punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kāda sānsoļa daudzbalsība

Laura Brokāne

17/02/2015

 

Par Maimas Grīnbergas tulkoto Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība (Mansards, 2014)

 

Rīkas Pulkinenas romāns Patiesība man lika domāt par divām maldīgām bērnības atmiņām. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka biju lecīgs, nepacietīgs un skaļš bērns, un tikai pirms pāris gadiem mamma kliedēja šo priekšstatu, atklājot, ka patiesībā biju ļoti kautrīga un klusa meitene. Atceros, ka bieži jutos nesaprasta un īpaši spilgti atmiņā palikušas dažas epizodes, kurās izpaudās mana neapmierinātība un dumpīgums, taču to, ka aktīvo rīcību aizstāja tikai īslaicīga, visticamāk neviena nepamanīta bēgšana no mājām un iekšēji dusmu monologi, biju aizmirsusi. Vēl biju pārliecināta, ka bērnības dienas, kuras pavadījām ar mammu un māsu Kundziņsalā, mums, bērniem, bija kā burvīgs sapnis, bet mammai – izolētības murgs, un liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka mammai ļoti paticis dzīvoties vienai ar bērniem astoņdesmito gadu nogalē, kad viss bija lēts, pieejams (!) un šūšanas haltūrās varēja nopelnīt labu naudu. „Preces jau nedabūja tie, kuri strādāja,” skaidroja mamma. „Es pabāzu degunu no mūsu dārza, redzēju, ka pusdienlaikā pie veikala piebraukusi mašīna ar pievedumu un gāju iepirkties.” Viņas atmiņu stāstā valdīja neviltoti harmoniska noskaņa, un nostalģiju pēc tiem laikiem nespēja sabojāt pat fakts, ka tētis tolaik pēc darba pārsvarā uzturējās Vecrīgas krogos, kur notrallināja tagad saucamo aplokšņu algu. „Man nepatika iet cilvēkos, bet viņš jau bija dikti sabiedrisks cilvēks,” viņa bez skumjām secināja. Mammas bēdu stāstu savā galvā biju sacerējusi, vadoties pēc šķietami objektīviem pieaugušā cilvēka kritērijiem, taču kļūdījos. Un tomēr nojaušu, ka šobrīd viņas stāsts ir apaudzis ar attieksmēm, kādas nebija iespējamas tolaik, tāpēc diez vai esmu pavirzījusies tuvāk kādai patiesībai par savu pagātni.

Atmiņu stāstus izmantojam dažādi – lai strukturētu savu personību un pamatotu noteiktas rīcības, vai, piemēram, lai atstātu iespaidu uz sarunas biedru, un, iespējams, ka izmantošanas veids jau sākotnē ietekmē to, ko vēlamies atcerēties un galu galā arī piesaucam atmiņā. Bērnības pieredze ir īpaši atvērta vēlākām spekulācijām, un interesanti, ka nereti neīstās atmiņu atlūzas iegulst personībā tik dziļi, ka nosaka arī pieaugušā cilvēka izvēles. Šis atmiņas paradokss ir pamatā Rīkas Pulkinenas (1980) trešajam, nupat Mansardā izdotajam romānam Patiesība (2010). „Fascinējošākais bērnības atmiņās, manuprāt, ir tas, ka tu nekad nevari būt drošs, vai tās ir patiesas vai ne, jo mēs atceramies notikumus atšķirīgi. To es vēlējos attēlot savā romānā – patiesība nav iespējama, jo realitāte sastāv no dažādiem paralēliem stāstiem,” kādā intervijā teikusi autore. Pulkinena, lai arī pieskaitāma skandināvu jauno rakstnieku paaudzei, ir jau četru romānu autore. Viņa studē literatūru un filozofiju Helsinku Universitātē, ir profesionāli nodarbojusies ar vieglatlētiku, un vēlos piebilst, ka izskatās brīnišķīgi (http://riikkapulkkinen.com).

Notikums, kurā atklājas romāna Patiesība galveno varoņu – populārās psiholoģes un lektores Elsas un viņas vīra gleznotāja Marti – ģimenes stāsts, ir pirms četrdesmit gadiem notikušais Marti sānsolis ar viņu meitas Eleonoras aukli, jaunu sievieti Ēvu. Mazmeitai Annai Ēvas stāsts kalpo par iespēju atbrīvot sevi no noslēpumiem, kas nomoka viņu pašu. Uz nāves gultas sirgstošā Elsa, atceroties Ēvu, sakārto attiecības ar dzīvi un īpaši savu meitu Eleonoru. Marti šis ģimenes noslēpums liek pārdomāt mīlestības dažādību, bet Eleonorai atskārst, cik zemūdens akmeņu glabā šīs izstumtās atmiņas: „Viņa bija ienīdusi māti un tēvu tik dziļi, ka pati brīnījās par sava naida iemeslu” (136). Katrs no varoņiem iegūst savu emocionālu balsi, kas šķetina Ēvas un Marti noslēpumu. Un katram no viņiem ir savs skatupunkts un motivācija to darīt.

Autore ņēmusi vērā, ka ģimene bieži vien kļūst par puspatiesību perēkli tāpēc, ka atklāt noslēpumus tuvākajiem ir visgrūtāk. Un noslēpums kā neredzama infekcija izplatās no viena pie otra, izraisot dažādus simptomus – aizvainojumu un sāpīgas, atšķirīgas atmiņas. Pulkinenas romānā Elsas nāvējošo slimību var uztvert arī kā noslēpuma metaforu, bet madlēnas gabaliņš, kas aizsāk atmiņu plūdus, ir Ēvas kleita, ko Anna atrod vecmāmiņas skapī (jādomā, tā pati, kas rotā grāmatas vāku).

Pulkinenas romānu raksturo laikmetīgs un šobrīd ļoti aktuāls stāstu būvēšanas princips. Piemēram, jaunāko godalgoto seriālu True Detective un The Affair (Latvijā tulkota kā Mīlas dēka) intrigas pamatā arī ir dažādu varoņu atmiņu skatupunkti uz skatītājam slēptu pagātnes notikumu. Domājot par Mīlas dēku, paralēles velkamas jo ciešāk – arī šeit runa ir par sānsoli, ko atšķirīgi uzlūko sieviete un vīrietis un uz kuru tieši attiecināmas rindas no Patiesības: „Gandrīz katrā romānā ir mīlasstāsts, tā sākuma apraksts. Un visos šajos stāstos ir kaut kas līdzīgs, pat tik ļoti līdzīgs, ka precīzs atainojums draud kļūt lieks. Un tomēr katrs no tiem nes savu noslēpumu. Kad cilvēks atraisās pats no sevis un ir vienlaikus pārbijies un iepriecināts. Apjauš, ka atgriešanās nav, ka viss jau ir kardināli mainījies. Apjauš, ka vairs neatrodas tajā vietā, kurā domājies esam, bet ir jau ceļā pie otra” (99). Jāpiebilst, ka aizliegtās vai nepareizās mīlas stāsti Pulkinenu interesē arī citos viņas darbos.

Cita laikmetīga iezīme romānā ir neizlēmīgā un divas sievietes krāpjošā vīrieša – Marti – tēls. Kā lekcijā Rīgā uzsvēra poļu kinorežisore un scenāriste Agneška Holanda, kura strādājusi arī pie vairāku šobrīd pasaulē populāru televīzijas drāmu izveides, mūsdienās ir ļoti grūti pārdot stāstu par labiem cilvēkiem, tāpēc savu uzvaras gājienu seriālos nostiprina sliktie puiši. Arī Marti ir tipisks šāds varonis – vīrietis ar noslēpumu, radošo krīzi un allaž ceļā starp divām sievietēm. „Ceļš līdz durvīm ilgst trīs gadus un četrus mēnešus, tikpat, cik ildzis šis stāsts. Ceļš ilgst četrdesmit gadu, jo tik ilgi viss vēl turpinās arī pēc tam, kad ir beidzies. Pēc gadu desmitiem vīrietis brīnās, kā viņš joprojām var būt ceļā cauri šim priekšnamam” (305 – 306).

Pulkinenas darba valoda Maimas Grīnbergas tulkojumā apvieno gan poētismu un vispārinājumus, gan neitrāli vēstošu stilu, kas īpaši parocīgs droši vien bijis, pēc šīs grāmatas motīviem veidojot lugu un filmu. Lai arī romāna intonācija ir skumja, tā neiesniedzas tukšvārdīgā sentimentalitātē un dažkārt pat ar atsvešinātu, tikai notikumu atstāstošu pieeju precīzi spēj iezīmēt katra varoņa dvēseles kontūras. Vēsturiskais konteksts romānā parādās, atceroties varoņu gaitas sešdesmito gadu pirmsrevolucionārajā gaisotnē Francijā, taču vēsturiskie notikumi ir tikai fons viņu attiecībām. Citādi nevar, jo šajā stāstā ikviens ārējs notikums patiesībā ir kāda varoņa iekšējs pārdzīvojums.

Tomēr talantīgi konstruētajā daudzbalsīgajā vēstījumā var saskatīt arī trūkumus vai, precīzāk sakot, sižeta neskaidrības. Ļoti būtisks, bet neatbildēts paliek jautājums, kāpēc noslēpums tiek atklāts tieši mazmeitai Annai. Norāde, ka tas viņai ir personīgi svarīgs, jo sasaucas ar pašas stāstu, lasītājam tiek dota, taču nav skaidrs, kā to var zināt vecmāmiņa Elsa? Grūti noticēt arī tam, ka meita Eleonora, kura bijusi sānsoļa aculieciniece un emocionāli piesaistīta auklei, pieaugušā vecumā šīs atmiņas ir pilnībā izstūmusi no apziņas, un tās lavīnveidīgi atgriežas tikai Ēvas portreta ieraudzīšanas brīdī. Tieši šajā situācijā autorei lasītājs būtu jāpārliecina, ka nav iespējams uzticēties savām atmiņām, kā arī tam, ko nemaz neatceramies.

Tālab lasītāja uzticēšanos un ieinteresētību šajā fikcijā rada drīzāk autores niansētais skatījums uz saviem varoņiem, pustoņu un melanholijas tiešā iedarbība, nevis oriģināls un negaidīts savas idejas iemiesojums. Turklāt šī ir grāmata, ko gribas pārlasīt, katru reizi vēršot uzmanību uz cita varoņa stāstu, piemēram, to, cik iejūtīgi un vienlaikus atkailināti Pulkinena aprakstījusi Elsas gatavošanos nāvei.

Dalies ar šo rakstu