punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kad sieviete no rīta uzvelk drēbes

Ričards Brotigans

19/02/2015

 

Amerikāņu rakstnieks Ričards Brotigans (1935–1984) galvenokārt ir zināms kā grāmatas Trout Fishing in America (Foreļu zveja Amerikā) autors, kas sešdesmito gadu beigās, pašam to negaidot un negribot, kļuva par dižpārdokli un hipiju kultūras karogu. Pirms tam viņa dzejas grāmatas iznāca tik mazās tirāžās, ka Brotigans drīz vien sāka tās dalīt bez maksas, un arī pēc tam katra nākamā grāmata piesaistīja aizvien mazāk uzmanības. Un tad bija alkoholisms, neskaitāmas nelaimīgas attiecības un pašnāvība.

Brotigana darbu daļējā pazušana aizmirstībā droši vien ir saistīta ar visu to pašu, kas sekmēja viņa īslaicīgo slavu: naivi dzejisko prozu, negribēti ciešo saikni ar hipijiem un autora paša ekscentrisko uzvedību (mēģinājumiem maksāt ar paštaisītām banknotēm, Ziemassvētku pavadīšanu pornokinoteātros, fotografēšanos tikai ar platmali galvā un katrreiz citu sievieti blakus…). Bija tikai dabiski viņu norakstīt kā kolektīvu saules aptumsumu vai dīvaiņu apjūsmotu dīvaini.

Tomēr atsauces uz Brotiganu vai viņa darbiem joprojām mēdz uzpeldēt dažādos kontekstos: BBC dokumentālo filmu režisora Ādama Kērtisa darbos, mūziķes Neko Keisas dziesmās un Murakami intervijās. Viņa darbi (it īpaši dzeja un miniatūras) joprojām viegli pāraug apsēstībā, ja izdodas tos atrast īstajā dzīves brīdī. Bet arī pēc tam Brotiganu gribas lasīt balsī un dot draugiem. Un, jā, arī tulkot.

Tulkotājs

 

Es mēģināju tevi aprakstīt

Pirms dažām dienām es mēģināju tevi aprakstīt kādam draugam. Tu neizskaties kā citas meitenes.

Es nevarēju teikt: „Nu, viņa ir kā Džeina Fonda, tikai rudiem matiem un citādu muti, un, protams, viņa nav filmu zvaigzne…”

Tā nevarēju teikt, jo tu nepavisam neizskaties pēc Džeinas Fondas.

Beigās salīdzināju tevi ar filmu, kuru bija redzējis bērnībā Takomā. Laikam 1941. vai 1942. gadā. Kaut kad ap to laiku. Man varēja būt septiņi vai astoņi, vai seši gadi.

Filma stāstīja par lauku elektrifikāciju; ideāls moralizējošais trīsdesmito gadu skatāmais bērniem par Jauno kursu. Filma stāstīja par zemniekiem, kuri dzīvoja laukos bez elektrības. Kad satumsa, viņi iededza lampu, lai turpinātu darbu, šūtu vai lasītu, un viņiem nebija nekādu elektroierīču, ne tostera, ne veļas mašīnas, un viņi nevarēja arī klausīties radio. Tad valdība uzbūvēja dambi ar lieliem elektrības ģeneratoriem un salika stabus gar ceļiem, un izstiepa vadus pāri laukiem un ganībām.

Pat vienkāršā stabu ierakšana, lai vadi varētu stiepties aizvien tālāk, ieguva fantastiski varonīgu nokrāsu. Strādnieku darbs šķita vienlaikus mūžsens un mūsdienīgs.

Tad filmā parādījās Elektrība kā jauns sengrieķu dievs, kurš ierodas pie zemniekiem, lai uz visiem laikiem viņus atbrīvotu no pagātnes tumsas. Pēkšņi ar reliģisku slēdža nospiešanu zemnieki ieguva elektrību, kuras gaismā viņi agrajos, tumšajos ziemas rītos varēja slaukt govis. Un vakarā visa zemnieka ģimene sanāca kopā, lai klausītos radio un ēstu tostermaizītes, un iedegtu daudzas gaišas spuldzītes, šūtu kleitas un lasītu avīzes.

Filma bija brīnišķīga, tā mani aizrāva kā himna vai Rūzvelta fotogrāfijas, vai viņa balss pa radio: „… Amerikas Savienoto Valstu prezidents…”

Es gribēju, lai elektrība ir pilnīgi visur. Es gribēju, lai zemnieki visā pasaulē var klausīties Rūzveltu…

Tā es tevi redzu.

 

Klusā radio ugunsgrēks

Pasaulē lielākais okeāns sākas vai beidzas Monterejā. Viss atkarīgs no dzimtās valodas. Manu draugu nupat bija pametusi sieva. Vienkārši izgāja pa durvīm, pat nepasakot ardievas. Mēs sagādājām divas pudeles portvīna un devāmies pie Klusā okeāna.

Ir kāda veca dziesma, kas daudz skanējusi visos Amerikas bāros. Dziesma ir tik sena, ka ir ierakstījusies Amerikas putekļos un nosēdusies tiem līdzi uz visām mūsu mantām, pārvērtusi krēslus un mašīnas, un rotaļlietas, un lampas, un logus par miljardiem gramofonu, kas atskaņo dziesmu tieši mūsu salauztās sirds ausī.

Mēs apsēdāmies mazā, stūrim līdzīgā pludmalē, lielu granīta bluķu un Klusā okeāna neizmērojamības vārdu ielenkumā.

Mēs klausījāmies radio rokenrolu un drūmi dzērām portvīnu. Abi bijām izmisuši. Arī es nezināju, ko viņš tagad iesāks ar savu dzīvi.

Iedzēru vēl mazliet portvīna. Beach Boys radio dziedāja dziesmu par Kalifornijas meitenēm. Viņiem tās patika.

Viņa acis bija slapji, savainoti paklāji.

Mēģināju viņu mierināt kā tāds dīvains putekļusūcējs. Noskaitīju visas vecās litānijas, kuras cilvēki mēdz teikt, lai sadziedētu salauztu sirdi, bet vārdi tad nepalīdz.

Kaut nedaudz ko izmainīt var tikai cita cilvēka balss. Nav iespējams pateikt vārdus, kas iepriecinātu draugu, kurš pazaudējis savu mīlestību un tagad jūtas draņķīgi.

Visbeidzot viņš radio aizdedzināja. Salika papīrus tam apkārt. Pielika papīriem sērkociņu. Mēs sēdējām un skatījāmies. Nekad nebiju redzējis, kā deg radio.

Kamēr radio maigi kvēloja, liesmas sāka mainīt skanošās dziesmas. Ieraksts, kas bija Top–40 čārta 1. vietā, pēkšņi pats sevī nokritās līdz 13. vietai. Dziesma, kas bija 9. vietā, piedziedājumā par mīlēšanu palika 27. vietā. Dziesmas kritās popularitātē kā salauzti putni. Un tad jau tām bija par vēlu.

 

Sanfrancisko laiks

Bija apmākusies pēcpusdiena, un itāļu miesnieks kādai ļoti vecai sievietei pārdeva puskilogramu gaļas. Kas zina, ko tik veca sieviete gribēja darīt ar puskilogramu gaļas?

Viņa bija pārāk veca, lai apēstu tādu gaļas daudzumu. Varbūt viņa to izmantoja bišu spietam, un mājās gaļu gaidīja piecsimts zeltainas, ar medu pilnas bites.

„Kādu gaļu jūs šodien gribētu?” miesnieks prasīja. „Mums ir laba hamburgeru gaļa. Nav trekna.”

„Nezinu,” viņa teica. „Hamburgers nav tas.”

„Nemaz nav trekna. Es pats to samalu. Ieliku daudz liesas gaļas.”

„Hamburgers neizklausās pareizi,” viņa teica.

„Ir gan,” miesnieks teica. „Šī ir laba diena hamburgeriem. Paskatieties ārā. Apmācies. Tie mākoņi nes lietu. Jūsu vietā es noteikti nopirktu hamburgeru,” viņš teica.

„Nē,” viņa teica. „Es negribu hamburgeru un es nedomāju, ka šodien līs. Es ticu, ka atkal iznāks saule, un diena būs burvīga, un es gribu puskilo aknu.”

Miesnieks bija apstulbis. Viņam nepatika vecām dāmām pārdot aknas. Nez kāpēc tas viņu ļoti satrauca. Viņš vairs negribēja runāt.

Negribīgi nogriezis puskilogramu gaļas no milzīga, sarkana aknu gabala, viņš to ietina baltā papīrā un ielika brūnā maisiņā. Viņam tas bija ļoti nepatīkams process.

Viņš paņēma sievietes naudu, izdeva atlikumu un aizgāja uz putnu gaļas nodaļu, lai nomierinātu nervus.

Ar kauliem kā kuģa burām vecā sieviete izgāja uz ielas. Viņa nesa aknas kā uzvaru līdz ļoti stāva kalna pakājei.

Viņa uzkāpa kalnā. Viņa bija veca, un tas nenācās viegli. Ceļā līdz virsotnei viņa daudzkārt nogurusi apstājās atpūsties.

Pakalna augšgalā bija vecās sievietes māja – augsta Sanfrancisko māja ar erkeru logiem, kas atspoguļoja mākoņaino dienu.

Viņa atvēra maku kā mazu rudens lauku un uzmeklēja atslēgas pie veca ābeļkoka nokritušajiem zariem.

Tad viņa atvēra durvis. Tās bija tuvas un uzticamas draudzenes. Viņa pamāja durvīm un iegāja mājā, un aizsoļoja pa garu koridori istabā, kas bija pilna ar bitēm.

Bites istabā bija visur. Bites uz krēsliem. Bites uz viņas mirušo vecāku fotogrāfijām. Bites uz aizkariem. Bites uz antīkā radioaparāta, kas reiz bija klausījies trīsdesmitos gadus. Bites uz viņas ķemmes un sukas.

Bites pielidoja pie viņas, mīļi savācās apkārt, kamēr viņa atsaiņoja aknas un nolika tās uz mākoņainās sudraba paplātes, kas drīz pārvērtās saulainā dienā.

 

Nepareizais Skarlati

„Ļoti grūti Sanhosē dalīt vienistabas dzīvokli ar vīrieti, kurš mācās spēlēt vijoli.” Tā viņa teica policistam, atdodot tukšo revolveri.

 

Pūkas

Šovakar mani neliek mierā sajūtas bez vārdiem un notikumi, kurus izstāstīt varētu tikai pūku, ne cilvēku valodā.

Es pētu savas bērnības pusskrandas. Tās ir tālas dzīves druskas bez formas vai satura. Tie ir notikumi, kas vienkārši parādījās – kā apģērba pūkas.

 

Kaprālis

Bija laiks, kad vēlējos būt ģenerālis. Tas bija vēl Takomā, Otrā Pasaules kara pirmajos gados, es vēl gāju pamatskolā. Vadība bija sarīkojusi lielu papīra vākšanas kampaņu, ģeniāli noorganizētu kā militāru karjeru.

Tas bija ļoti aizraujošs pasākums, kas notika šādi: ja sagādāji piecdesmit mārciņas papīra, tevi nozīmēja par ierindnieku, septiņdesmit piecas mārciņas papīra bija kaprāļa uzpleču vērtas un simts mārciņas nozīmēja seržanta vietu. Papīra mārciņu spirāle tā veda tevi aizvien tālāk, līdz beidzot kļuvi par ģenerāli.

Tam laikam vajadzēja atnest tonnu papīra – vai varbūt pietika ar tūkstoš mārciņām. Precīzu apjomu neatceros, taču sākumā man šķita, ka būs ļoti vienkārši savākt vajadzīgo papīra daudzumu un kļūt par ģenerāli.

Sākumā salasīju visu mājās nevainīgi guļošo papīru. Sanāca trīs vai četras mārciņas. Atzīšos, ka biju mazliet vīlies. Nezinu, no kurienes biju izķēris domu, ka māja ir pārbāzta ar papīru. Man patiešām bija šķitis, ka papīrs ir visur. Bija pārsteidzoši uzzināt, ka papīrs var būt maldinošs.

Es tomēr neļāvu neveiksmei mani apturēt. Sakopoju gribasspēku un devos ārā, gāju no mājas uz māju, prasot cilvēkiem avīzes vai žurnālus, kuri varbūt mētājas kādā kaktā un kurus viņi varēja ziedot papīra vākšanas kampaņai, lai mēs uzvarētu karā un iznīcinātu ļaunumu uz mūžiem.

Kāda veca sieviete pacietīgi noklausījās manu runu un iedeva Life žurnālu, kuru nupat bija beigusi lasīt. Kamēr es stāvēju, apstulbis blenzdams uz žurnālu rokās, viņa aizvēra durvis. Žurnāls bija vēl silts.

Nākamajā mājā papīra nebija nemaz, pat nevienas vecas aploksnes ne, jo pirms manis te jau bija pasteidzies atnākt kāds cits skolnieks.

Vēl nākamajā neviena nebija mājās.

Tā tas turpinājās kādu nedēļu, durvis pēc durvīm, māju pēc mājas, kvartālu pēc kvartālu, līdz biju salasījis gana daudz papīra, lai kļūtu par ierindnieku.

Savus sasodītos ierindnieciņa uzplečus iebāzu pašos kabatas dziļumos. Manā kvartālā jau bija daži papīru virsnieki, leitnanti un kapteiņi. Pat nesāku mammai prasīt uzšūt uzplečus mētelim. Vienkārši iemetu tos atvilktnē un apraku zem zeķēm.

Vēl dažas nākamās dienas es ciniski meklēju papīru, līdz palaimējās kādā pagrabā uziet vidēji lielu Collier’s žurnālu kaudzi, ar ko pietika, lai iegūtu kaprāļa uzplečus, kuri uzreiz pievienojās ierindnieka uzplečiem zem zeķēm.

Skolnieki, kuriem bija labākās drēbes, daudz kabatas naudas un iespēja katru dienu ēst siltas pusdienas, jau bija ģenerāļi. Viņi zināja, kur dabūt daudz žurnālus, un viņu vecākiem bija mašīnas. Rotaļlaukumā un mājupceļā no skolas viņi ieturēja armijas soli.

Drīz pēc tam, laikam nākamajā dienā, es pieliku punktu savai diženajai militārajai karjerai un atgriezos Amerikas papīra ēnu īstenībā, kur neveiksme ir nederīgs čeks vai slikta atzīme, vai vēstule, kas izbeidz attiecības, un visi vārdi, kas sāpina cilvēkus, kuri tos lasa.

 

Kalifornijas literārā dzīve: 1964

1

Vakarnakt sēdēju bārā un runāju ar draugu. Viņš laiku pa laikam pameta skatienu uz savu sievu, kura bija turpat bārā. Viņi jau divus gadus dzīvoja šķirti; bezcerīgi.

Viņa pļāpāja ar kādu citu vīrieti. Izskatījās, ka viņiem ir ļoti interesanti.

Draugs atkal pagriezās pret mani un pajautāja par divām manas dzejas grāmatām. Neesmu pazīstams dzejnieks, tomēr cilvēki reizēm uzdod tādus jautājumus.

Viņš teica, ka reiz viņam tās bija, bet vairs ne. Bija pazudušas. Atbildēju, ka viena no grāmatām vairs netiek izdota, bet otru vēl var atrast City Lights grāmatveikalā.

Viņš vēlreiz paskatījās uz sievu. Viņa smējās par kādu otrā vīrieša joku, kurš tad kļuva visnotaļ lepns par sevi, un tā tālāk.

„Man tev jāatzīstas,” teica draugs. „Atceries to vakaru, kad es pārnācu mājās no darba un atradu tevi virtuvē ar manu sievu, un jūs abi bijāt sadzērušies saldo vermutu?”

Vakaru atcerējos, lai gan nekas tāds nebija noticis. Mēs vienkārši sēdējām virtuvē, sadzērušies saldo vermutu, un klausījāmies plates. Amerikā droši vien bija tūkstošiem tādu kā mēs.

„Nu, kad tu aizgāji, es izvilku no grāmatplaukta tās divas dzejas grāmatas un saplēsu gabalos, izmētāju lapas pa visu grīdu. Neviens vairs nebūtu varējis salikt tās kopā.”

„Visiem nevar izpatikt,” es teicu.

„Ko?” viņš prasīja.

Viņš bija mazliet iedzēris. Viņa priekšā uz bāra letes bija trīs tukšas alus pudeles. Etiķetes bija rūpīgi noplēstas.

„Es tikai rakstu dzeju,” es teicu. „Neesmu lappušu gans. Nevaru līdz pastarai dienai tās uzraudzīt. Nebūtu arī nekādas jēgas.”

Arī es biju mazliet iedzēris.

„Labi, labi,” teica draugs. „Es tomēr gribētu dabūt tās tavas grāmatas. Kur man meklēt?”

„Viena no tām jau piecus gadus kā netiek drukāta. Otru vari atrast City Lights,” es atkārtoju, cenzdamies galvā savienot vienā filmā atsevišķos kadrus par to, kas notika pēc tam, kad biju aizgājis no viņa virtuves un devies mājās, mirdzēdams kā saldā vermuta piepildīta laterna.

Ko viņš teica pirms izņēma dzejas grāmatas un tās saplēsa. Ko viņa teica, ko viņš teica, kuru grāmatu viņš paņēma pirmo, kā viņš tās saplēsa. Cik jauka veselīga niknuma izpausme, un kam viņš pieķērās pēc tam.

 

2

Pirms gada biju City Lights grāmatveikalā un redzēju pircēju, kurš pētīja vienu no manām dzejas grāmatām. Grāmata viņam gāja pie sirds, bet šī patika bija atjaukta ar tādu kā neizlēmību.

Viņš atkal paskatījās uz vāku un atkal atvēra grāmatu, skriedams cauri lappusēm. Apturējis vienu lappusi kā pulksteņa rādītāju, viņš izskatījās priecīgs par tās rādīto laiku. Viņš izlasīja dzejoli pulksten septiņos grāmatā. Tad atkal parādījās neizlēmība un aizmigloja laiku.

Viņš nolika grāmatu atpakaļ plauktā, tad atkal paņēma to rokās. Viņa neizlēmība bija kļuvusi par tādu kā nervozu enerģiju.

Beidzot viņš ielika roku kabatā un izņēma monētu. Grāmatu ielika padusē. Tagad tā bija ligzda, un dzejoļi bija olas. Viņš pameta monētu gaisā, noķēra un uzsita uz otras rokas. Tad noņēma no tās plaukstu.

Viņš nolika dzejas grāmatu atpakaļ plauktā un izgāja no grāmatveikala. Viņš izskatījās atvieglots.

Aizgāju līdz vietai, kur viņš bija stāvējis, un atradu viņa neizlēmību turpat uz grīdas.

Tā bija kā māls, bet nervoza un raustīga. Ieliku to kabatā. Paņēmu to mājās un pārvērtu par šo te, jo man vienalga nebija nekā cita, ko iesākt.

 

Kad sieviete no rīta uzvelk drēbes

Kad sieviete no rīta uzvelk drēbes, un viņa tev ir pavisam jauna, un tu nekad vēl neesi redzējis, kā viņa uzvelk drēbes, tā ir patiesi skaista apmaiņa ar vērtībām.

Jūs esat bijuši mīļākie un esat pārgulējuši, un tu vairs neko tur nevari padarīt, un viņai pienācis laiks uzvilkt drēbes.

Varbūt tu jau esi pabrokastojis, un viņa ir uzvilkusi savu džemperi, lai pagatavotu tev jaukas, plikdibenīgas brokastis, saldā miesā darbojoties virtuvē, un jūs abi esat ilgi pārsprieduši Rilkes dzeju, par kuru viņa zināja pārsteidzoši daudz.

Bet tagad viņai pienācis laiks uzvilkt drēbes, jo abi esat sadzērušies tik daudz kafijas, ka vairs neiet iekšā, un viņai laiks iet mājās, un viņai laiks iet uz darbu, un tu gribi palikt te viens, jo tev vēl mājās šis tas ir darāms, un jūs kopā izejat ārā jaukā pastaigā, un tad tev laiks iet mājās, un tev laiks iet uz darbu, un viņai vēl mājās šis tas ir darāms.

Vai… varbūt tā pat ir mīlestība.

Lai nu kā: viņai pienācis laiks uzvilkt drēbes, un tas izskatās tik skaisti. Viņas augums lēnām pazūd un atkal parādās jauki nosegts ar drēbēm. Tā ir tāda jaunavīga sajūta. Viņai mugurā ir drēbes, un sākums ir galā.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar šo rakstu