punctum

Literatūra un kultūra

Kā marksisti lasa grāmatas un ko viņi par tām domā

Marija Assereckova

09/02/2015

 

I

Daudziem cilvēkiem lasīšana ir īpaši saistoša nodarbe, un izlasīto grāmatu apspriešana var sagādāt ne mazāk baudas, cik pats lasīšanas process. Meklēt recenzijas par jaunajiem izdevumiem, salīdzināt savus iespaidus ar kritiķu viedokļiem un atkārtoti savās domās atgriezties pie izlasītā darba ir ne tikai patīkami, bet arī rosina pārdomas par literārā darba daudzslāņainumu un daudznozīmību.

Pat pieņemot dažādo pētījumu rezultātus, kuri saka, ka lasošo cilvēku skaits nemitīgi sarūk,1 ir jākonstatē, ka literatūra ieņem savu lomu cilvēku personīgajā pasaulē –izdomāti stāsti mūs interesē pat tik ļoti, ka esam gatavi par tiem strīdēties. Strīdēties ne tik daudz par pašām grāmatām, ne tik daudz par patiku vai nepatiku pret konkrētu rakstnieku, cik par daiļliteratūras interpretāciju, par to, ko var pateikt par katru izdomāto stāstu, ko tajā var atrast, izmantojot noteiktas analīzes un izskaidrošanas metodes. Tā, protams, var būt arī ļoti garlaicīga nodarbe; viens no vidusskolas literatūras stundu riebīgākajiem jautājumiem noteikti ir „Ko autors ar to visu gribēja pateikt?”. Šķiet, ka tikai sliņķis ne reizi nav pasmīnējis par šādu šauru literatūras traktējumu ar vienīgo pareizo atbildi. Taču skolas laiks paliek pagātnē un kopā ar to arī nepieciešamība paturēt prātā nomācošo ideju par to, ka būs jāraksta domraksts, kurā būs jāskaidro idejas, kas galīgi nešķiet ne tuvas, ne sakarīgas. Pieaugušie lasītāji beidzot var pievērsties lasīšanai vienkārši aiz prieka, izvēloties grāmatas pēc savas patikas un domājot par tām, ko vien vēlas. Nobriedušā lasīšanā nepareizā viedokļa nav. Tās arī varētu būt stāsta beigas, ja vien līdzās literatūrai nestāvētu literatūras kritika un teorija. Šo jomu pārstāvji ir pārliecināti – par katru grāmatu un par literatūras pasauli kopumā var pateikt daudz vairāk, nekā pateicis pats autors un nekā atsevišķs lasītājs spēj tvert.

Literatūras pētniecības vēsture nav gara, tās saknes ir meklējamas deviņpadsmitā gadsimta impēriju norieta laikos (piemēram, angļu literatūra tika iekļauta mācību sarakstā kā nāciju vienojošais pamats karalienes Viktorijas valdīšanas periodā, turklāt šīs nepieciešamības apoloģēti pat neslēpa, ka viņus satrauc valsts stabilitāte, nevis strādnieku šķiras garīgā izaugsme;2 boļševiku Krievijā teorētiķi aicināja cilvēkus, kas tikai divdesmitajos gados beidzot sāka apgūt ābeci, pēc iespējas ātrāk pāraugt klasiku un kopā ar jauno sabiedrību celt arī jauno literatūru).3 Literatūras sociālā lietojuma formas, kas sniedzas pāri privileģēto šķiru brīvā laika pavadīšanai, nav mērāmas gadu simteņos. Tomēr, neskatoties uz īso vēsturi, literatūras pētniecība ir attīstījusies strauji, tajā veidojās daudzi virzieni, kas savā starpā sīvi konkurē par adekvātāko skatījumu uz literatūru.4 Viens no šiem skatījumiem ir iekrāsots sarkanajos toņos: „Kāpēc par šo tēmu šis autors uzrakstīja tieši tā, nevis citādi?” Tas ir jautājums, ar kuru sākas marksistiski ievirzīta literatūras pētniecība.

Marksisms ir mācība par to, kā ražošanas veids nosaka sabiedriskās attiecības – tāda varētu būt ļoti īsa šīs teorijas definīcija. Tas, kādā veidā ir iekārtota laikmeta ekonomika, nosaka to, kādas attiecības veidojas starp dažādām cilvēku grupām, un arī to, kāda veidojas kultūra un kādiem nolūkiem tā tiek izmantota. Ir grūti skaidri pateikt, kurš no marksistiem pirmais sāka aktīvi pievērst uzmanību tieši literatūrai, taču nevar noliegt, ka grāmatas marksisti lasīja un ka tās viņus interesēja. Par nelaimi, marksistiskā metode ir orientēta uz to, lai pēc iespējas intensīvāk atburtu pasauli, proti, lai atsegtu cilvēka garīgās aktivitātes materiālos cēloņus, un tas traucēja marksistiem baudīt literatūru kā gara estētisko izpausmi, kas padara lasītāju par cēlāku un pilnīgāku būtni. Viņi diemžēl visur pamanīja varas un ekonomikas attiecības.

Konservatīvi noskaņotais kritiķis varētu iebilst, ka marksismam nav nekā svēta. Marksisti runā par literatūru un rakstniekiem ekonomiskās ražošanas terminos – romāni un poēmas tiek producēti tāpat kā papīrs un tinte, lai gan pirmais prasa nesalīdzināmi lielāku intelektuālo piepūli, nekā pēdējais. Savukārt estētiskās teorijas tradicionāli skaidro atsevišķu cilvēku spēju radīt mākslu ar iedzimto ģenialitāti un ar autora īpašo talantu izteikt savas individuālās subjektivitātes pārdzīvojumus.5 Tas tiesa, ka marksistiskais skatījums uz sabiedrību un uz literatūru kā tās daļu izslēdz lasīšanu kā subjektīvu apceri un rakstīšanu kā apziņas izpausmi. Marksistiskā pētījuma priekšmets, neatkarīgi no tā, vai tas ir romāns, vai rūpnīca, nekad nav izolēts. Runājot par literatūru, marksisti drīzāk analizē nevis pašu tekstu, bet attiecības starp lasītāju un autoru kā literatūras ražotāju un patērētāju. Marksistiskā literatūras pētniecība ir drīzāk noteikts veids, kā skatīties uz sabiedrību, kuras viena no daļām ir izdomāti stāsti. Tas ir skatījums uz vēsturi un sociālo vidi. Citi literatūrkritikas virzieni arī izmanto vēsturiskuma koncepciju, piemēram, hermeneitika, taču vēsturiskumu marksisti un hermeneitiķi izprot radikāli atšķirīgi. Marksisti par literatūru grib runāt citādāk, neierobežojot literatūras pētniecības diskursu tikai ar tekstiem. Norobežojot lasītāju no pasaules, kurā tapa grāmata, paliek tikai vientuļš cilvēks, kam nav nedz vēstures, nedz sociālās pieredzes, viņš ir noliecies pār grāmatu, kuras autors arī dzīvo bezvēsturiskā vidē un kura implicīti sevī satur atklāsmes, mūžīgas vērtības, mītu atspoguļojumus, lingvistiskos vingrinājumus utt.

Būtu nepareizi iedomāties, ka marksisti vērtē literatūru pēc tā, vai tā atspoguļo proletariāta dzīves apstākļus, vai starp romāna vai poēmas personāžiem ir revolucionāri, kas maina pasauli, un vai literārā darba autors pats pieturējās pie kreisajiem politiskajiem uzskatiem. Marksistiskā literatūras kritika nevis skaita, cik reizes grāmatā pieminēti strādnieki, bet problematizē pašu skatījumu uz literatūru. Tā jautā – kā literatūra var būt politiska? Problēma ir tajā, ka visa literatūra izrādās caurcaurēm politiska, neatkarībā no tā, vai tas ir romāns par strādniekiem, zemniekiem vai aristokrātiem, kā arī neraugoties uz to, vai un cik kaislīgi tā autors iestājās par nepolitisko un neangažēto skatījumu uz literatūru.

Politikai vispār nav īpaši veicies ideju vēsturē – no vienas puses, tā sāka triumfālu ceļu ar Aristoteļa atzinumu, ka cilvēks ir politiskais dzīvnieks, turpināja baudīt atzinību jaunlaikos, kad domātājus nodarbināja sabiedriskā līguma koncepcijas; politisko teoriju netrūka arī pēc industriālās revolūcijas. Taču politikas standartu attiecināšana uz mākslas pasauli ir riskants solis: pasakot, ka grāmata ir politiskā, tai tiek dots ne īpaši labvēlīgs raksturojums.

Šāds aizspriedumainums pret politiku ietver pieņēmumu, ka literatūru var sadalīt īstajā un zemākas kvalitātes literatūrā, ar pirmo saprotot no politiskajiem spriedumiem brīvu rakstīšanu un lasīšanu, ar otro – politiski angažēto. Franču sociologs Pjērs Burdjē (Bourdieu) norāda, ka politiski neitrālas mākslas apoloģēti bija spiesti veidot ačgārnus uzskatus gan par izteikti buržuāzisko, gan par sociāli angažēto mākslu, lai varētu izturēties pret abām nesamierināmajām pusēm ar vienādu nicinājumu, dāvājot sev „gara aristokrātijas” titulu.6 Taču „īstās literatūras” koncepcija ir divdomīga – kādi ir kritēriji, kas ļauj atzīt literāro darbu par apolitisku? Kādas sociālās pozīcijas ieņem cilvēki, kas proponē tieši šo skatījumu uz literatūru? Kad vispār parādījās kaut kas tāds kā klasiskās literatūras kanons un kādi bija tā radīšanas mērķi? Marksistiskā pieeja literatūrai grib nevis uzskaitīt grāmatas, kas it kā satur sevī mūžīgas, visos laikmetos vienādas garīgās vērtības un kas var kalpot par tikumisko orientieri gan 19., gan 21. gadsimtā, bet jautāt, kādi ir ideoloģiskie kritēriji, pēc kuriem mākslas darbs tiek vai netiek iekļauts klasikas kanonā. Šo kritēriju izzināšana netraucē gūt estētisko baudu – galu galā arī Marksa iemīļotais Šekspīrs diez vai atzīstams par izteikti revolucionāru autoru.

Kritiķis, kas pēta literatūru caur šķiru attiecībām, dara to nevis tāpēc, ka šāda analīze atļauj viņam pamatot savus personiskos politiskos uzskatus, vai tāpēc, ka šāda analīze palīdz viņam gūt papildu atbalstu politiskajā arēnā, bet tāpēc, ka ir pārliecināts – šķirai un sabiedrisko attiecību stāvoklim darba rakstīšanas brīdī ir fundamentālā nozīme, un, pievēršot tiem uzmanību, mēs spēsim uzzināt par tekstu daudz vairāk, nekā ir iespējams, aprobežojoties ar tā satura un formas analīzi ārpus vēsturiskā konteksta. Terijs Īgltons uzsver, ka pašas pētniecības metodes šajā jomā ir saistītas savā starpā tikai nosacīti – ir grūti atrast vienojošu pamatu tādām metodēm kā biogrāfiskā pieeja, sintakses vai mākslas darba formas analīze, šķiru cīņas nozīme grāmatas sižetā un radīšanā.7 Tās nevis veido vienoto literatūras teoriju, bet drīzāk visas ir saistītas ar dažādiem socioloģijas un kultūras vēstures virzieniem.

Taču apgalvot, ka situāciju var izglābt tikai marksistiskā literatūras kritika, kas vienīgā ir nekļūdīga, būtu nekorekti. Tā pastāv līdzās citām tradīcijām un nevar sniegt pēdējo pamatojumu, kas sadragātu jebkādus mēģinājumus aplūkot literatūru, neizmantojot sociālpolitisko prizmu. Drīzāk marksistiskais skatījums uz literatūru norāda, ka par to nevar runāt atrauti no sabiedrības un vēstures, kā arī uz to, ka teorijas, kas pasludina sevi par brīvām no politikas, darbojas tajā pašā politikas laukā, kur marksisms. Atšķirība starp šķietami nepolitisko un atklāti angažēto literatūras pētniecību sakrīt ir atšķirība starp dažādām politikas formām – starp to, kas uzskata, ka sabiedrību caurstrāvo varas un pakļaušanas diskursi un šķiru konflikti, kas pamatojas nevienlīdzīgā pieejā resursiem, un to, kas apgalvo, ka ir iespējams runāt par cilvēkiem un par viņu darba rezultātiem kā par izolētām parādībām, kurās izpaužas vienīgi individuālā subjektivitāte.

Marksistisko literatūras pētniecību un literārās pasaules atburšanu, ko tā nes sev līdzi, varētu salīdzināt ar to, ko dabaszinātne izdara ar dabas parādībām, kas cilvēkiem var šķist brīnumainas. Dzejnieks Džons Kītss nevarēja piedot Ņūtonam, ka viņš iznīcināja varavīksnes poēziju, identificējot tās krāsu spektru. Marksistiskā literatūras pētniecība iznīcina ticību mākslai kā pārcilvēciskai vērtībai, kas ir tīra no ikdienas dzīves konfliktiem, taču tas nenozīmē, ka dzīve pasaulē, kur ne varavīksne, ne grāmata vairs nav brīnums, ir ļoti ērta. Zināšanas, kā vēstīts jau Bībelē, nes līdzi arī ciešanas.

 

II

Marksisms, būdams galvenokārt politiskās prakses teorija, neizstrādāja vienotu mākslas koncepciju. Māksla marksismā, protams, ieņēma savu vietu ideoloģijas skaidrojumā, taču šis virziens aprobežojās ar atsevišķiem Marksa un Engelsa izteikumiem, kas neveidoja visaptverošo mākslas (un īpaši literatūras) teoriju. Protams, ir jāņem vērā, ka daži Marksa un Engelsa teksti tika publicēti novēloti – Vācu ideoloģija tika pilnībā izdota vien 1932. gadā, Politiskās ekonomijas kritikas apcerējums (pazīstams ar nosaukumu Grundrisse) – 1939. gadā. Literatūra kā ideoloģijas sastāvdaļa, protams, neparedz, ka visu grāmatu mērķis ir uzspiest cilvēkiem viltus vērtības un ačgārnu skatījumu uz pasauli, kas liegtu viņiem īstenot savas patiesās intereses un līdz ar to aizkavētu revolūciju; ja tas atbilstu patiesībai, tad nevarētu izskaidrot, kāpēc literatūra bieži vien runā pretī sava laikmeta ideoloģijas pamatpostulātiem. Var atminēties kaut vai krievu literatūras kritiski demokrātisko tradīciju Beļinska un Černiševska vadībā. Kā tā var būt ideoloģiskā, ja tai nav nekā kopīga ar valdošajiem patvaldības motīviem? Bet ideoloģija nav tikai un vienīgi viltus doktrīnu kopums, kurš ir jāuzspiež cilvēkiem; ideoloģija ir arī veids, kā cilvēki izdzīvo savas sociālās lomas sabiedrībā, kura ir šķiriski sadalīta. Ideoloģijas mērķis ir liegt cilvēkiem saprast kopainu, tās vietā piedāvājot atsevišķus un bieži vien miglainus realitātes fragmentus.8 Literatūra ir viens no šiem fragmentiem, kas rāda, kāda ir dzīve noteiktos apstākļos. Šķiru sabiedrībā literatūrai nav un nevar būt tiešas politiskās ietekmes (ja vien tā nav īpaša partejiskā literatūra), taču to var izmantot kā realitātes izskaidrošanas rīku. Jāpiezīmē, ka kritikas mērķis ir ne tikai atsegt patieso realitāti, kuru apjēgt mums traucē ideoloģija, bet arī saprast, kāpēc esošajos sociāli vēsturiskajos apstākļos mēs realitāti spējam uztvert tikai caur greizo spoguli.9 Viens no marksistiskās literatūrkritikas uzdevumiem ir atbildēt uz jautājumu, kāpēc pastāv un plaukst tās teorijas, kas norobežo literatūru no sociālās pasaules.

Atbilstoši marksisma teorijai, literatūrā izpaužas esošās sabiedrības ražošanas spēku attīstība – taču strauja tehniskā attīstība nenosaka tikpat strauju literatūras māksliniecisko izaugsmi. Ja māksla un tās saprašana būtu vistiešākajā veidā saistītas ar ražošanas spēku attīstību, tad šīs idejas loģiskais secinājums būtu tāds, ka vienas sociāli ekonomiskās formācijas cilvēki nespētu saprast citas formācijas mākslu, un līdz ar to antīkā vai jaunlaiku literatūra būtu sveša divdesmitā gadsimta cilvēkam; pat vairāk – eiropietis, kas dzīvoja divdesmitā gadsimta kapitālismā, nespētu saprast, kāpēc Klusā Dona ir laba grāmata, bet padomju sociālisma iedzīvotājs nevarētu baudīt ārzemju literatūru. Šo pieņēmumu acīmredzamā aplamība liek domāt, ka citu laikmetu māksla (un literatūra kā mākslas daļa) mūs nodarbina tāpēc, ka mūsu pašu vēsture un sociālā pieredze ir saistīta ar iepriekšējām formācijām. Stāsti, kas norisinās pagājušo gadsimtu romānos, ir interesanti mūsdienu cilvēkiem arī tāpēc, ka to radīšana bija iespējama noteiktā sabiedrisko spēku attīstības posmā, kas ir svarīga mūsdienu situācijas izpratnei.

Literatūra ir virsbūves elements, un tai ir sava iekšējā evolūcija. Šī literatūras autonomija, ko vienlaikus nosaka ražošanas spēku attīstība, tiek plaši skaidrota Ļeva Trocka grāmatā Literatūra un revolūcija (1923). Grāmata nav veidota kā vienota marksistiskā mākslas teorija, bet ir dažāda garuma rakstu apkopojums, kuros Trockis gan sniedz savu literatūras teorijas izklāstu, gan kritiski analizē laikabiedrus literātus, gan paskaidro, kādai jābūt partijas politikai attiecībā uz mākslu. Trocka kritikas galvenās tēzes skan šādi: pirmkārt, sociālā situācija un varas attiecības nosaka mākslu tik lielā mērā, ka izveidot jaunas sabiedrības literatūru un dzeju uz vecās literatūras pamata nav iespējams; otrkārt, neskatoties uz to, uzspiest literatūras pasaulei ekonomikas rāmjus un normatīvā kārtībā pavēlēt, par ko un kā pārmaiņu un jaunas sabiedrības celtniecības laikmetā ir jāraksta, nav iespējams; treškārt, marksistiskajai literatūras kritikai ir nozīme tādā ziņā, ka tā ir spējīga izskaidrot, kādi ir katra mākslas virziena rašanās cēloņi un kā tie ir saistīti ar laikmeta ekonomisko organizāciju. Tieši tas veido marksisma vērtību mākslas pasaulē. Šī ideja sasaucas ar jau piesauktā Terija Īgltona pieņēmumu, ka marksistiskā literatūras pētniecība nav visu citu teoriju progresīvais aizvietojums, bet vienkārši piedāvā citādu, viņaprāt, pilnīgāku un iekļaujošāku skatījumu uz literatūru.

Trockis polemizē ar krievu formālisma skolu un kritizē Viktora Šklovska postulātu, ka „mākslas krāsā nekad neatspoguļojās pilsētas cietokšņa karoga krāsa”.10 Tas, ka mākslinieki norobežojas no politikas, nenozīmē, ka politikai nav ietekmes uz viņu izvēlēm un darba produktiem. Viena lieta ir vērtēt mākslas darbu pēc formas un iespaida, kuru tas atstāj uz patērētāju, un pavisam cita – vērtēt to kopējā sociāli vēsturiskajā situācijā. Marksisma metodes nav mākslas metodes, saka Trockis,11 un mākslas darbi ir jāvērtē pēc mākslas likumiem. Nevar noliegt pagātnes literatūras nozīmi tikai tāpēc, ka tā nav progresīvi iekrāsota. Trocka tēzes ir labs pretarguments vulgārajai marksisma kritikai, kas mēģina pierādīt, ka marksisti sagaida no rakstniekiem slavas dziesmas dziedāšanu rūpnīcām un pacilājošus romānus, kuru galvenais personāžs – proletariāts – īsteno pasaules revolūciju, bet visu pārējo literatūru grib izmest vēstures mēslainē, jo tā neatbilst marksisma ideāliem. Gluži otrādi, Trockis akcentē nepieciešamību apgūt aristokrātisko un buržuāzisko kultūru, tiesa, nevis ar mērķi apbrīnot iepriekšējo laikmetu sasniegumus, bet lai pāraugtu tos. Rakstnieku nevar piespiest radīt jaunu sociālistisko mākslu, ja vien viņš nav izaudzis jaunās formācijas apstākļos, nav tos sapratis un pārvērtis savā izpausmē. Trockis saprot, ka šie apstākļi tikai top, un labsirdīgi ironizē par Majakovski – dzejnieks apsola atdot uzbrūkošajai šķirai visu savu poētisko spēku, bet vai tas maz ir vajadzīgs? Propaganda un sociālistiskā māksla Trocka izpratnē nav viens un tas pats. Jauns cilvēks nevar izveidoties bez jaunās lirikas,12 bet šo liriku nevar piespiest radīt – ir nepieciešami jauni apstākļi un jauna pasaules izjuta, lai viss notiktu atbilstoši iecerēm.

Marksistiskā pieeja jebkuram sociālās pasaules fenomenam uzsver prakses svarīgumu. Arī literatūra nav īpašas garīgas iedvesmas un dabiskas apdāvinātības auglis. „Sākumā bija darbība. Vārds sekoja tai kā darbības skaņas ēna.”13. Un šī ēna, par kuru runā Trockis, nesa līdzi visu pasaules pārkārtošanas vardarbību; apjēgt literatūru, neņemot vērā to, ka lielākoties tikai mazākā cilvēces daļa bija apveltīta ar nepieciešamiem nosacījumiem, lai radītu un baudītu mākslu, nozīmē stipri vienkāršot literatūras pasauli, padarot to par sterilu garīgo vingrinājumu vidi. Ievērojot šo mākslas attīstības fonu, saprotams kļūst Valtera Beņjamina izteikums: „Nav tāda kultūras dokumenta, kurš vienlaikus nebūtu barbarisma aculiecinieks”.14 Mēģināt lasīt un analizēt literatūru marksistiskajā tradīcijā nozīmē paturēt prātā to, ka literatūras vēsture ir arī cilvēces emancipācijas un nemitīgas cīņas vēsture ar saviem sasniegumiem un zaudējumiem. Šādā izpratnē literatūra kļūst dzīvāka un tuvāka reālajai lasītāja pasaulei – un vai tad tas lasīšanu nepadara par vēl aizraujošāku nodarbi?

  1. http://www.diena.lv/smadzenes/lasisana-ka-liela-vertiba-14028349  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Eagleton T. Literary Theory. An Introduction. University of Minnesota Press, 1996, pp. 20–21.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Троцкий Л. Литература и революция. Москва: Политиздат, 1991, с. 106.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Mūsdienu literatūras kritikas un teorijas noteicošie virzieni padziļināti aplūkoti izdevumā: Kalniņa I. E., Vērdiņš K. (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013. Latviešu valodā iztulkots arī britu literatūrkritiķa Terija Īgltona (Eagleton) apcerējums par marksismu un literatūras kritiku: Īgltons T. Marksisms un literatūras kritika. Tulk. K. Vērdiņš. Rīga: ¼ Satori, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Piemēram, Kanta estētikā ģēnijs tiek skaidrots kā dabiski iedzimta spēja, ar kuras palīdzību daba dod mākslai likumu. Tāpēc ģēnijs Kantam ir garīgi izcila personība, caur kuru daba iedarbojas uz mākslu; Sturm und Drang kustība un tai sekojošais vācu romantisms uzsvaru lika tieši uz jutekliskuma un pārdzīvojumu nozīmi mākslā. Deviņpadsmitā gadsimta sauklis „māksla mākslai” aicināja skatīties uz mākslas darbiem kā uz vērtību pašu par sevi, brīvu no jebkādas didaktiskas vai utilitāras funkcijas.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Bourdieu P. The Field of Cultural Production. Columbia University Press, 1993, pp. 167–168.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Eagleton T. Literary Theory, p. 172.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Marx K., Engels F. The German Ideology, Karl Marx: Selected Writings. Ed. by D. McLellan. Oxford: Oxford University Press, 2000, p. 181.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Žižek S. The Sublime Object of Ideology. London: Verso, 2008, p. 25.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Троцкий Л. Литература и революция, c. 132.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Turpat, c. 170.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Turpat, c. 136.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Turpat, c. 145.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Benjamin W. Eduard Fuchs, Collector and Historian, One-Way Street and Other Writings. London, 1979, p. 359.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu