Vai tad tas ir Dievs?

 

Par Valda Tēraudkalna monogrāfiju Reliģijpētniecība: vēsture, metodes, teorijas (Mansards, 2014) 

 

Kad 7. janvāra rītā divi bruņoti vīri atklāja uguni franču satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijā, gaisā pacēlās divu veidu kliedzieni. Pirmie bija kliedzieni pēc palīdzības – tie lauzās no upuriem un iekārās debesīs virs Parīzes kā bieza, asiņaina jautājuma zīme: Kāpēc? Uz šo jautājumu, kuru kaislīgi, taču ne pārāk sekmīgi mēģinājis risināt Ījabs (nevis politikas aprakstnieks, bet tas otrs – no Vecās derības), tagad atbildes sniedza personāži rādiusā no Obamas līdz Laimdotai Straujumai, no Pāvesta līdz Zbigņevam Stankevičam un visiem, kas uzradās kaut kur pa vidam. Pasaules lielvaru politiķi brauca uz Parīzi, lai nožogotā teritorijā, kuru ielenca fotogrāfi un miesassargi, paturētu rokās zīmītes ar vārdiem Je Suis Charlie. Ar līdzīgām zīmītēm ielās izgāja franču miljoni – šie vārdi uz dažām dienām kļuva par baltās rietumu vidusšķiras, grieķu-romiešu, judeo-kristiešu un apgaismības izauklētās kultūras nesēju haštagu. Pat mūsu mazajā provinces pierobežā, kas šķir baltvācu auklēto protestantisma saliņu no Bizantijas iedvesmotās Pareizticības impērijas, atbalsojās #jesuischarlie sentimenti – vietējiem politiķiem norādot, ka šīs ir nepārdomātās imigrācijas politikas sekas, vietējiem policistiem ziņojot, ka mūsējie islāmticīgie ir pavisam citādas šķirnes kā eiropeiskie, un vietējiem ziņu portāliem kārtējo reizi rēķinot, kad sabruks visa Rietumu civilizācija – gluži kā tas mūsu kultūrā ierasts jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad daži agrīnie kristieši bija tik pārliecināti par drīzām romiešu pasaules beigām, ka aizgāja tuksnesī apokalipsi gaidīt. Ironiskā kārtā, kā liecina vēstures piezīmes, daži šīs sektas pēcteči bija vēl dzīvi ap tūkstošo gadu un, šķiet, ir sastopami vēl mūsdienās, mitinoties Latvijas teritorijā un darbojoties par interneta komentētājiem vai Ingunas Rībenas padomniekiem.1

Taču tajā briesmīgajā janvāra rītā virs Parīzes pacēlās vēl viens kliedziens – un tas bija: Allahu Akbar! Arī to drukā uz lapiņām un nēsā ar karogiem pa ielām masveida demonstrācijās – tikai ne mūsu pasaules daļā, bet tajā citā, par kuru mums nekas daudz nav zināms. Kas tas par Allahu, par ko viņi kliedz? Vai tas vispār ir Dievs un vai tāds var būt Dievs? Vai arī taisnība ir Briselē izauklētajam meinstrīma korektumam – tie bļāvēji nav nekādi islāmticīgie, bet prasti teroristi, jo…2 Nu, jo ticīgs cilvēks nekad tā nedarītu, un Dievs vienmēr ir labs – viņš svētī Latviju un ļauj mums šeit laimē diet, bet viņš noteikti neliek šaut nost citus cilvēkus. Un ja kāds domā citādāk, tad viņam labāk kā Ulmanim palikt savā vietā – ar svešu Korānu mūsu Pokaiņos nenāc!

Bet tomēr viņi nāk. Un tiem, kurus neapmierina vulgārie stereotipi vai neinteliģents politkorektums, gribētos saprast – kā tas ir? Kā darbojas reliģija mums svešās kultūrās – lai ko neteiktu Gaismas pili okupējušās birokrātu ordas, Charlie Hebdo šāvēji bija islāmticīgie un viņu rīcību vistiešākajā veidā ietekmēja reliģiskā pārliecība. Un kā reliģija darbojas starp mums pašiem – galu galā, metafiziskas atsauces ir atrodamas ne tikai mūsu himnā, bet arī Satversmē. Un tās nav tur ierakstītas nez kādos teokrātiskos viduslaikos, bet burtiski vakar. Kādēļ cilvēki tā dara, ko tas viss nozīmē un visbeidzot – kā uz to vispār skatīties? Turklāt, skatīties ne jau kā Jānim Iesalniekam3 vai svētdienskolas attīstības posmā iesprūdušam priesterim, bet gan kā tam pašam grieķu-romiešu, judeo-kristiešu un apgaismības izauklētam baltās vidusšķiras pārstāvim ar visām no tā izrietošām sekām, no kurām zināma inteliģence un spēja izprast sev atšķirīgu pasaules skatījumu ir starp vērtīgākajām iezīmēm. Kā konstatējis Dirkheims: „Nav maldīgu reliģiju, jo, lai arī argumenti, ar kuriem ticīgie pamato savas reliģijas patiesīgumu, var būt kļūdaini, reliģijas izsaka sociālo īstenību, kura tās ir radījusi.”4

Īstāks sociālās īstenības brīdis nemaz nevarētu būt, kad grāmatnīcu un bibliotēku plauktos parādīties Latvijas Universitātes profesora Valda Tēraudkalna darbam Reliģijpētniecība: vēsture, metodes, teorijas. Jāatzīst uzreiz – recenzija nepretendē ne uz mazāko objektivitāti, tā kā šo rindu autora maģistra grāds teoloģijā un reliģiju zinātnēs diezgan tiešā veidā atkarājas no profesora Tēraudkalna, kurš ir minētās programmas direktors. Taču jebkāda objektivitāte šķiet vien maza smaida vērta, kad runājam par ko tik subjektīvu kā reliģiskā pārliecība. Vēl jo vairāk – viss no visa taču atkarājas, un šī mūžīgās, neizbēgamās atkarības sajūta no citiem, bet visvairāk – no Dieva, taču ir visu reliģisko jūtu sakne un cēlonis. Vismaz tā to saprata viens no reliģijpētniecības tēviem Frīdrihs Šleiermahers, kurš aizstāvēja teoloģijas fakultātes vietu savā Berlīnes universitātē, definējot to kā pozitīvu zinātni, kuru nodarbina reliģijas fenomeni – koncentrēšanās uz reliģisko kopienu pieredzes aprakstīšanu no iekšienes un reliģiju pētīšanu no ārpuses (73).

Kā skaidri aprāda nupat izvirzītie jautājumi, lauks, kuru savā darbā apņēmies tvert Valdis Tēraudkalns, ir plašs, miglains un grūti izbrienams kā pirmo gadsimtu gnosticisms. Ar kādām metodēm pētīt ko tik subjektīvu kā reliģiskā izjūta un pārliecība? Vai šeit derēs socioloģiskie modeļi vai mums drīzāk jāpaļaujas uz fenomenoloģisku pieeju? No kurienes vispār ceļas šīs savādās izjūtas, kurām varam pateikties gan par katedrāļu arhitektūru un Mocarta rekviēmu, gan to pašu Parīzes traģēdiju – vai taisnība Šleiermaheram un reliģija ir mūsu atzīšanās pilnīgā atkarībā no kaut kā virs mums pašiem, vai prātīgāk šo fenomenu skatīt Maksa Vēbera garā kā socioloģisku konstruktu? Kāda ir atšķirība starp teoloģiju un reliģiju zinātni? Vai šīm abām ir vieta augstākās izglītības programmās? – jautājums, kurš ik pa brīdim uzvirmo arī Latvijas Universitātē.5 Un ko domāja H. Džordans, kurš teoloģisko izglītību uzskatīja par nederīgu akadēmiskai pētniecībai, tomēr rakstot: „Nabadzīga ir tā valsts, kura neatbalsta teoloģijas fakultāšu pastāvēšanu vismaz dažās universitātēs” (134)? Visbeidzot, ko reliģijām, kuras aizsākušās ilgi pirms Rietumu liberālās demokrātijas dzimšanas, darīt mūsdienu politiskajā un sociālajā realitātē? Ignorēt? Norobežoties? Draudzēties? Ņemt rokā automātu? Tie ir varianti. Bet tikai daži no daudziem.

Valdis Tēraudkalns visus šos reliģijpētniecības jautājumus apskata ar protestantisku skaidrību un katolicisku vērienu. Ekskurss, kā jau nopietnā pētniecībā pieklājas, sākas ar jēdzienu definēšanu un kategoriju ieviešanu. Tur arī uzreiz sākas pirmās grūtības – jēdziena „reliģija” definēšana ir strīdīga un variē diezgan barokālās amplitūdās. Varētu šķist, tas klāj ēnu pār visu reliģijzinātni – galu galā, diez vai mēs nopietni uztvertu ornitologus, kuri nespēj vienoties, kas tad īsti ir un kas nav putni, vai ihtiologus, no kuriem daļa uzskatītu zivis par reālām radībām, bet otri, atgādinot Vēberu, teiktu: „Zivs definīcija mums pie nagliņas – mūs interesē tikai sociālās uzvedības nosacījumi ūdenī.” Tomēr kā V. Tēraudkalns precīzi norāda – „atliek tikai izvēlēties vienu no tiem [apzīmējumiem], apzinoties, ka jebkurš apzīmējums ir konstrukcija. [..] Diskurss (arī akadēmiskais) nevis ataino faktus, bet nosaka to, kurus faktus mēs uzskatām par uzmanības vērtiem un kā mēs tos aplūkojam” (20–29).

Šādu toni autors tad arī cenšas ieturēt viscaur darbam, aprakstot, kurus faktus par uzmanības vērtiem uzskatījuši teologi un reliģijpētnieki un kādos veidos viņi uz tiem lūkojušies. Sākot ar 12. gs. islāma teologu Muhamedu ibn Abdal-Karīmu Aš-Šahrastānī, līdz tādiem mūsdienu pētniekiem kā Roberts Orsi, kurš ir gatavs pieredzēt savas un Citādās pasaules pārklāšanos kā pētniecības procesa sastāvdaļu, kas neizbēgami maina gan pētnieka, gan viņa subjekta pasaules redzējumu, vai kurš vismaz ir šādām pārmaiņām atvērts. Tādējādi reliģijpētniecība kļūst līdzīga modernai psihoterapijas formai, kas, pretstatā statiskajiem freidistiem, paredz arī paša terapeita pasaules paradigmas maiņu terapijas procesā. Diezgan interesanta pieeja – līdz apjaušam, ka tas paģēr gatavību iegrozīt savu komfortabli akceptēto pasaules redzējumu, ja vien vēlamies patiešām noskaidrot, kas pie vainas tiem ķertajiem islāmistu teroristiem. Un kas pie vainas visiem, kuri šādā vai citādā veidā pieskaitāmi „ticīgajiem”.

V. Tēraudkalna akadēmiskajā vērienā dzīvības dvašu iepūš viņa reliģijpētnieka dzīves pieredze un paralēlais vietējā konteksta ieskicējums ar visām Padomju laiku intrigām. Tas arī ļauj līdzās pārskatam par baznīcas un valsts nodalījuma polemiku ieskatīties bēdīgi slavenajā Durgas tempļa skandālā6 – un apjauta, ka, slēdzot šo templi, valsts ir rupji ielauzusies baznīcas jeb reliģiskās dzīves lauciņā, pirmajā brīdī šķiet visai paradoksāla, taču vienlaikus intelektuāli izaicinoša. Tikpat izaicinošas pārdomas rosās, uzzinot, ka fakultatīvais kurss vidusskolām „Bībele kā kultūrvēsturiska parādība” bijis sagatavots vēl ilgi pirms šo ideju partijas „Par Labu Latviju!” kampaņas laikā sabiedrības saplosīšanai nodeva bijušais arhibīskaps Jānis Kardināls Pujats (125). Agrajos deviņdesmitajos šis kurss izklausījās kā liberāla brīvības vēsma, kas ļautu atšķaidīt sovjetiskā ateisma trulumu ar kultūrvēsturiskām zināšanām par rietumu pasaules mantojumu. To pašu mantojumu, kuru pēc Parīzes traģēdijas min kā galveno antivielu islāma pasaules agresijai un kā cementu, kas mūs visus satur kopā kādā iedomātā Rietumu liberāli humānistiskajā struktūrā.7

Gluži kā ikkatra apdomāta reliģija, arī V. Tēraudkalna grāmata nesniedz atbildes, bet norāda ceļus, kādos šīs atbildes iespējams meklēt. Tās vēriens un aptvertās informācijas apjoms ļauj šo darbu bez mulsuma ierindot līdzās ikvienam labam rietumu akadēmisko apgādu ievadam reliģijpētniecībā – bet vietējais konteksts ļauj cerēt uz šīs nozares dzīvīgumu arī tepat pie mums. Tieši tādēļ šī grāmata noteikti būtu pelnījusi nopietnāku iesējumu – jauno reliģijpētnieku rokās un somās pieticīgi baltie vāki draud ātri izšķīst. Tāpat arī nav īsti skaidrs, kādēļ slavenais franču strukturālists ticis latviskots par Levī-Strosu, lai arī viņa uzvārds Strauss latviešu valodā jau iegājies krietni skanīgākajā „Strausa” lietojumā (169).

Tomēr tās ir vien dažas piekasīgas nebūtības uz tik apjomīga darba fona, kuras nekādi netraucēs šīs grāmatas lasītājiem – starp kuriem vajadzētu būt ne vien visiem teoloģijas un reliģijpētniecības studentiem, bet ikvienam, kurš inteliģentā rietumu vidušķiras sabiedrībā vēlas ko bilst par reliģijas tematiku. Tostarp par Charlie Hebdo un galveno jautājumu, kuru šis notikums atkal pacēlis gaisā virs Parīzes un visas Eiropas debesīm, kur tas patiesībā karājies jau tūkstošiem gadu, vismaz kopš jūdi no Ēģiptes atceļoja uz Apsolīto zemi un pie krusta to uzdeva cilvēks, kura vārdā mēs dēvējam visu savu civilizāciju: Kāpēc?

  1. Sk. kādu no Ingunas Rībenas apokaliptiskajām gaidām veltītām publikācijām, piem., „Katrs pats sev Mozus”, http://www.ingunaribena.lv/domas/raksti/22/.  (back)
  2. Šo naratīvu pieņēmuši arī daļa islāmticīgo, īpaši Rietumvalstīs dzīvojošie, kas veltīja īpašas akcijas Charlie Hebdo traģēdijas nosodīšanai savas reliģijas kontekstā: http://www.huffingtonpost.com/2015/01/07/muslims-respond-charlie-hebdo_n_6429710.html   (back)
  3. Jāņa Iesalnieka skatījumu pauž ieraksts viņa Twitter kontā neilgi pēc traģēdijas: „Tikai tad, kad katra tauta dzīvos savā vēsturiskajā dzimtenē, saskaņā ar savām tradīcijām, nebūs jābaidās kļūt par kādu fanātiķu upuriem.” Iesalnieks, J. [JanisIesalnieks], (8.01.2015), https://twitter.com/JanisIesalnieks/status/553148438238748672  (back)
  4. Tēraudkalns, V. Reliģijpētniecība: vēsture, metodes, teorijas. Rīga: Mansards, 2014.  (back)
  5. Latvijas Universitāte ir vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur iespējams iegūt starpkonfesionālu akadēmisko izglītību ne tikai teoloģijā, bet arī reliģiju zinātnē. Teoloģijas programmas piedāvā arī Kristīgā akadēmija un RARZI, taču tās ir konkrētas konfesijas paspārnē bāzētas mācību iestādes.  (back)
  6. Sk. kādu no šim templim veltītajām publikācijām drukātajos un interneta medijos, piem. http://www.delfi.lv/news/national/politics/durgas-templim-10-000-latu-sods-draudze-maina-vardu-un-atkal-sola-lastu-nonemsanu.d?id=42808974  (back)
  7. Ilustratīvs piemērs ir postkolionālisma pētnieks Frederiks Ozols, kurš savā komentārā raksta: „Eiropu vada humānisma idejas, mēs varam nebūt kristieši, bet mums ir kristīgas sabiedrības kopīgais mantojums – piedošana un aizmiršana.”, http://www.lsm.lv/lv/raksts/zinju-analiize/zinas/imanta-frederika-ozola-komentars.a113828/  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri