikli nirēji un peldētāji viņi ir. Ik gadu desmitiem Latvijas vīriešu mirst un slepkavo citus uz Latvijas ceļiem, mēģinot pierādīt, cik ātri braucēji viņi ir. Ik gadu vairāki simti pusmūža vīriešu nogalina paši sevi. Varbūt tāpēc, ka nespēj pieņemt, ka viņi neatbilst pieņemtajām vīrišķības prasībām?

Dzimumu stereotipu piesātinātā sabiedrībā visi dara pāri visiem. Prasības pret sievietēm būt maigām, tievām un smaidīgām atspēlējās sieviešu gaidās pret vīriešiem – būt mačo, spēcīgam iekarotājam, veiksmīgam medniekam. Esmu pateicīga izrādes autorēm par to, ka TRAUKOS vairākās epizodēs tiek akcentēts tas, ka mūsdienu liberālais feminisms pievērš uzmanību nevis vienīgi sieviešu, bet abu dzimumu emancipācijai no pastāvošajiem dzimtes stereotipiem, balstoties pieņēmumā, ka to spiediena mazināšana, grožu noņemšana (vai vismaz palaišana vaļīgāk) darīs laimīgākus visus – gan vīriešus, gan sievietes.

 

Runājot par

Taču, ja reiz feminisms ir izdevīgs visiem, tad kāpēc sarunas par to nemaz neiet tik raiti, kāpēc sievietes tik bieži saka, ka viņām feminisms nav vajadzīgs, bet vīrieši vispār vairās no šī vārda kā no ķiploka? Visticamāk tas ir vairāku iemeslu kombinācijas rezultāts, taču viens no tiem varētu būt šāds: sarunas par feminismu nereti tiek risinātas tipveida lozungu formā. Viena no cilvēka uztveres īpatnībām ir nespēja ieraudzīt un apzināt sabiedrībā eksistējošās privilēģijas un diskrimināciju, kamēr viņš ir šo privilēģiju beneficiārs. Kad heteroseksuāls cilvēks saka, ka neredz homoseksuālu cilvēku diskrimināciju, kad baltādains vīrietis ASV nespēj saprast, par ko viņa melnādainie līdzpilsoņi protestē Fērgusonā un citviet, kad latvietis secina, ka mazākumtautību diskriminācija Latvijā ir tīrās iedomas, kad vīrietis norāda, ka feministes plosās bez pamata, šie cilvēki (visticamāk) nevis rupji melo, bet gan vienkārši paliek savas grupas varas attiecību pieredzes ietvaros. Un šī pieredze var būt nedaudz vai pavisam atšķirīga no tās pieredzes, kas veido mazāk priviliģēto grupu piederīgo vēsturi un ikdienu.

Vienlaikus mazākuma vai mazāk priviliģēto grupu kustības spēj gūt vērā ņemamus panākumus tikai tad, kad to atbalstam sāk pievienoties priviliģētie – tie cilvēki, kas paši netiek acīmredzami diskriminēti un kuru attiecību bilance ar varu (politisko pārstāvniecību, policiju, tiesām, medijiem) ir pozitīva. Kā jau sacīts, viņi tikai šķietami nav labuma guvēji no šādām kustībām, jo arī tiem, kas necieš no diskriminācijas… labi, vismaz tai daļai, kurai demokrātija iet pie sirds vairāk kā autoritārisms, būtu patīkamāk dzīvot tādā sabiedrībā, kurā diskriminācijas un identitātes vardarbības kopumā ir mazāk. Tieši tāpēc gan LGBT cilvēku tiesību aizstāvības, gan feminisma un citas kustības mēģina aizsniegt auditoriju ārpus to pārstāvēto grupu robežām.4

Tādējādi viens no feminisma labajiem darbiem varētu būt vīriešu iesaistīšana feminisma kustībā. Visbiežāk pirmais solis uz iesaistīšanos kādas svešas sociālās grupas aktivitātēs ir empātija pret šīs grupas atšķirīgo dzīves pieredzi. Iespēja iekāpt cita kurpēs un ieraudzīt pasauli cita cilvēka acīm. Taisnību sakot, reti kas, izņemot mākslu, spēj panākt šo efektu. Un te nu vien atliek izteikt piesardzīgu cerību, ka, neskatoties uz vairākām ieslīdēšanām tipveida lozungu jomā un neraugoties uz to, ka TRAUKI drīzāk nav, nekā ir feministisks mākslas darbs, izrāde tomēr ļauj ieskatīties pasaulē, kurā piekodina „nesēdi uz betona!” un iesaka „nebūt tik dusmīgai”. Pasaulē, kas daudzām jo daudzām sievietēm ir pazīstama un kopīga, bet daudziem vīriešiem – nezināma un jaunatklājama. Tiem vīriešiem, kam pietiks drosmes aiziet uz izrādi, kuras nosaukumā ir vārdu salikums „sieviešu tiesības”.

  1. Sk. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotos datus: http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/situacija_latvija/politika_2012.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk., piemēram, http://www.sif.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=9356&Itemid=162&lang=lv  (atpakaļ uz rakstu)
  3. http://apollo.tvnet.lv/zinas/latvija-dramatiska-vardarbiba-pret-sievieti-gimene/623960  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Manuprāt, spilgākie piemēri ir žurnāla GQ kampaņa Gentlemen against homophobia (http://www.gq-magazin.de/unterhaltung/stars/mundpropaganda-gentlemen-against-homophobia) un Apvienoto nāciju organizācijas iniciatīva HeForShe (http://www.heforshe.org/).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu