punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Marginālijas

Arvis Viguls

05/02/2015

 

Marginālijas. Tehnisks teksts #1. Salīdzinājumi.

 

Krūmi kara laika drupās izstiepušies tikpat gari
kā zēni tai vecumā, kad sāk kauties
un vaicāt, kādēļ viņiem nav tēvu.
Atraitnes krāso matus, kas, gaidot viņus pārnākam,
pāragri nosirmoja.

Aizaugušajā laukumā, kur reiz dzenāja bumbu,
joprojām guļ pa diviem akmeņiem —
turpat, kur tos nolika par futbola vārtiem.

Peldētājs lec no augstas laipas,
apļiem uz ūdens aizveroties aiz viņa kā pagātnei.

Krāsas deg kā lēna uguns.

Sētā jau divas nedēļas plivinās krekls,
izplestām piedurknēm pienaglots divviru durvīm.

Domu magoņsēklas melnē galvu pogaļās.
Nākotne spārdās kā zivs, ko nes tīkliņā no tirgus,
kā bērns mātē.

Kāds izdauza pīpi pret papēdi.

Strazdu bars laidelēdamies auž lidojuma žiglo paklāju.

Tad — tālīnas, ķēdēs saslēgtas suņa rejas.

Atvērtā logā balss nosauc meitenes vārdu,
un viņas soļi izbirst pār bruģi.

Vecākie pilsētas nami atceras smago bērnību.
Soļi no augšstāva dun pagrabos kā atbalsis no bumbām.

Vējš pārskaita plūmjkoka tumsnējos rožukroņa posmus,
iegrimušus saldā, lipīgā miegā.

Nosmērējušies puišeļi pulcējas baros kā klaiņojoši suņi.
Barvedis nes vilka ilkni, iekārtu netīrā aukliņā kaklā —
bada amuletu.

Publiskās pirts kurinātājs pieplok ar aci
sieviešu ģērbtuves atslēgcauruma objektīvam.

Krēsla pin rakstus logā kā vilnīši uz ūdens virsmas.
Kad satumst pavisam, māte stāv tā priekšā neziņā
kā skolnieks pie melnas tāfeles.

Seklā spogulī mati atris pār jaunākās meitas pleciem.
Viņas cirtās dīgst pirmie ērkšķi, un no rīta,
pīdama viņai bizi, māsa sadurstīs pirkstus.

Krelles, noņemtas no viņas kakla,
saritinās koka kumodes atvilktnē —
cietās perlamutra ogas ir šī koka vienīgā raža.

Vēsma izskrien caur istabu kā putns.
Žigls, neredzams.

Aizvirtņi aizveras, lai slēptu atmiņas,
kas atveras miegā kā sprādziens zem ūdens,
kā dūre, kas ilgi un veltīgi klauvējusi durvīs.

Dziļa ēna pārslīd šķirbai starp grīdas dēļiem,
kur atdusas saderināšanās gredzena aklā dimanta acs.

Aust mēness — tikpat liels kā ciparnīca baznīcas tornī.
Un tikpat plankumains.
Tā gaisma pietiekami stipra, lai tajā varētu lasīt.

Kādā sapnī plīvo magoņlauka asiņainā lupata.
Kaulu pagales gruzd.
Starp sekundi un sekundi nav kur adatai nokrist.

Kaķis pārskrien pār placi kā pratinātā skatiens virsnieka sejai.

Tukšajā ģeogrāfijas kabinetā muša snauž uz globusa
tieši virs Karakasas.

Nakts ir šaura un caurredzama kā marles saite.

Drīz pirmā gaisma sāk spiesties cauri aizkariem.
Kādam, kurš vēl aizmidzis, tas varētu likt atcerēties
tumšas asinis spiežamies cauri pārsējam.
Tas pats skats, tikai negatīvā.

Dūmeņi mērās augumiem, lēnām uznirdami rīta blāzmā.
Mostas bārdas dzenamie un kafijas dzirnaviņas.
Pamazām kļūst redzamas krāsas.

Ikviens vēl kustas savādi,
it kā filmas lentē, ko rāda atpakaļgaitā,
vai kā uz planētas ar maigāku gravitāciju.

Skan aizvirtņu miegainie klabekļi.

Tad ceļas vējš kā metro stacijā, kad tuvojas vilciens.
Putns apriņķa ģerbonī, izšūts karogā, virs rātes ieejas
veltīgi plivina spārnus.

Brīdī, kad glāze izslīd no sievietes pirkstiem,
dzelzs vienkājis, saslēgts važās augstajā tornī, metas dejā.
Liekas, stikls saplīst no skaņas,
nevis trieciena pret grīdu.

Līkumotās ieliņas streipuļo uz dievnamu.

Draudze sēžas solos, ikviens iesprādzēts savā dzīvē
kā manekens testa automašīnā, kas jāsadauza.
Beigās būs tikai lūžņi. Metāliskas krāsmatas.

Ūdens šeit pienāk no tālienes.
Spainis nirst akā, dziļā kā kritiens sapnī.
To, kurš to redzējis, pamodinās kluss lietus.

Freskas uz sienām sāk griezties
liesmojošā zootropā.

Svētie lūkojas. Vai viņi zina ko vairāk?

Uguns pieņemas spēkā kā troksnis no ventilatora,
kad tas sāk rotēt arvien ātrāk.

Pēc tam nekas vairs nav redzams.

 

2012–2014

Dalies ar šo rakstu