Vairoties no acu kontakta

 

Kārtējo vakaru pavadot pie datora ekrāna, tomēr savādi apzināties, ka par regulāru interneta lietotāju es kļuvu samērā nesen, kādu padsmit gadu vecumā. Sākumā tam manā dzīvē bija pavisam maznozīmīga loma, kas galvenokārt bija tikai izklaidējoša. Bez tā varēju mierīgi iztikt. Interneta pieredze bagātinājās, attīstoties interesēm. Mēs ar draugiem sākām aizrauties ar mūziku un jaunāko latviešu literatūru un drīz vien atklājām, piemēram, portālu Satori. Tam sekoja daudzas citas labas lietas, bet viss pārējais ir pārāk eksplozīvs, lai to dokumentētu.

Pirms kāda laika konstatēju, ka man ir problēmas koncentrēties. Grūtības noturēt uzmanību, lai izlasītu līdz galam rakstu, kas mani interesē, neuzklikšķinot kārdinājumiem blakus joslās. Turu rokās grāmatu un vēlos, kaut to būtu jau izlasījusi. Process šķiet pārāk nesavienojams ar dzīves ritmu. Varbūt tā ir kaut kāda pieaugušu cilvēku problēma, kas mani skārusi, varbūt esmu pārāk nogurusi un nervoza?

Varbūt arī. Amerikāņu autors Nikolass Karrs (Nicholas Carr) vienā no saviem rakstiem identificē līdzīgas problēmas. „Mana domāšana vairs nav tāda kā agrāk. Visspēcīgāk es to izjūtu tad, kad es lasu.” Pēc viņa domām, izmaiņas lasīšanas paradumos saistāmas ar interneta lietošanu. Domājot par jaunām lasīšanas formām, kas šobrīd veidojas, Karrs citē literatūrzinātnieci un kognitīvo neirolingvisti Mariannu Volfu: „Mēs esam tas, kā mēs lasām.”

Jāatzīst, ka šī tēze izklausās daudz ticamāk par līdz šim populāro un lasītājam glaimojošo „tu esi tas, ko tu lasi” postulātu, kas uz mirkli ļauj sevi nolikt līdzās ģēnijiem, kuru darbus esam turējuši rokās. Un kā tad es lasu? Daži ziņu virsraksti, pusizlasīts raksts un komentāri, kaut kādi atkritumi no sociālajiem tīkliem, pāršķirstītas žurnāla lappuses un rakstu izcēlumi, lai gūtu aptuvenu priekšstatu par saturu.

Izkāpju no metro, kurā aptuveni 30 minūtes esmu pavadījusi skatoties ne pārāk saistošā literatūrā un pārlapojusi bezmaksas avīzi, ko kāds atstājis uz blakus sola. Es to darīju vienkārši tāpēc, ka aiz loga pārsvarā ir nomācoši, melni tuneļi; tāpēc, ka pazemē vēlams izvairīties no acu kontakta, un varbūt arī tāpēc, ka daudzi francūži metro lasa. Tiem, kas to vēl nav sākuši, sabiedriskā transporta kompānija RATP metro vagonos ir izvietojusi citātus no franču dzejas klasikas.

Dodos satikt paziņu, jo abas esam Parīzē. Drīz vien mūsu saruna pievēršas līdzīgai tematikai, jo viņa jautā, kā veicas ar žurnālu. Pēdējais raksts šķitis interesants, bet nav varējusi to izlasīt līdz galam.

– Grūti lasīt internetā tik garus rakstus.
– Ja tas būtu nodrukāts, tad izlasītu līdz galam?
– Iespējams. Es no Latvijas vedu līdzi daudz žurnālu, jo mani interesē, kas tur ir.
– Bet vai tu tos lasi?
– Nē, bet es to darīšu, kad man būs laiks.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri