punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Grīna oksimorons

Laura Brokāne

20/01/2015

 

Par Vinetas Bergas tulkoto Ežēna Grīna romānu Universālā kopiena (Mansards, 2014)

 

Domājot par kinorežisora, rakstnieka un baroka teātra režisora Ežēna Grīna (1947) mākslas izpausmēm, būtu pārsteidzīgi padoties viņa alegoriskās valodas valdzinājumam un filozofiskajām idejām, kas tik pašpārliecināti tiek iepludinātas mūsdienās, un izvairīties no izmantoto jēdzienu, ideju skaidrojuma un pretrunu uzrādīšanas. Tomēr nevar noliegt, ka Grīna mākslas darbu spēks dažbrīd ir tik suģestējošs un cerības viesošs, ka lasītājam rodas kārdinājums klusējot noticēt viņa grāmatā Universālā kopiena piedāvātajai sabiedrības saliedēšanas un individualitātes apzināšanās idejai, kas turpina un savā ziņā noslēdz viņa citos literāros darbos un filmās aizsāktos jautājumus. Kurš gan iebilstu tam, ka Universālās kopienas pamatdomas – savas kultūras apzināšanās, tolerance pret citām nācijām, individuāli garīguma meklējumi un mīlestības vispārinājums – var būt risinājumi sašķeltajā un nupat arī Parīzes notikumu aizēnotajā Eiropā? Neskatoties uz Grīna piedāvāto ideju bieži vien utopisko un apzināti neskaidro raksturu, kā arī mūsdienu kultūras patērētājam, iespējams, nedraudzīgo – lēno un deklamējošo – stilu, viņa darbi mudina ikvienu eiropieti ar savu nacionālo, reliģisko, sociālo un emocionālās pieredzes fonu apzināties sevi kā vērtību un var kļūt par ierosmi individuālās un kultūrvēstures izziņai. Grīns ir izteikts eirofils, un nekad to nav slēpis ne vārdos, ne darbos. Dzimis un audzis ASV, viņš divdesmit deviņu gadu vecumā kļuva par francūzi, pieņemot Eiropas identitāti un aizvien lamājot savu izcelsmes valsti par Barbariju, kurai neesot savas valodas un kultūras.

Latvijā Grīns popularitāti iekarojis, galvenokārt pateicoties kinoforuma Arsenāls gādībai – 2006. gadā festivāla programmā bija iekļauta viņa filmu retrospekcija, savukārt 2010. gadā režisors demonstrēja savu darbu Portugāļu mūķene (2009). Preses konferencē Grīns pat atzina, ka apsvērtu iespēju uzņemt filmu Latvijā, bet Arsenāls autoru pasludināja par „savējo”, kurš savu drauga statusu pierādīja, arī iestājoties pret kinoforuma slēgšanu. Atklājot latviešu lasītājiem viņa literāro pusi, pirms diviem gadiem apgādā Mansards tika izdots Grīna romāns Atjaunošana, kam tagad seko arī Universālā kopiena. Tomēr atsauksmju par viņa veikumu Latvijas medijos tikpat kā nav, interesi piesaistījusi galvenokārt viņa personība ar neparasto skatupunktu uz Eiropas vēsturi un iespējamo nākotni. Iespējams, tikai distancētā skatienā ir iespējama tik tīra šīs kultūras pielūgsme, kas pašiem eiropiešiem ne vienmēr šķiet ērta.

Universālās kopienas stāsts ir šķietami vienkāršs: Adriēna dodas projām no mīļotā Emīla, lai dzimtajā Londonā „meklētu sevi” – ar sirdi un prātu analizētu bērnībā uzspiesto katolicisma pieredzi, savukārt francūzis Emīls dodas viņai pakaļ, saskaroties ar divu Eiropas lielvalstu kontrastējošām vērtībām, kā arī pārskatot savu pagātni, kurā būtiski bijuši jūdaisma rituāli. Vīlušies šo reliģiju ārišķībā, abi meklē individuālu ticību, kas viņiem negaidīti atklājas „no malas” – caur Islāma pasaules konfliktu. Ceļu pie Dieva un vienam pie otra viņi jau noslēdz kā jaunas individualitātes, kas gatavas dot dzīvību trešajai. („Iegūt dzīvi, var tikai dāvājot dzīvību.” – atklāsme arī Grīna Portugāļu mūķenē).

No otras puses, Universālā kopiena ir stāsts par Islāma radikālismu, kas tieši šobrīd jo dziļāk iedzinis bailēs Eiropu, un to, kā tas ietekmē Islāma tradīcijā augušos, bet eiropeiski noskaņotos musulmaņus. Grīns tālredzīgi norāda, ka Eiropai ir jāformulē viedoklis, kas ir niansēts, nevis pārsteidzīgs, un vairs nav iespējams no šīs problēmas vienkārši novērsties.

Identitātes problēma aplūkota gan Grīna filmās, gan literatūrā. Atjaunošanā literatūras profesors, šķetinot pagātnes noslēpumus, atklāj, ka viņa līdzšinējā identitāte ir konstruēta. Pieņemt vēsturiski nosacīto versiju par sevi vai, noliedzot to, veidot identitāti no jauna – tas ir arī Žana Pola Sartra eksistenciālisma pamatjautājums. Taču atšķirībā no Sartra, Grīns nesludina predestinācijas neesamību un cilvēka absolūto brīvību veidot identitāti no jauna. Viņš drīzāk teiktu, ka, apzinoties individuālo pagātni vēstures kontekstā, ir iespēja sevi atklāt no jauna, un tas paver ceļu pie Dieva un mierīgas līdzāspastāvēšanas multikulturālā sabiedrībā. Rietumu vērtības krīzes apzināšanās, pieredze, kas tiek veidota caur vēsturiskuma izjūtu, prāta konstrukciju pārvērtēšana un visbeidzot gaismas kā garīguma metafora vieno Grīnu ar vēl kādu pagājušā gadsimta eksistenciālistu – Martinu Heidegeru.

Atšķirībā no citiem mūsdienu Eiropas krīzes iezīmētājiem, piemēram, itāliešu režisora Paolo Sorentino, kura filma Dižais skaistums triumfēja kā 2013. gada Eiropas labākā filma, Grīns paredz nevis estētisku (kā gan citādi raksturot dzīves apnikuma mākta kunga ilgas pēc jaunības mīlas objekta?), bet gan dziļi ētisku risinājumu. Jāpiebilst gan, ka problēmas rodas, ja Grīna valodas dzīlēs mēģinām rast atbildi uz jautājumu par individualitātes un atbildības robežu. Nemaz nerunājot par to, kur viņa pasaules ainā mieru rod tie, kas stāv ārpus eiropeiskās vēstures un identitātes (un vēlas pie tā palikt). Arī apzināti veidotā neskaidrība, atsaucoties uz it kā mītisko domāšanu iepretī racionālajai, patvaļīgi klejojumi vēsturiskās idejās un misticisma izcelšana virs citām garīguma praksēm šajā romānā prasītu papildu skaidrojumus.

Taču šie jautājumi ir atceļami, ja pieņemam paša Grīna pozīciju, ka viņa daiļrade stāv pa vidu starp filozofiju un literatūru, saturu un formu, garu un matēriju. Autors ir uzsvēris, ka aizraušanos ar baroka mākslu uztver ne tikai kā izpēti, bet tā ir saturiski un formāli svarīga arī viņa darbos un dzīves izpratnē. Viņš runā par „baroka oksimoronu”, kad cilvēki vienlaikus pieņēma gan zinātnisko, gan garīgo pasaules skatījumu, un šo garīgo enerģiju autors meklē un mēģina nostiprināt arī mūsdienās.

Tieši aizraušanās ar baroku radījusi viņa darbu neparasto formu, kas vienlaikus ir arī būtiska vēstījuma daļa. Viņa filmas bieži vien ir kā iestudētas teātra izrādes ar gleznieciskām ainām fonā, literatūra kā kinoscenāriji, varoņu dialogi kā filozofiska dialektika, savukārt tempu nosaka tikai autora iecere, nevis publikas prasības. Turklāt Grīna valodas valdzinājums nebūt nenozīmē barokālas vārdu mežģīnes. Salīdzinot ar tēlainajiem dienasgrāmatas ierakstiem Atjaunošanā, Universālās kopienas valodas lauks šķiet pilnībā attīrīts no pastiprinošiem efektiem, svarīga ir tikai dialoga virzība un, rezumējot rakstnieka teikto intervijās, vārds kļūst iekšupvērsts un tādejādi garīgs.

Izsmalcinātā forma Grīna darbos bieži vien arī neparedz ticamu varoņu psiholoģisko niansētību un attīstību. Universālās kopienas varoņi var šķist tikai kā balsis autora idejām, tāpēc – plakani un neizstrādāti. Taču rakstnieka siltā intonācija, tos atspoguļojot, piepilda idejisko čaulu, kas viņiem romānā atvēlēta, un ļauj noticēt šim stāstam caur katra paša lasītāja vēsturiskuma apzināšanos.

Dalies ar šo rakstu