punctum

Literatūra un kultūra

Es, Randers

Valts Miķelsons

28/01/2015

 

Par Tanela Randera personālizstādi Frontes līnija Austrumi (LMC Ofisa galerija, 2015)

 

Tanela Randera personālizstāde Frontes līnija Austrumi Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā nav veltīta ne Pirmā pasaules kara sākuma simtgadei, ne Otrā pasaules kara beigu septiņdesmitgadei. Nosaukums atsaucas uz frontes līniju, kura nodala „rietumniecisko” Ukrainu un promaskaviskos seperātistus. Neslēpjot savu atrašanos konkrētā vietā un laikā aiz neskaitāmiem sublimācijas slāņiem, izstādes autors izvaicā ne tikai karadarbības klātbūtni Austrumeiropā, bet arī mākslas un mākslinieka lomu situācijā, kad vietējie un ārzemju politiķi nešķiet darbojamies iedzīvotāju interesēs.

Par pamatu izstādes titulattēlam1 kalpo ainava no videodarba Strategical Planning of Transformation (Stratēģiska nākotnes plānošana)2 (2013). Lielāko daļu attēla aizņem debesis. Šaurās zemes strēles stūrī samanāma melna cilvēka kontūra ar paceltu roku, it kā tā kaut ko sētu. Video3 ievadā apokaliptiska vīrieša balss vēsta: „Introducing democracy is a dirty work performed in white gloves.”4 Tā atstāsta atjaunotās Igaunijas pirmā prezidenta Lenarta Meri iecienītu līdzību par baltvācu aristokrātu, kurš, ģērbies svētku drēbēs un baltos cimdos, māca igauņu zemniekiem stādīt kartupeļus. Demokrātijas un citu Eiropas vērtību ieviešana esot samērojams uzdevums. Video noslēgumā caur rozā saknēm kamera draudīgi mērķē te uz „nekādu” zemi, te uz melnā ģērbto vīrieti.

No šīs traumas attīstīsts stāsts par Austrumeiropas vēsturi pēc komunisma sabrukuma, kurš lasāms tekstos The Frontline East (Frontes līnija Austrumi) un Three Displays of Eastern Europe (Trīs skati uz Austrumeiropu). No izstādes skatpunkta raugoties, kapitālisma un demokrātijas iedēstīšana ir radījusi koloniālisma traumu, kura ne tikai nav pārvarēta, bet aizvien tiek ignorēta. Te arī titulattēla otrs slānis: trīs „suvenīri”, kuri apzīmē Austrumeiropas vēstures posmus. Pirmais – tam izvēlēta mēsla metafora – no Padomju savienības sabrukuma līdz Eiropas Savienības paplašināšanai 2004. gadam. Otrais – kad desmit „Jaunās Eiropas” valstis kļūst par „bijušajiem Austrumiem” jeb daļu no civilizētās pasaules. Trešo posmu, pēc Tanela Randera domām, iezīmē Krievijas agresija Ukrainā: reģions no jauna „izkrīt” no Rietmumiem un kļūst par potenciālu frontes līniju. Izstādes dabri – fotogrāfijas, teksti, manifesti, performanču un izstāžu foto un video dokumentācija – izvērš un papildina šo ainavu.5

„Vizuālākajā” darbā – vidēja izmēra pilsētvides fotogrāfiju sērijā – redzamas koloniālisma traumas sekas. Četri no astoņiem attēliem rāda pabalējušu, holivudisku Igaunijas armijas rekrutēšanas plakātu pie Aizsardzības resursu aģentūras ēkas. Pelēka ziemas diena un rakursu, attālumu maiņa veido draudīgu noskaņu, maskējot Baltijas valstu armiju drīzāk simbolisko nozīmi un niecīgos budžetus. Pārējie četri attēli – detaļas no ielu mākslas estētikā veidotas komercbankas reklāmas uz ēkas sienas. Kadrējums akcentē uzvalkā tērpta vīrieša kājas un roku, kura uz tumšpelēkā fona laista zaļu augu, bet ap ūdenslāsēm un auga lapām lidinās nelielu cilvēciņu silueti. Mērogs ir kariķējošs, bet „ielasāmais” vēstījums: Austrumeiropā var iestādīt ideoloģiju un iegūt resursus – darbaspēku. Attēli seko izstādes tekstiem un rāda kapitālismu un militarizāciju blakus vienu otram. Dzeltenajā presē rakstītu: „Redzēti kopā!”. Protams, starptautiskajā diplomātijā kopīgu foto simbolisms netiek ignorēts (tostarp Ukrainas krīzes kontekstā), tomēr jāatzīmē, ka arī visnotaļ parastas mācību grāmatas neklusē par militārās rūpniecības un kara ekonomiskajiem aspektiem.

Kopā ar Karolinu Kubiku veidotā performance Colonial Wound (Koloniālisma rēta) (2014) atsaucas uz 150 NATO karavīriem, kuri Ukrainas krīzes un baltiešu drebelības iespaidā nosūtīti uz katru no valstīm. Performances ietvaros tika pagatavotas un servētas 150 porcijas mamaligas (aizmirsts Austrumeiropas zemnieku ēdiens) un līdz ar tām – 150 akmeņi. Vēlāk ar nūju tika gaiņāts automobilis, kura numura zīmi klāja kamuflāža. Performances fotodokumentācijai līdzās izstādītajā tekstā mākslinieki nekonkretizē savu skatījumu uz karavīru klātbūtni, bet slaidā hiperbolā pāriet pie „sabiedrības militarizācijas” un „impēriskās kara mašīnas”.

Nenoliedzami, arī niecīga sabiedroto karaspēka klātbūtne var radīt spriedzi vietējā kopienā: mācību kļūmes un militārā transporta avārijas, karavīru brīvdienas, vides un trokšņa piesārņojums utt. Tomēr jautājums, vai pabarot atnācējus ar aizmirstu/lētu vietējo ēdienu vai censties aizgaiņāt ar akmeņeim un nūjām, Baltijā nav radies liberālā kapitālisma laikmetā. Uz vietējā ķermeņa sakrāti pietiekoši daudzi kopīgu koloniālisma rētu gadsimti, lai vienā mēlē tīksminātos par savu ciešanu unikalitāti nacionālas valsts ietvaros. Vienlaikus zem daudzajām rētām nav tik viegli sazīmēt šim 19. gadsimta formātam nepieciešamo tīro, viengabalaino, pārlaicīgo „būtību”. Meklējot anahronisku identitāti, kuras, iespējams, nekad nav bijis, nevis asimilējot postnacionālu, fragmentētu šodienu, katras pārmaiņas rada traumatiskas sēras par jebko, kas bija pirms tam (Latvijas gadījumā: pirms-kristīgā idille, sava kolonija Tobago salā, tēvs Ulmanis, sociālisms, īstie lauku labumi utt.), bet viss svešais ir aizdomīgs. Nevis Rietumu korporatīva konspirācija, bet gan lokālā ksonofobija kavē solidaritāti Austrumeiropā. Tomēr, nenoliedzami, mākslinieku pielietotais „anti-establishment” patoss ir būtisks sociāli aktīvās mākslas žanra izteiksmes līdzeklis.

Liberāli bārstot dabas un organismu dzīves procesu metaforas, Tanels Randers lokalizē koloniālisma rētu un konkrētu politekonomisku sistēmu mājās, ģimenē, ķermenī. Performancē Human Forestry (Cilvēku mežkopība) (2012)6 par Igaunijas nodokļu maksātāju naudu realizētā projektā uz Helsinkiem (visticamāk baltā kuģī) tiek nogādāti kokmateriāli, kuri igauņu mākslinieku un brīvprātīgo spēkiem tiek ieripināti Kiasma mākslas muzeja telpās. Performanci papildinošajā manifestā izteikta iecere aktualizēt Austrumeiropas dabas resursu un darbaspēka ekspluatāciju Rietumeiropas labklājības būvēšanā. Muzeja pārstāvji performanci pārtrauc; videodokumentācijā darbinice saka, ka „tiem jābūt bez kaitēkļiem [..] iepriekšējos gados ir bijušas problēmas [..] šis ir muzejs, šeit ir daudz svarīgu mākslas darbu”. Lai gan sacītajā nav nekādu divdomību, mākslinieka „biopolitiskajā” interpretācijā austrumeiropieši ir tieši šādi pasīvi bluķi, kuri pakļauti sērgām un kaitēm, bet, ieguldot zināmu kultivēšanas un dezinsekcijas darbu, Rietumos mītošie Mākslas Darbi no tiem var gūt kādu labumu.

Atsaucoties uz Marinas Gržiničas un Ainas Šmidas videodarbu The Eastern House (2003), Austrumeiropa tiek vienādota ar sievieti, kuras identitāte, kolonizatoru „tēva vārdiem” runājot, ir atšķirība un trūkums. Tikmēr paši austrumeiropieši ir tie, kuri savu nosaukumu turpina interpretēt nevis kā absolūtu pozīciju attiecībā pret kontinenta karti, bet gan kā relatīvu, pašnoniecinošu stāvokli pret konkrētu skatītāju – Rietumiem. Tieši šeit nozīmi iegūst jēdziens „bijušie Austrumi”. Un, raugoties tieši no šī skatpunkta, Austrumeiropa vienmēr būs vienā virzienā ar Krieviju (tāpat arī saglabājot iespēju kļūt par Rietumeirāziju). Vienlaikus – atkārtojot feminisma pieredzi identitāšu konstruēšanā – mākslinieks šajā situācijā saskata iespēju nevis kopēt Rietumus, bet gan tos apiet, „sākt skaitīt no otrā”, kas varētu radītu telpu horizontālām attiecībām Austrumeiropā.

Šajā drūmajā, dezorientējošajā ainā Tanels Randers tomēr saglabājis savu motorzāģi, turklāt kā mākslinieks un kurators runā pats savā vārdā. Videoierakstā viņš vada ekskursiju Tartu notikušajā izstādē – izstāde izstādē! – Waiting for the Grey Ship (Gaidot pelēko kuģi) (2014)7. Izstādes nosaukums ir atsauce uz 19. gadsimta sektu, kura pie Igaunijas ziemeļu krastiem gaidīja piestājam baltu kuģi, kurš tās locekļus aizvestu uz apsolīto zemi jeb, racionālā līmenī, Krievijas Impērijas reģioniem, kuros cara režīms piedāvāja lauksaimniecības platības tiem, kuri tur pārcelsies. Kopš šiem laikiem „baltais kuģis” Igaunijas kultūrtelpā nozīmē cerību. Savukārt, pelēkais kuģis – Jasa Kaselāna skulptūra Bez nosaukuma (2014) – ir draudīgs. Izstādē apkopoti gan pavisam jauni, gan vecāki Igaunijas, Polijas un Latvijas mākslinieku darbi, kuru kopums ir reakcija8 uz situāciju Ukrainā. Kurators komentē, ka tur notiekošais Batlijā jau sen šķitis paredzams un attaisno baltiešiem tik bieži pārmesto „histēriju” un rusofobiju. Runājot par izstādei izvēlēto Kriša Salmaņa darbu Ode to Joy (Oda priekam) (2014), Randers norāda ne tikai uz iedzīvotāju bailēm, bet arī uz tiem, kuri baidās baidīties, kuri uzvedas, it kā stāvētu visam pāri. Respektīvi, tas ir aicinājums baidīties līdzi, aicinājums kopā gaidīt pelēko kuģi. Tomēr… tēlnieks noliedz, ka tieši to darbā attēlojis. Un varbūt arī Austrumeiropai pietrūkst kas cits.

Teksta Three Displays of Eastern Europe noslēgumā Tanels Randers citē interneta komentāru, kurā sabiedēts bērns jautā vecākiem par iespējamo karu ar Krieviju. Nespēdami neko daudz atbildēt, vecāki sūta bērnu gulēt. Iespējams, gluži kā šim bērnam, tā arī Austrumeiropai daudz vairāk par vienlīdzību, tiesībām un identitāti pietrūkst uzmanības. Varbūt NATO zaldātu skaits Baltijā ir nevis par lielu, bet par mazu? Varbūt Krievijas agresija ir nepietiekoša? Varbūt Austrumu un Rietumu eksplozīva savienošanās tieši Narvā piepildītu šo nevēlēšanos pieaugt un saprast, ka – par spīti vietējo plašsaziņas līdzeķlu un iedzīvotāju fiksācijai – Austrumeiropa nebūt neatrodas pasaules uzmanības centrā, bet šajās dienās dala uzmanību ar… Franciju, Palestīnu, Jemenu, Nigēriju, Japānu, Argentīnu…

Arī Kongo Demokrātisko Republiku… kuru filmā Episode III: Enjoy Poverty (Epizode III: Izbaudi nabadzību) (2008) apceļo Nīderlandes mākslinieks Renzo Martenss un, vērojot starptautisko ziņu aģentūru un palīdzības organizāciju darbību, secina, ka nabadzība un vardarbība ir nozīmīgs resurss, no kura labumu vajadzētu gūt valsts iedzīvotājiem. Mēģinot izmantot savu priviliģēto pozīciju, lai šo situāciju ietekmētu, viņš uzrunā vietējā fotosalona darbiniekus, kuri iztiku pelna ar kāzu foto izgatavošanu un vada radošo darbnīcu, kurā viņus mudina fotogrāfēt līķus un izbadējušos bērnus.

  1. Attēls pievienots preses relīzei: http://www.lcca.lv/lv/aktualitates/tanela-randera-personalizstade-frontes-linija-austrumi/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Izstādē darbu nosaukumi norādīti tikai angļu valodā. Šeit un turpmāk – autora tulkojumi.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Video: http://vimeo.com/81323243  (atpakaļ uz rakstu)
  4. „Demokrātijas ieviešana ir netīrs darbs, kurš veicams baltos cimdos.”  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Lai gan šī nav ainavu izstāde, te nolasāmas citas – šociāli aktīvās mākslas – žanriskās konvencijas.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Video: http://vimeo.com/53607876  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Video: https://www.youtube.com/watch?v=TnzrSCEuTEc  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Videoieraksta autors, mākslas kritiķis un kurators Indreks Grigors vaicā Tanelam Randeram, vai viņš iepriekš darbojies kā kurators, un pats vēlāk piebilst, ka izstādes vēstījuma uzbūve atgādina Randera personālizstādes.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu