punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Neizsakāmais filozofijā

Igors Gubenko

15/01/2015

 

„Par ko nevar runāt, par to jāklusē.”

Šis labi zināmais un bieži citētais Loģiski filozofiska traktāta noslēdzošais teikums fascinē ar savu šķietami tautoloģisko struktūru, kura tuvākā aplūkojumā atklāj būtisku akcenta pārvirzi no īstenības uz jābūtību. Iekļaujot pāreju no fakta, ka ir kaut kas, par ko nevar runāt, uz jābūtību nerunāt par to, šis agrīnā Vitgenšteina bauslis ne tikai formulē aizliegumu, bet arī netieši pauž kārdinājumu to pārkāpt. Kā jau katrs valodiski noformētais aizliegums tas reizē ir atgādinājums par to, ka aizliegums var tikt pārkāpts un ir ticis pārkāpts.

Turklāt var apgalvot, ka notikušā pārkāpuma mērogs ir visai iespaidīgs. Neklusēt par to, par ko nav iespējams runāt – tā varētu būt viena no neskaitāmām pašas filozofijas definīcijām. Mūsdienu kognitīvo zinātņu ieskats par mūsu valodas sakņotību mūsu ķermeniskajā pieredzē, ko 20. gadsimta vidū savā eksistenciālajā fenomenoloģijā anticipēja Moriss Merlo-Pontī,1 liek pieņemt, ka metafizika – šī pirmā filozofija, kas vēršas pie visa esošā sākumiem un cēloņiem, – ir sākotnēji lemta runāšanai par neizsakāmo, ciktāl visi tās sacījumi neizbēgami pārsniedz mūsu iespējamās pieredzes robežas.

Agrīnā Vitgenšteina inspirētais Vīnes pulciņa dalībnieks Rūdolfs Karnaps savulaik zobojās par Martina Heidegera priekšlasījumā Kas ir metafizika? rodamo vārdkopu „nekas nekasojas” (das Nichts nichtet),2 atzīstot to par bezjēdzības paraugu. Savukārt Heidegera prominentākais sekotājs Žaks Deridā metaforai veltītajā esejā Balta mitoloģija apgalvo, ka metafiziskās valodas „bezjēdzīgums” sniedzas krietni tālāk par Heidegera ekstravagantajiem darinājumiem, cita starpā norādot uz tādu filozofijai izšķirošu terminu kā „koncepts”, „pamats” un „teorija” nereducējamu metaforiskumu.3

Glabājot bālu atmiņu par savu juteklisku, pat ķermenisku izcelsmi, šie filozofijas dižvārdi, kuru autoritāti pirms Nīčes nebija pieņemts pakļaut šaubām,4 reizē ir metafizikas būtiskās neveiksmes iemiesojumi. Tik tiešām, par kādu pāri uztveramai pasaulei (ta meta ta physika) stāvošu īsteni esošo (ontōs on) var būt runa, ja pat tāds vārds kā „absolūts” ar tā negatīvo priedēkli nepārprotami vēsta par savas izcelsmes juteklisku (un tātad ierobežotu, relatīvu, galīgu) situāciju?5

Teikto var uztvert kā Vitgenšteina aizlieguma pamatojumu. Bet vai no tā tik tiešām izriet, ka metafizika ir bezjēdzīga, bet runāšana par neizsakāmo – noziedzīga? Kāpēc gan neparaudzīties uz šo jautājumu Spriestspējas kritikas Kanta acīm, kurš mūsu nespējā pārsniegt savu galīgumu saskatīja nevis iemeslu frustrācijai, bet gan cilvēka pārjutekliskās sūtības apliecinājumu?6 Mēs esam galīgas būtnes, kuras spēj runāt par bezgalīgo, un šai spējai, kas ir radošā spēja par excellence, būtu jādod brīvība, nevis jāpakļauj tā cenzūrai vai jānopeļ kā netikums.

Tieši ar šādu pārliecību mēs aizsākam rakstu sēriju Neizsakāmais filozofijā, kuras tekstos to autori apzināti un mērķtiecīgi pārkāps Vitgenšteina bausli. Ņemot par pavadoņiem domātājus, kuri dažādos veidos padevušies neizsakāmā kārdinājumam – Sērenu Kirkegoru, Edmundu Huserlu, Žanu Liku Marionu, Džordžo Agambēnu, Heidegeru, Deridā un arī pašu Vitgenšteinu –, viņi performatīvi apliecinās, ka par neizsakāmo tomēr var runāt. Var un arī vērts, īpaši žurnālā, kurš par savu galveno rūpi atzīst filozofijas un literatūras dialoga veicināšanu. Jo kurš gan noliegs, ka līdzās filozofijai arī literatūra un it īpaši dzeja pastāvīgi atzinusi neizsakāmo par savu radikālāko iespēju horizontu?

Lai arī piedāvātie teksti nav rakstīti dienas notikumiem pa pēdām, tie nav pilnīgi atrauti no šībrīža aktualitātēm, ar tām domājot arī publiskajā telpā intensīvi pārrunātās tēmas. Piemēram, Krišjāņa Lāča sniegtais Īzāka upurēšanas stāsta iztirzājums ir lasāms arī kā filozofisks komentārs par visu pasauli saviļņojušo uzbrukumu Charlie Hebdo redakcijai Parīzē un tam sekojošiem varmācības aktiem. Iespējams, tieši šī spēja izvērst domu reizē vairākos reģistros – neaprobežojoties ar konkrēto kāzusu, ļaut tam ietverties diskursā, kas krietni plašākā tvērumā pārdomā šī kāzusa fundamentālo iespējamību –, nevis vairīšanās no neizsakāmā, ir filozofijas lielākais tikums šodien un tās dzīvotspējas drošākais apsolījums rīt.

 

  1. Sk. viņa 1945. gada darbu Uztveres fenomenoloģija, īpaši nodaļu Ķermenis kā izpausme un runa (Merleau-Ponty M. Phenomenology of Perception. Transl. by D. A. Landes. London/New York: Routledge, 2012, pp. 179–205).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Heidegger M. Was ist Metaphysik?, Wegmarken (Gesamtausgabe, Bd. 9). Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1976, S. 116.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Derrida J. La mythologie blanche: la métaphore dans le texte philosophique, Marges – de la philosophie. Paris: Minuit, 1972, p. 267.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Sal. viņa agrīno eseju Par patiesību un meliem viņpus morāles aspekta (Nīče F. Par patiesību un meliem viņpus morāles aspekta (Tulk. I. Liniņš), Kentaurs XXI, Nr. 35, 2004, 25.–35. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Sk., piem., Online Etymology Dictionary šķirkli.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Kants I. Spriestspējas kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zvaigzne ABC, [b. g.], 80.–81. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu