punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Medus skatiens

Namžils Nimbujevs

21/01/2015

 

Pirmais burjatu modernists. Dzimis 1948. gadā Ulan-Udē dzejnieka ģimenē, dzejot sāka jau bērnībā. Mācījās Maskavas M.Gorkija literatūras institūtā, strādāja dzimtenē preses redakcijās. Rakstīja arī stāstus, lugas, atdzejoja, tulkoja uz krievu valodu burjatu un mongoļu autoru darbus, arī pats pārsvarā rakstīja krieviski. Nimbujevs nomira 23 gadu vecumā. Vienīgais dzejas krājums Sapītie zibeņi izdots pēc nāves. Viņam patika Aleksandra Čaka lirika, latvieša atdzejas grāmatu esot licis zem spilvena.

Atdzejotājs

 

***

A. Š.

Iz pūļa palūkojās, gazeļacaina.

Tās medus skatiens bija svētīgs, kluss un bēdīgs. Šķiet
divi, izmirkuši, garūsaini zvejnieki, no kājām
līdz pat galvai ūdenszālēs, pašā naksnīgajā stundā
uzmanīgi stūma krastā, stāvā tā kā kamieļkupris,
noslīkušus, saraudātus mēnešus…

Kur un kādā antikvariāta bodē nopirkt varētu,
par cenu nestrīdoties, brīnišķīgas, svētas
acis, kā tai nomirušai grieķu madonnai, kas iegūlušas
putekļainās bībelēs no seniem Renesanses laikiem,

Manai slimai, grumbainajai sievai mūžīgajā grūtsirdības
plīvurā ar izbalējušām kā vecas tapetes, ar asarainām,
skumjām acīm, priekšlaicīgi apdzisušām dūmos, tvanā
virtuvē pie plīts?

 

Mundrā dziesmiņa

Uz katra soļa
Cilvēkam
Uzglūn nepatikšanas:

Melni kaķi,
Puvušas kāpnes,
Gardegunes fūrijas,
Bojātas bremzes,
Skumji promejošas pēdas,
Jaunas grumbas
Un pulka dažādu
Kaitinošu nieku.

Bet viņš kūpina cigareti,
Svilpo jautru motīvu,
Un maziņa cerību bura
Ik rītu pland logā.

 

Aktiera nāve

Iekritušajā mutē
Saknosījās elpa – pēdējā, karstā,
Pavēra plānās lūpas,
Nodilušās no monologu zābakiem,
Un izlīda laukā,
Skrāpējot ar trauslajiem spārniem,
Kā slimīgs, rāms taurenis…

Kalsnie bērni, liftniece, kaimiņš-inženieris –
Vecā aktiera gulbju drāmas skatītāji –
Bikli izstiepušies
Itin kā raugoties mūžīgā absolūta logā…

Nosita pulkstenis.
Dzeguze iespurdza atpakaļ un aizcirta slēģus.

Aizklājot žēlīgās sejas un balkona durvis,
Diženi dārdinot skārdu,
Nokrita nāves aizkars.

 

Ģitārista mīlestība
(Senlaiku romance. Variācija)

Zied platāna zem mēness
Un akordi kā sudrabs uguņo.

– Tu mīli?

– Nē!

…Kā piecas beigtas dejotājas ļima ģitārista pirksti
Un asara no bārdas atsitās pret stīgu pērļaina.
Tai atsaucoties, stīga sāka sisināt tik neciešami smeldzīgi un kristāldzidri,
Ka likās – sienāzīti ved uz giljotīnu.

 

***

Stāvu uz planētas
Zem dzimtenes koka.
Spēlējos ar vārdu –
Rožainu, sārtvaigu ābolu,
Metu un ķeru,
Metu un ķeru.

Mani apstāj
Zirgi, puķes, bērni
Un mēmām, tūkstoškrāsainām acīm
Lūdz rotaļu nepārtraukt.

Stāvu uz planētas
Zem dzimtenes koka.
Spēlējos ar vārdu –
Rožainu, sārtvaigu ābolu.
Metu un ķeru,
Metu un ķeru…

Un laika nav noslaucīt asaras.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu