punctum

Literatūra un kultūra

Eseja par iekšējo vēsturi

Ieva Plūme

22/01/2015

 

Par Guntara Godiņa tulkoto Enes Mihkelsones romānu Mēra kaps (Mansards, 2014)

 

Igauņu rakstniece Ene Mihkelsone, tāpat kā citi kaimiņzemes autori – Tenu Ennepalu, Pēters Sauters, Jāns Kaplinskis –, pārstāv ievirzi, kas vielu saviem darbiem smeļas biogrāfiskajās atsaucēs. Pieminēto rakstnieku darbos nesastopam tīru, klasisku autobiogrāju. Gluži otrādi, tēlu un notikumu iedvesmas avots ir alūzijas par emocionāliem stāvokļiem un norisēm, kas pašu piedzīvotas, taču tās tiek iestrādātas naratīvā, kas traucas ārpus biogrāfiskās prozas rāmjiem un rada pašfikciju, uzdodot mūžseno – kas es esmu, kāpēc esmu, kur ir mana vieta šajā laikā un vietā, kas ir cilvēks sarežģītu izvēļu priekšā, personīgā un kolektīvā atmiņa, vēstures un indivīda mijiedarbība.

 

Apziņas fragmentēšana

Lielo stāstu jeb tā saucamo globālo diskursu bankrots 20./21.gadsmita literatūru iesviež fragmentārisma valgos. Lai gan nepiekrītu domai par lielo naratīvu izgaišanu, kas atstāj spožas atmiņas literatūras vēstures annālēs, tomēr tekstu strukturēšanā tieši fragmenta estētika izvirzījusies priekšplānā. Arī Mēra kaps nav izņēmums. Tāpēc šis romāns nav viegla lasāmviela, bet ne tādēļ, ka varoņi ik lappusē pārdzīvo Igaunijas vēsturi, sākot no atmiņām par dzimtas kalpošanu vācbaltu muižā, pirmo Igaunijas neatkarību, divas okupācijas, mežabrāļu tvarstīšanu, dzimtas nodevību, sadarbību ar varu un beidzot ar Aļošas pieminekļa simbolismu mūsdienu Igaunijā (romāna oriģināls nāk klajā 2007. gadā).

Mēra kaps ir gards kumoss tiem, kam tīk neordināra pieeja, teksta iekšējā spriedze, nevis pateiktais, bet noklusētais, apziņas dzīlēs nojaušamais. Aiz galvenās stāstītājas slēpjas vēl citas balsis, kas runā cita caur citu, kamēr romāns „ieskrienas”, pareizāk sakot, kamēr lasītājs ir apjautis šī teksta noteikumus, sižeta robežas rādās tik netveramas un plūstošas, ka, šķiet, ik pa brīdim izgaist kā tikko iemīta taka. Mihkelsones varones ceļojums laiktelpā ir nosacīts, tomēr ar striktu iekšējo struktūru – kad esi rakstnieces piedāvāto kodu „atlauzis”, tad sekot šai takai ir intriģējoši.

Tomēr šādi tekstuālie rāmji izaicina lasītāju uzdot vienkāršus, bet elementārai izpratnei nepieciešamus un dabiskus jautājumus – vai es sapratu, kas tagad notiek, kurš varonis runā, kurš interpretē dzirdēto un tamlīdzīgi. Šķiet, ka romāna struktūra tiek radīta, lasītājam lasot darbu, jo teksta līmenī apziņas fragmentēšana nemitīgi maina un lauž darbības laiku, vietu, formu un lasījuma iekšējo loģiku. Te tās ir blakussižeta līnijas, te uzplaiksnījumi no pagātnes, pēkšņi uzrodas tagadnes norises, te atkal – varoņu iekšējās, psiholoģiskās transformācijas rada ārējie notikumi un otrādi. Turklāt tas veidojas vienas rindkopas, dažkārt pat teikuma līmenī.

 

Atmiņu interpretācija un Es prizma

Tā kā atmiņa ir subjektīva, arī atmiņu uztvere, to sapratne izaug un noslāņojas caur daudzējādajām Es dimensijām. Romāna teksts ļauj pagātnei ieplūst tagadnē, radot lasītājā izvēli, kam pievērst uzmanību – atmiņām, vēstures cikliskumam, atmiņu paudēja nostājai vai atmiņu interpretētāja spēlei pašam ar sevi.

Kādā no savām intervijām Mihkelsone runā par to, ka atmiņa un vēsture ir kā Pandoras lāde, kurai bīstami pieskarties, jo jāizvairās no nepatikšanām, ko nestu tās atvēršana. Tāpēc autore romāna gaitā uzdod jautājumu: vai es, vēstures interpretētājs, esmu upuris vai apsūdzētājs? Un ja nu ne viens, ne otrs, vai arī – abi vienlīdzīgā mērā?

Autores radītās konstrukcijas robežās darbojas Es, kas nav stabils Es. Drīzāk tā ir izjūta par to, kā būtu, ja būtu: kā būtu, ja es šo atmiņu daļu interpretētu tā un ne citādi, bet kas notiktu, ja es to pašu pagātnes drumslu ievietotu citā plauktā un marķētu gaišā, ne tumšā tonī? Tas nedaudz atgādina izteiku no dāņa Svena Oges Madsena romāna Pastāstīt par cilvēkiem (1989): „Tas nozīmē, ka pasauli, par kuru domāju, ka to esmu radījis es, patiesībā esi radījusi tu.”

Mihkelsones galvenās varones iekšējais ceļojums un pārvērtības, kas ir literārā romāna pamatā, tiecas uz metafiziskām apcerēm, turklāt tik blīvi un piesātināti, ka jādomā – romāns rakstīts tikai tāpēc, lai priekšplānā izvirzītu refleksiju. Veicot traumatiskas pieredzes arheoloģiju, tas ir būtiski, jo šāds uzdevums prasa nevis ņemt rokā lāpstu, bet tverties pie asa skalpeļa un smilšu otas, kas atsedz vēstures nospiedumu traģiku tagadnes sīkumos.

Tomēr tieši refleksijas pārpilnība ir darba klupšanas akmens – tajā spoguļojas jau novērtēta vēsture un gatavi, strikti secinājumi, nereti radot iespaidu, ka lasi asu publicistiku par „700 gadu vergu nakti”. Šo apzīmējumu Mihkelsone lieto ne vienreiz vien, un tas nav nedz ironiski, nedz literāri, drīzāk klišejiski. Kauns un vaina par labprātīgu padevību kungu kārtai – lai tā būtu vācbaltu muižniecība vai padomju režīms, pirmās nakts tiesības, noklusējumi, ambivalentais lepnums par to, ka esi kungu (barona vai čekista) ievērots, kliedzošie salīdzinājumi starp vācbaltiem un igauņiem (zemniekiem), kas tiecas meklēt nācijas pašapziņas veidošanās arhetipus, – tādas ir romāna autores vadlīnijas.

Ja Jāns Kross nodarbojas ar kompromisa tipoloģiju meklēšanu topošās inteliģences vidū, atainojot igaunisko izcelsmi un piederību vācbaltu sabiedrībai, tad Mihkelsone dokumentē psiholoģiski asus, precīzus individualitātes lūzuma un sabrukuma modeļus. Tieši tādēļ Mēra kaps ir ne vien apsūdzība brūnajam, sarkanajam un visu citu krāsu mērim – vardarbībai, okupācijai, karam, agresijai, bet arī divu dažādu paaudžu – pirmskara un pēckara – attiecību pētījums.1 Turklāt robeža starp kolaborāciju un pretošanos, starp pretošanos un terorismu ir neticami trausla. Mēra kaps – sērgas upuru apglabāšanas vieta, kuras atrakšana var izraisīt jaunu epidēmiju, – tādējādi ir metafora XX gadsimta apglabātajām atmiņām.2

Tā kā romāna autore vispirms ir dzejniece, ne romāniste, tad Mēra kaps ir esejisks, valodiski spilgts, neparastu alūziju un salīdzinājumu caurstrāvots darbs. Dažkārt tekstu var sajust gandrīz ar ādu. Iekšējie galvenās varones, Es formas monologi pārtop dialoģiskā prozā, jo galu galā – no monologa vien pārlieku sarežģīti darināt naratīvu. Kā atzīmē Sirje Oleska, lasītājam jābūt gatavam uz lēnu, meditatīvu lasīšanas manieri, jābūt pieradušam pie modernistiskām alūzijām, un visos Mihkelsones prozas darbos galvenā persona ir stāstītājs, kas analīzē, noskaidro un uzdod jautājumus par pagātni. Tā romānu Ahasvēra sapnis (2001) var lasīt kā tēva meklējumus, savukārt Mēra kapu – kā psiholoģisku ceļu pie mātes.3

 

Salīdzinājumu banalitāte

Jāteic, igauņu kritika atzīmē Mēra kapa smagnējību un polifonisko skanējumu, kas naratīvam uzliek papildu slodzi, attaisnojot to ar tēmas komplicētību.4 Tādam vērtējumam nevarētu piekrist kaut vai tāpēc, ka vienu stāstu var vēstīt dažādi, lai cik smags tas nebūtu.

Varētu veikt ekskursu somu rakstnieces Sofi Oksanenas tēlu pasaulē, kas Igaunijas vēsturi izstāsta viegli un bez aizturēm, protams, saņemot aizrādījumus par neprecizitātēm no zinātājiem. Tomēr, iztirzājot Mihkelsones romānu, šī pieeja nav lietderīga.

Pirmkārt, atturēties no banālā salīdzinājuma ar Oksanenas popularitāti guvušajiem darbiem palīdz tas, ka šādi salīdzinājumi abu rakstnieču darbu analīzei jau ir veikti.5 Otrs, vēl svarīgāks apstāklis, – Mihkelsones un Oksanenas žanri atšķiras kā diena pret nakti, un šā iemesla dēļ abu daiļrade gluži vienkārši nav salīdzināma. Viena ataino varones iekšējo ceļojumu, emocionālās un liriski eksistenciālās jēgas ietvaros meklē pamatojumu vainai, kaunam, nosodījumam, piedošanai, dusmām, aizvainojumam, bet otra rada aizraujošu, intriģējošu stāstu, kas balstās stingros sižeta nosacījumos. Vienojošais tik tas, ka tēma sakrīt – sievietes atmiņu saskarsme ar Igaunijas padomju periodu un šo atmiņu reminescences ar tagadni.

  1. Šeit tekstā domāts Otrais Pasaules karš un pēckara periods padomju ģeogrāfiskajā telpā.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Märt Väljataga. Igauņu lielā romāna gaidās. – Eurozine, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sirje Olesk. Two ways to write about Estonian history: Ene Mihkelson and Sofi Oksanen. – Transcript 39 Estonia. Sk: http://www.transcript-review.org/en/issue/transcript-39-estonia/feature-two-ways-to-write-about-estonian-history-ene-mihkelson-and-sofi-oksanen-by-sirje-olesk [12.01.2015]  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Märt Väljataga. Igauņu lielā romāna gaidās. – Eurozine, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Sirje Olesk. Two ways to write about Estonian history: Ene Mihkelson and Sofi Oksanen. – Transcript 39 Estonia. Sk: http://www.transcript-review.org/en/issue/transcript-39-estonia/feature-two-ways-to-write-about-estonian-history-ene-mihkelson-and-sofi-oksanen-by-sirje-olesk [12.01.2015]  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu